Ar bērniem
28.01.2016

Mūsu tikumiem zemapziņas nav

Komentē
3
Saglabā

Ja atskatāmies uz pagājušā gada aktualitātēm Latvijā, tad Izglītības likuma 10. panta papildināšana ar 10.1. pantu un tai sekojošās debates, skolotāju darba cenzūras skandāli un Valsts izglītības satura centra (VISC) darba grupas izveide tikumības vadlīniju izstrādei ir viens no karstākajiem notikumiem. Vieniem grozījumi šķiet vērtīgi, jo tie liecinot par Rietumu visatļautības novārdzinātās sabiedrības virzīšanu auglīgākā gultnē, citi uztraucas, ka šķietami nevainīgā un īsā piebilde likumā izraisīs paš/cenzūras lavīnu. Ne vieni, ne otri viedokļi nerada pārliecību, ka sabiedrībā valdītu sapratne par to, kas tad īsti tiks izstrādāts un kā tas ietekmēs izglītības procesu. Nav gan nekāds brīnums, jo, kā lai skaidrība rodas, ja VISC pārāk nesteidzas ar sabiedrības rūpīgu un regulāru informēšanu par tai tik būtisku plānu kalšanu? Internetā jūs pat neatradīsiet ne VISC darba grupas sastāvu, ne arī tās izveidošanas principus. Šamaņa cienīgi ir arī līdzšinējie VISC vadītāja Gunta Catlaka publiskie izteikumi par plānoto darbu. Raidījumā "Kultūršoks" skaidrojot vadlīniju izstrādes nepieciešamību, Catlaks, kā tādās zvēra zarnās zīlēdams, secina, ka "Latvija virzās uz vairāk reglamentētu attieksmi pret izglītības sistēmu". It kā Latvija būtu milzu lempis, bet tās iedzīvotāji – sīkbūtnes, kurām simbiotiski jāpiemērojas lielā organisma untumainajiem procesiem. Laikā, kad ne vien Krievijā, bet arī Eiropā ir vērojama nacionālisma radikalizācija un arvien biežāka "tradicionālo vērtību" piesaukšana un virzīšana likumu izstrādes dienaskārtībā, šāds paškritikas trūkums labākajā gadījumā liecina par neapskaužamu naivumu. [1] Stiprākus vārdus, lūdzu, piemeklējiet katrs pats pēc savas gaumes.

Ne mazāk dīvaina ir dzimumlomu un seksualitātes centrālā loma sarunās par tikumības vadlīniju izstrādi. Atliek vien ieklausīties filozofes Māras Kiopes viedoklī tajā pašā "Kultūršoka" raidījumā. Kāpēc tā jākoncentrējas uz seksu, ja lielākā daļa tikumu ar to principā nav saistīti? Piemēram, drosmei kā būtiskam tikumam kopš Kiopes piesauktā Eiropas šūpuļa – senās Grieķijas – nav nekāda sakara ar dzimumu vai seksualitāti. Šo neaizvietojamo cienījama cilvēka iezīmi gan neatrodam starp deviņiem tikumiem, kurus līdz šim VISC darba grupa ir rekomendējusi izglītības balstīšanai.

