Mūži
Upurjērs
Izbēdzis no saimniecības,
soļiem laužot sērsnu,
sagriezis kājas.
Februāra nakts ieskauj birzi,
bērzi krāsojas melni, bet
sniegs zvēra soļos – asinīs.
Iet un iet, nezinot, cik tālu,
neapstājoties, nekur nenonākot,
ir par upuri sev.
Melnas avis un slaucējs
Degošas dobes dārzam,
arī skaistumam indīgi ziedi.
Aizkadrā cilvēka neskarts tīrums, kur
melnas avis, gaidot slaukšanu,
ar astēm žmiedz nost ērgļus.
Neizslaukta avs novirzījusies no bara,
priekšplānā dejo uz melni sarkani kvēlojošām oglēm.
No tīruma cauri ugunsgrēkam nāk slaucējs,
rokā spainis verdoša ļauna piena,
ar ko mazgās savu galvu un pēdas.
Dejojošā avs ir pakritusi un sadeg uz oglēm.
Saimnieks to redz, bet palīgā neiet, jo
avs neatdevās būt izslaukta.
Grēkāzis
Grēkāzi, tavas acis ir
zila asins peļķe – glezna,
kuras dēļ mira Karloss Kasagema.
Tavs miegs ir Kamila Monē, vīstīta nāves palagos,
un gulta ir aizsalusi Veteijas ainava.
Tavi mati ir mana brāļa izspūrušās otas, un
ūdens, kurā tās mazgā, – asinis.
Tavi ragi ir bākas
kaisles un jaunības maldinātajiem,
kuri ceļu nekad neatradīs.
Tavs stallis ir degoša bērnība
nakts klēpī.
Mēs esam degoši bērni!
Grēkāzi, azotē aijā un zīdi mani
ar savām baudu pilnām, tumšām krūtīm.
Baro mani, baro, jo spēkpilns
seglošu un jāšu tevi neatskatīdamies.
Lai putnu kāši vētrā ir mūsu ceļš un
dzestra lietus mazgātas ir kājas!
Lai dzīvs ugunskurs mums acīs, kad auļojam cauri
nezvēru apdzīvotiem mežiem!
Lai Plēsoņupes straumes mums ātrums,
neapstājamies!
Epiteti
Vientulības epitets:
par svētceļnieku, maitu liju un pašu
No grāmatu plaukta kā ūdenskrituma plaukstās kā upē gāžas tinte.
Nokritis ceļos, izstieptu sauju kā ubags uz baznīcas trepēm,
tinti smeļu un izmisīgi leju rakstāmgalda atvilktnēs kā tuksneša ceļotājs mirāžas ūdeni blašķē – pēdējiem spēkiem sasmēlis smiltis un ir kritis.
Maitu lija aizsedz sauli, nāves ēnā viņš alkstoši izstiepis roku,
tveras pretim gaismai, ko mielastu iekārojusī ēnas nesēja rast neļauj.
Attapies ar svešu asiņu jeb tintes pilnu sauju, stāvot
āliņģī līdz loceklim iekš nakts jeb pie rakstāmgalda, es vēroju nolijušā
ziemeļblāzmā vilku plosītu, tad saules un nāves gramstītu stirnas līķi
jeb grāmatu plauktu.
No ziemeļblāzmā izlijušā, vilku plosītā, saules un nāves gramstītā stirnas līķa kā
ūdenskrituma plūst svešas asinis upē, kurā mazgāju plaukstas kā tuksneša ubags
ceļojošā baznīcā mazgā pēdas svētā ūdenī.
Bet rodiet atbildi – kur mazgāt prātu? Es alkstu to tīru!
Un nav man bail jūsu soda par šīm alkām, es pats jums sods.
Pateicības epitets:
par ostu, vīru un plaukstām
Havras osta ziemas rītā.
Vējam aptrūkusies elpa,
kuģu masti sadūrušies plaušās.
No melna, bieza mākoņa
(tāda, kurā putnam ielidojot,
tā spārniem saķepot ar tumsu un
nespējot vairs tos atplest un aizlidot,
lemts dzīvot mākonī kā ligzdā,
garlaicībā elpojot līdz neelpojot vispār)
vientulīgi maz, bet pietiekami, lai atdotos skatam, birst –
(kā Ostupa asaras,
pirms raudāšanas pavadot rudeni, skatoties acīs paša atspulgam
aizmiglotos briļļu stiklos virs nolaista deguna,
patlaban ziemā, vienatnē ieslēgušamies neizremontētā Carnikavas dzīvoklī,
sēžot krēslā pie neieslēgtas galda lampas, caurvējā norautiem aizskariem,
apģērbušamies vienīgā lietusmētelī un rokaspulkstenī,
šķirstot krāsu izbālējušu bērnības albumu;
(cietie vāki, Ostupam pieaugot, atmaiguši tvērienam))
– sniegpārslas uz nosalušām,
kādas pieskāriena siltumu ilgojošām
plaukstām.
Figūras studija trīs gaismojumos
Sarkanā;
naktī, galda lampai elpojot; Marijas ielā 8
Gaismas mutuļi saķepuši matos,
notek diagonāli žoklim vaigu kaulu līnijās.
Tumši zilā;
rītā, naktī vēl neaizgājuša mēness atspīdumā; Daugavā
Sēdošas hiēnas pozā figūra izgaismojas molā.
Mēness melo saulei, spīdot, kā spīd naktī; bet ir rīts.
Saule neaust, tai šķiet – vēl bieza nakts.
Ēna ir gaismas reljefs.
Nebeidzamas viļņu šķautnes met ēnas kā nažus,
mirkli uzšķēržot gaismas matēriju,
līdz vilnis atkal ieplūst sevī – upē.
Melnbaltā;
atmiņā, zvērādas vākos; fotogrāfijā
Figūra kā atsevišķs objekts šeit neizgaismojas, jo
fotogrāfijā iemūžinātais tumsā nav saskatāms.
Kapu klātbūtne fonā vedina domāt –
dažādā gaismojumā saturs var mainīties.
Svece deg trešo stundu un top garāka, arvien garāka,
acis nespēj izsekot ne krāsām, ne gaismām, ne figūrām.
Plaksti aizkrituši ciet uz neatvēršanu.
0