Muzikālā botānika XIX- logotips ar vārpu

Mēdz gadīties vēsas vasaras. Un tad pēkšņi uzkrīt neciešams karstums. Tādā dienā neko prātīgu nevar iesākt, jo paiet kāds laiciņš, līdz pie karstuma pierodam. Atliek vien meklēt veldzi pie upēm vai ezeriem, kuros ūdens vēl ir remdens, jo nav paspējis sakarst. Tad ir labi, nekas vairāk nav nepieciešams.

Es pieturos pie pārliecības (lai nenokristu), ka rakstīt vajag tā, lai mati noiet. Šī autore ir pilnīgs pretstats. Un tāpēc interesanta, jo viņas mūzika ir mierīga un līdzsvarota arī tās dramatiskākajos brīžos. Tā ir mērena. Runājot par mērenību: kā zināms, cilvēka organisms normāli ir spējīgs dzīvot +20°C līdz +25°C amplitūdā, ja šīs robežas tiek pārkāptas, bez dažādiem papildus atribūtiem neiztikt (piemēram, kondicionieris karstuma gadījumā vai jakas, kažoki un dažādas apkures uzpariktes aukstuma gadījumā). Tas šo to liecina. Piemēram, to, ka mērenība ir normāla un dabiska. Turklāt pasaules informācijas un arī mākslas telpa kā vienmēr ir pilna ar absurdu un anomālijām. Tā ka līdzsvarots redzējums ir vērtība, kuru nevajag novērtēt par zemu.

Šīs komponistes mūzika ir liriska un latviska (varētu piekabināt logotipu ar rudzu vārpu). Nav ko piebilst, tā ir gudra stratēģija: ņemt intonācijas no tautas mūzikas, jo tādā veidā ar visvienkāršākajiem līdzekļiem tiek panākts atpazīstamības efekts – ar latviešu tautas mūziku vai pat tikai tās elementiem katrs latvietis saslēdzas momentā[1]. Tik lēti nekas cits komponistiem tā nepalīdzētu – izmantojot citas klišejas, nepieciešams ievērojams TV, radio u.c. mediju atbalsts.

Par klišejām: pieņemts uzskatīt, ka tas ir kaut kas slikts. Man gan ar tām nav nekādu freidisku attiecību. Vēršu uzmanību uz to, ka slikts un nejēdzīgs vai arī labs var būt klišeju izmantojums. Pirmkārt, klišejas ir noderīgas dažiem, jo vairumam cilvēku visu laiku atrodas galvās. Otrkārt, ir arī tas, ka kad uzzied dadži, tie to katru gadu dara daudz maz vienādi – principā klišejiski. Nav novērojama dadžu cenšanās katru gadu to darīt savādāk, piemēram, uzziedēt uz iekšpusi, kas varētu būt diezgan stilīgi. Tiem ir vienalga, jo tā ir iekārtots. Šīs komponistes mūzika īpaši nevairās no klišejām, jo tās ir dabiskas un viņas mūzikai neko sliktu nenodara.

Viņas pasaules redzējums pārsvarā izpaužas caur diatoniku, kas ilgu laiku ir bijusi mūsu koptās mūzikas pamats. Pagāja laiks un tā apnika, paies vēl laiks un atkal iepatiksies – mūzikas harmonija ir spēcīgs aizgājušo laiku raksturotājs. Tā kā cilvēks ir sentimentāla būtne, viņam pagātne vienmēr šķiet īpašas pievilcības šarmēta. Un viens otrs šīs komponistes skaņdarbs pilnīgi noteikti ierindojams starp spilgtākajiem mūsu kopējās īstenības raksturotājiem.