Par grāmatām
31.10.2018

Mūžīgais Piena Ceļš

Komentē
0

Par Ingas Gailes stāstu krājumu "Piena ceļi", 2018, apgāds "Mansards"

Tas, ka Inga Gaile tagad dēvējama ne tikai par dzejnieci, bet arī par prozaiķi, nevienu vairs nepārsteidz: 2016. gadā iznāca viņas vēsturiskais romāns "Stikli", šī gada sākumā negaidīts un tāpēc drusku jocīgs sānsolis jeb kriminālromāns "Neredzamie", tagad arī stāstu krājums "Piena ceļi". Vēl noteikti jāpiemin šopavasar iznākušais dzejas krājums "Lieldienas". Ja skaita līdzi, "Piena ceļi" ir jau trešā Gailes grāmata šogad, un tas nav maz. Šāda literāra ražība pati par sevi nekādā ziņā nav slikta, tomēr domāju, ka trešās grāmatas faktors "Piena ceļu" sakarā autorei atspēlējas, jo krājums rada sasteigtu un irdenu iespaidu, ja uz to skatās kā uz veselumu. Pavisam triviāls piemērs "Piena ceļu" sasteigtības sajūtai ir no satura rādītāja neizprotamā kārtā nozudušais titulstāsts, kas grāmatā tomēr lasāms.

Par Gailes prozu ir neiespējami runāt, nepiesaucot viņas dzeju, jo starp abām ir daudz līdzību: proza it kā izaug no dzejas, un tieši no turienes nāk Gailes prozas stiprās iezīmes un stilistiskais slīpējums vārdu, teikumu, tēlu ritmika, metaforiskums, emocionalitāte, tiešums , un prasmīgais apziņas plūsmas lietojums, kas, ritmiski vilnījot, ātri savažo un iešūpo lasītāju tā, ka nolikt malā grāmatu, pirms stāsts izlasīts līdz galam, šķiet gandrīz vardarbīgi. Būtiski ir norādīt arī uz Gailes dzejas un prozas angažētību (lietoju šo vārdu bez negatīvām konotācijām) viņas pēdējās grāmatās aizvien nepārprotamāk un uzstājīgāk skan feministiskas notis vai pat akordi, centrā izvirzās sievietes kā otrās šķiras cilvēka problemātika un citi komplicēti sociāli jautājumi liberālās toņkārtās. Refleksija par šādām tēmām dzejā ir riskanta, jo var to viegli padarīt plakātisku. Īpaši sarežģīti tas ir šībrīža Latvijas kultūrtelpā, kur dominē dzeja, kas no aktuāliem sabiedriskiem un politiskiem procesiem turas atstatu, attīstās autonomā dzejas laiktelpā vai risina autoram individuāli nozīmīgus pārdzīvojumus, tēmas. Attiecīgi, manuprāt, veidojas situācija, kurā dzeja, kas reflektē un ieņem nostāju par sabiedriskām aktualitātēm, tiek marginalizēta, uzlūkota kā ideoloģiski uzbāzīga un tāda, kas tuvojas bezgaumībai. Proza un tās lasītāji ir vairāk atvērta platforma politiski uzlādētam vēstījumam, tāpēc šīs tēmas Gailes krājumā izvēršas un plaukst. Domāju, ka Gaile-prozaiķe šajā ziņā izgriež pogas Gailei-dzejniecei, un viņas pievēršanās prozai ir gan likumsakarīga, gan iepriecinoša.

Grāmatu veido astoņi stāsti, kas tapuši vairāk nekā desmit gadu laikā par to informē ceturtais vāks. "Piena ceļu" kopējā noskaņa skaidri iezīmējas jau pirmajā stāstā ar tādu pašu nosaukumu; par šo stāstu Gaile 2012. gadā saņēma "Prozas lasījumu" galveno balvu un iznāca no skapja kā prozaiķe plašākai publikai. Stāsts risinās blaumaniskā laiktelpā, to caurvij piena motīvs, kas iezīmē galvenās varones slaucējas likteni kā sievietei, mātei un kalponei. Viņa, palikusi grūta no saimniekdēla, kurš nav gatavs bērna, savu jūtu un atbildības atzīšanai, drosmīgi izlemj viena sākt jaunu dzīvi pilsētā un neatteikties no bērna. Līdzīgi kā Mārgareta Atvuda "Pēnelopiādē" pievēršas "Odisejā" fonā atstātajai Pēnelopei, arī Gaile šajā stāstā un krājumā kopumā mērķtiecīgi izvirza priekšplānā sievietes perspektīvu un pārdzīvojumu, nereti izgriežot uz kreiso pusi pazīstamus sižetus, kā, piemēram, bībeliskos motīvus "Pētera apoloģijā" un "Naamāna sērās".

