Recenzija
14.01.2016

Muzikālas svinības divos koncertos

Komentē
0

Latvijas mūzikas dzīvē 2016. gads sācies strauji un ar vērienu – parasti pirmais būtiskais robežpunkts visa gada griezumā ir latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, taču šoreiz jau 4. janvārī vispārēju uzmanību pievērsa koncerts "Trīs Osokini un opera", ar ģimeniskām saitēm saistītajiem pianistiem uzstājoties gan kā solistiem, gan kā ansambļa dalībniekiem, bet tūlīt pēc tam, 6. janvārī, Lielajā ģildē tika svinēta Latvijas Radio 3 "Klasika" 20. jubileja. Ar tikpat izvērstu programmu, kur mākslinieciskie akcenti jau bija pavisam citi. Uz abiem pasākumiem biļetes izpirka jau labu brīdi iepriekš, iekļūt tur nemaz nebija tik vienkārši, līdz ar to šeit drīzāk būtu jāraizējas nevis par radošu ideju un publikas atsaucības, bet gan par atbilstošu koncertzāļu trūkumu.

4. janvāra koncertā Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmo reizi tika izmēģināts akustiskais metāla priekškars, ar kura palīdzību operas zāle kļūst piemērotāka instrumentālās mūzikas koncertiem, un programmas pirmajā daļā pārliecinājos, ka skaņa patiešām sasniedz arī otrā balkona augstumus. Līdz ar to jācer, ka piepildīsies operas vadītāja Zigmara Liepiņa plāni pēc Osokiniem aicināt uzstāties Vestardu Šimku, pēc viņa – Baibu Skridi, pēc viņas – Mišu Maiski, un tā tālāk, jo akustiskā kvalitāte tagad ļauj šādas ieceres īstenot. Taču pats svarīgākais – triju pianistu priekšnesumā netrūka arī spožu māksliniecisku vērtību. Ideja par Sergeja Osokina, viņa vecākā dēla Andreja Osokina un jaunākā dēla Georgija Osokina kopīgu uzstāšanos tika realizēta jau pagājušajā gadā Dzintaru koncertzālē, un tagad kārta pienākusi operai. Šoreiz bez simfoniskā orķestra dalības, koncentrējoties uz pianistisku iespēju atklāsmi. Uzreiz jāpiebilst, ka jau pašā sākumā gaidīja kāds patīkams pārsteigums – koncerta vadību uzņēmās Krišjānis Norvelis, sekmīgi nomainot pašpasludināto muzikoloģi Agnesi Zeltiņu, kuras traģikomiskie uznācieni Dzintaru koncertzālē, šķiet, tik ātri vis neaizmirsīsies. Vismaz tagad programmas pieteikums bija pēc labi pārbaudītiem paraugiem – precīzs, koncentrēts un lakonisks. Tiesa, arī šeit neiztika bez pāris klišejām, piemēram, paziņojot, ka koncerts jāuztver kā mūziķu "kvēla atzīšanās mīlestībā romantismam". Izrādās, ka līdz šim esmu trīsdesmit divus dzīves gadus pavadījis maldos, domājot, ka mīlēt var vienīgi sievieti, nevis romantismu, baroku vai postmodernismu.

Koncerta pirmajā daļā katrs pianists izvēlējās sev tuvāko romantisma mūzikas autoru – Georgijam Osokinam tas bija Frideriks Šopēns, Sergejam Osokinam – Roberts Šūmanis, bet Andrejam Osokinam – Ferencs Lists. Tātad – trīs vienlīdz izcilas personības triju dažādu individualitāšu atspulgā, un šādi repertuāra izveides principi, bez šaubām, sevi attaisnoja. Katra pianista interpretācija iezīmējās gan ar atšķirīgu klavieru toni, dinamikas niansēm, faktūras zīmējumu un tembrālajām krāsām, gan arī ar atšķirīgu pasaules redzējumu, emocionālo uztveri un temperamentu. Šādā salikumā visvairāk uzrunāja Andreja Osokina versija Lista 104. Petrarkas sonetam un fantāzijai-sonātei "Pēc Dantes lasījuma". Šie darbi ir vieni no slavenākajām daļām Lista monumentālajā ciklā "Ceļojumu gadi", apliecinot, ka ungāru komponists lieliski pārzinājis ne tikai mūzikas, bet arī klasiskās literatūras vērtības, savukārt 4. janvāra interpretācija vēstīja, ka Andrejs Osokins tikpat lieliski saprot, kas šajā mūzikā pateikts. Lista fantāzijas radītos tēlus pianists šeit iedzīvināja emocionāli vērienīgi, kontrastaini un plastiski, vienlīdz saistot "Petrarkas soneta" atraisītajam plūdumam un fantāzijas-sonātes izteiksmīgajiem domu un izjūtu pretstatījumiem. Un šajās interpretācijās Andrejam Osokinam nenoliedzami palīdzēja ne tikai pianista virtuozitāte, bet arī prasme saredzēt visbūtiskāko katra skaņdarba mākslinieciskajā dramaturģijā, līdz ar to savu priekšnesumu veidojot iekšēji spriegu un visnotaļ interesantu.

