Recenzija
22.07.2014

Mūsu lietu stāsti

Komentē
0
Saglabā

Par Mikolaja Ložiņska grāmatu "Grāmata". Apgāds "Mansards", 2014. No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Dzirdēts teiciens, ka katrs cilvēks savā mūžā varot uzrakstīt vismaz vienu grāmatu – to, kas vēstītu par viņu pašu un viņa ģimeni. Latvijā jau pazīstamais poļu rakstnieks, Baltvilka balvas laureāts Mikolajs Ložiņskis ir ķēries tieši pie tā – savas dzimtas stāsta –, un rezultāts ir romāns ar lakonisko nosaukumu "Grāmata", kas tagad izlasāms arī latviski.

"Grāmata" vienlaikus ir un nav atminams teksts. Nav, jo autors jau priekšvārdā šķietami atklāj visas kārtis, paziņojot, ka vēstīs par savas ģimenes vēsturi, un uzreiz ieskicē galvenos lielās vēstures griežus, kas iegriezuši sev līdzi arī mazo, privāto vienas dzimtas vēsturi. Ir, jo teksta nelineārā konstrukcija liek lasītājam ar neatslābstošu uzmanību sekot līdzi stāstījumam, kas nepavisam nelīdzinās ierastajiem Deivida Koperfīlda tipa biogrāfiskajiem stāstiem: "Es piedzimu X gadā Y pilsētā..." "Grāmata" ir konstruēta kā mozaīka – to veido daudzi atsevišķi tēlojumi (ja tā var teikt par tekstiem, kurus lielā mērā veido arī dialogi), vinjetes vai etīdes – sauciet, kā gribat –, kuru pamatā ir kāds sadzīves priekšmets, ap kuru un caur kuru atklājas cilvēks, dzimta, pēctecība un citas acīm neredzamas saiknes. Lasītājam ir jābūt vērīgam un viedam, lai caur tādām etīdēm kā "Telefons", "Matu griežamā mašīnīte", "Kafijas automāts" un citām atklātu vārdos īsti nepasakāmo.

Priekšmeti, protams, ienāk tekstā paši ar savu vēstures un īpašību "lādiņu", tāpēc lasītājs brīdi jūtas kā divdesmitā gadsimta beigu Brīvdabas muzejā, kur ap viņu no visām pusēm drūzmējas lietas – tiesa, tās ir galvenokārt mūsdienīgas, ikdienā izmantojamas lietas, labi pazīstamas postsociālisma vidē dzīvojošam lasītājam. Šīs lietas veic šolaiku relikviju lomu, jo personāži tām pieķeras (gan fiziski, gan garīgi), izspēlē caur tām savas attiecības un saglabā tās kā ieprogrammētu pagājības daļiņu arī tad, kad to pielietojuma laiks jau beidzies. Telefona aparāts laikmetā, kad sarunas noklausās un kontrolē, pārstāj būt tikai telefons, bet kļūst par izteiksmīgu laikmeta panikas izteicēju, nobružāta klade ar bērna zīmējumiem pārstāj būt tikai klade, bet kļūst par skaudru vecāku šķiršanās stāsta dokumentējumu, bet etīdes ar matu dzenamo mašīnīti noslēgumā tekstā it kā nevērīgi iemests fatālās diagnozes apzīmējums, kuras labad tiek dzīti mati, pirms tie izkrituši paši... Neskaitāmu atslēgu saišķis itin kā noslēdz kāda vīrieša emociju pasauli no paša bērniem, bet no Polijas uz "brīvo ārpasauli" ceļo paciņas ar zīmītēm – ziņojumi par ikdienu un lūgumi atsūtīt "aiz priekškara" nedabūjamo, un ne jau tikai priekšmetiskā izteiksmē. Gribot negribot jāsāk domāt: ko par mani un manu ģimeni varētu pastāstīt tās lietas, kas ikdienā, tieši šobrīd, ir ap mani?

