Ko atceras muzeji
30.11.2018

Muzejs dažu klikšķu attālumā

Komentē
0

Savas muzeju gaitas, kas nu beidzas, mēs uzsākām vien piecpadsmit minūšu pastaigas attālumā no vietas, kurā tapuši seši iepriekšējie raksti. Raiņa un Aspazijas māja pēc daudzviet, arī starptautiski augsti novērtētās rekonstrukcijas, tā teikt, uzlika augstu latiņu, un rakstījām, ka tā mums kalpos par sava veida mērauklu redzētajam turpmākajā ceļā. Tomēr jau nākamajā muzejā – vecā Ādolfa jeb latviešu teātra tēva un humorista Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā – apjautām vienu no svarīgākajām atziņām, ko esam guvuši šī pusgada laikā, – proti: katrs muzejs ir unikāls un vērtēt visu pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem nebūtu korekti. Šo atziņu tikai pastiprināja nākamais ceļa mērķis – Imanta Ziedoņa vasarnīca Murjāņos, kas varētu būt jaunākais memoriālais muzejs Latvijā, ar savu atmosfēru, šķiet, visvairāk atbilstošais kādreizējā iemītnieka personībai.

Ar kaut ko pavisam citu sastapāmies Andreja Upīša mājā Skrīveros. Tur redzējām, kā laikam jau dzīvo lielākā daļa visdažādāko muzeju novados – nekādu vērienīgu rekonstrukciju ar planšetēm un automātisku mitruma un temperatūras kontroli iekštelpās, tomēr apbrīnojams entuziasms un tik liela mīlestība pret savu darbu, ka tas vistiešākajā veidā kļūst par daļu no darbinieku dzīves. Pat vārds "darbinieks" šajā gadījumā skan pārāk sausi un neko neizsakoši.

Nākamajā mēnesī mēs pirmoreiz, kā attapāmies vien apmeklējuma laikā, devāmies "ciemos" pie cilvēkiem, kas tiešā veidā nav saistīti ar literatūru, bet gan ar vizuālās mākslas pasauli. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs starp visiem apmeklētajiem piedāvāja visvairāk prieka acīm un, jāsaka, ir viens no tiem, kurā visvairāk vērts atgriezties. Ik pa laikam aiziet un paraudzīties uz Raiņa kušeti varētu būt aizkustinoši un iedvesmojoši, tomēr ne obligāti, savukārt, atgriežoties Sutas un Beļcovas dzīvoklī, plašais oriģināldarbu klāsts, kas pieejams apskatei pie sienām, īpašās brīvi šķirstāmās mapēs un atveramās atvilktnēs, ikreiz varētu dāvāt atšķirīgu estētisku baudījumu.

Ojāra Vācieša muzeja iespaidi joprojām ir gana svaigi, tomēr arī tur pavisam noteikti kaut kad nākotnē gadīsies iegriezties uz kādu pasākumu vai kā citādi.

Bet nu debesīs rēgojas spožs dilstošs mēness, pret palodzi sitas slapjš sniegs, uz galda kūp vēlas vakariņas un melnā tēja, un mēs dodamies projekta pēdējā muzeja apskatē. Uzsākam ceļu, ievadot uz galda noliktā datora interneta pārlūkā vietnes nosaukumu knutsskujenieks.lv.

