Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Recenzija
19.10.2015

Mūzika starp troksni un klusumu

Komentē
5

Katru gadu rudenī, intensīvas koncertsezonas laikā, personiskajā kultūras pasākumu sarakstā nākas atvēlēt vietu festivālam "Skaņu mežs", uz tā rēķina viennozīmīgi upurējot kaut ko citu. Pirmkārt, tādēļ, ka "Skaņu mežs" ir vienīgā iespēja klātienē iepazīt kādu uz Latviju atbraukušu akadēmiskās mūzikas klasiķi, kurš līdztekus dalībai festivālā atvēl savu laiku Mūzikas akadēmijas meistarklasēm, tomēr viņa sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Latvijas Nacionālo operu, Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", Latvijas Radio kori vai vadošajiem latviešu solistiem tā arī nav īstenojusies ne pirms, ne pēc tam. Otrkārt, tādēļ, ka arī ievērojami eksperimentālā džeza vai elektroniskās skaņumākslas pārstāvji Latvijā sastopami gandrīz vai vienīgi "Skaņu mežā". Treškārt, tādēļ, ka joprojām eksistē naiva cerība saskarties ar populāro mūziku – visviens, kādā no vairākiem simtiem tās žanrisko izpausmju, – kas ja ne aizrautu un sajūsminātu, tad vismaz nesatracinātu un nenokaitinātu. Diemžēl pārsvarā šī cerība izrādījusies iluzora, līdz ar to arī 2015. gada "Skaņu meža" iespaidi ir ļoti pretrunīgi un, pieļauju, arī ļoti subjektīvi.

Pirmais no diviem iepriekš piesauktajiem klasiķiem uz mūzikas nama "Daile" skatuves kāpa 9. oktobra programmas pašā sākumā, un tieši viņa priekšnesums no šī gada "Skaņu meža" repertuāra atmiņā palicis kā labākais un uzrunājošākais. 77 gadu vecumā uz Rīgu atbraukušais Frederiks Rževskis parasti tiek minēts kā viens no izcilākajiem amerikāņu avangarda komponistiem, kuru radošā darbība iesniegusies 21. gadsimtā, – turpat arī Kristiāns Volfs ("Skaņu mežā" uzstājies 2012. gadā) un ne tikai ar muzikālo devumu, bet arī ar ilgmūžību izslavētie Miltons Babits un Eliots Kārters, kuru mākslinieciskie plāni līdz koncertiem un meistarklasēm Latvijā diemžēl neaizsniedzās. Frederiks Rževskis turklāt pazīstams arī kā spīdošs pianists, kurš labprāt atskaņo ne tikai savus, bet arī savu domubiedru darbus, līdz ar to viņa uzstāšanās laikā pārliecināja gan komponista partitūrās ietvertais vēstījums, gan interpretāciju profesionālais līmenis. Koncertā dzirdamā Rževska klavierdarbu izlase vispirms jau emocionālā un stilistiskā ziņā saucama par visnotaļ daudzveidīgu. Pirmais skaņdarbs ļāva pieņemt, ka komponistam vispār nerūp stingri novilktas robežas starp avangardu un retrospekciju (un tas tikai liecina par viņa personisko radošo pārliecību), – šī mūzika atsauca atmiņā Debisī un Ravelu, valdzināja ar džeza alūzijām un izskanēja meditatīvi un plūstoši. Pēc tam jau parādījās asāki vaibsti, skarbāka izteiksme, enerģiskāki muzikālās domas pavērsieni, vienmēr saglabājot balansu starp skaņdarba idejas konstruktīvu izklāstu un brīvu iztēles plūsmu, starp dramatiskiem akcentiem un liriskām intonācijām, – un tādēļ arī šo mūziku klausīties bija tik saistoši. Tikpat neviennozīmīgas izjūtas atstāja arī darbu dramaturģiskā arhitektonika – no vienas puses, šķita, ka komponistu ne sevišķi interesē katra atsevišķa opusa formveide, ļaujot to modelēt iepriekš neparedzamam tematiskās attīstības plūdumam, no otras puses, Rževska jaunrade radīja priekšstatu par precīzu, kaut arī asimetrisku formas struktūru klātesamību. Vēl paradoksālākus iespaidus raisīja uzstāšanās pēdējā trešdaļa, Frederikam Rževskim demonstrējot savas prasmes kontrapunkta tehnikā un izvērstas polifonas līnijas apvienojot ar variāciju formas principiem, – un tieši šie darbi bija spriegu emociju un daudzveidīgu kontrastu piesātināti. Īsi sakot – 9. oktobrī varēja sastapties ar ievērojama komponista pianistiski teicamu uzstāšanos, kas Latvijā nebūt nenotiek bieži: jau pieminētais Kristiāns Volfs; Magnuss Lindbergs 2007. gadā – un tas patiesībā arī viss, kas nāk prātā.