Runas par seksualitāti un dzimumlomām tikumu sakarā var likties dīvainas vai pat liekulīgas vien tad [2], ja aizmirstam, par ko tad vēsta Izglītības likuma 10. pants un par ko tā papildinājums. 10. pants regulē izglītības un reliģijas attiecības, un tā pirmais punkts skaidri pasaka, ka "Izglītības sistēma nodrošina apziņas brīvību. Izglītojamie pēc izvēles apgūst kristīgās ticības mācību vai ētiku vai arī kristīgās ticības mācību un ētiku vienlaikus". Respektīvi, likums uzsver apziņas brīvības nodrošināšanu. Vecāki un bērni var izvēlēties, vai skolā tiks apgūta reliģiska mācība vai ētika – vai arī abas vienlaikus –, bet ar ētiku šeit, cik noprotams, tiek saprasts kaut kas sekulārs. Šis likums pavisam konkrēti atšķir ētiku (reliģisku), kura ir būtiski saistīta ar noteiktu dzimumlomu un dzimumdzīves izpratni, no tādas (sekulāra), kurā šī saistība nav tik cieša. Savukārt 10.1. panta pirmais punkts daļēji atkārto 10. panta pirmo punktu – "Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene". Nav jābūt Einšteinam, lai saprastu, kas likuma tēviem un mātēm 10. pantā ir licies neriktīgs un kas līdz ar 10.1. pantu ir papildināts. Problēma ir "apziņas brīvība" un tajā ietvertās dzimumlomu, dzimumdzīves un ētikas elastīgās attiecības, kuras tiek iegrožotas ar tikumisko audzināšanu, kas savukārt atbilst nenosauktām un Satversmē it kā atrodamām vērtībām. Bet vērtības Latvijas Republikas Satversmē, vismaz tās juridiski saistošajā daļā, jūs neatradīsiet. Tās ir vienreiz un ļoti neskaidri pieminētas kā "vispārcilvēciskās un kristīgas vērtības" 2014. gadā apstiprinātajā Satversmes preambulā, kas šobrīd "Likumi.lv" lapā izskatās kā valsti dibinošajā dokumentā integrēta, sekojošajam tekstam pilnībā līdzvērtīga daļa. Preambulas pielikteņa statusu uzreiz pēc tās beigām marķē redakcijas un tās veikšanas datuma pieraksts sīkiem burtiņiem slīprakstā, bet šis marķējums ne ar ko neatšķiras no jebkuru citu līdz šim veikto izmaiņu atzīmēm. Tām gan atšķirībā no preambulas piemīt juridisks spēks. Piemēram, Vācijas Satversmē Bundestāga mājaslapā ir skaidri izšķirts, kura ir preambula un kur sākas juridiski saistošais Satversmes izklāsts. Turklāt Vācijas Satversmes preambulai patiešām nav iespējama nekāda cita kā vien tīri simboliska loma, jo tajā ir tikai vēlreiz svinīgi apstiprināta Vācijas vienotība un iekļautība Eiropā. Ne miņas no ģermāniskas dzīvesviedības vai kaut kādām nenosauktām vērtībām.

Vienīgā vieta Satversmē, kas kādā ziņā rezonē ar Izglītības likuma 10.1. pantu, ir 2005. gada decembrī rediģētais 110. pants. Tajā teikts sekojošais – "Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības". Pantā pirms desmit gadiem tika precizēta laulības izpratne, ka tā attiecas tikai uz sievietes un vīrieša savienību. Ja arī panta precizēšana pati par sevi ir spilgts notikums Latvijas nesenajā vēsturē [3], Izglītības likuma un Satversmes panti ir tikai šķietami tuvi. Kamēr Satversmē laulība un ģimene ir atdalīta ar komatu, tātad uzsverot ģimenes un laulības atšķirību un iespēju ģimenes jēdzienu interpretēt plašāk (ģimene ne obligāti ir laulāta pāra savienība), tad 10.1. pantā abi šie jēdzieni ir savienoti ar saikli 'un', vismaz vedinot domāt par to nepieciešamu saistību. Turklāt, kas nav mazsvarīgāk, Satversmes pantā tikpat centrāli kā laulība un ģimene ir bērni ar īpašām vajadzībām vai bez ģimenes.

"Laulība un ģimene" Izglītības likuma 10.1. pantā prasa rūpīgāku iztirzājumu. Tās ir vienīgās likumā ierakstītās "vērtības", kurām jāseko bērnu tikumiskajai audzināšanai. Šādi apziņas brīvība tiek jau ievirzīta pavisam konkrētās robežās, ja ņemam vērā, kā par ģimeni mūsdienu Latvijas politikas kontekstā šobrīd tiek runāts. Arī šeit pēc padoma nav tālu jāmeklē. Politiski apstiprinātus omju un opju padomus, kā ar otru pusīti laulībā sadzīvot, atradīsiet Labklājības un Tieslietu ministriju kopīgi sarūpētā izziņas materiālā ar šlāgera cienīgu nosaukumu – "Ilgi un laimīgi" (to savā īpašumā par pliku velti varat iegūt šeit). Bukleta saturam un tā politiskajām konsekvencēm pievērsīšos nākamajā rakstā, te vien uzsvēršu acīmredzamo. Ģimene Latvijas politiskā diskursa kontekstā visupirms ir laulāts heteroseksuāls pāris ar pašu radītiem bērniem, un šī institūcija skaidrāk vai slēptāk tiek iezīmēta kā kaut kas atšķirīgs vai pretējs citu seksualitāšu vai attiecību formām (skat. arī Kiopes viedokli).