Sākotnēji pēdējo rakstu bijām iecerējuši kā iespaidus un pārdomas par pusgada laikā apmeklētajiem memoriālajiem muzejiem, iespējams, arī kā mēģinājumu atbildēt uz pašu uzdoto jautājumu sērijas nosaukumā. Kuri muzejos noglabātie stāsti izvirzās priekšplānā, cik ļauts klejot apmeklētāja ziņkārei un iztēlei un kādas vēl vēstures versijas varētu slēpties muzeju krājumos? Vai, mainoties sabiedrībai un tehnikai, nākotnē muzeji varētu būt citādi? Jāsaka, jautājumi varētu turpināties bez apstājas un bez konkrētas atbildes, tāpēc bijām ļoti iepriecināti, kad ziņa internetā padeva mūsu tēmai parocīgu ietvaru – tiek atvērta Knuta Skujenieka mitekļa virtuālā tūre, ko sagatavojuši Salaspils novada bibliotēkas speciālisti sadarbībā ar dzejnieka ģimeni, literatūrzinātnieku, literatūrkritiķi Arni Koroševski, mākslinieku un programmētāju Tomu Burānu, kā arī fotomākslinieku Kasparu Suškeviču. Mūsu uzmanības centrā esošā pieredze šeit ir pieejama jaunā medijā, un šī atšķirība paver vietu pārdomām par vēstījumu aiz medija.

Protams, jāpiebilst, ka atšķirībā no iepriekšējo rakstu varoņiem šoreiz ir runa par personību, kas ir dzīva, tādēļ par "muzeju" un vēl jo vairāk "memoriālo" šo vietni saukt nebūtu korekti, un arī paši projekta veidotāji to nevienā brīdī tā nedēvē. Cita lieta, ka šī virtuālā tūre sniedz "īstajiem" muzejiem līdzīgu pieredzi, tikai citā formātā, un piedāvā iespējamu modeli memoriālā muzeja modernai formai. Diezin vai varam sagaidīt, ka valsts vai pašvaldības naski iegādātos mūslaiku ievērojamo personību mitekļus, lai tajos iekārtotu tradicionālus muzejus, visticamāk, pat īpašuma dāvinājums tāda iekārtošanai tiktu vairāk uztverts kā nasta – īpašums ir jāuztur, jānodarbina muzeja speciālisti un tehniskais personāls, galu galā viss ir jāiekārto un tamlīdzīgi. Atcerēsimies, ka lielākajai daļai jau esošo Latvijas memoriālo muzeju, piemēram, nav līdzekļu zinātniskajam darbam. Kā redzējām Andreja Upīša mājas gadījumā, muzeja darbinieks ne tikai vada ekskursiju vai iekārto ekspozīciju, bet, piemēram, pats arī kurina krāsnis, uzkopj telpas un teritoriju un veic vēl neskaitāmus pienākumus, kurus parastais apmeklētājs nemaz neredz un par kuriem, iespējams, pat nenojauš. Ņemot to visu vērā, virtuāls memoriālais muzejs izskatās kā laba alternatīva, lai gan, protams, arī tas prasa ne mazumu darba, sākot no finansējuma piesaistes līdz vietnes uzturēšanai ilgtermiņā, un vēl daudz ko tādu, par ko mēs, iespējams, pat nenojaušam.

Attiecība starp memoriālo muzeju un virtuālo tūri pa rakstnieka dzīvesvietu labi pakļaujas mediju teorētiķu Džeja Deivida Boltera un Ričarda Grusina remediācijas definīcijai – viena medija reprezentācijai citā, jaunā, procesā, pārnesot ne vien informatīvo saturu, bet arī pieredzējuma formas. Virtuālā telpa veido pieredzi, kas līdzinās klātienes iespaidam muzeja apskatē un saglabā dzīves telpas pieredzējumam raksturīgus elementus – kameras augstumu, kas atbilst vidējam cilvēka augumam, pārvietošanos no kopplāna tuvplānā, ceļu cauri telpām un hronoloģiski izkārtotai informācijai. Lai gan digitālie mediji – kā atzīmējis Ļevs Manovičs – dod priekšroku datu bāzei, nevis naratīvam un lapas elementus iespējams lasīt dažādos virzienos un jebkādā secībā, arī virtuālās Skujenieka dzīvesvietas tūres kopsavilkuma joslā informācija, atbilstoši lasīšanas un digitālo platformu navigācijas paradumiem, sakārtota secībā, kas atgādina ekskursijas gaitu muzejā.

