Recenzija
09.08.2016

Mūzika, kas palīdz samierināties ar savu nenozīmību

Komentē
0

Lai arī šī vasara tikai nupat pārkāpusi trešās trešdaļas slieksni, tās laikā klausītājiem dāvāti vairāki jauni latviešu mūziķu albumi. Divi no tiem, manuprāt, ir pietiekami interesanti, lai par tiem būtu vērts parunāt sīkāk, – 16. jūnijā tika prezentēts latviešu "pagrīdes" mūzikas superzvaigznes Jura Simanoviča otrais soloalbums ar intriģējošo nosaukumu "Kā samierināties ar savu nenozīmību", savukārt 15. jūlijā "Positivus" festivālā gaismu ieraudzīja grupas "Ezeri" debijas albums "Ogle". Runāt par tiem abiem vienā rakstā vedina to līdzība savā atšķirībā vai, precīzāk, – abu albumu ekstrēmās atšķirības no ierastā.

Vispirms par "Ezeriem". Nedaudz biogrāfijas: grupu veido trīs dalībnieki – bundzinieks Krišjānis Bremšs, basģitārists Kristians Priekulis un vokālists, ģitārists Miķelis Putniņš. Kristians Priekulis ilgstoši spēlējis kontrabasu un basģitāru rockabilly, blūza un roka ansamblī "The Big Bluff", rokenrola kaverversiju grupā "Čehols", kā arī kopā ar daudziem citiem džeza un rokenrola sastāviem. Miķelis Putniņš paralēli darbojas grūti definējamas deju mūzikas sastāvā "northern c", Krišjānis Bremšs – džezpopa ansamblī "Pieneņu vīns" un citur, bet abi kopā iepriekš spēlējuši grupā "Black Apple Market" – indīmūzikas grupā, kas, izdevusi ļoti daudzsološu EP 2012. gadā, savu darbību tomēr drīz pēc tam arī beidza.

Visi trīs mūziķi ir muzikāli izglītoti un profesionāli. Lai arī grupas līderis ir Miķelis Putniņš (reizēm manāms "Ezeru" materiālu spēlējot arī solo), tās šarmu rada trijotnes savstarpējā saspēle, acīmredzamā aizrautība un bauda kopā spēlēt, ko iespējams novērtēt tieši dzīvajā koncertā – iesaku grupu meklēt rokā arī šādā formā. Individuāls, muzikāliem meklējumiem bagāts ceļš diktē miniatūrā albuma "Ogle" noteikumus. Žanru līkločos tas vistuvāk saskaras ar džezroka, ārtroka un sarežģītākās indīmūzikas gala punktiem, taču tas ir ļoti aptuvens raksturojums.

Sešu dziesmu garais ieraksts šķiet kā priekšvēstnesis lielākam, garākam albumam – gribētos to tomēr dēvēt par EP. To veido divi instrumentāli skaņdarbi un četras dziesmas ar tekstu – vienā no tām izdziedāts Klāva Elsberga dzejolis, pārējās Miķeļa Putniņa teksti angļu valodā. Instrumentālie gabali albuma ievadā un noslēgumā ir visnotaļ intriģējoši, abstrakti un rosinoši, labi pildot "intro" un "outro" funkcijas, savukārt albuma kodolu veido četras dziesmas, kas šajā gadījumā nebūt nav maz.

"Ezeru" mūzikas pamatu veido mūsdienu džeza tendences. Četras piecas minūtes garās dziesmas sevī ietver pārsteidzoši daudz pāreju, daļu, harmonisku un ritmisku maiņu, dažādus mūzikas slāņus un līmeņus – tā ir piesātināta, bagātīga un sarežģīta mūzika, kuru "atkost" izdodas tikai pēc vairākām klausīšanās reizēm. Tomēr – lai arī cik plaša būtu dziesmu eksperimentālā orbīta, to centrā tomēr ir strikta struktūra. Skaņu ainavu pavedieni nav improvizēti, tie ir komponēti un noteikti. Akustisko un elektrisko instrumentu partijas albumā papildina dažādi elektroniskās mūzikas elementi, to toņi ir skaidri un pārdomāti. Dziesmu melodiskās līnijas ir "svaigas" un oriģinālas.