Izvirzot šādi izprastu laulības un ģimenes diptihu kā bērnu izglītošanas vienīgo virsvērtību, tikumu vadlīnijām, līdzīgi dieva plānam, jau tiek predestinēta vēl neredzama, bet aktīva diskursīva struktūra, kurā tās var izstrādāties teju pašas no sevis, autopoētiski, līdzīgi kā, pēc Catlaka domām, "virzās" pati Latvija. Savukārt ģimenes izpratnes uzskaņotā diskursa armatūru veido nekas cits kā dzimumlomas un seksualitāte. Ja 10.1. panta centrā netiktu izvirzīta tikai vīrieša un sievietes laulībās noslēgta ģimene, bet, teiksim, arī mīlestība, tad taču bērniem agri vai vēlu skolā nāktos domāt un diskutēt par draudzības un mīlestības līdzībām/atšķirībām, šķirta vai nelaulāta pāra un viņu bērnu mīlestību, vienkārši divu cilvēku mīlestību bez laulībām un bērniem, homoseksuāla pāra mīlestību (un par to, kāpēc šo mīlestību nevar apliecināt arī laulībā), mīlestību starp vecākiem un adoptētu bērnu, viena vecāka un bērna, viena audžuvecāka un viņa adoptēta bērna mīlestību utt. Vai, runājot īsi, – skolā nāktos domāt par dažādu mīlestību starp dažādiem cilvēkiem. Likuma prioritātēs nekas par šīm un citām kopā būšanas formām nav teikts, drīzāk tās no pamatstāsta ir izslēgtas, tātad tās nav valstiski svarīgas, kā arī nav svarīgi cilvēki, kuri tā vai citādi ir kopā un mīl. Ja nu vienīgi tie, īpaši homoseksuāļi, mīl klusiņām un pa stūriem. Tā, lai nekrīt acīs un nemaitā tikumību. Bet varbūt homoseksuāļi nemaz nemēdz mīlēt?

Lai pārāk neieslīgtu saldsērībā, atgriežos pie Izglītības likuma 10.1. panta un tā "zemapziņas", kura ir sazīmējama 10. pantā. Lai pasvītrotu savu tēzi par "tikuma likuma" seksuālo armatūru, atliek tikai citēt "Ilgi un laimīgi" trešās daļas nosaukumu "Laulības psiholoģiskie un ētiskie aspekti, dzimumu loma ģimenē, laulāto un ģimenes attiecību veidošana". (Kāds varētu iebilst, ka Izglītības likuma pants un buklets ir divas dažādas lietas. Man gan liekas, ka tie abi ir viena un tā paša procesa spilgti simptomi, kas viens otru papildina.) Tātad laulāto attiecību ētika, runājot lielos vilcienos, izriet no daikta un petenes, jo, kā varat uzzināt attiecīgajā "Ilgi un laimīgi" daļā, tieši šīs "dzimuma ārējās pazīmes – anatomija (sic!)" nosaka vīrieša un sievietes psiholoģijas interjera atšķirības, no kurām tad pavisam loģiski izriet arī attiecību dinamika. Bet bez dinamikas ievērošanas kāda ētika? Piemēram, puikam viss ir skaidrs un saprotams, jo viņš savu daiktu redz. Savukārt meitenes pasauli plosa meli, intrigas un slēpti mājieni, jo par to, kas viņai starp kājām, labākajā gadījumā var uzzināt no otras personas, piemēram, mammas. Iespējams, pastāv kādi apsvērumi, kādēļ bukleta autori neliekas ne zinis par 20.–21. gs psiholoģijas, socioloģijas, antropoloģijas, vēstures, citu zinātnisku disciplīnu un filozofijas teorijās formulētām un pamatīgās akadēmiskās diskusijās pārbaudītām idejām. Ja tā, tad es šādus apsvērumus nespēju iztēloties. Ir taču pārsteidzoši, ka buklets tēlo teju vai vācu apgaismības neskartu pirmslatviešu kopienu un tajā iederīgu izpratni par dzimumlomām un personas psihoģenēzi! Šādu materiālu nonākšana dienasgaismā liecina tikai par divām iespējām – vai nu likuma tēvi un mātes pārējos valsts iedzīvotājus uzskata par apaļiem idiotiem, vai arī tādi ir viņi paši.

