Latvijas Nacionālā opera latviešu kultūras kontekstā
Atrodoties uz Latvijas valsts simtgades sliekšņa un gatavojoties Latvijas Nacionālās operas un baleta simtgadei (2019), šķiet būtiski papētīt, kādas ir vienīgā Latvijas operteātra attiecības ar nacionālo kultūru un kā tās transformējušās vēstures gaitā. Lai arī opera ir pārnacionāls žanrs un operteātris allaž ir bijusi viena no retajām mākslas institūcijām, kurā visos laikos kopā strādājuši dažādu tautību speciālisti, atrodoties vācu un krievu kultūras krustcelēs, Latvijas Nacionālajai operai allaž bijusi arī nacionāli reprezentatīva nozīme gan lokālā, gan starptautiskā kontekstā. Šajā pētījumā mēģināts izsekot Latvijas Nacionālās operas un baleta attiecībām ar latviešu kultūru gadsimta griezumā, ņemot vērā gan Latvijas Nacionālās operas kā kultūras centra un institūcijas prizmu, gan nacionālā operrepertuāra kontekstā, kā arī sociālo funkciju aspektā, iezīmējot dažādas pārmaiņas, kas notikušas vēstures gaitā. Cita starpā aplūkots arī tenora Marisa Vētras ieviestais semantiskais poētisms "Baltais nams" un tā lietojums saistībā ar Latvijas Nacionālās operas un baleta ēku un institūciju.
Latviešu opera pirms nacionālas valsts
Nacionālās operas iedīgļi meklējami vēl pirms nacionālas valsts dibināšanas, kad paralēli Rīgas Vācu teātrim, kas atradās tagadējā LNOB ēkā, Pāvula Jurjāna (1866–1948) vadībā 1912. gadā tika dibināta t.s. Latvju Opera, iezīmējot centienus veidot latviešu operas trupu, kas veiksmīgi darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. Savukārt repertuāra ziņā par latviešu nacionālās operas pirmsākumu var uzskatīt Raiņa "Uguni un nakti", jo lugas pirmie divi cēlieni tapa kā operas librets 1903. gada Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas nodaļas izsludinātajam libretu konkursam. Konkursā toreiz uzvarēja 2. kursa arhitektūra students Artūrs Krūmiņš ar "Baņutas" libretu, toties Jēkaba Dubura veidotais lugas "Uguns un nakts" dramatiskā teātra iestudējums ar plašu kori 1911. gadā atvēra jaunu lappusi latviešu skatuves mākslā. Vēl pēc 10 gadiem, kad bija aktuāli radīt nacionālajā kultūrā balstītu operas un baleta repertuāru, apmēram ar pusgada starpību ar Alfrēda Kalniņa "Baņutu" realizējās Jāņa Mediņa operā "Uguns un nakts". "Baņuta" un "Uguns un nakts" ir Latvijas pirmās brīvvalsts laikā sacerētas latviešu operas, kuras cauri padomju okupācijai saglabājas kā sava veida nacionālās kultūras simboli. Ar "Uguni un nakti" LNO tika atklāta arī pēc rekonstrukcijas 1995. gadā, savukārt "Baņuta" tiks iestudēta kā 2018./2019. gada sezonā, atzīmējot Latvijas un LNOB simtgadi. "Uguns un nakts" izrādi dramatiskajā teātrī vieno Lāčplēša lomas atveidotājs Ādolfs Kaktiņš (1885–1965), sākumā dramatiskā teātra aktieris, vēlāk operas baritons. Kritiķis Volfgangs Dārziņš vēlāk rakstīja: "Lāčplēsis bija pirmais, ko Kaktiņš padarīja lielu un kas padarīja lielu Kaktiņu." [1] Savukārt tenors un plaši pazīstamais publicists Mariss Vētra (1901–1965) izsakās vēl slavinošāk: "Ādolfa Kaktiņa Lāčplēsi pēc tam vēl nav pārspējis neviens cits aktieris, izņemot dziedoni Ādolfu Kaktiņu, kas Lāčplēsi personificēja vēl spilgtāk un asāk gadus divdesmit vēlāk Jāņa Mediņa operā – Rīgas Baltajā namā [..]." [2] Pie Baltā nama jēdziena atgriezīsimies mazliet vēlāk. 1918. gadā "Latvju opera" diriģenta Teodora Reitera vadībā tiek atjaunota, pieaicinot Pēterburgas režisoru Dmitriju Abreņinu, dekoratoru Jāni Kugu, kori vada Pēteris Pauls Jozuus. Orķestra pamatsastāvu veidoja Tukuma latviešu strēlnieku pulka orķestranti, kuri jau 1917. gadā koncertēja ar Reiteru Novgorodā, solistu vidū ir, piemēram, Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Olga Pļavniece, Pauls Sakss, Ādolfs Kaktiņš, Jānis Niedra. Pirmā izrāde, ko izrāda atjaunotā "Latvju opera" toreizējās mītnes, Otrā pilsētas (šobrīd Nacionālā) teātra, telpās mēnesi pirms neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 15. Oktobrī, ir Riharda Vāgnera "Skrejošais holandietis" [3]. Riharda Vāgnera operām vispār ir īpaša nozīme Latvijas Nacionālās operas vēsturē, ne tikai tādēļ, ka tās iestudētas, lai neaizmirstu, ka dižais vācu komponists divus gadus savas mūziķa karjeras pirmsākumos (1837–1839) pavadīja Rīgā. Ar "Skrejošo holandieti" tika atjaunota latviešu operas trupa, no jauna stiprinot latviešu kopienas kultūrapziņu. Muzikoloģe Lolita Fūrmane saistībā ar minēto operu atzīmējusi, ka "operā zīmētā lāsta, fatalitātes, rēgu motīvi (ekspresionisma sajūtas) ļāva 20. gs. otrā gadu desmita klausītājiem uztver operu kā brāzmainās realitātes spoguli un arī pravietojumu [..]" [4], piemēram, nolādētā kuģa buras atveidojot sarkanā krāsā kā atsauci uz 1917. gada revolūciju Krievijā un politiski ļoti trauslajai situācijai Baltijā.
