Mūsu te nav. Jauns pētījums par Latvijas krievvalodīgajiem skolēniem

Pagājušās nedēļas beigās, kad es savā emuāra ierakstā (skatīt šeit [1]) tiku aprakstījis latviešu un Latvijas krievvalodīgo politiskās attieksmes Ukrainas krīzes sakarā, komentāros kāds lasītājs tika kavējies pārdomās par šķietamo neatbilstību krievvalodīgo uzskatos. Sak', kā ir iespējams, ka vairums Latvijas krievvalodīgo sevi uzskata par Latvijas patriotiem un vienlaikus jūsmo par Putinu un atbalsta Krimas aneksiju? Šonedēļ nāk klajā Māras Laizānes, Aivitas Putniņas un Ilzes Mileiko pētījums par mazākumtautību skolu skolēniem, kurš varētu mums sniegt atbildes uz šo jautājumu. Proti, kā īsti Latvijas krievvalodīgo jaunieši redz savu vietu un nākotni Latvijā, kādas ir viņu politiskās lojalitātes un kā viņi redz savas attiecības ar latviešiem. Izvēle par labu vidusskolēniem ir pašsaprotama. Vispirms, tā mums ļauj mest ieskatu nākotnē – šodienas vidusskolēni pēc dažiem gadiem sāks dominēt publiskajā dzīvē, balsot vēlēšanās, pieņemt lēmumus. Otrkārt, mazākumtautību skolu skolēni pie mums bieži ir bijuši politiskās "inženierijas" objekts – ar pētījuma ievadā aprakstīto skolu reformu, ar to saistīto politisko retoriku un izrietošām sekmēm un neveiksmēm. Raugoties plašākā perspektīvā, varbūt patiešām ir pienācis laiks kritiski paraudzīties, vai Latvijas politiķu nodarbes ap mazākumtautību skolām ir nesušas gaidītos rezultātus un kas īsti tika sagaidīts. No plašākām aptaujām ir skaidri redzams, ka attieksmē pret politiku Latvijas krievvalodīgie jaunieši vairāk līdzinās saviem vecākiem nekā latviešu skolu skolēniem.

Pētījums "Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai" nav pirmais šajā tēmā – lai pieminam kaut vai Brigitas Zepas un BSZI agrākos pētījumus. Vienlaikus tas ir interesants metodoloģiskā aspektā. Izmantotā "biedru etnogrāfijas" metode, iespējams, ir ļāvusi nonākt tuvāk skolēnu reālajām attieksmēm nekā tradicionālās fokusa grupas un citas kvalitatīvās metodes. Kopumā pētījumā ir daudz interesantu formulējumu, kuri parāda mums konkrētu cilvēku motivāciju aiz jau labi zināmām socioloģiskām patiesībām. Teiksim, etnonīmu lietošana: krievvalodīgie jaunieši vispār nelabprāt lieto etnonīmus "krievs" latviski un "latiš" krieviski, jo pirmajam, lūk, latviski esot slikta pieskaņa, savukārt ar otro identificēties ir neiespējami. Tas ir interesants valodisks palimpsests: atcerēsimies, ka padomju laikā oficiālajā latviešu valodā netika plaši lietots vārds "krievs", kura vietā nostājās "krievu tautības cilvēks". Tā bija tāda savdabīga latviešu pašcenzūra, kura attieksmi pret noteiktu etnisku grupu iekļāva etnonīmā – un pati cenzēja to. Taču tagad, kā liekas, krievvalodīgie jaunieši vispār nelabprāt dala cilvēkus etniskās kategorijās – uzsverot, ka "galvenais, lai labs cilvēks" un tā tālāk. Kopumā raugoties, tas padara problemātiskus pieņēmumus par "etniskajām" un "nacionālajām" identitātēm kā kaut ko objektīvu, obligātu un skaidru.

Runājot par krievvalodīgo jauniešu kopējām attieksmēm, pētījums skaidri apliecina virkni jau zināmu patiesību, kuras ievērojamā mērā saskaņojas arī ar aptauju datiem. Es šeit īsi uzskaitīšu šīs patiesības.