Georgija Osokina un Sergeja Osokina veikums neatpalika. Gados visjaunākā pianista vēlme spēlēt Šopēnu neizbrīnīja, jo tieši ar poļu komponista mūzikas atskaņojumiem viņš līdz šim guvis spožākos starptautiskos panākumus, un arī par 4. janvāra uzstāšanās kvalitāti nenācās šaubīties, mūziķa priekšnesumā apvienojoties emocionālam piepildījumam un smalkam, vērīgam skatījumam uz šķietami vispārzināmām partitūrām, atklājot tur jaunus pavērsienus un rakstura vilcienus. Skaidrs, ka Georgija Osokina izpratnē Šopēna skaņdarbos ir viss, ko vien romantiskās mūzikas interprets var vēlēties, noktirnē do diez minorā, polonēzē la bemol mažorā un barkarolā līdzās liriskām, elēģiskām un heroiskām intonācijām katra konkrēta darba ietvaros izgaismojoties arī raksturā pretējām noskaņām, savukārt mi bemol mažora valša lasījums pauda, ka nepārprotami melanholiskajam Šopēnam nav sveša arī līksmāka aizrautība un humora izjūta. Šķita, ka no Sergeja Osokina turpretī visdrīzāk var gaidīt Brāmsa vai pat Skrjabina mūzikas interpretācijas, bet nē – šajā koncertā viņa izvēle krita uz Roberta Šūmaņa daiļradi. Turklāt – nevis uz "Karnevāla" vai "Kreisleriānas" psiholoģiski komplicēto radošo pasauli, bet gan salīdzinoši vienkāršajām "Bērnu ainām". Protams, arī šajā skaņdarbā Sergejam Osokinam bija ko teikt – atskaņojums izcēlās ar noslīpētu māksliniecisko gaumi un elegantu muzikālās domas ritējumu, klausītāja uzmanību pievēršot katras miniatūras vēstījumam un visā ciklā rodamajai emocionālās izteiksmes dažādībai.

Koncerta otrā daļa uzskatāmi parādīja mūziķu spēju saspēlēties klavieru duetā – Pētera Čaikovska četrdaļu svīta no baleta "Riekstkodis" izskanēja Georgija un Andreja Osokinu versijā, Sergeja Rahmaņinova "Romance" no 2. svītas divām klavierēm – Georgija un Sergeja Osokinu lasījumā, bet Morisa Ravela "Valsi" atskaņoja Andrejs un Sergejs Osokini, savukārt programmas izskaņa pienāca ar Johana Sebastiāna Baha koncerta četriem klavesīniem ar orķestri otrās un trešās daļas pārlikumu trim klavierēm, kas oriģinālā rakstīts kā Antonio Vivaldi partitūras transkripcija. Triju pianistu uzstāšanās arī šeit nelika vilties, viengabalainā un kolorītā izklāstā atspoguļojot katra skaņdarba tēlu un intonāciju loku, kur īpaši atmiņā palika Ravela opusa dramatiskās dimensijas. Tieši tāpat pārliecināja programmas dramaturģiskā virzība, Čaikovska svītas gaišās un dejiskās noskaņas pakāpeniski nomainot aizvien nopietnākai un laikmetīgākai mūzikas valodai – vispirms Rahmaņinova "Romancē" ietvertajai emocionālo pārdzīvojumu gammai, bet pēc tam Ravela "Valša" daudznozīmīgajām atklāsmēm, kur harmoniski sabiezinātie akordu krāvumi izklausījās vēl disonējošāk nekā orķestra partitūrā. Un finālā, protams, atelpa ar ainu no baroka laika pasaules. Cita lieta, ka koncerta otrā daļa raisīja jūtami mazāku interesi nekā pirmā, gandrīz precīzi atkārtojot aizvadītā gada Dzintaru koncertzāles programmu – vien Baha opusa pirmā daļa nezināmu motīvu dēļ bija pazudusi. Daudz saistošāk, protams, būtu, ja mūziķi kāda skaņdarba vietā nospēlētu jaunu – galu galā opusi dažādam pianistu skaitam ir gan Dmitrijam Šostakovičam un Alfrēdam Šnitkem, gan Dariusam Mijo un Fransisam Pulenkam, un Pēterim Vaskam tāpat: un, ja saīsinātu uz veselu pusstundu izstiepto starpbrīdi, tad vietas pietiktu arī Rahmaņinova svītai kopumā. Bet gan jau nākamreiz – nešaubos, ka šai triju Osokinu kopīgi sagatavotajai koncertprogrammai nākotnē vēl sekos arī citas.  

