Citu idejas
14.03.2010

Muzikālā botānika XXV - mīnu lauks un Hemingvejs

Komentē
0
Saglabā

Viņas mūzika ir dabiski sievišķīga un liriska, taču ne bez ņipra un dažreiz pašerpa rakstura. Personības raksturs nemaz nav mazvērīga lieta – to var pielietot kā saistvielu, kas lieliski satur kopā mākslas darba saturisko pusi. Hemingvejam un Remarkam, piemēram, ir pagļēvs raksturs – to pierāda fakts, ka visas tukšās vietas savos darbos viņi veiksmīgi (un apzināti) ir aizpildījuši ar dažādu dzērienu lietošanu. Tikpat veiksmīgs (un apzināts) ir arī Simenona rakstura pielietojums, kas ir ne tikai pagļēvs, bet arī nūģisks, jo viņš visas tukšās vietas „Komisārā Megrē” aizpildījis ne vien ar iedzeršanu, bet arī ar iesnām. Paņēmiens darbojas ideāli.

Pirmajā brīdī, klausoties šīs komponistes mūziku, var gadīties, ka rodas drusku pastīva sajūta (kā man). It kā būtu uzvilcis neērtu apģērba gabalu. Bet tas pieskaitāms atklājumu sērijai, ka silts džemperis un vilnas zeķes aukstā laikā ir jūtama vērtība, kaut arī rada ietuntulētības un stīvuma sajūtu. Katrā ziņā, pirms klausīties viņas mūziku, jārēķinās, ka muļķības tur nebūs. Un muļķību trūkums to stīvumu arī droši vien rada. Cilvēks jau tāds ir – viņš no sākuma mēģina izvairīties no rafinētas nopietnības [1] (kā es). Tikai tad, kad galīgi nevar izbēgt (kā, piemēram, koncertā), samierinās. Jebšu arī viņam piemetas klaustrofobija.

Ir vairāki šādi interesanti efekti, kas līdzinās klaustrofobijai. Piemēram, kad ilgstoši ir sanācis strādāt lielā kolektīvā, lēnām mēģin’am pierast pie katra indivīda īpatnībām. Jo esam spiesti ar tām rēķināties. Pēc kāda laika dažas vairs pat nepamanām, dažas, savukārt, mūs pakāpeniski sāk nopietni kaitināt. Parasti jau izdodas ievērot pašdisciplīnu, bet reizēm gadās, ka nepatika pavisam spontāni izlaužas uz āru. Ir jāpaiet labam laika strēķim, līdz viss nogludinās. Un tad aplis atkal sākas no jauna – laikam ir neiespējami no tā izvairīties. Šis slimīgais aplis būtībā ir saspiestības vaina.

Šīs komponistes mūzika arī ir tāda kā nedaudz saspiesta. Ir tāda domkratiska sajūta, kā tad kad tiek celts augšā auto. Šī sajūta, droši vien, rodas no tā, ka viņai savā mūzikā ilgstoši patīk uzturēties ja ne vienā harmonijā, tad skaņkārtā gan. Viņai ir ļoti izteikta skaņkārtiskā domāšana, kuru pat varētu nosaukt par viņas vizītkarti. Nemāku izskaidrot, kādā veidā tas saiet rakstā ar sākumā minēto sievišķību un lirismu, bet tā ir patiesība. Vienkārši ir lietas, kuras parastam mirstīgajam (kā man) izskaidrot nav pa spēkam.

Viss augstāk minētais, protams, izskatās divdomīgi – būtībā tas ir neliels mīnu lauks. To radīt arī bija mans mērķis, jo arī auditorijas doma dalās vismaz divās daļās, tādēļ iznāk, ka ikkatrā koncertā ir vismaz divas publikas. Iepriekšējs brīdinājums, ar ko nāksies rēķināties, ir noderīgs abām publikām. Tomēr, lai nerastos pārpratumi vai dažādas spekulācijas (vai arī kāds neapvainotos), provēšu pateikt ko domāju bez viheriem – šīs autores skaņdarbos ir iekšā īsta mūzika, domāju, ka jums varētu patikt.

[1] Rafinēta nopietnība – sinonīms terminam koptā mūzika.

Kristaps Pētersons

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!