• Krievvalodīgie jaunieši jūtas piederīgi Latvijai kā savai dzīvesvietai, arī – kā atsevišķai valstij, kura viennozīmīgi nav Krievija. Vienlaikus viņi ir atsvešināti no Latvijas Republikas politiskās dzīves, kurā (viņuprāt) izteiktās latviešu dominantes dēļ nenotiek pienācīga attīstība – lai ko arī šis vārds nozīmētu.
• Attieksme pret valodu, kā norāda arī pētījuma autores, viņiem lielākoties ir instrumentāla – proti, valodas ir jāmācās karjeras perspektīvu dēļ. Arī ideja par krievu kā otro valsts valodu viņiem nenozīmē nekādu politisku Kulturkampf, bet gan vienkārši ērtāku saziņu un savas klātbūtnes apliecinājumu Latvijā.
• Lai gan ikdienā krievvalodīgie neizjūt pārāk lielu distanci pret latviešiem, viņi lielākoties vada dzīvi krievu valodas vidē – jo īpaši Rīgā, Latgalē un dažās citās lielajās pilsētās, kur krievu valoda lielā mērā ir pašpietiekama. Vienlaikus valodas lietojums ikdienā (vismaz pagaidām, kamēr politiķu izmisīgie centieni nav vainagojušies sekmēm) nav pārmērīgi politizēts: viņiem nesagādā grūtības pie vajadzības mainīt valodas un brīvi darboties abās valodiskajās vidēs. Latviešu valoda skolās, lai arī par to reizēm tiek vīpsnāts, nav kļuvusi par protesta mobilizācijas un konfliktu cēloni.
• Attieksme pret Latvijas politiku krievvalodīgo jauniešu vidū ir ekstrēmi ciniska un atsvešināta – viņi saprot, ka Latvijas politika nav viņu darīšana. Tas ir diezgan saprotami, jo faktiski jau tieši tāds ir bijis politiskās elites vēstījums. Latviešu politiskajām partijām un vairumam mediju šis kontingents vispār neparādās uz radara ekrāna, un viņi to arī atbilstoši jūt. Kā izsakās kāds pētījuma respondents par latviešu valodas publisko telpu: "Ir sajūta, ka krievu Latvijā nav. Viņu vienkārši nav, viņus vienkārši nepamana." Daudzi Latvijas politiskajā elitē, protams, ir pārliecināti, ka šīs patiesībā ir labas ziņas – sak', krievi zina savu vietu (precīzāk, tādas neesamību). Taču jautājums, kā vienmēr, ir par ilgtspēju. Krievvalodīgie skolēni, kā redzams no pētījuma, ir ļoti ciniski pret politiku kā tādu: politiķi ir neglābjami savtīgi un nekompetenti avantūristi. Savukārt tas padara viņus latenti naidīgus pret demokrātiju un uzņēmīgus pret dažāda veida populismu – gan Latvijā, gan citur. Fakts, ka viņi, līdzīgi saviem vecākiem, ļoti ciena Putinu, nebūt nav rezultāts tikai Krievijas propagandai, bet arī atsvešinātības sajūtai no demokrātiskās Latvijas institūcijām.

Uz šī fona obligātā "priekšlikumu" (jeb policy proposals) daļa pētījuma autoru secinājumos izklausās ļoti optimistiska. Izlasot sekojošo rindkopu, recenzenta galvenā reakcija bija cienība pret autoru teju vai donkihotisko ticību labajam:

"Politikas veidotājiem un medijiem ir būtiski izvairīties pretstatīt krievu un latviešu valodas un atrast vietu arī krievu valodai Latvijas multikulturālajā realitātē. Viena iespēja būtu saskatīt krievu valodu kā pirmo, mātes valodu mazākumtautību jauniešiem un latviešu valodu kā dzimtenes valodu. Būtiska ir latviešu politiķu cieņa pret krievu valodu un tajā runājošajiem un krievvalodīgo politiķu cieņa pret latviešu valodu un tajā runājošajiem. Mazākumtautību jaunieši politiķus redz kā galvenos nacionālo jautājumu aktualizētājus un konflikta veicinātājus."

Kopumā pētījums ir lasīšanas vērts. Lielāku pētniecisku relevanci tas būtu ieguvis, ja autores būtu vairāk iesaistījušas savā diskusijā jau iepriekš veiktos pētījumus par "krievvalodīgo" identitātes problēmām Baltijas valstīs un citur. Literatūras sarakstu un teorētisko daļu būtu nenoliedzami daiļojušas Deivida Leitina ("Identity in Formation") un Timofeja Agarina ("A Cat's Lick") grāmatas. Pētījuma gaitu vairāk nosaka tā objekts (proti, Latvijas krievvalodīgie jaunieši), nevis kāda konceptuāla pieeja analīzei. Taču kā izejmateriāls tālākām pārdomām pētījums ir visai vērtīgs.

[1] Critical, but not Serious: Latvian Russophones in the Shadow of Ukraine, https://ivarsijabs.wordpress.com/