Radio "Klasika" savas jubilejas nesvin bieži – reizi piecos gados. Varbūt arī tādēļ atmiņā joprojām palicis iepriekšējais dzimšanas dienas koncerts, kur programmas otrajā daļā Latvijā pirmo un līdz šim arī vienīgo reizi skanēja Hektora Berlioza liriskā monodrāma "Lelio jeb Atgriešanās dzīvē" ar aktiera Artūra Skrastiņa līdzdalību. Šoreiz programmas koncepcija ir pavisam jauna, taču vairākas paralēles tomēr identificējamas – radio "Klasika" nepārejošā interese par vēl aizvien pusaizmirsto Romualda Grīnblata daiļradi un citu latviešu mūzikas meistaru eksperimentiem ārpus akadēmiskās skaņumākslas kanoniem. Tā, piemēram, 2011. gadā jaunā, uzlabotā variantā izskanēja Romualda Kalsona "Tango" no kinofilmas "Šīs bīstamās balkona durvis", bet tagad repertuārā iekļuvis Jāņa Ivanova "Tango" no kinofilmas "Zvejnieka dēls" Ringolda Ores aranžējumā. 2016. gadā jubilejas programma veidota pēc labi pārbaudītas shēmas – vispirms nopietns repertuārs, bet pēc tam, pēc starpbrīža, – izklaidējošs. Solisti savukārt kopš 2011. gada ir mainījušies, bet visa koncerta gaitā nemainīga palikusi radio "Klasika" sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Andra Pogas vadītie orķestra mākslinieki arī veiksmīgi atskaņoja programmas pirmo skaņdarbu – Luija Andrīsena 1970. gada opusu "Bēthovena deviņas simfonijas" orķestrim un saldējumpārdevēja zvaniņam, un šāda izvēle jau no paša sākuma neapšaubāmi priecēja. Nīderlandietis Luijs Andrīsens ir viens no tiem laikmetīgās mūzikas autoriem, kuru darbi Latvijā pavisam noteikti varētu skanēt biežāk, – viņa palaikam aizraujošajām un profesionāli realizētajām idejām netrūkst mākslinieciska izaicinājuma, humora izjūtas un arī sociāli politiskas dimensijas, no kuras latviešu komponisti vēsturisku motīvu un kompleksu dēļ parasti vairījušies. Neteiksim, ka kolāžas tehnikā rakstītā Andrīsena partitūra "Bēthovena deviņas simfonijas" pieder pie muzikāli dziļākajiem autora darbiem, taču šajā opusā Andrīsens atklāti apcer vairākus ļoti nozīmīgus jautājumus: kāda ir komponista vieta mūsdienu sabiedrībā; kāda ir komponēšanas jēga apstākļos, kur pat daudzas klasiskas vērtības paaudzēm ilgi pamestas putekļainos arhīvos; kāds īsti ir koncerts, kurš būtu kaut kas vairāk par anahronisku rituālu, – un, kā zināms, ja kādu jautājumu ilgstoši atstāj bez ievērības, šāda ignorance vienā brīdī atspēlējas visnegaidītākajā veidā.