Pirmajā sadaļā "Knuta stāsti" ievietoti 360 grādu uzņēmumi ar sešām vietām Skujenieku dzīves telpā, un katrā palielināmi atsevišķi elementi, no kuriem daļu papildina Knuta Skujenieka stāstījums vai teksta lasījuma fragments. Tūre aizsākas, kā ierasts memoriālajos muzejos (lai gan, kāds varētu iebilst, vienmēr jau varētu sākt ceļu citādi), Knuta un Intas viesistabā, kuras panorāma iemūžināta baltā vasaras saulē. Uz galda tuvu logam vāze ar pļavas ziediem. Spiežot uz oranžiem aplīšiem visapkārt telpai, iespējams dzirdēt Knuta komentārus par darbiem pie sienām vai palielinājumā izpētīt, piemēram, kaķeni Matildi aiz loga rūts. Tāpat kā memoriālos muzejos (Raiņa un Aspazijas mājā un Ādolfa Alunāna muzejā – no mūsu apmeklētajiem) mēdz būt norobežotas zonas, arī šeit ne visu iespējams aiztikt vai aplūkot tuvumā. Nesekmīgi cenšoties uzklikšķināt uz vainagiem, kas sakārti zem griestiem, rodas asociācija ar datorspēli. Kvests sastapt Skujenieku ir uzsākts!

Nākamā zona jeb "Knuta stāstu" apakšsadaļa ir "Famīlijas hronika" –siena priekšnamā, kur izpētāmi dažādi fotogrāfijās dokumentēti nozīmīgi brīži Skujenieku ģimenes dzīvē. Tieši sadaļas nosaukums, kas akcentē nevis sadzīvisku koridoru, bet funkcionālo tā nozīmi stāstījumā, apliecina, ka šajā digitālajā tūrē mēs skatāmies uz dzīvu cilvēku mājvietu ar memoriālā muzeja apmeklētāja acīm. Tas jau sen vairs nav tik dīvaini, kā varētu šķist pirmsdigitālajā laikmetā, kur šāda tipa robežu pārbīdīšana starp publisko un privāto būtu izceļams performances akts. Digitālajā laikmetā hiperrealitāte ir kļuvusi par ierastu sociālo platformu praksi, un šeit tā izpaužas kā muzeja filtrs pār dzīvi. Čības, kaķa bļodiņas un tīstoklis plastikāta maisiņā gan izskatās pārliecinoši autentiski, piešķirot tūrei mazliet tā dzīvīguma un neparedzamības, kas arvien spēcīgāk sāk šķist par memoriālo muzeju – apmeklējamu māju, dzīvokļu un istabu – nepavairojamo auru.

Tālāk iespējams nokļūt no gaiteņa redzamajā dzīvojamajā istabā, uzzināt, kurš ir Knuta iecienītais krēsls un kādā pajūgā abi ar Intu ieradušies uz dzejnieka 80. jubilejas svinībām; nākamajā apakšsadaļā apskatāma bibliotēka ar to grāmatu daļu, kas kā dzejnieka dāvinājums neaizceļoja uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, darbistaba ar nopietniem un nenopietniem kaktiem un visbeidzot – košu ziedu pilns dārzs, kur noklausāms fragments ar poētisku Skujenieka stāstījumu, kā pa lapu apakšu kabači lien kabaču kabačiem, un tur, dārzā, rodas tiešām spēcīga vēlme atrasties vasaras vidū starp ziediem arī pašam, redzēt Skujenieka kabačus tāpat, kā var apskatīt Ziedoņa ķirbjus. Pirmais kvests arī te ir izpildīts – šeit uz soliņa sēžam uzņemti abi nama saimnieki. Turpmākās lapas sadaļas ļauj bildēs un faktos izsekot Skujenieka dzīves gājumam, kā arī klausīties plašu autora ierunātas dzejas klāstu.

