Recenzija
18.12.2007

Naipola puse dzīves

Komentē
0
Saglabā

Jāatzīst, ka laba mūsdienu literatūra latviski nemaz nav tik daudz tulkota. Tas, kam būtu jābūt normai, diemžēl ir saucams par notikumu. Īpaši nozīmīgi tas ir situācijā, kad ļoti reti (cerams, ka tikai pagaidām) tiekam aplaimoti ar interesantām lokālās literatūras izpausmēm. Ņemot to vērā, ir divkārt patīkami, ka, ieejot grāmatnīcā, varu nopirkt kāda pasaulē salīdzinoši aktuāla autora latviskotu darbu. Kaut kādā ziņā mēs esam līdzīgā situācijā, kādā bija pats Naipols pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem – neliela valsts, kurā nav literatūras tradīciju, normālas humanitārās izglītības un šķietamība, ka pasaules literatūras strāvojumi eksistē kādā citā dimensijā utt. Kā viņš izsakās: ‘Trinidāda bija maza, attāla un nenozīmīga.’ Tikpat labi tas varētu būt arī Latvijas raksturojums.

Savā autobiogrāfijā Naipols raksta, ka vēlme kļūt par literātu viņam bija jau vismaz no vienpadsmit gadu vecuma. Tiesa, viņš atzīst, ka ‘domājams, ambīcija kļūt par rakstnieku daudzus gadus ir bijusi liekulības veids. Man patika, ka man iedod pildspalvu un jaunas burtnīcas (ar maliņām), bet man nebija vēlme vai nepieciešamība neko rakstīt; un es neko nerakstīju, pat ne burtus: nebija neviena, kas to varētu izdarīt.’[1]

Ambīciju kļūt par rakstnieku palīdzēja uzturēt arī V.S. Naipola tēvs, kas bija strādājis par žurnālistu un publicējis vienu īsu stāstu krājumu. Tēva un dēla sarakstē no perioda, kad V.S. Naipols studēja Oksfordā, ir iespējams lasīt, cik ļoti tēvs pamudināja un atbalstīja sava dēla izvēli kļūt par literātu – ne tikai ar cigaretēm vai naudu iespēju robežās, bet arī ar konkrētiem padomiem rakstniecībā..[2] Taču tikai divdesmit trīs gadu vecumā Naipols pievēršas profesionālai rakstīšanai, jau ar pirmajiem publicētajiem romāniem iegūstot vispārēju lasītāju un kritiķu atzinību.

Pēc piecdesmit gadiem Naipols, iespējams, ir viens no kontraversālākajiem mūsdienu rakstniekiem, kura uzskati, kas visskaidrāk parādās ceļojumu aprakstos, tiek vērtēti ļoti neviennozīmīgi. Proti, izteikumi par t.s., trešās pasaules valstīm un reliģiju – īpaši jau attiecībā uz islāmu u.tml. - ir, maigi izsakoties, ne īpaši glaimojoši. Piemēram, Naipols ir ieguvis daudzus ienaidniekus ar tādiem izteikumiem kā: ‘Āfrikai nav nākotnes’, ‘Islāma fundamentālismam nav intelektuālas substances, tāpēc tam ir jāsabrūk’, Trinidāda ir ‘nesvarīga, neradoša un ciniska’, Karību reģions ir ‘trešās pasaules trešā pasaule’, daudz neglaimojoši izteikumi ir arī par Indiju un tās reliģiskām paražām utt., u.t.jpr. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi kritiķi, pat atzīstot literāro darbu augsto kvalitāti, tomēr ne vienmēr spēj pieņemt viņa spriedumus par trešās pasaules valstīm. Piemēram, kāds apskatnieks raksta: ‘Piemērota diagnoze ir nevis psihoze, bet gan aizspriedumi.’[3] No otras puses, citi kritiķi, norāda, ka Naipols ar savu rīcību tieši vēlas atbrīvoties no aizspriedumiem, ko varētu radīt uzskatu paušana noteiktā iepriekšpieņemtas ideoloģijas vai politkorektuma gaismā. Par viņu ir apgalvots, ka ‘Būt nopietnam nozīmē ievērot un atcerēties īpatnības, pretrunas, daudznozīmības – slavināt cilvēka personu kopumā, bet nevis reducēt viņu uz viendimensionālu virtuālu upuri vai uz ko citu. Teikt patiesību par pasauli, pat ja šī patiesība var satriekt ideoloģiju, bet nevis (kā pats Naipols saka savā Nobela prēmijas runā) ‘pārvērst aktuālus jautājumus par abstrakcijām’’[4]