Radio "Klasika" un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rosināts, Juris Karlsons radījis koncertu čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim, kas 6. janvārī piedzīvojis pirmatskaņojumu. Un arī šis skaņdarbs uzdevis vairākus grūti atbildamus jautājumus – tikai šoreiz nevis sociālantropoloģiskas, bet gan tīri estētiskas dabas. No vienas puses – Jura Karlsona jaundarbs saistīja ar profesionālu meistarību tematiskā materiāla izklāstā, mākslinieciskās dramaturģijas uzbūvē, harmonisko parametru mērķtiecīgumā, ritma intensitātē un instrumentācijas slīpējumā. No otras puses – 25 minūšu garā partitūra lika izvirzīt arī skeptiskākus minējumus – vai skaņdarba intonāciju izvēlē patiešām pietiek ar ilgu trauksmainu ņirboņu un tai pretstatītām izvērstām meditatīvām līnijām; vai kompozicionālās domāšanas racionalitāte šeit nav pārlieku lielā pārsvarā darba emocionālajiem impulsiem; un vai Karlsona daiļradei raksturīgā teatralitāte neaizēno komponistam tikpat raksturīgos smalkjūtīgos mājienus par eksistenciālām, psiholoģiskām un dziļi personiskām norisēm. Starp citu, līdzīgas pārdomas pirms gadiem pieciem izsauca Andra Dzenīša klavierkoncerts, šīs partitūras estētiskajos principos tagad saskatot zināmu tuvību Jura Karlsona koncertam trim solistiem ar orķestri, un, lai gūtu lielāku skaidrību, es labprāt noklausītos citas šo opusu interpretācijas. Abos gadījumos pagaidām bijis vienīgi pirmatskaņojums, un Juris Karlsons, jādomā, par mūziķu veikto ieguldījumu varēja justies apmierināts. Pianiste Agnese Egliņa šai partitūrai bija kā radīta, mūzikā nopietni iedziļinājās arī čelliste Kristīne Blaumane un perkusioniste Elīna Endzele, bet Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegumam piemita tās pašas kvalitātes – spēles virtuozitātes un artistiskuma apvienojums ar tembrāli izteiksmīgu kolorītu un brīvu iejušanos visu atskaņojuma dalībnieku muzikālajā sarunā.

Programmas otrajā daļā pārstāvēti komponisti, kuriem ar Latvijas Radio bijusi profesionāla saistība, – Jānis Ivanovs, Ringolds Ore, Romualds Kalsons, Ģederts Ramans, Romualds Grīnblats strādājuši par skaņu režisoriem, Raimonda Paula biogrāfijā atrodami arī Mūzikas raidījumu redakcijas galvenā redaktora pienākumi, Edmunds Goldšteins muzicējis kā toreizējā Latvijas Radio un TV simfoniskā orķestra pianists, bet Elga Īgenberga veselus četrus gadu desmitus spēlējusi pavadījumu radio ēterā raidītajai rīta vingrošanai. Koncerta izklaidējošo sadaļu tās autori nosaukuši par "estrādes melodiju serpentīnu", un šis apzīmējums nudien precīzi atbilst 6. janvāra vakarā izdziedātajai un izspēlētajai mūzikai, vairums no kuras radīts 60. gados. Hronoloģiski senākais opuss – no 1956. gada – Elgas Īgenbergas "Rīgas bulvāri", kura, ļoti iespējams, ir pati pirmā latviešu estrādes dziesma vispār, savukārt jaunākais – Raimonda Paula veltījums Emīlam Dārziņam "Dzel manī sauli", kas datējams ar 1971. gadu. Pa vidu – Romualda Kalsona "Jaungada tosts" un "Pārvarētā melanholija", Ringolda Ores "Maza uvertīra", Romualda Grīnblata "Dziesmiņa par laimi", Ģederta Ramana "Neparasts notikums", Edmunda Goldšteina "Intermeco" un vēl vairākas citas miniatūras režisora Jura Pakalniņa "melnbalto kustīgo bilžu" asprātīgajā pavadījumā. Un nevar nepieminēt, ka šādas programmas izveidē koncerta muzikālais konsultants Juris Vaivods un viņa domubiedri veikuši veselu pētniecības darbu – skaņdarbu partitūras bija izkaisītas pa dažādām fragmentāri apzinātām nošu krātuvēm, vairākas instrumentētas no jauna (te savu roku pielikuši Vilnis Šmīdbergs un Ēriks Ešenvalds), bet virkne no šiem darbiem uz koncertskatuves līdz šim nemaz nav skanējuši un tātad lielai daļai publikas palikuši absolūti nezināmi.