Kā tad Knuta Skujenieka dzīvesstāsts atklājas caur vizuālo materiālu un viņa paša stāstīto audiofailos? Kā labi zināms, dzejnieks pats nekad nav gribējis sevi žēlot par pieredzētajām mūža smagajām dienām, turēt aizvainojumu vai melnu naidu. Protams, runa galvenokārt ir par absurdo tiesas procesu un lēģera pieredzi, arī ceļš pie pirmās grāmatas, jau atgriežoties brīvībā, parādīja daža laba literārās dzīves personāža rakstura "labās" puses. Arī ar rakstniecību nesaistītā dzīves pieredze bijusi smaga – ar tuberkulozi slimās mātes nāve astoņus mēnešus pēc Knuta dzimšanas, pēc kara emigrācijā nonākušais tēvs, kuru dēls dzīvē vairs nekad neredzēja, vairāki gadi, kas praktiski pavadīti pusbadā, mācoties vidusskolā Rīgā, pēc tam studējot gan Rīgā, gan Maskavā Gorkija literatūras institūtā. Un, protams, lēģeris. Šo to no šīs pieredzes dzejnieks piemin arī stāstītajā par sevi, vairāk gan tā atklājas Jāņa Rokpeļņa sarakstītajā Skujenieka biogrāfijā "Smagi urbjas tinte", kas gan nav pārāk daudzvārdīga par dzejnieka dzīvi turpmākajos gados jau pēc lēģera, veltot tai vien dažas rindkopas. Tādā ziņā šī virtuālā tūre ir daudzveidīgāka, fotogrāfijās atklājot, piemēram, pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas iespējamos ceļojumus uz ārzemēm, teiksim, apmeklējot Federiko Garsijas Lorkas dzimto māju Granādā. Aiz Dzelzs priekškara atdzejojot Lorkas darbus, kas tāds dzejniekam noteikti šķitis kas neiedomājams.

Sadaļas "Grāmatplaukts", "Biogrāfija" un "Fotoalbums" ļauj ievērot uztveres īpatnības muzeja un digitālas ekspozīcijas apmeklējumā – tieši šīs sadaļas ir ērtākas skatīšanai digitālā formā. Fotouzņēmumi, kas muzejos stāv apputējuši uz galdiem un klavierēm vai albumos, nespēj ērtumā konkurēt ar telpas daudzdimensionalitāti un objektu pievilcību, bet, sakārtoti digitāli, rada interesi un ir ērti pārskatāmi. Nav brīnums, ka arī muzeji arvien biežāk izvēlas rādīt materiālus digitālā formā – atsevišķā telpā, kā, piemēram, Ojāra Vācieša muzejā, vai papildināt staigāšanu pa muzeju ar audiogidu vai planšeti, kas palīdz pārvietoties pa telpām un noskatīties videofragmentus atbilstošās muzeja zonās kā Raiņa un Aspazijas mājā.

