Ceļojumu apraksti var kalpot kā noderīgs pētījumu materiāls, kuros atklājas ne tik daudz apmeklētā vieta un sabiedrība kā pats rakstītājs. Aprakstošajās rindkopās, emocionālajās atkāpēs un centienos izdarīt plašākus spriedumus var gūt liecību par to, no kādas vides autors nāk, kādas ir viņa zināšanas un pieredze. Viens no būtiskiem diskursiem, kas parādās arī daudzos latviešu ceļojumu aprakstos, ir saistīts ar tīrību un netīrību apdzīvotās vietās. Apkopojot vairākus šādus aprakstus, radās jautājums, kā mēs savā pilsētvidē uztveram tīrību un netīrību kā atskaites punktu, ar ko salīdzināt citas vietas, un kā šī izpratne ietekmē mūsu ēšanas vietu izvēli.
Tuvāku vai tālāku zemju apraksti, kuros latviešu ceļotāji izsaka savu nepatiku par piedzīvoto netīrību un "necivilizētajiem" apstākļiem, nav mazums. Arhitekta Anda Sīļa sašutums un ilgas pēc Eiropas saimniekiem jūtamas rakstā par Kubā redzēto: "Greznajās ieejas hallēs ar bagātīgi dekorētiem griestiem no finiera saķīlētas papildus istabiņas, stūrī izbērta grants čupa, apgāzies mocis, nodriskāti plastmasas krēsli, nosmulēta ģimene blenž kārtējo TV seriālu, pie sienām padzīto saimnieku ģimenes portreti un vienīgais gaismas avots – antīka kristāla lustra ar pārsvarā izdegušām spuldzītēm." (5) Kāds anonīms latviešu pāris, kas interneta ceļojumu žurnālā ievietojis plašu praktiski noderīgu informāciju par ceļošanu pa Āzijas valstīm, nav izvairījies arī no personīgiem komentāriem par netīrību: "Pilsētā [Saigonā, Vjetnamā] jau sāk svīst gaismiņa, visur nenormāla netīrība un žurkas, kuras pat nepamūk malā, kad ejam garām, kaut kāp pāri. Nu riktīga žurku galvaspilsēta." (7) No šādiem izteikumiem, neapzināti salīdzinot divas telpas – vietējo un citādo –, varam strukturāli veidot secinājumu par to, kāda ir latviešu izpratne par tīrību – pilnīgi noteikti tā nav tad, kad istabā ir izbērta grants čupa un pa ielām skrien žurkas. Bet ko latvietis saka, kad zviedrs nokāpj no prāmja Rīgas ostā un saviebjoties iekliedzas: "Kas te pie jums tā smird?"
Tīrība un netīrība nav absolūti, bet attiecīgajā indivīdu grupā pieņemti jēdzieni, tāpēc cilvēkiem no dažādām kopienām var būtiski atšķirties izpratne par to, kāda izskatās tīra un sakārtota telpa. Lai skaidrotu, kā latvieši saprot tīrību pilsētvidē un kā tā ietekmē indivīda ēšanas vietas izvēli, apskatīšu pilsētvides elementus un to savstarpējās attiecības. Braucamo daļu kā vienu no binārās opozīcijas elementiem pretnostatu gājēju pārvietošanās daļai. Gājēju ielas, parkus, skvērus un citas gājējiem paredzētās vietas pilsētā pieminēšu, tomēr atsevišķi neapskatīšu šīs struktūras robežās. Savukārt gājēju jeb cilvēku bez jebkāda transportlīdzekļa telpu varam iedalīt iekštelpā un ārtelpā – ietve, uz kuras priekšroka tiek dota gājējiem.
Kad izvēlamies starp ēšanas vietas iespējām, iedalām pašrocīgi pagatavotu maltīti un ēšanu sabiedriskā ēstuvē. Pašrocīgi pagatavotu maltīti privātā vai publiskā vietā var ēst iekštelpās vai ārpus telpām. Sabiedriskās ēstuves piedāvā iespējas paēst telpās, āra terasēs, vasaras dārzos u. tml. Līdz ar to ēšanu ārpus telpām iedala kāda uzņēmuma organizētos āra uzstādījumos un "uz ielas", kas ir visa pārējā publiski pieejamā ārtelpa pilsētvidē un ko neviens no malas neorganizē. Katrs no šiem elementiem – braucamā daļa, organizēta un neorganizēta ārtelpa, organizēta un neorganizēta iekštelpa – tiek noteiktā veidā kodēta attiecīgajā sabiedrībā, kas izpaužas gan vispārējā apkārtējās vides redzējumā un domāšanā, gan rīcībā.
