Luī Vitona fonda (Fondation Louis Vuitton) izstāžu nams
 
Redzējumi
05.05.2015

Muzejs kā pašiņš

Komentē
2
Saglabā

Ja kāds vēl atceras, vienā no Gunāra Birkerta Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta agrīnajām inkarnācijām bija paredzēts, ka stikla kalna slīpi nolaidenos jumtus klās saules baterijas, kas kaut mazliet varētu atlīdzināt ēkas apgaismošanai un ventilēšanai patērējamo enerģiju. Taču tad nāca krīzes, ķibeles un visādi jauni ministri un kaut kādas savdabīgi izprastas taupības vārdā šī Gaismas pilij tik ļoti piestāvošā ideja no projekta tika izsvītrota. Var jau būt, ka saules baterijas būtu tur, kur tām jābūt, ja vien arhitekts būtu sprigans, ietiepies un par varas makti palicis pie sākotnējās idejas. Laiks ir pagalam nežēlīgs postītājs, jo, kā reiz stāstīja pazīstamais Austrālijā dzīvojošais latviešu izcelsmes arhitekts un kādreizējā Rīgas pilsētas galvas mazdēls Andrejs Andersons, vienā no viņa pārbūvētajiem Austrālijas muzejiem tā vadība reiz pat ieviesusi stingru iekšējās kārtības likumu – māksliniekus, kuru darbi ir nonākuši muzeja fondos, pie tiem vairs nepielaist. Vairākkārt bija gadījies, kad vecumdienās sirmie meistari sadomājuši savus darbus "pielabot", patiesībā tos sabojājot. Vārdu sakot, idejas ir jāaizstāv un reizēm dažādu ārēju apstākļu iespaidā tās ir vērts sargāt pat no to autoriem un viņu gatavības šiem apstākļiem pakļauties.

1929. gadā dzimušā kanādiešu arhitekta Frenka Gērija projektētais un šogad atklātais Luī Vitona fonda (Fondation Louis Vuitton) izstāžu nams Francijas galvaspilsētā Parīzē kaut kādā ziņā skumji un vienlaikus spoži parāda to, par ko mūsu Nacionālās bibliotēkas nams varēja kļūt, bet diemžēl nekļuva. Tā ir ēka, kas rada grūti izskaidrojamu kārdinājumu uzkavēties gan tās tuvumā ārpusē, gan iekštelpās (šis pievilkšanās spēks bija tik spēcīgs, ka gandrīz aizmirsu par nepieciešamību nokļūt līdz lidostai, lai pagūtu uz lidojumu mājup). Mūsu LNB un Parīzes LVF vēriens kaut kādā ziņā ir samērojams, lai gan, protams, viena somu, naudasmaku un koferu ražošanas uzņēmuma ierosmi salīdzināt ar veselas nācijas galveno bibliotēku ir pagrūti. Mūsu Gaismas pils un Stikla kalns apjoma ziņā ir ievērojami lielāks, tajā ir arī daudz vairāk lietderīgi neizmantojamu telpu. Gērijs ar savu dekonstruktīvismu un vienīgi līdz ar datormodelēšanas attīstību pieejamām tehnoloģiskām iespējām savos 86 gados ir pamanījies parādīt, ka elpu aizraujoša arhitektūra vēl aizvien ir iespējama un ēka pat īsti vairs nenozīmē ar noteiktu plakņu skaitu no ārpasaules norobežotu telpu. Tas īpaši labi izjūtams Vitona nama augšstāvos, kur vai nu ar liftu, vai pa Ešera cienīgu kāpņu taku ēkas viesis vai viešņa nonāk savādā iekštelpas un ārtelpas starpstāvoklī, kuru no debesu stihijām pasargā vienīgi Gērija radītais un, kā noprotu no dažādiem internetos lasāmiem rakstiem, burāšanas iedvesmotais izliektu stiklotu un līmētu koka siju zirnekļtīkla balstītu stiklotu "buru" jumts, bet visapkārt paveras skats uz tālumā samanāmiem Parīzes pazīstamāko ēku siluetiem un zaļo Buloņas meža koku galotņu jūru.