Šī ir plašāka projekta pirmā kārta, tādēļ jāspriež, ka nākotnē gaidāmi papildinājumi un uzlabojumi. Vietne publikai kļuvusi pieejama vien šajā nedēļā, tādēļ kādu tehnisku ķibeli var piedot, tomēr, lai tās veidotāji progresētu, pieminēsim dažas lietas, ar kurām saskārāmies, pieminēsim nevis kā kritiku, bet kā ieteikumus vietnes sniegtās pieredzes uzlabošanai. Tā kreisajā pusē izvietotajā joslā ar lapas saturu, atkarībā no tā, kura sadaļa atvērta, vismaz izmantojot Google Chrome pārlūku, reizēm pazūd sadaļa "Par projektu". Daži audiofaili atkārtojas pie vairākiem attēliem, dažviet, īpaši Skujenieka stāstā par grūtībām ar pirmās grāmatas izdošanu, audio skaļums ir nevienmērīgs, dzejnieka balsij brīžam kļūstot teju vai nesadzirdamai, un to noteikti būtu iespējams novērst ar audiofaila skaņas līmeņa rediģēšanu. Fotogrāfiju sadaļā pieejamie balss ieraksti ir apstrādāti gana labi, vienviet pat "cenzējot" dzejnieka vārdus, ko, protams, var pilnībā saprast, tā kā vietne pavisam noteikti kļūs par derīgu resursu skolās. (Runa ir par kādu jau pēc atgriešanās brīvībā Lielajā zonā uzņemtu fotogrāfiju. 1970. gadā Liepājas Dzejas dienās uzaicinātie galvaspilsētas dzejnieki, arī Knuts Skujenieks viņu starpā, bijuši nomitināti tajā pašā viesnīcā, kurā viņš pirms dažiem gadiem ticis apcietināts. Kāds Skujeniekam apjautājies, kā tad viņš jūtas šāda gadījuma sakarā. Skujenieka atbilde vietnē ievietotajā audio ir izgriezta, tomēr to var izlasīt Jāņa Rokpeļņa biogrāfiskajā grāmatā par dzejnieku. Tā bijusi: "Paldies, sūdīgi!") Tāpat Skujenieka atdzejoto grāmatu sadaļā ne visi izdevumi no dzejnieka bibliogrāfijas pieejami apskatei no ārpuses, tomēr, par laimi, biogrāfijas sadaļā to nosaukumi parādās. Vai, piemēram, – atvainojamies par sīkumainību — pie dzejnieka izlases horvātu valodā nav norādīts/norādīti atdzejotājs/atdzejotāji. Tas viss, protams, ir viegli labojams un, visticamāk, laika gaitā, īstenojot nākamos projekta posmus, arī tiks labots.

Adrese: fiziski Salaspilī, bet ikviens aicināts iegriezties viesos pie dzejnieka jebkurā vietā, kur vien pieejams interneta pieslēgums un kāda nebūt ierīce tā izmantošanai, pārlūkā ierakstot knutsskujenieks.lv

Pieejamība: konsultējoties ar mūsu draugu, kam ir apgrūtināta redze un svarīga vizuāla pieejamība, noskaidrojām, ka rīku joslā teksts ir labi kontrastēts un viegli lasāms, ja uz tā uzbrauc ar kursoru, tomēr pamattekstā tas ir tumši pelēks uz gaiši pelēka fona, un, ja burti būtu melni, varētu būt uztveramāks. Labi, ka nepieciešamības gadījumā vietas tekstā ir ērti nokopēt, piemēram, dzejoļus. Lieliska ir iespēja klausīties dzejoļus ierakstā un vienlaikus redzēt kopējamu tekstu precizējumiem. Nav uzreiz saprotams, ka, aplūkojot istabu, iespējams kustināt attēlu panorāmas veidā, tāpēc var zaudēt arī daļu informācijas, kas neatrodas centrālajā uzmanības lokā. 

Suvenīri: kaut kas, par ko varbūt padomāt nākotnē. Ledusskapja magnētiņi, auduma maisiņi, krekliņi ar dzejnieka dzejoļu citātiem pasūtināšanai pa pastu? Bet, nu labi, tas varētu būt pārāk piņķerīgi.

Vilšanās: nebūtu korekti to dēvēt par vilšanos, jo vietne vien tik tikko uzsākusi savu oficiālo dzīvi, tomēr dažus iebildumus, kas radušies apskates laikā, esam jau minējuši tekstā.

Verdikts: kaut kas atšķirīgs no tā, ko pieredzējām iepriekšējo rakstu tapšanas gaitā. Un šī patiešām ir sava veida viesošanās pie personības, jo šajā vidē tā joprojām dzīvo. Šis, protams, nav memoriālais muzejs, un novēlam, lai par tādu tas nekļūst vēl ilgi.

Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls

Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls darbojušies kultūras žurnālistikā vairāk nekā desmit gadus, nesenāk dala kopīgu bibliotēku, sadzīvi un runci Žižeku. "Ko atceras Latvijas muzeji" ir pirmais projekts,...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!