Ja Einšteina kungs nekļūdījās, un laiks un telpa ir vienoti un viens ietekmē otru, tad vajadzētu būt, ka uz katra atšķirīga kosmiska objekta mūzika skanētu nedaudz savādāk. Bišķi gan vēl jāpagaida, bet derētu uztaisīt koncertu ciklu, kurš vestu latviešu mūziku pa dažādām mūsu galaktikas vietām. Vienkārši tādēļ, ka varētu būt interesanti. Un varbūt tur augšā ir vieta, kurā mūsu mūzika skan īpašāk par visām citām mūzikām. Turklāt akustikas īpatnību izzināšana ir viens no aizraujošākajiem sporta veidiem pasaulē.
Šīs komponistes mūzikai vispiemērotākais laikam ir ieraksta formāts. Lai arī tas ir nosacīti nedzīvs, tam tomēr piemīt viena lieliska īpašība – to var klausīties, kad un kur gribas. Un arī akustiku tam var uztaisīt, kādu vien sirds vēlas. Vajag vienīgi labu ierakstu. Un te sākas „čakars” – jēdzīgu ierakstu uztaisīt ir baigā alķīmija. Dažkārt liekas, ka jāveic visādi rituāli vai maģiskas darbības, lai ieraksts izdotos. Lai mūziķi būtu uz viļņa, lai skaņu režisors būtu izmazgājis ausis, lai producents atrastos nepārtraukta pieslēguma stāvoklī – tik tiešām nepieciešams kaut kas no paranormālās sfēras. Ķīnieši senos laikos gan ne ar ierakstiem (jo tādu acīmredzot vēl nebija), bet gan ar pilsētas vārtu būvi darīja tā: cilvēki ar kravas ratiem devās uz seniem kauju laukiem, kur sameklēja vecus kaulus. Kad pie pilsētu ieejām vārtus cēla, kaulus tajos iemūrēja. Pastāvēja cerība, ka, šādi godināti, kritušie kareivji turpinās sargāt savu pilsētu. Cilvēki uzskatīja, ka vārti ir ne tikai durvis, pa kurām cilvēki staigā iekšā ārā – pastāvēja ticējums, ka tajos mājo šīs apdzīvotās vietas dvēsele. Kad nu vārti bija gatavi, ķīnieši atveda pie tiem suņus, pārgtrieza tiem rīkles un ar vēl siltajām asinīm vārtus apslacīja. Ierakstu veicot laikam ir jādara kas līdzīgs (protams, iztiekot bez vardarbības pret dzīvniekiem). Citādi var sanākt kā parasti, kad rezultāts neatbilst kvalitātes kritērijiem, un ir iznācis žāvas raisošs konservs.
Šo komponisti ir diezgan viegli iztēloties veicam, piemēram, vudū reliģijas rituālus. Viņas mūzikā ir kaut kas neizskaidrojams. Dažiem jau veicas uztaustīt to stīgu, kas no auss ved uz sirdi. Tā ne vienmēr atklājas uzreiz, bet tas ir labi, jo atstāj patīkamas noslēpumainības iespaidu. Šo mūziku klausoties, sajūta ir tāda kā mostoties no miega – drusku reāla, drusku sirreāla. Un, galvenais, te drīkst arī smaidīt. Pateikt, par ko ir šī mūzika, nav iespējams, bet tas arī nav nepieciešams. Te ir poēzija. Te ir arī ļoti interesanti tembru savijumi, kurus viņa fascinējoši ieliek skaniskajā telpā. Te ir arī dinamika, kura nav panākta ar brutāliem paņēmieniem. Te dominē smalkums. Visticamāk, te ir runa par pārdabiskiem spēkiem. Man vienmēr tīri ziņkārības pēc viņai ir gribējies pavaicāt, uz kādiem nosacījumiem tagad ar tiem tiek slēgti līgumi.
0