Gailes stāstu sižeti pārsvarā ir ļoti vienkārši, un izspēlētie notikumi aizņem mazu laika nogriezni, tomēr laiks un telpa tiek izplesti, lasītāju ievietojot varoņu prātā. Gaile pēta sievietes apziņu, emocijas, domu plaiksnīšanu, par savu interešu objektu bieži izvēloties romantisku attiecību atstātās pēdas, sievietes un vīrieša komunikāciju, sievietes lomu sabiedrībā. Romantiskas attiecības Gailes stāstos tikpat kā nekad nav veiksmīgas, sieviete ir viena, vientuļa ar savu likteni un tā nastu, vīrieši ir neaizsniedzami ("Cilvēks vārdā upe", "Pētera apoloģija", "Naamāna sēras") vai pavisam prom ("Asinsrite") un atstāj sievieti ievainojamu, tomēr viņa nepadodas un cīnās ("Mirū iemīlas"), lai cik smagi tas nāktos. Tāds ir krājuma sieviešu liktenis cauri laikam, mūžīgais piena ceļš, kas spožākajos stāstos iemanto tādu kā mitoloģizētu vispārinājumu, kam nevar izbēgt ne pagātnes, ne nākotnes sievietes.

Tomēr ne vienmēr stāstu centrā ir šāda pieredze stāstos "Stāvu gaismas šaltī" un "Tauriņcilvēks" Gaile pievēršas bērnu un atstumto ievainojamības portretēšanai, aicinot uz iejūtību, ieklausīšanos un komunikāciju, savukārt eksperimentālajā "Asinsritē", kas veidota kā apziņas plūsma tikpat kā bez pieturzīmēm, lasītājam tiek laupīts komforts, to nesagatavotu un bez orientieriem iemetot varoņu haotiski bangojošajā prātā, kur mijas mūsdienu sievietes vientuļās mātes smagā ikdiena, šaubas, nogurums, dzimumu stereotipu kritika un holokausta motīvi, kas ir pazīstami jau no Gailes dzejas (eigēnika ir nozīmīga arī "Stiklos"). Šis stāsts ir kā tilts, kas savieno Gailes dzeju, prozu un sociālo aktīvismu, tomēr īsti nepieder nekam no tā, īpatns starpstāvoklis, kas ir interesants kā formas un žanra eksperiments, taču nenoapaļojas un neattaisno savu klātbūtni krājumā.

Visi trīs nosauktie stāsti krīt ārā no krājuma kopuma, atraisot pārējos darbosos cieši savīto, konkretizēto diskursu pie pašām grāmatas beigām. Es to traktēju kā kompozicionālu brāķi, kas destruktīvi iedarbojas uz grāmatas veselumu, jo citā krājumā, kur nebūtu tik mērķtiecīgi būvēts vēstījums par sievietes mūžīgo piena ceļu, šie stāsti funkcionētu veiksmīgāk, lai gan "Asinsriti" līdz ar "Tauriņcilvēku" uzskatu par krājuma vājākajiem darbiem. Rodas sajūta, ka Gailei ir pietrūcis stāstu, no kuriem izveidot grodu, pabeigtu krājumu, bet grāmata tomēr bijusi jāizdod. Šī iemesla dēļ "Piena ceļi" rada sasteigtības iespaidu, tomēr tā saku galvenokārt tāpēc, ka "Piena ceļi" ir jau trešā Gailes prozas grāmata, un apzinos, ka gadījumā, ja tā būtu viņas debija žanrā, es pret krājumu attiektos citādi: tīri kā atskaite par uzrakstītajiem stāstiem desmit gadu nogrieznī "Piena ceļi" ir atzīstams un interesants (lai gan paplāns) izdevums, kas dod apjausmu par Gailes tematiskajām interesēm, izkopto stilu un varēšanu. Tomēr gribas lasīt nevis stāstu apkopojumu, bet krājumu.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir Latvijas Kultūras akadēmijas students, kas interesējas par literatūru. Brīvajā laikā strādā, risina krustvārdu mīklas un dzer tēju no zagtas krūzes. Četrdesmit otrais kājas izmērs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0