Iepriekš teikto aicinu pārdomāt rūpīgi un nekrist pārpratuma valgos. Arī es ģimenes ar bērniem uzskatu par vērtību, kura ar dažādiem paņēmieniem jāuzsver, jābalsta un jārosina ar likumu un nodokļu naudas nodrošinātu kampaņu palīdzību. Manuprāt, tas gan ir jādara ar sociālas politikas paņēmieniem – pabalstiem, atvieglojumiem, piemēram, izglītībā, medicīnas aprūpē, utt. – un nevis ar debilu savārstījumu un diskriminējošu "vērtību" palīdzību, kurām šādā formulējumā diez vai pievienotos pat sava daļa mācītāju un reliģiozu domātāju. [4] Izglītības likuma 10.1. pants ir šķietams kuriozs, bet ārkārtīgi netikls ceturtdaļsolis pretim valdīšanai ar mietu, nevis saprātu, rūpēm un mīlestību. Savukārt VISC slepenās grupas slepenie darbi nerada pārliecību, ka tiks izstrādātas tādas vadlīnijas, kuras ļaus idiotisko likumu daudzmaz sakarīgi īstenot reālajā dzīvē.

Skaidrs ir arī tas, ka izglītībai iespēju robežās ir jāpiedāvā dažādu ticību un pārliecību vecākiem un bērniem daudzmaz pieņemams saturs (daudzmaz, jo bez kompromisiem no visām pusēm šeit neiztikt). Te gan ir vērts pasvītrot "dažādu". Dažādība paredz ne tikai aktīvus kristiešus, bet arī citu ticību cilvēkus un sekulārus vecākus, kuru Latvijā netrūkst. Pat tādus, kuri mācītāja svētītu laulību vairs neuzskata par nepieciešamu nosacījumu kaut vai mīlošai heteroseksuālai ģimenei ar daudziem sprauniem bērneļiem, kā arī tādus, kuri dzimumu un laulības neuzskata par tikumības pamatasi. Dažādība, protams, ietver arī adoptētus bērnus, viena vecāka ģimenes, bāreņus vai homoseksuāļus. Visus, kurus 10.1. pants padara par Citādajiem, pret ko īsteni ģimeniskajiem identificēties. Bet ir gana daudz tādu jauniešu, kuri mūsu "tikumīgajās" skolās jūtas neiederīgi un nevajadzīgi, un ir jāšaubās, ka šajā ziņā viņiem diez ko palīdzīgi būs vecāki. Satversme taču aizsargā ne tikai vecāku, bet arī bērnu vai jauniešu tiesības – neatkarīgi no seksualitātes un dzimuma!

Māra Kiope runā par šobrīd it kā valdošo dažādu seksualitāšu ideoloģiju, kurai viņa prestata ne tikai reliģiozu domātāju, bet pat proktologu uzskatus (būtībā jebkādus uzskatus par to, ka viss ārpus heteroseksualitātes ir novirze no normas; atvainojos Kiopes vietā visiem tiem proktologiem, kuriem ar šādiem uzskatiem nav nekāda sakara). Tikai virspusēji pārdomājot homoseksualitātes recepcijas vēsturi pēdējās desmitgadēs Latvijā, es nespēju saskatīt pamatu Kiopes bažām, jo vēl arvien pie mums nekas ārpus heteroseksualitātes un laulāta ģimeniskuma nav īsti normāls. Par homoseksualitātes normalizēšanu cilvēki cīnās tādā kā dziesmotās revolūcijas garā – brīdi sačupojas, sirsnīgi padzied, pašēro feisbukā bildes un izklīst. Ideoloģiski turpretim ir slēpt, ka arī reliģiski kristīgas vērtības bieži vien tiek ierakstītas politiski aktīvā ideoloģijā, ka tās nebūt nav kaut kas dabisks, atkabināts no vēsturiskiem, kulturāliem un sociāliem nosacījumiem. Bet šie nosacījumi ir mainīgi un maināmi, kā arī pakļaujas pavisam cilvēciskiem, ne tikai Dieva dotiem likumiem. Respektīvi, viena no ideju ideoloģizēšanas būtiskākajām pazīmēm ir to dabiskošana, bet Kiope "kristīgas vērtības" savā viedoklī pasniedz kā kaut ko dabisku un pretēju ideoloģijai. Te arī sastopat ideoloģiju tās tīrākajā formā, no kuras, protams, nav atpestīta jebkuru citu ideju lietošana.