Instrumentāli galvenais melodijas virzītājspēks "Ezeru" mūzikā ir ģitāra, kas spēlēta oriģinālā, džezam tuvinātā manierē, nekautrējoties izmantot arī drosmīgus gājienus, disharmoniskus akordus un citus aizraujošus paņēmienus, kā arī vokāls. Lai gan dziesmu teksti ir pietiekami kvalitatīvi un interesanti, balss tomēr šajos ierakstos vairāk kalpo kā instruments – un tik spēcīgu, enerģētisku un izteiksmīgu vokālistu latviešu mūzikā ir maz. Asociatīvi gribētos piesaukt Jāni Šipkēvicu viņa soloprojektā "Shipsea", bet no pasaules zināmajiem mūziķiem – amerikāņu grupu "Grizzly Bear" un, nekautrēšos teikt, arī Tomu Jorku.

Ir gan skaidrs, ka albums "Ogle" nav radioformāta albums, tā nav plaša patēriņa mūzika. Grupa acīmredzami ir nopietni "sava ceļa gājēji", neņemot vērā jebkādas aktuālās tendences vai vēlmi izpatikt masām. To, šķiet, nebūtu vērts izcelt – vai mazums mūziķu izvēlas spēlēt tieši to, ko vēlas, – taču vienlaikus šķiet, ka "Ezeriem" ir potenciāls "izsisties" arī tālāk par šauriem bāriem un klubiem: viņu mūzika ir pietiekami oriģināla, lai raisītu interesi nopietniem klausītājiem. Viņu savrupība un patiesums valdzina. Tieši šo īpašību dēļ arī saredzu nosacītās līdzības ar Jura Simanoviča albumu – tie ir līdzvērtīgi neraksturīgi latviešu mūzikas ainā.

Jura Simanoviča diskogrāfija ir samērā plaša. Viņa vadītā grupa "Bērnības milicija" laika gaitā izdevusi četrus lieliskus albumus, viņa pirmais, izcilais soloieraksts "Riperogrāfija" klausītājiem nodots 2012. gadā. Līdzās tam Simanovičs darbojies dažādos citos ansambļos – "Mazie smirdīgie kociņi", "Nepilngadīgā Anna" u.c. Viņa darbību mūzikā vienmēr raksturojuši poētiski, grandiozām metaforām un kultūratsaucēm bagāti teksti, unikāla melodiskā domāšana un tendence pievērsties tieši negatīvo emociju spektram, mizantropijai un nihilismam. Es gribētu iet pat tik tālu, lai sacītu, ka viņš ap sevi ir izveidojis tādu kā klausītāju kultu: vai drīzāk – specifisku subkultūras atzaru.

Albums "Kā samierināties ar savu nenozīmību" ir apjomīgs – to veido 16 dziesmas. Iepriekšējā soloalbuma "Riperogrāfija" muzikālā bāze ir minimālistiska: to veido tikai akustiskā un elektriskā ģitāra, klavieres un dažās dziesmās – vienkāršs, perkusīvs ritms. Jaunā albuma skanējums ir stipri atšķirīgs – Simanovičs pievērsies dažādu elektronisku skaņu vilinājumam un plaši izmantojis bungmašīnas, dažādus sintezatorus, samplus un citas "sintētiskas" skaņas (dziesma "Mani interesē viss", piemēram, šķiet veidota tikai digitāli un ļoti atgādina ekstrēmo Džona Frušantes albumu "PBX Funicular Intaglio Zone"), taču līdzās šādiem gabaliem atrodas arī dažas akustiskās ģitāras "balādes" un instrumentāli ieraksti bez teksta. Lielākā tiesa dziesmu ir kaut kas starp abiem minētajiem poliem: ģitāras melodijas papildina bīti un sintezatoru toņi – vai otrādi.

Šis albums no iepriekšējiem krasi atšķiras arī tā satura un noskaņas ziņā. Ierastā "Simanoviča noskaņa" ir nopietna, reizēm agresīva, reizēm ironiska, lielākoties – tumša. Taču šoreiz autors gājis vēl tālāk un sakāpinājis emociju intensitāti līdz maksimumam, brīžiem pat līdz karikatūrai. Ja runa ir par mizantropiju, tad uzreiz tiešā tekstā par pašnāvību, ja runa ir par eksistenciālismu, tad atzinums ir "ak dievs, es tev neticu", kas kulminē aicinājumā dievam atpisties. Dziesmā "Garlaicīgi" Simanovičs rezignēti aicina pasauli aizvērties, bet dziesma "Mana 29. dzimšanas diena" ir absolūta ironija par mūziku un visām Simanovičam raksturīgajām tēmām – primitīvas melodijas pavadījumā skan teksts: "Pamodos noguris, / Aizmigu jau miris, / Ir bauda būt Jurītim, / Salauztam plācenim."

