Redzējumi
11.11.2015

Mūsu ložmetēji ir pavērsti Austrumu virzienā

Komentē
2
Saglabā

Situācija Baltijas valstīs un Austrumeiropā pēdējos gados patiešām ir kļuvusi neērta un nepatīkama, neviens nešaubās, ka "vecā" pasaules kārtība, kur dominēja līgumi un princips "visu jau var mierīgi sarunāt", ir aizgājusi uz neatgriešanos. Aiziešana pati par sevi arī nav notikusi mierīgi atsveicinoties, bet dusmās aizcērtot durvis, tāpēc šobrīd Eiropa ir ja ne tuvāk, tad vismaz tikpat tuvu konfliktam, cik tā bija visu Aukstā kara laiku. Iespējams, pēc gadiem piecdesmit par šodienu runās kā par vēl vienu 1962. gadu, par laiku, kad Kubas krīze ritēja pilnā sparā.

Pirms desmit gadiem ikvienu, kas runātu par to, ka bruņots konflikts Eiropā varētu būt ne tikai iedomāts, bet arī reāli iespējams, sabiedrība izsmietu un nosauktu par paranoiķi. Pirms deviņiem gadiem, Gruzijas kara laikā, atsevišķas personas runāja par jaunu laiku sākumu, ka pasaule vairs nav tāda kā agrāk, bet tad sekoja "restarts". Par novecojušiem savā domāšanā vēl joprojām tika saukti tie teorētiķi, kuri runāja par reālisma principiem un iespējamu valstu "katrs par sevi" rīcību mūsdienu apstākļos. Vēl šķietami nesen Ukrainā norisinājās konkurss "Ukraine's Got Talent", un neviens, vērojot lieliskos bārmeņus un dejotājas, neiedomājās, ka valsti vienā mirklī pāršalks reāls, totāls karš par izdzīvošanu, savukārt Eiropu – dziļš apjukums par sev apkārt notiekošo.

"Par laimi, Ukrainas notikumi ir tagad, nevis 2020. gadā, kad Krievijas militārajam spēkam būtu liels pārsvars, salīdzinot ar to, kas būtu palicis pāri Eiropā," [1] tā pagājušā gada jūlijā izteicās Jānis Kažociņš. Vispārējā atteikšanās no obligātā militārā dienesta, militāro izdevumu samazināšana un pāreja uz mazām, labi sagatavotām profesionālām armijām ir pats labākais pierādījums uzskatam, kāds valdīja pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Uzskatam, ka starpvalstu konflikti šeit, Eiropā, ir beigušies, tāpēc jāgatavojas karot ceturtās paaudzēs modernajā karā pret teroristiem. Un te pēkšņi Eiropas centrā uzliesmoja karš, kas satricināja pasauli. Eiropā (ar to saprotot abas konflikta puses) vairs nerunā par jautājumu "vai karš būs", drīzāk retorika jau vairāk balstās jautājumā "kāds šis karš būs", savukārt tas jau ir pirmais solis, lai šāds konflikts tik tiešām izceltos.

Tik tālu viss vairāk vai mazāk ir skaidrs. Laikā, kad jau ir izcēlies jauns aukstais karš, Latvijai, kas ir viens no strīdus objektiem, patiesi ir nedaudz jāuztraucas par savu nākotni un jājautā, kas ir jādara, lai mēs neatgrieztos divdesmit vai septiņdesmit gadus senā pagātnē. Tajā pašā laikā aizvien skaļākas kļūst balsis, kas jautā, vai viss šis uzskats par neatkarību nav māns, mirāža, kas zem sevis slēpj esamību jaunas impērijas sastāvā.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvija pati it kā dodas uz savas suverenitātes beigām. Iestāšanās Eiropas Savienībā, mazākā mērā arī NATO, realitātē tik tiešām ir Latvijas suverenitātes drauds. Visdrīzāk, ja projekts pats nesabruks, Eiropas Savienība tuvāko dekāžu laikā federalizēsies un Latvija atkal būs tikai "viena no", vienalga: republikām, štatiem vai citām administratīvām vienībām. Tomēr gandrīz neviens pret šādu procesu neiebilst, gluži pretēji, gandrīz vai ar gavilēm sagaida amerikāņus, britus un vāciešus, kas Ādažos jau de facto ir nolēmuši ierasties uz palikšanu. [2] Jāņem vērā, ka viss šīs drošības autonomijas samazinājums sev līdzi nes arī kultūras autonomijas zaudējumu. Gluži mierīgi varētu teikt, ka stāsts ir par Latvijas kultūras pārmaiņām (ja ne par tās galu), par latvietības un visu tai sekojošo konceptu beigu sākumu. Simtiem tūkstošu latviešu atrodas peļņā ārzemēs, pašlaik notiek diskusijas par tādām "nelatviskām" tēmām kā migranti un minoritāšu tiesības un "jo tālāk, jo trakāk".