Visiem trim elementiem ir vispārīgas kopējās īpašības – daļa no pilsētvides, kas paredzēta cilvēku lietošanai. Turpinot vienoto funkciju un simbolisko kodu uzskaitījumu, varam secināt, ka ietvēm ir vairāk kopēja ar iekštelpām nekā ar braucamo daļu, uz kuras priekšroka ir motorizētiem transportlīdzekļiem. Taču ēstuvju āra terasēm ir vairāk kopēja ar iekštelpu organizēto ēdināšanu nekā ar ietvju "neorganizēto" daļu. Līdz ar to binārā opozīcija starp organizēto un neorganizēto ēšanu pilsētvidē pārsvarā ir nozīmīgāka nekā dalījums iekštelpā un ārtelpā, resp., ēdot mājās, svarīgāks ir nosacījums – neorganizēta ēšana, nevis iekštelpās, un, ēdot ēstuves āra terasē, svarīgāks ir nosacījums – organizēta ēšana, nevis ēšana ārpus telpām. Dodoties uz parku piknikā, šis apgalvojums nav tik viennozīmīgs, jo ēšanai saulainā laikā zem klajas debess var būt arī līdzvērtīgas vai primāras nozīmes.
Iepriekš sniedzot detalizētu aprakstu par visiem iekļautajiem strukturālajiem elementiem un to savstarpējām attiecībām, pievērsīšos organizētajai un neorganizētajai ēdināšanai uz ietves, apgalvojot, ka latvieši ietvi uzskata kā netīru telpu, ko lielā mērā tādu padara blakus esošā braucamā daļa. Apgalvošu arī, ka tajos gadījumos, kad āra terases attiecīgi norobežo no pārējās ietves, tās uztver kā iekštelpas paplašinājumu un līdz ar to piedēvē tai simbolisku tīrību, kas ir tik būtiska ēšanas procesā.
Ietves lielākoties Latvijā kalpo kā pārvietošanās joslas, kuras, līdzīgi kā eskalatori, ir pastāvīgā kustībā, ar neredzamu spēku grūžot cilvēkus uz priekšu un neļaujot ilgstoši uzturēties vienā vietā. Mēs neredzam cilvēkus, kas pavadītu savu brīvo laiku uz ietvēm. Mūziķi, ielu mākslinieki un līdzīgi pašiniciatīvas censoņi ir sastopami pavisam nedaudz un tiek marginalizēti no likumdošanas viedokļa un sabiedrības kolektīvajā apziņā. Vienīgi bezpajumtnieki kā novirze no normas, kā "netīrais" sēž uz ietvēm un cenšas atraut garāmgājēju uzmanību no došanās uz nākamo galamērķi. Ietves varam uztvert kā vektoriālu nogriezni, pa kuru gājējs dodas no viena punkta uz otru. Aukstā laikā cilvēki pilsētās pārsvarā pavada laiku iekštelpās, bet siltā laikā – vasaras terasēs un parkos. Ja ietves piedāvā mums tik plašu publisko telpu, tad kāpēc to neapdzīvojam? Kāpēc tajā nav visiem pieejamu soliņu, kāpēc esam tik stīvi tās radošā, elastīgā izmantojumā, kāpēc mēs nenoliekam savu soliņu uz jebkuras ietves un neieturam maltīti ar ģimenes locekļiem vai neuzraujam ar draugiem kādu galda spēli?
Lai saprastu, kāpēc latvieši ielu uztver līdzīgi kā netīru šoseju, kas paredzēta tikai pārvietošanās nolūkiem, nepieciešams apskatīt sabiedrībā iesakņotos mītus. Mērija Daglasa rakstīja, ka kultūra kā publiskas un standartizētas kopienas vērtības pastarpināti ietekmē indivīda pieredzi. Tā iepriekš nodrošina dažas pamatkategorijas, pozitīvu sistēmu, kurā idejas un vērtības ir kārtīgi sakārtotas. (1:40) Indivīds, šķietami netieša apkārtējā spiediena ietekmēts, pieņem ietves netīrību kā normu, ko ietekmē mīti par mašīnu un ceļu netīrību. Idejas par netīrību pārsvarā nosaka zināšanas par patogēnajiem organismiem. Atklājums, ka slimības bakteriāli pārvietojas, tik ļoti mainīja cilvēku dzīvi, ka domāšana par netīrumiem ārpus patogēnu konteksta kļuva ārkārtīgi apgrūtinoša. (1:36) Augļus un dārzeņus, kas aug ceļa malā, nedrīkst ēst, lai arī cik kārdinoši tie izskatītos. Ceļmallapas blakus lielām šosejām nedrīkst likt uz brūcēm, jo tās ir pārāk netīras. Ielu, pa kuru brauc mašīnas, un tās tuvāko apkārtni saista ar netīrību, putekļiem, izplūdes gāzēm un vispārēju, veselībai kaitīgu gaisa piesārņojumu.