Vācu mākslinieks Kristofs Hīmanis, kurš sava darba atskaņojumu vadīja pie elektroniskās mūzikas pults, atzinis, ka vēlas radīt skaņas, kas būtu "vizuāli suģestīvas" un asociētos ar kino. Savu mērķi konkrētajā priekšnesumā viņš patiešām arī sasniedza, turklāt ceļā, kas bija savienojams ar izsmalcinātākas estētikas un muzikālās gaumes klātbūtni. Un arī šīs uzstāšanās izsauktie iespaidi raksturojami kā savā ziņā paradoksāli: sonoristiski biezie harmoniski tembrālie slāņi šeit bija piederīgi tipiskiem elektroniskās skaņumākslas paraugiem – gan akustiskās uztveres, gan stila ziņā –, taču tie neapšaubāmi izauga no viena tonāla punkta un tālākajā mūzikas ritējumā arī nemaz necentās atrauties no šī pirmavota, tādējādi uzburot sajūtu par visai statisku un vienlaikus brīvi planējošu skaņulauku. Šādu priekšstatu tikai pastiprināja Kristofa Hīmaņa pārraudzītā skaņdarba dinamiskā virzība, kuras galējie punkti starp klusinātu un caururbjošu skanējumu tika sasniegti ilgākā laika posmā, līdz ar to radot vienkāršu, bet efektīgu līdzsvarotas un pakāpeniski mainīgas kustības atainojumu. Priekšnesuma otrajā pusē interese par Hīmaņa radošās idejas iedzīvinājumu gan nedaudz atslāba, jo, mainoties tonālajam pamatam, visi jau iepriekš iepazītie skaņu mākoņi atkal sāka celties un grimt bez īpašām izmaiņām, taču vācu mūziķis ir pelnījis cieņu vismaz par savas ieceres konsekventu, precīzu un emocionāli pievilcīgu īstenojumu.

Programmā gan bija solīta citāda secība, taču nākamie uz skatuves kāpa norvēģu kvartets "Lemur" (flautists Bjornārs Hābestāds, mežradzniece Hilda Sofija Tafjorda, čelliste Lēna Grenagere un kontrabasists Mikaels Fransiss Duks). Arī šī mākslinieciskā koncepcija balstījās uz divu dažādu nostādņu pretstatījumu – mūzikas nepārtrauktais virmojums vēstīja par skaņuraksta virtuozitāti un trauksmainu noskaņu spektru, taču skanējuma dinamiskās aprises principiāli tika veidotas ļoti atturīgi un maigi – no saudzīgiem stīgu skārumiem un apvaldītiem elpas pūtieniem. Rezultāts galu galā izvērtās fascinējošs, profesionāli trenētajiem interpretiem pilnā mērā atspoguļojot gan mūzikas emocionālās kaislības, gan arī kristāliskām mežģīnēm līdzīgos faktūras un ritma vijumus, un nekas arī neliecināja par vienveidību: priekšnesuma dramaturģisko struktūru atskaņotāji būvēja niansēti, gudri un pārdomāti, kopumā radot priekšstatu par konceptuālas idejas spilgtu un veiksmīgu realizāciju. Vēl jo pārliecinošāku tādēļ, ka nekur nevajadzēja ņemt palīgā elektroniska pastiprinājuma piedāvātās iespējas – viscaur pietika ar akustiskiem izteiksmes līdzekļiem.

Beigās iestājās sajukums. Kvarteta "Lemur" uzstāšanās noslēguma daļā mūziķu spēlētās skaņas pārmāca ieraksts, kurā, pēc visa spriežot, bija dzirdamas kādā nezināmā restorānā notiekošas sarunas, trauku šķindoņa, viesmīļu soļi un līdzīgas norises. Pēc neilga brīža norvēģu mākslinieki klusām atstāja skatuvi, taču restorāna ieraksts turpinājās. Kad tumsā un nosacītā klusumā aizritēja minūtes piecas, publika sāka nervozi aplaudēt (kas skaidrāk par skaidru norāda, ka kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā); gaisma iedegās, taču citādi nekas nemainījās. Tā kā nebija pieejama ne iespiesta programma, ne arī kāds cits paziņojums, kas ļautu saprast notiekošā dziļo domu un filozofisko vēstījumu, nolēmu, ka nu jau pietiks. Festivāla "Skaņu mežs" pirmās trīs stundas bija aizvadītas.

