Citu idejas
14.03.2010

Muzikālā botānika XXVI - aizrautība

Komentē
0

Reiz no kādas Kaukāza republikas uz Latvijas PSR atbraukusi delegācija. Vietējie darboņi nolēmuši, ka viesi jāaizved apskatīt Gaiziņkalnu. Viesiem esot paticis. Viņi savā patikā arī padalījas: „Jūs esat viena lepna tauta! Ja saucat šo par kalnu.” Šī fabula mums pazemīgi māca, ka ir noderīgi izšķirt lietas, kurās droši demonstrēt savu lepnumu.

Vēl jau ir arī tas, ka par labākajām „lietām” principā runāt nemaz nav nepieciešams, jo no tā nekas nemainās – labākās „lietas” pilda savu funkciju šā kā tā. Bet pa reizei jau drīkst.

Septembrī kinoteātrī "Rīga" tika piedāvāta studijas "Screen Vision" filma "Kas bija ED.L.?". Filmas izrādi gan nokavēju, bet vecgada vakarā noskatījos to LTV1. Mani aizkustināja tās sižets. Filmas varonis ir Edvards Liedskalniņš, viņš ir populāra tūrisma objekta "Koraļļu pils" veidotājs. Šī pils atrodas ASV Floridas štatā. Ik gadu tūkstošiem cilvēku apbrīno viņa tonnām smago koraļļu akmens skulptūru dārzu. Šis cilvēks to uzbūvēja bez smagās tehnikas un citu cilvēku palīdzības. Neviens tā īsti nesaprot kā viņam tas izdevās. Daži pat izsaka pieņēmumu, ka šis vienkāršais vīrs (ar četru klašu izglītību) atklājis levitācijas noslēpumu un izpratis piramīdu būves principus. Nevar jau to pilnībā izslēgt, pilnīgi droši šajā pasaulē varam būt tikai par vienu lietu – nodokļiem. Un tomēr – šim vīram tas laikam izdevās dēļ nezūdošās mīlestības pret meiteni, kura Latvijā viņu pameta pie altāra. Šī skaistā leģenda 20. gadsimta 80. gados iedvesmoja Billiju Aidolu sacerēt dziesmu "Sweet Sixteen", kas kļuva par hitu.

Pārejot pie šīs reizes komponista, vispirms padalīšos vienā savā zinātniskajā un pilnīgi argumentētajā novērojumā. Ir cilvēki, kas vispār nelieto alkoholu un nekad nav izpīpējuši cigareti. Tādus tad arī ir bezcerīgi ieinteresēt šī raksta autora daiļradē[1]. Viņš ir pārbēdzējs, turklāt regulārs. Viņam veiksmīgi izdevās iefiltrēties gan pie mūziķiem, gan literātiem. Šis cilvēks pārskatāmā pagātnē ir pirmais riktīgais mūsu platuma grādu mākslu sintēzes eksemplārs. Kā mūzikā, tā prozā viņš prezentē optimismu, fantāziju, stilizācijas meistarību. Bet galvenā ir viņa spēja likt justies jautri (to laikam sauc par humorista talantu).

Labākais viņa mākslu raksturojošais vārds acīmredzot ir spēle. Viņa aizrautīgie eksperimenti ar stiliem, žanriem, laikmetiem, tā visa pretstatījumu vai polistilistisku[2] apvienojumu ir burvīgi. Viņš jauc kopā nesavienojamas lietas un dara to pirms daudzās pasaulēs slavenā Alfrēda Šnitkes. Šim kungam spēle bija dzīves filozofija, ko netieši, bet nenovēršami apliecina arī viņa raksturīgais matu celiņš un neiztrūkstošais tauriņš.

Cilvēki vispār mīl aizrauties. Turklāt ar ko nu kurais: cits ar mašīnām, cits ar drēbju pirkšanu, cits ar naudas pelnīšanu. Un tas viss ir lieliski, jo aizraušanās piepildīšanas brīžu paātrinātā sirdsdarbība ir tieši tā sajūta, kas man nepieciešama, lai perfekti raksturotu šī komponista mūziku.


 


[1] Novērojumu pamatošu citreiz – te nav vietas.

[2] Nejaukt ar politiku.

Kristaps Pētersons

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!