Mani fascinē viņas perfektā materiāla kontrole un spēja nebūt savā mūzikā diktatoriskai. Tas ir līdzīgi kā glītrakstīšanā rakstot rūtiņu burtnīcā – nevis vilkt burtus, piespiežot to līnijas pie rūtīm, bet gan vienkārši trāpot laukumiņā. Ļoti vienkārši. Ieceļot šo jauno sievieti kādā nebūt vadošā postenī, mēs pa ilgiem laikiem redzētu cilvēku, kuru vara nesamaitā (to apgalvojot, pieņemu, ka cilvēks ir nesaraujami saistīts ar savu mākslu un tās vērtībām). Katram subjektam tiktu atrasts savs darbības lauks, kurā izcelties. Vēl jāpiezīmē, ka viņa šobrīd vēl nav ieguvusi īpaši plašu atpazīstamību, tādēļ, pirmoreiz izdzirdot viņas mūziku, ir pilnīgi iespējama tā neparastā un viennozīmīgi interesanti elektrizētā neatklātās pasaules sajūta. Bet, protams, tas atkarīgs no katra paša - un vēl miljons ārējiem apstākļiem.
Citreiz ir tā, ka nav ko darīt. Liekas, ka minūtes velkas mūžīgi un tādos brīžos garantēti atdzīvojas sienas pulkstenis un sāk neizturami tikšķēt. Šķiet, kāds vemj laiku. Tādos brīžos arī sāk likties, ka viss ir vecs un metams ārā (iespējams pilnīgi pamatoti), bet ja to izdarām, gandrīz noteikti izmetam arī kādu būtisku daļu no sevis. Neņemos apgalvot, ka šīs autores mūzika varētu iznīdēt pelēko dienu apnicību, bet tā pilnīgi noteikti tādās dienās var atgādināt par to, ka eksistē svaigums, jo pati tāda ir. Un tā ir laikam galvenā lieliska komponista morāles kategorija – nerakstīt mūziku, kurai ir kaut mazākā iespēja novecot un sākt pelēt. No tādas mūzikas var izcelties dažādas epidēmijas un saindēt gaisu, ko elpojam.
Diezgan drūmi, bet mēs dzīvojam tādā laikā, kurā ne viens vien ir rakstījis sabojājušos mūziku un vēl arī panācis tās publisku izpildījumu. Rezultātā jau vairākas piecgades muzikālais gaiss ir sastāvējies, un šajā tvanā mēs īsti neko nevaram saskatīt. Daži no manas paaudzes, lai nesaindētos, mehāniski nošķir vecākās paaudzes komponistus, jo pieprasa vienādu atbildību nešķirojot. Tas ir muļķīgi, jo tur ir neskaitāmi izcila svaiguma muzikāli eksemplāri. Tomēr arī daži no vecākās paaudzes nav īpaši labāki, un automātiski no lietojamās mūzikas saraksta izsvītro „samaitāto” jauno paaudzi. (Man kā vecākajam bērnam ģimenē gan mācīja, ka vecākajiem ir jārāda priekšzīme jaunākajiem.) Tādiem cilvēkiem iesaku šī raksta komponisti. Paciesties pirmās taktis un tad šķitīs, ka telpā izplatās svaigu sveķu smarža. Viņai piemīt perfekta formas izjūta un viņa diezgan labi pārvalda laikmetīgo instrumentāciju (var būt, ka reizumis gadās aizšaut garām).
Neatliekami vajag izvēdināt šo telpu - citādi vairs neko nevar saprast. Mums ir ieskaidrots, ka lietot banku kartes ir ļoti ērti, kaut arī patiesībā tās ir pilnīgi lieks piedēklis. Var jau saprast, arī bankām ir grūti (turklāt jau labu laiku – tāpat kā visiem). Bet mums ir arī ieskaidrots, ka piens, kas taisīts no pulvera ir labs un lietojams. Šajā gadījumā gan es nesaprotu: vai ir grūti arī piena pulverim ? Smagi prasās pēc informatīvas dezinfekcijas.
0