Ja mēs vēlētos dzirdēt Naipola neglaimojošos slēdzienus par mūsdienu pasauli, vispirms mēs uzzinātu to, ka viņa vērtējums par trešās pasaules valstu pūliņiem saglabāt savu idiosinkrātisko identitāti ir ļoti pesimistisks. Šīm valstīm ir nepieciešams radikāli mainīties. Tāpēc daudzi Naipola darbu varoņi dzīvo it kā starp ‘divām pasaulēm’: viena no tām ir pagātnes pasaule, kuras restaurācija nav nepieciešama un lielā mērā - nav iespējama, no otras puses, tā ir pasaule, kas vēl nav aktualizējusies – multikulturāla, bet reizē pirmām kārtām balstīta uz Rietumu vērtībām, kas pēc Naipola domām varētu kalpot par vienu no universālas kultūras pamatiem. Tāpēc nevajag būt pārsteigtiem, ka šī tēma – indivīda nepiederība citai kultūrai un mēģinājumi šo ‘citu’ kultūru savējiskot – kā īpaši būtiska atklājas arī tikko latviskotajos Naipola romānos.

Latviski ir nākuši klajā divi V.S. Naipola – darbi: Puse dzīves (2002) un Burvju sēklas (2004). Puse dzīves bija pirmais literārais darbs, ko Naipols sarakstīja pēc gandrīz divdesmit gadu ilgas klusēšanas. Savukārt otrs latviskotais romāns Maģiskās sēklas, kā ir izteicies pats autors, būs (diemžēl) viņa pēdējais romāns.

Grāmatu sižets nav īpaši sarežģīts. Abu grāmatu notikumi aptver lielu daļu pasaules – Indiju, Angliju, Āfriku, Vāciju un pārklāj aptuveni piecdesmit gadu laikposmu. Galvenais varonis šajā diloģijā ir Villijs Somersets Čandlers, kas savu vidējo vārdu ieguvis, pateicoties rakstniekam Somersetam Moemam, kurš, rakstot savu grāmatu (iespējams, tā ir norāde uz Moema darbu Naža asmens), nejauši iepazīstas ar Villija tēvu. Tieši šis Moema un Villija tēva satikšanās atainojums jau pašā romāna sākumā atklāj dziļo nesapratni starp Rietumiem, Angliju un Austrumiem, Indiju. Villija tēvs vēršas pret tradicionālo Indijas kultūru un apprec zemākas kastas sievieti. Ironiskā kārtā Moems viņu uztver kā Indijas senā garīguma izpausmi, svēto, kas kalpo par Moema iedvesmas avotu.

Galvenais varonis Villijs vēlas izrauties no Indijas kultūras un doties studēt uz Londonu. Lielā mērā Villija vēlme izrauties no ierastās vides un kultūras sakrīt ar paša Naipola biogrāfiju. Tāpēc darbā Puse dzīves attēlotie fakti pārklājas ar autora pieredzēto. Villijam un Naipolam kopīgas ir gan mācības Londonā, gan darbs BBC, grūtības attiecībās ar jauniem draugiem, pirmās grāmatas rakstīšana un mēģinājumi to izdot, problēmas seksuālajā dzīvē, jo tradicionālā indiešu kultūra viņam nav sniegusi nekādu dzimumaudzināšanu utt. Villijs mēģina kļūt par rakstnieku. Tiesa, grāmatas varonim pietrūkst tās mērķtiecības šīs ieceres piepildīšanai, kāda bija pašam Naipolam.