Spriežot par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību, novietojumu, sūtību un izskatu, ik pa laikam gadījies dzirdēt, ka ABLV bankas privātā rosība šajā jomā tomēr neatsvērs nepieciešamību pēc "īsta" jeb "valsts" muzeja. Var jau būt, ka valstī vajadzīgs arī valsts laikmetīgās mākslas muzejs – nudien nezinu, lai gan, kā pagaidām redzam, kādu laiku bez tā itin labi ir varēts arī iztikt. Tomēr pārliecība, ar kādu šī viedokļa piekritēji parasti uzskata, ka "tā vienkārši ir jābūt", drusku mulsina, jo savā ziņā ir pretrunā ar muzeju vēsturi. Mūsdienu "mūzu tempļu" priekšteči visbiežāk bija tieši privātas ārkārtīgi turīgu personu kolekcijas, kurās līdzās patiesi vērtīgiem mākslas darbiem varēja atrasties arī saimniekam vienkārši mīļi nieki un no tālām zemēm atvesti suvenīri, etnogrāfiski priekšmeti un citas "kuriozitātes" – teiksim, tetovētas "iezemiešu" galvas. Par muzeju apmeklētājiem arī nevarēja kļūt kurš katrs "pašiņu zizli" (selfie stick) pa gaisu vēzējošs tūrists (starp citu, kā nesen vēstīja ziņu portāli, laimīgā kārtā ne viens vien pasaules muzejs vēl tikai apsver domu vai jau ir izdomājis šos cilvēka kā saprātīgas būtnes cieņu pazemojošos, kā arī trauslus mākslas darbus un līdzpilsoņus apdraudošos izgudrojumus savās telpās aizliegt). Gan muzeju iekārtošana, gan apmeklēšana visai ilgu laiku bija nozīmīgs sociāls un reputāciju veidojošs žests – kaut kas līdzīgs mūsu egocentriskajiem mēģinājumiem radīt par sevi iespaidu uz sociālo tīklu sienām, vienīgi nesamērojami dārgāks.

Dažnedažādās pasaules malās uzcelti vai vēl tikai topoši privāti muzeji šo tradīciju turpina, tagad gan bieži vien nespodrinot kādas vienas personas godu, bet pievēršot uzmanību prāvu uzņēmumu labajiem nodomiem. Naudas summas, kas tiek ieguldītas šādos projektos, bieži vien ir tik lielas, ka tādu sameklēšana valstu budžetos diez vai tiktu uztverta ar vienprātīgu sabiedrības sapratni, bet arhitektūrā ieguldītās ambīcijas diez vai būtu salāgojamas ar vismaz demokrātiskās valstīs izjusto nepieciešamību izdabāt vairākuma vajadzībām un vēlmēm. Šķiet, var droši apgalvot, ka vairums interesantāko jaunlaiku muzeju ir šādi privāti pasākumi – arhitekta Tadao Ando projektētais "Benesse" mākslas muzejs un viesnīca Japānā, azartspēļu spēlmaņa un bagātnieka Deivida Volša uzbūvētais, arhitekta Nondas Katsalidis projektētais Vecās un jaunās mākslas muzejs (Museum of Old and New Art jeb MONA) Tasmānijā, Rema Kūlhāsa projektētais Pradas fonda mākslas centrs, kuru atklās šā gada maija sākumā Milānā... Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.

Nu jau kļūst redzams, ka, piemēram, Bismarka laikā iedibinātā, demogrāfiskai piramīdas shēmai līdzīgā pensiju sistēma novecojošā un vairoties pagurušā sabiedrībā vairs lāga nedarbojas, un tāpat izrādījies, ka akmenī nav iekalta arī ne viena vien cita 19.–20. gadsimtu laikā radusies patiesība. Iespējams, viena no tām ir arī vēl nesenā pagātnē nebūt ne pašsaprotamais priekšstats, ka valstīm ir kāds nebūt pienākums būvēt, iekārtot un uzturēt dažādās "nacionālās" kultūras iestādes – bibliotēkas, muzejus, koncertzāles, cirkus, stadionus un vēl visu ko. Jo kāpēc gan plēsties, meklēt allaž budžetā trūkstošo naudu, knapināties un pieņemt apstākļu uzspiestus kompromisus, ja privātpersonām vai privātiem uzņēmumiem vienkārši sanāk labāk?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!