Šīs mūzikas atskaņojums tad nu arī saucams par atraisītu, emocionāli krāsainu un mākslinieciski izkoptu, diriģentam Andrim Pogam, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" priecējot ikkatra skaņdarba iedzīvinājumā. No solistu četrotnes savukārt sevišķi uzrunāja basbaritona Riharda Mačanovska plastiskais un tembrāli piesātinātais dziedājums, vairākos priekšnesumos spilgtākus panākumus gūstot arī Ingai Šļubovskai-Kancēvičai, Ievai Paršai un Jānim Kurševam: īsi sakot, priekšstats bija tāds, kādu to jau varēja gaidīt no viņu pieredzes vieglās mūzikas jomā. Turpretī pats repertuārs atkal raisīja divējādas izjūtas. Saprotams, kādēļ 60. gadu estrādes dziesmas šķiet tik pievilcīgas, – tolaik populārās kultūras neatņemama vērtība vēl bija gaišs, lirisks un sapņaini aizrautīgs raksturs, liekot iztēloties pasauli, kas jau toreiz patiesībā eksistēja vienīgi utopijā, taču tagad ir pavisam neiedomājama. No otras puses – tagad, no piecdesmit gadu atstatuma, skaidri redzams, ka 60. gadu estrāde tik ātri nogrimusi aizmirstībā arī tās vienveidīguma dēļ – visur atkārtojas līdzīgas emocionālās noskaņas un melodiskie motīvi. Šajā programmas salikumā visdzīvāk ieskanējās Ringolda Ores "Mazas uvertīras", Jāņa Ivanova "Tango", Edmunda Goldšteina "Rudens rožu" un Elgas Īgenbergas "Dziesmiņas par ričuraču" intonācijas, jau pieminētā Īgenbergas dziesma "Rīgas bulvāri" popularitātes ziņā tālu paceļas pāri citiem skaņdarbiem, taču viss pārējais pievērsa tikai epizodisku uzmanību. Līdzīgi ar abiem Raimonda Paula opusiem – otrā un trešā daļa no "Trim dziesmām klavierēm, korim un orķestrim" ar pašu komponistu pie klavierēm vēstīja par muzikālās izteiksmes spriegumu un vitalitāti (atkal – kādēļ gan nevarēja nospēlēt visu ciklu kopumā?), bet dziesma "Dzel manī sauli" nav nekas īpaši vairāk par tipisku šlāgeri. Taču tie jau ir 70. gadi ar pavisam citu estētiku.

Vienā ziņā radio "Klasika" jubilejas koncerts neapšaubāmi izcēlās daudzu formāli līdzīgu jubilejas pasākumu vidū – šis notikums uzskatāmi atgādināja, cik daudzi vērtīgi vai vismaz interesanti skaņdarbi līdz šim pamesti novārtā. Jāpiekrīt Oresta Silabrieža rakstītajam, ka tādas Edmunda Goldšteina kompozīcijas kā viņa Otrā simfonija vai Vijoļkoncerts palaikam būtu pelnījuši atgriešanos repertuārā, taču tas pats sakāms par daudzām citām partitūrām. Joprojām nav ieskaņots pilnīgi neviens Gundara Pones darbs, un joprojām nav neviena kaut cik monogrāfiska ieraksta Romualda Grīnblata, Tālivalža Ķeniņa, Jāņa Kalniņa simfoniskajiem opusiem – bet šo četru komponistu daiļradē ir arī šedevri. Ģederts Ramans ir gandrīz pilnībā aizmirsts, bet Ringoldu Ori piemin tikai vārda pēc. Tāpat – nudien negribētos, lai Jura Karlsona koncerta čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim pirmais atskaņojums tā arī paliktu pēdējais, bet katras jaunas Andra Dzenīša simfoniskās partitūras aktualitāte tikai vēl dziļāk iegrūstu bibliotēku plauktos visu viņa iepriekšējo veikumu. Un vēl – kādreiz labprāt uzzinātu, kāds izklausītos klavieru duets Andreja Osokina un Agneses Egliņas sniegumā. Nebrīnītos, ja šādas radošās sadarbības rezultāts izvērstos patiešām spožs, un priecātos, ja šāda iespēja būtu tikai laika jautājums.

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!