Nākamās trīs stundas sekoja dienu vēlāk turpat mūzikas namā "Daile". Šoreiz pirmie uzstājās latviešu mūziķi – apvienība "½ H ½ W". Par šo priekšnesumu ir vismazāk ko teikt, un vēl mazāk būtu sakāms kaut kas pozitīvs. Protams, var jau aprakstīt ģitāristu un bundzinieka spēles tehnisko sagatavotību (gluži pankroks tas nebija) un pieminēt elektroniskā skaņu celiņa pārraudzībai vajadzīgās specifiskās zināšanas, taču tas neatceļ iespaidu, ka visa šī mūzika bija caurcaurēm klišejiska, bet uzstāšanās gaita – skrupulozi aprēķināta, balstoties uz manipulāciju ar cilvēku zemākajiem instinktiem. Tātad – tie paši šlāgeri vien būs, tikai otrādi apvērsti un mākslīgi pastiprināti līdz histēriskam troksnim. Un nav pat svarīgi, kādu etiķeti tam pieliek muzikologi – "noise", "glitch", "drone", "doom metal" vai kādu citu stilīgu anglisku frāzi –, ja iznākums jebkurā gadījumā ir absolūti vienveidīgs. Savukārt, kas attiecas uz pavadošo videoierakstu – ar mobilo telefonu filmētiem jogas vingrojumiem cietuma kamerā –, tas varēja būt un varēja nebūt. Kopējā vērtējumā tas neko nemainītu. Bet varbūt šādi spriedumi ir nevietā, jo, galu galā, "½ H ½ W" dalībnieki arī atklāti pateikuši, ka grupas daiļradi caurstrāvo "tumsnēja, nomācoša nolemtības aura". Paldies, nevajag. Man pilnībā pietiek ar realitāti ārpus koncertzāles.

Grūti pateikt, vai "Skaņu meža" programmā latviešu grupa un Jākoba Ulmaņa mūzikas interpreti bija salikti līdzās nejauši vai ar nodomu, taču vēl lielāks kontrasts, šķiet, nav iespējams pat hipotētiski. Otrais festivāla viesis, kas avangarda kompozīcijas laukā atzīts par klasiķi, – 1958. gadā dzimušais Jākobs Ulmanis – pazīstams ar ļoti minimālistiskiem darbiem uz klusuma robežas. Uz Latviju vācu komponists atbrauca kopā ar fagotisti Dafni Vičenti-Sandovalu, obojisti Molliju Makdolanu un čellisti Elenu Faloufīldu, kuri atskaņoja Ulmaņa opusus "Solo I", "Solo II" un "Solo IV": taču noteikt, kur beidzas viens skaņdarbs un sākas otrs, bija neiespējami – viss saplūda kopā izvērstā, emocionāli koncentrētā un nepārtrauktu uzmanību piesaistošā ritējumā. Pavisam nedaudz nošu, ar pauzēm atdalītas skaņas, ļoti klusi pieskārieni čella stīgām, fagota un obojas tembros jaušamais saviļņojums – tas arī viss, taču ar to pilnībā pietika, lai radītu sajūtu par dalību kādā būtiskā attīroša rakstura metafiziskā pieredzē. Starp citu, priekšstats par šādas mūzikas vienkāršumu ir maldīgs – pats komponists atzīst, ka viņa partitūru skaņurakstā aleatoriskas izvēles ieņem gana būtisku, tomēr ierobežotu vietu, un bez spilgtām profesionālām iemaņām un autora radošo ideju un mākslinieciskās domāšanas trāpīgas uztveres interpretiem šeit neiztikt. Jāteic, ka šai ziņā par Jākoba Ulmaņa domubiedru meistarību nenācās šaubīties, viņiem uzreiz atgādinot par norvēģu kvarteta "Lemur" augsto atskaņojuma līmeni, un arī abu priekšnesumu estētika savstarpēji sasaucās, kur, nemēģinot noliegt visas stilistiskās atšķirības, varēja identificēt arī kopējo – mūzikas smalkjūtīgumu un tuvību klusumam. Protams, kā jebkuros radikālos piemēros, arī šeit var pamatoti jautāt, kāda tad īsti ir šīs mākslas vērtība. Nemēģināšu veltīt Jākoba Ulmaņa daiļradei tādus epitetus kā "ģenialitāte", un jāatzīst, ka, piemēram, Mortona Feldmena skaņdarbi, kuri vācu komponista veikumam līdzinās vērienīgā apjoma un meditatīvās ievirzes ziņā, laikmetīgās mūzikas vēsturē ne bez pamata ieņem redzamāku vietu (tas gan nepavisam nenozīmē aicinājumu Ulmaņa partitūras uzlabot līdz četrarpus stundu garumam) – tomēr šī piecdesmit minūšu ilgā mistērija, paļaujoties uz to, ka komponistam ir kaut kas nozīmīgs, ko visiem klausītājiem pateikt, neapšaubāmi bija īstajā laikā un īstajā vietā. Atliek vien piebilst, ka no šī skatpunkta Jākoba Ulmaņa mūzika vienlīdz sabalsojas ar Džona Keidža un Arvo Perta vēstījumu.