Domājot par pasauli, ko ir paredzēts būvēt ar 10.1. panta palīdzību, iztēles acu priekšā ataust bērnība un agra jaunība, kurā, kas attiecas uz savas heteroseksualitātes apjēgsmes ērkšķaino ceļu, es atgriezties nevēlos. Un ne tāpēc, ka būtu bijis tik briesmīgi. Man pat ļoti paveicās. Visupirms jau ar īstiem, tostarp homoseksuāliem un biseksuāliem, draugiem. Varētu gan būt arī stipri labāk, un to es patiešām novēlu gan saviem, gan citu nākotnes, kā arī mūsu jau esošajiem bērniem.

Īsumā, pieklājīgi un neieslīgstot mulsinošās detaļās, manu bērnības un jaunības pieredzi izsaka divi ļoti sulīgi teikumi – "Pieklājīgiem ļaudīm nemēdz būt zemapziņas" un "Padomju Savienībā seksa nav". Pirmo citātu esmu ņēmis no intervijas ar Vizmu Belševicu 1995. gada augusta "Rīgas Laikā".  Belševica piesauc Anšlava Eglīša darbā "Līgavu mednieki" atrodamo frāzi, jo, pēc prominentās dzejnieces uzskatiem, Zigmunds Freids ir impotents seksuālmaniaks. Taisnības labad gan jāprecizē, ka Belševica Freidam klūp virsū, atbildēdama uz dzejnieces Ineses Zanderes uzdoto jautājumu, vai viņa savā bērnībā saskata kādas zīmes nākamajam liktenim, vai tajās viņa salasa "sevis noslēpuma atminējumu". Acīmredzot šis visā visumā augsto plauktu jautājums Belševicā raisījis nelāgas aizdomas par Zanderes interešu nokrāsu. Lai nu kādas muļķības, gan savam laikam piedodamas, psihoanalīzes tēvs nebūtu sarunājis, tieši viņš bija tas, kurš Rietumu kultūras kontekstā pilnā mērā parādīja, cik dzimumdzīve un dzimumloma ir centrāla un būtiska cilvēka dzīves daļa un cik bīstami ir šo faktu ignorēt vai apspiest. Jo kristīgie Rietumi diez ko nav izcēlušies ar dzimumdzīves lietpratības izstrādi jebkuram pieejamos un saprotamos tekstos un attēlos, kuri nebūtu, sarkstot un bālot, jāslēpj pagultē. Savukārt otrs spārnotais izteikums radās pārpratuma rezultātā 1986. gadā, žurnālista Vladimira Vladimiroviča Poznera (Владимир Владимирович Познер) vadītajā raidījumā, Ļeņingradas – Bostonas teletiltā "Sievietes runā ar sievietēm". Padomju dalībniece Ludmila Nikolajevna Ivanova neprecīzi atbildēja uz amerikāņu dalībnieces jautājumu, vai arī Padomju savienībā reklāmās dominē sekss. "Nē, pie mums seksa nav..." paguva pateikt Ivanova, un viņu pārtrauca smieklos šalcošā zāle un kauninoši labojumi. Šis kuriozais, bet ļoti trāpīgais teikums tikai lieku reizi atgādina, ka mūsu situācija nebūt nav īpaši unikāla vai latviska. Tai ir daudz plašāks un vēsturiski samezglotāks konteksts, kam nav sakara ar kaut kādām tīrām un laiku laikus pārdzīvojušām kristīgām vērtībām vai dzīvesziņu, lai kas tās arī nebūtu. Tieši tāpēc šobrīd tikumi mums sanāk tik slēpti seksīgi, t.i., piedauzīgi, un ir tik grūti ieraudzīt to patieso dabu, kurai ar dzimumdzīvi, dzimumlomu vai seksualitāti nav tieša sakara.

[1] Vienu no retajiem patiešām saprātīgajiem un zinātniski pamatotajiem viedokļiem par jēdziena 'tradicionāls' izpratni un lomu šībrīža tikumības debatēs sniegusi vēsturniece Ineta Lipša.

[2] Par liekulību savā visādi citādi trāpīgajā komentārā šīgada "Rīgas Laika" janvāra numurā raksta filozofs Ivars Neiders.

[3] Skat. juristes Ingas Reines viedokli par attiecīgajiem grozījumiem.

[4] Inga Reine savā rakstā arī trāpīgi ieskicē zemas dzimstības iemeslus, kas, pretēji politiķu fantāzijām, nav rodami pārlieki daudzveidīgā seksualitātes un dzimuma izpratnē.

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!