16 dziesmas ir diezgan daudz. Un šajā gadījumā tas ir ļoti nozīmīgi. Līdzās dziesmām, kuras savā traģismā vai ironijā sasniedz acīmredzama pārspīlējuma līmeni (esmu gluži pārliecināts, ka tā ir apzināta autora izvēle), kā arī trokšņainajiem instrumentālajiem skaņdarbiem, albumā ir vairākas dziesmas, kas ir satriecoši sirsnīgas, aizkustinošas un spēcīgas. Šķiet, ka Simanovičs albumu apzināti veidojis ļoti "nerediģētu", tādējādi parādot plašu emociju, savu muzikālo interešu un iespēju gammu. Un, par spīti dažu sašutušu fanu iebildumiem, viņam ir visas tiesības to darīt. Neticu, ka tā ir paviršība – albums ir veidots kā plaša, atvērta, godīga, vietumis pašironiska dienasgrāmata.

Kā smaguma centrs uz iepriekšminētā fona izvirzās dziesmas "Ak dievs, es tev neticu", "Pilsoņi dusmojas", "–273,15 (Augustam Lēberam)", "Jaunas asinis", "DJ grēks" un "Tu neesi nežēlīgs", kā arī instrumentālie skaņdarbi "Dzīvildze" un "Idée Fixe". Šeit skan labi pazīstamais Simanoviča rokraksts vēl izsmalcinātākā formā. Aizkustinošas, skaistas melodijas, sirreāli tēli, fascinējoša valoda, tāda kā eskeipisma noskaņa un atklātība, nekautrība. Albuma kulminācija, manuprāt, ir "DJ grēks" – dziesma, kuru klausoties gribas raudāt, smaidīt un dejot reizē.

Albums nenoliedzami ir savdabīgs, tā iekšējās atšķirības var mulsināt. Taču pēdējā albuma dziesma "Apsūdzība funkcionālismā" saliek visus punktus uz i. Jaukas, lipīgas melodijas pavadījumā šajā dziesmā iesamplēti vairāki balss ieraksti – paša Jura un citu cilvēku. Autors stāsta, ka noguris no klišejiskās mūsdienu mūzikas, pliekaniem tekstiem un neoriģinalitātes. Tāpat viņš ironiskā garā norāda, ka postmodernisma diskursā viens no galvenajiem kvalitātes kritērijiem ir inovācija, tāpēc "pirms es sāku kaut ko darīt, pamēģinu padomāt, vai tas pienesīs kaut ko jaunu", vienlaikus atzīstot, ka "arī es bieži esmu vājš, arī man gribas izpatikt". Daudzu balss ierakstu mutulī atskan vairākas uzjautrinošas frāzes – "ej strādāt", "mūzika man ir ļoti svarīga" –, taču rezumējums atskan piedziedājumā: "Jo, dārgais Juri, viss, ko dari tu, / Raksti funkcionālu mūziku, / Lai cilvēkiem ir ritms, pie kā dejot / Un ko paklausīties, mājās ejot, / Ko uzlikt fonā gatavojot/ Un ko citēt, gudri pajokojot." Grūti teikt, vai Simanovičs albumā sniedz atbildi uz tā nosaukumā uzdoto jautājumu, taču pilnīgi noteikti tiek uzjundīti vairāki jauni jautājumi – tostarp par to, kādai mūzikai jābūt, kādu mūziku vērts rakstīt, kādu mūziku vērts klausīties. Sarunas tonis ir patīkams, tās dalībnieki ir erudīti un apveltīti ar labu humora izjūtu.

Atgriežoties pie ievada, gribu izteikt lielu prieku par abiem minētajiem albumiem. Tie ir netipiski, savrupi, oriģināli, pārsteidzoši, aizraujoši un interesanti. Prieks redzēt, ka Latvijas "alternatīvajā" mūzikā notiek eksperimenti, kas vienlaikus ir arī baudāmi. Tādi, ko var uzlikt fonā gatavojot.

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks, no 2019. līdz 2023. gadam bijis interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!