Dziedātājas Susannas (pilnā vārdā Susanna Vallumreda) un viņas pavadošā sastāva uzstāšanās atkal uzlūkojama kā solis atpakaļ. Tiesa, šo "Skaņu meža" programmas daļu jau varēja noklausīties bez nokaitētām emocijām, taču arī nekādu paliekošu interesi tā neraisīja. Šķiet, ka Susannas interpretāciju būtiskākā iezīme – mūsdienu un aizgājušo gadu desmitu popmūzikas paraugu atskaņojumi viscaur liriskā, skumīgā un nedaudz eksaltētā izteiksmē un oriģinālrepertuārs tikpat lēnā temporitmā un nostalģiskā veidolā – vienlaicīgi slēpj sevī motīvus gan veiksmei, gan neveiksmei. Šo uzstāšanos var uzskatīt par saistošu un māksliniecisku individualitāti apliecinošu, ja uzrunā kavēšanās klusinātu un atturīgu noskaņu pasaulē ar skaidri jūtamām romantiskas melanholijas un gotiska misticisma zemstrāvām. Savukārt mazāk sentimentāla rakstura cilvēkiem Susannas muzicēšana jau pēc otrās dziesmas liek ilgoties vai nu pēc kaut kā līksmāka un enerģiskāka, vai arī gluži vienkārši pēc vakariņām un gulētiešanas. Tiesa, pret pašas dziedātājas vokālo tembru un viņas domubiedru – ģitārista un bundzinieka – spēles kvalitātēm nebūtu nekas iebilstams, taču, ja vērtē arī priekšnesuma saturu un starp visiem kādreiz iepazītajiem "Skaņu meža" māksliniekiem izvēlas salīdzināmas kategorijas, tad drīzāk ieteiktu izmantot izdevību vēlreiz apmeklēt kādu amerikāņu vokālistes Marisas Neidleres koncertu. Bet gan jau triloģijas "Krēsla" cienītājiem patiks arī Susannas Vallumredas daiļrade.

Noslēgumā nedaudz par "Skaņu meža" organizāciju. Kā zināms, koncerts pats par sevi ir tik smalks mehānisms, ka tur katrai detaļai ir svarīga un neatņemama nozīme, – mēģinājums aptvert neaptveramo, izvēršot vienu vienīgu koncertprogrammu četru stundu garumā, var iedzīt tādā pašā rezignācijā kā citā kontinentā dzīvojoša mākslinieka uzstāšanās, kurš, viesojoties Latvijā, uz skatuves aizvada vien 45 minūtes; nemākulīgs programmas pieteicējs, kurš katrā teikumā pauž muzikoloģiskas banalitātes un aplamības, spēj pat visnopietnāko notikumu pārvērst par klaunādi; turpretī garas un svinīgas politiķu uzrunas pirms koncerta atmodina vienīgi dziļi slēptus anarhistiskus instinktus. "Skaņu meža" gadījumā savukārt nāktu par labu atminēšanās, ka iepriekš nekur nepieteiktām izmaiņām mākslinieku uzstāšanās secībā nepieciešams sasodīti nopietns iemesls – un baidos, ka tāda nebija ne Anglikāņu baznīcā 5. septembrī, ne mūzikas namā "Daile" 9. oktobrī. Tas, ka šogad nogurdinošās divdesmit minūšu pauzes starp katru priekšnesumu ir saīsinātas līdz piecām minūtēm (uz papīra) vai desmit minūtēm (reālajā laikā), ir ļoti jauki, bet vēl labāk būtu, ja viss pasākums patiešām sāktos kaut cik laikus – nudien labprāt uzzinātu pavisam godīgu atbildi, kādēļ grupa "½ H ½ W" uz skatuves kāpa ar 20 minūšu nokavēšanos. Un gan jau varētu kaut ko uzsākt arī pret fona troksni, kura rezultātā 9. oktobrī vairākkārt šķita, ka vismaz puse publikas ir nopirkusi biļetes nevis tādēļ, lai apmeklētu koncertus, bet gan tādēļ, lai turpat priekštelpā skaļi diskutētu ar draugiem un radiem. Bet varbūt tas jau tika izdarīts, jo Jākobam Ulmanim dienu vēlāk vairs nevajadzēja vilties. Jādomā un jācer, ka viņa un citu meistaru vārdi "Skaņu meža" programmās parādīsies arī turpmākajos gados.

Armands Znotiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!