Tajā pašā laikā pievēršanās Austrumu blokam, runāsim skaidros vārdos, Krievijas ietekmes sfērai varētu nest daudz labumu. Pirmkārt, nekādu diskusiju par bēgļiem, reliģiskām, etniskām un kādām vēl tur minoritātēm. Otrkārt, nekādu apspiedošu Eiropas regulu, nekādu Rietumu politiķu, kas mācītu sabiedrību dzīvot. Tā vietā autonomijas (tiesa, visai relatīvas) statuss, būšana nevis "Eiropas nomalei", bet vienai no leģendārajām "Baltijas republikām". Tik vien kā jānodod sava ārpolitika Lielajam Austrumu brālim un jāiesaistās tā ekonomikas un drošības sistēmās. Īstenībā varētu jautāt, kur, no suverenitātes viedokļa, ir atšķirība? Vai vidējo cilvēku dzīvē daudz kas mainītos, ja blakus Latvijas karogam būtu ES, NATO vai NVS karogs? Kāpēc gan nenostāties spēka agresīvajā pusē, pusē, kas spēj satricināt vecos, novājinātos Rietumus?

Un tomēr. Jautājiet jebkuram karavīram, zemessargam vai varbūt pat iedzīvotājam parastajam, un viņš jums atbildēs, ka mūsu ložmetēji ir pavērsti uz Austrumiem. Tikai uz Austrumiem. Neviens neiebilst ASV zābakam Latvijā, neviens nesūdzas par NATO iznīcinātājiem Baltijas debesīs. Latvijas pozīcijā antikrieviskais ir neizsakāmi spēcīgs, kaut vai diskusijās par Otrā pasaules kara tematiku (cik gan cilvēku atceras abas latviešu divīzijas Sarkanajā armijā?). Tas ir aktuāls jautājums: kāpēc lai Latvija tomēr izvēlētos Rietumus Austrumu vietā, ja jau tie sev līdzi nes vismaz tikpat, ja ne vairāk draudu Latvijas eksistencei? Atbilde ir pavisam vienkārša: latvieši (šī vārda plašākajā nozīmē) ir Rietumu nācija.

Nevar aizmirst arī to, ka latvieši ir visai lepna nācija: naids, ko ir iedzinuši piecdesmit okupācijas gadi, drīzāk liks lepni mirt kopā ar Rietumiem nekā dzīvot kopā ar Austrumiem. Savdabīga "labāk stāvus mirt nekā ceļos dzīvot" interpretācija. Pārspīlējums? Varbūt, un tomēr, vērojot to, kā veidojas ideoloģija aiz Austrumu robežas, ir redzams, ka tā neļaus izvēlēties Latvijai savu attīstības ceļu. Ir vērts atcerēties kaut vai skandālu, kad Rīgas "Dinamo" tika sodīts par ugunskrusta izmantošanu pirmsspēles inscenējumā, kas veltīts 18. novembrim. [3] Reiz šīs esejas autoram bija patīkami mierīga diskusija ar kādu krievu inteliģentu, un viens no jautājumiem bija okupācijas jautājums. Kā viņš klāstīja, okupācijas nebija, jo ģeopolitiski Latvijas pozīcija pirms Otrā pasaules kara bija tik vāja, ka tā tik un tā tiktu okupēta. Loģika ir nepārprotama, līdzīgi motīvi ir vadījuši konfliktus Gruzijā un Ukrainā, un, iespējams, ar kādu sesto maņu to sajūt arī vidējais iedzīvotājs.

Latvijai pasaulē nekad nebūs iespējas pastāvēt pašai par sevi, mēs esam par mazu, lai pagrieztu ložmetējus uz visām pusēm. Tādos apstākļos Latvija sevi ir pozicionējusi kā rietumniecisku valsti jau kopš brīža, kad deklarēja savu neatkarību, un šādu pozīciju pastiprināja veids, kā šī neatkarība tika zaudēta. Deviņdesmitajos gados tika dota vēl viena iespēja izvēlēties, kā pastāvēt jaunajā pasaulē: Rietumu ceļu mēs esam izvēlējušies paši, to neviens nav uzspiedis. Tā ir būtiska atšķirība.

Tiesa, ar to, ka apzināmies, kāpēc mēs esam izvēlējušies ērkšķu pilno Eiropas taku, nepietiek. Gatavība nest (kaut vai šķendējoties) to pašu krustu, ko nes Rietumi, ir Latvijas pierādījums savam rietumnieciskumam. Tieši tāpēc bēgļu problēmas, Grieķijas ekonomiskā krīze un reliģiskie konflikti ir tikpat lielā mērā Rietumeiropas, cik arī mūsu problēmas. Tieši tādēļ ir jāpiebremzē domas par savu īpašo vietu pasaulē un kādreiz smilšu kastē jāspēlējas kopā ar saviem draugiem, vienalga, vai runājot par 2% aizsardzībai vai solidarizējoties ar kaimiņiem ekonomikas vai sociālajos jautājumos. Ar cīņu pret Austrumu ietekmi vien nepietiks, lai kļūtu par rietumniekiem, ir nepieciešama arī apziņa, kas tad ir tie mūsu draugi un kā viņiem palīdzēt. Dažkārt arī stiepjot tos krustus, kas nav mūsējie un tādi nekad nebūs.

[1] Kažociņš: Baltijas pārvaldīšana prasītu vairāk armijas nekā Krievijai ir (Ir.lv)

[2] Iemesls, kāpēc Sabiedroto vienības Latvijā nevis izveido pastāvīgu bāzi, bet rotē, ir vienošanās, kas noslēgtas ar Krieviju un nepieļauj pastāvīgu NATO vienību dislocēšanu pie Krievijas robežām.

[3] Rīgas "Dinamo" jāmaksā sods par tautiskā simbola izmantošanu (Ir.lv)

 

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!