Šīs etīdes – pagātni – citu no citas atdala melnas lapas ar baltu druku – "tagadne", kurā rakstnieka ģimene izsaka komentārus par uzrakstīto un vēl uzrakstāmo, strīdas par to, vai pieļaut kāda priekšmeta (patiesībā – ar to saistītā stāsta) parādīšanos grāmatas lappusēs, bet rakstnieks šajās fona sarunās it kā ieklausās vai, bieži vien, spītīgi neieklausās. Ģimene no šodienas perspektīvas dzīvo paralēli grāmatas sižetam, tā dodot norādi, ka pagātne neizbēgami turpinās tagadnē.

Simboliska ir pati pirmā etīde ar nosaukumu "Atvilktne" – atšķirībā no citiem, šī nav taustāma, bet gan iedomāta atmiņu atvilktne, no kuras vecā sieviete, kas stāsta stāstu – vēstītāja vectēva otrā sieva –, atzīstas, ka pazaudējusi atslēgu. Varam pieņemt, ka "atslēgas" arī no citiem stāstiem reizumis ir zudušas, un pašus stāstus atmiņu uzslāņojums pārkrāsojis tik daudz reižu, ka to īstā krāsa un veidols vairs tikpat kā nav saskatāmi. To apliecina arī teksta daudzslāņainība – stāstījums bieži pārplūst no pirmās personas trešajā, no pagātnes tagadnē, no viena skatupunkta otrā, un katra stāsta "autors" it kā brīvi dzīvo caur vairākām paaudzēm, vairākiem laikmetiem vienlaikus.

Aiz visiem lietu stāstiem, aiz sadzīvisko darbību reģistra te skaļāk, te klusāk skan trauslā stīga, kas savij visus "Grāmatas" vēstījumus kopā, – tuvības un atsvešinātības melodija, kas visjūtamākā ir tieši starp savējiem, un izmisīgie centieni pārlēkt nesaprašanās plaisas, kas izpletušās starp tēviem un dēliem, vīriem un sievām, ar un bez iemesla, pārvaramas un nepārvaramas. Citi nodarbojas ar tiltu būvēšanu, citi tos ar vieglu rokas kustību izārda. Un viss sākas no jauna.

Caur vienas ģimenes prizmu atklājas arī šķietami mums tik tuvā, bet tik maz pazīstamā Polijas samezglotā jaunāko laiku vēsture. Vectētiņš ebrejs, kuru naktīs anonīmi zvanītāji pa tālruni sūta uz Izraēlu. Vectētiņš iekšlietu sistēmas virsnieks, kas nešķiras no savas pistoles un dusmu lēkmē pārzāģē laulības gultu. Cilvēku un varas zīmju kamols sapiņķerējies teju neatšķetināmi, bet pāri visam astmatiski elpo divdesmitais "miera un progresa" gadsimts, kas uzspiež savus izdzīvošanas kritērijus visiem vienādi.

Atšķirībā no tradicionālajām biogrāfijām, kas tiecas idealizēt stāstītāja bērnību un/vai dramatizēt 20. gadsimta absurda līkločus, īpaši sociālisma un postsociālisma valstīs, Ložiņskis raksta vai, pareizāk sakot, ļauj grāmatas lappusēs dzīvoties savai ģimenei rimtā un nesakāpinātā plūdumā, nepiešķirot eksaltētas romantikas auru nedz cilvēku savstarpējām attiecībām, nedz laikmeta politiskajiem līkločiem. Kaut gan dzimtas vēsturi punktē ne mazums iekšēji un ārēji dramatisku mirkļu – sākot ar šķiršanos divās paaudzēs, beidzot ar antisemītiskām vajāšanām –, autors tomēr ļauj saviem tēliem risināt piezemētus dialogus, rosīties ikdienas gaitās, nepiespiežot ar varu komentēt, izdarīt secinājumus vai runāt apcerīgus, dzīvi kopsavelkošus monologus. Šādi pasniegta, ikdienas ainiņu ilūzija ir pilnīga, un lasītājs jūtas kā pa daudziem maziem lodziņiem ieskatījies svešā mājā, kur apspriežas, ķildojas, mīl, slimo un izdzīvo kāda sveša ģimene.

Taču svešums ir iluzors, tāpat kā tuvība. Vienīgi lietas nav iluzoras. "Grāmata" piespiež ar citādu skatienu palūkoties kaut vai uz telefonu tepat blakus uz galda. Jo pa to var piezvanīt. Piemēram, mammai.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!