Latvieši kopumā kūtri izmanto publisko telpu. Cilvēki pārsvarā nesēž uz ēku pakāpieniem vai jebkurām citām publiski pieejamām vietām, kuras varētu apdzīvot. Un kā tad lai sēž, ja tev ir vairākkārtīgi atkārtots, ka, sēžot uz aukstas virsmas, apaukstēs olšūnas un vairs nekad nedzims bērni. Reproduktīvā funkcija uz mūžiem tiks sabojāta, no kā vispirms jau ir atkarīga latviskuma atražošana un pēc tam arī visas cilvēces nākotnes perspektīvas. Publiskie soliņi ir uzstādīti tikai parkos, skvēros vai īpašas nozīmes vietās, piem., pie pieminekļiem, lai varētu piesēst un rūpīgi reģistrēt nacionālajai pašapziņai nozīmīgus simbolus. Neorganizēti ēst uz ielas arī nav ētiski pareizi. Ja tu ej pa ielu vai apsēdies un ēd savu pārtiku, tad pārējiem ieraugot arī var sagribēties – un tā jau nepieklājas. Tas gan ir pilnīgi pretēji Viljama Vaita vizuālajam pētījumam filmā "Mazu pilsētas vietu sociālā dzīve", kurā autors ir veltījis atsevišķu nodaļu ēšanas nozīmei publiskajā telpā un aizkadra komentārā saka: "Ja vēlaties vietu piepildīt ar darbību, piedāvājiet ēdienu.” (8) Veiksmīgi izveidotas ēšanas vietas var veicināt vietas sociālo iedzīvināšanu, nevis radīt šķēršļus mijiedarbībā starp cilvēkiem.
Vasarā varam novērot, kā franču beķereju īpašnieki krēslus un galdiņus ārā izliek uz ielas. Turpretim latviešu restorāni būvē terases uz paaugstinātām platformām ar apkārt metra augstumā uzslietiem norobežojumiem. Apmeklētājs veic fizisku piepūli, lai no ielas uzkāptu uz tīrās terases un nokļūtu pavisam jaunā izplatījumā. Atrod savu drošo vietiņu aiz kādas barikādes, kuras dabiskumu apstiprina plaukstošu puķu apstādījumi un pārliecinoši norāda nodalījumu no neauglīgās, pelēkās ielas. Tās pašas baktērijas no netīrās ielas turpat vien drūzmējas, bet apmeklētājam tiek radīta sajūta, ka tas neatrodas uz ielas, bet higiēniski tīrā restorānā. Radot un uzturot dažnedažādus mītus, mēs paši esam lielā mērā atbildīgi par saviem pieņēmumiem, ko uztveram kā pašsaprotamas un racionāli apstiprinātas normas. Vai tās iespējams mainīt?
Pēc ceļojuma pa Vjetnamu, kur sociālā dzīve uz ielām ir īpaši aktīva, aicināju draugus pusdienās uz kādas mūsu brīvi izvēlētas ietves Rīgā. Katrs paņēmām līdzi pa beņķim, iepirkāmies Vidzemes tirgū un devāmies pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas cept desas. Lieliski pavadījām pēcpusdienu, "neorganizēti" paēdām, parunājāmies, piepildījām tuvāko apkārtni ar ēdiena smaržu un pievērsām lielu uzmanību. (fineyoungurbanists komentārs (6)) Kā mēs no malas izskatījāmies? Visdrīzāk kā bezpajumtnieki, "mākslinieki", ne normāli, ne tīri. Kā noteikta rakstura minoritāšu dalībnieki, kas izmantoja dominējošā vairākuma kultūru, lai spētu izteikt savas intereses. (4:212)
Tāds vjetnamiešu piemēra iedvesmots mēģinājums latviešu vidē izskatās neveikls un traucējošs. Tomēr šādā sadursmē starp diviem dažādiem veidiem, kā redzēt pasauli un darboties tajā, arī dominējošā kultūra var mainīties. Apšaubot pieņemto mītisko rāmi un tā pretestību jaunajiem apstākļiem, var rasties tā deformācija un sairšana. Līdz ar to mīts pārstāj pastāvēt. (3:263) Mīti par tīrību un netīrību tuvākajā laikā nekur nepazudīs. Ja esošie pārveidosies vai pazudīs, vietā parādīsies jauni. Galvenais uzsvars, kam gribu pievērst uzmanību – nevis pašai nepieciešamībai mainīt vai nemainīt esošos nosacījumus, bet iespējamam struktūras pārmaiņu procesam, kā rezultātā sākotnējā nobīde un nepieskaitāmība – piemēram, ēšana un vispārēja dzīvošanās, socializēšanās uz ielas ārpus vasaras terasēm – var kļūt par dominējošās kultūras sastāvdaļu.
Izmantotā literatūra un avoti:
1. Douglas M. 2001 (1966). Purity and Danger: An Analysis of Concept of Pollution and Taboo. London: Routledge.
2. Lévi-Strauss C. (1977). Structural Anthropology. Volume II. London: Penguin.
3. Littlewood R., M. Lipsedge (1982). Aliens and Alienists. Ethnic Minorities and Psychiatry. Harmondsworth: Penguin Books.
4. Anda Sīļa arhitektūras tūrista rokasgrāmata, Havana, http://www.anothertravelguide.lv/lat/ziemelamerika/kuba/havana/bauditaja_celvedis/anda_sila_arhitekturas_turista_rokasgramata/havana.
5. Toms Kokins, The simple pleasure of sitting down, http://fineyoungurbanists.tumblr.com/post/11135313010/the-simple-pleasure-of-sitting-down.
6. Vjetnamas iepazīšana 05.02.2011.–17.02.2011., http://www.melnais.com/forum/25-232-1.
7. Viljama H. Vaita filma "The Social Life of Small Urban Spaces" (1988).
0