Tiesa, ironiski, ka Villija stāstu idejas nāk no Holivudas filmām, tāpēc ir diezgan komiski nākamajā grāmatas daļā – Maģiskajās sēklās – šīs no Holivudas filmām aizgūtās fabulas tiks nodēvētas par postkoloniālās literatūras vienu no pirmajiem šedevriem.

Pateicoties publicētajam stāstu krājumam, Villijs iepazīstas ar Anu – afrikānieti, ar kuru viņš Āfrikā nodzīvos astoņpadsmit gadus. Ana uzskatīja, ka Villija sarakstītā grāmata spēj viņu uzrunāt.

Otrā grāmata iesākas ar aprakstu par Villija dzīvi Berlīnē kopā ar māsu. Māsa pierunā viņu atgriezties Indijā un, lai piešķirtu dzīvei mērķi, aktīvi piedalīties vecās kārtības nomaiņā. Tāpēc Villijs cer piedalīties revolūcijā un tikies ar revolūcijas vadoni. Tā vietā viņš nokļūst diezgan vardarbīgā partizānu nodaļā. Šo revolūciju Naipols apraksta ar kafkiānisku motīvu palīdzību – Villijs veltīgi gaida ziņu no vadoņa, pie kura viņš ir braucis. Tā vietā viņam nākas piedalīties revolūcijā, kas kādas tālas un abstraktas idejas vārdā ir diezgan nežēlīga, un sacelšanās sev nes līdzi drīzāk haosu, nekā kārtību. Villijam ir neizbēgama vilšanās gan pašā revolūcijā, gan arī idejās, kas to balsta. Villijs saprot, ka, lai kaut kas mainītos Indijā, ir nepieciešama jauna paaudze ar citādu domāšanu. Pēc vairākiem gadu desmitiem viņam izdodas atgriezties Londonā. Viņš redz, kā tā ir mainījusies. Lielākā sabiedrības daļa, kas agrāk ir bijusi kalpotāju statusā, tagad dzīvo sociālajās mājās un pārtiek no pabalstiem. Savukārt, tie, kam dzīvē ir bijis noteikts mērķis, ir asimilējušies Rietumu sabiedrībā. Tomēr varētu nepiekrist apgalvojumam, ka Naipola darba nobeigums ir pesimistisks vai ‘galēji fatālistisks’.[5] Gluži pretēji – Villijs, kam jau ir pāri piecdesmit, sāk strādāt arhitektūras birojā un tieši šajā sfērā ierauga savu nākotni. Villija dzīvi ‘fatālisku’ padarīja tieši nespēja ilgu laiku radīt jaunu patību, - tādu, kas nebūtu pasīva un spētu pati uzņemties atbildību par izdarītajām izvēlēm. Tieši tā arī ir ‘puse dzīves’, par ko savā diloģijā reflektē Naipols – dzīve, ko indivīds ir ‘aizņēmies no citiem’. Varbūt, ka Naipola grāmatu pamatpremisas ir strīdīgas, jo jebkurā gadījumā grāmatas piedāvā interesantu alternatīvu tām pasaulēm, kurās sava identitāte tiek meklēta rasē, tradīcijās, utopiskās pārliecībās vai reliģijā.


 

 [1] V.S. Naipaul: Literary Occasions. Essays. Picador, 2004. p3.
[2] V.S. Naipaul: Between Father and Son. Family Letters. Vintage, 2001.
[3] Malik Alan: Naipaul's Travelogues and the "Clash of Civilizations" Complex. Cross Currents. Vol.: 56/2., 2006.
[4] Bawer Bruce: Civilization and V.S. Naipaul., The Hudson Review, Vol. 55, No.3. 2002.
[5] Skat., piem. Gailītis Viesturs: ‘Naipola rožu pārdevēji.’ Kultūras Diena, 7.12. 2007

Tēmas

Ainārs Kamoliņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!