Nacionālā opera nacionālā valstī
Ar jau pieminēto "Skrejošo holandieti" 1919. gada 23. janvārī latviešu mākslinieki pirmoreiz nonāk uz skatuves tagadējā Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kas politiski trauksmainā 1919. gada sākumā tiek no Rīgas Pilsētas 1. teātra pārdēvēts par Padomju Latvijas operu. Jau pieminētais dziedātājs Ādolfs Kaktiņš atminas: "1919.gada 3. janvārī Rīgā iesoļoja boļševiki no Krievijas. Nacionālo valdību nomainīja komunistiska valdība. Savas operas (Latvju operas (kopš 1912. g. Pāvila Jurjāna privātā trupa)) izrādes mēs tomēr drīkstējām turpināt. Kādu dienu korists Roberts Vizbulis man pastāstīja, ka Vācu teātris kopš vāciešu aiziešanas vēl joprojām esot tukšs. Viņš jautāja, vai mūsu opera to nevarētu pārņemt. Tūdaļ mēs abi ar Drāmas [Krievu Drāmas teātra] toreizējo direktoru Reinholdu Veicu devāmies turp. Nama pārvaldniekam Neimanim paziņojām, ka Vācu teātri tagad pārņem Latvju opera [..]" [5] Savukārt Vāgnera "Tanheizers" tā paša gada 2. decembrī ar Rūdolfu Bērziņu titullomā ir pirmā oficiālā Latvijas Nacionālās operas [6] izrāde. Latvijas Nacionālā opera bija nonākusi savā Baltajā namā, savā templī un arīdzan mūsdienu mājvietā. 2014. gadā iznākušajā, Latvijas Nacionālās ēkas 150. jubilejai veltītajā fotoalbumā par LNO dažādiem telpiskajiem aspektiem semiotiskā izpratnē muzikologs Mikus Čeže raksta: "Ēkas klasicisma stila arhitektūra, īpaši fasāde ar mūzu skulptūrām un Apollona liru, ideāli atbilst priekšstatam par teātri kā mākslu templi [7]", apliecinot, ka ēka kā simbols funkcionē tajos vēstures periodos, kad ir aktuāli artikulēt Latvijas Nacionālās operas kā Latvijas simbola statusu." Ir mainījušies laikmeti un iekārtas, tomēr izpratne par operteātra īpašo lomu ļāvusi ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties Latvijas Nacionālās operas un Latvijas Nacionāla baletā kolektīvam. Tas loģiski izskaidro situāciju, kāpēc teātra pastāvēšanu atbalsta gan valsts – jo idejiski Latvijas Nacionālā opera ir Latvijas valsts opera, kurā ar likumu tiek garantēts mākslinieciskais process, operas baleta trupas finansēšana –, gan arī Rīgas pilsēta, uzņemoties rūpes par Latvijas Nacionālās operas mājvietas apsaimniekošanu". [8]
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Latvijas Nacionālā opera bija būtisks kultūras un mākslas centrs. Arī savos darbības virzienos konceptuālie pasākumi operā bija saistīti ar jaunas un brīvas valsts ideāliem, nospraužot mērķi uzturēt nacionālās un klasiskās tradīcijas, veicināt latviešu oriģinālrepertuāra veidošanu operā, reprezentēt latviešu opermākslu tuvākajās kaimiņvalstīs un tamlīdzīgi. Kā etniskai kopienai, ja izmantojam Entonija D. Smita jēdzienu, latviešiem ir būtiska saikne ar savu zemi teritoriālā un dzimtenes izpratnē, svarīgi ir kopīgi mīti par izcelšanos un kultūratmiņa, kā arī etnolingvistiskas valodas, kultūras un simbolu sakarības. [8] Visas šīs pazīmes var atrast arī saistībā ar nacionālo operu gan ēkas, gan institūcijas, gan žanra paraugu satura nozīmē.
20. gs. 20. gados plaši tiek izrādītas latviešu komponistu operas, ne tikai par latviešu nacionālā operrepertuāra hrestomātisko pirmsākumu uzskatītās "Baņuta" (1920) un "Uguns un nakts" (1921), bet arī Alfrēda Kalniņa "Salinieki" (1926), Jāņa Mediņa "Dievi un cilvēki" (1922), "Sprīdītis" (1927), Jāzepa Mediņa "Vaidelote" (1927) u.c. Mazliet vēlāk operas žanrā sevi piesaka vēl viens spožs komponists – Jānis Kalniņš ar "Lolitas brīnumputnu" (1934), "Hamletu" (1936) un "Ugunī" (1937). Būtisks virziens Latvijas Nacionālajā operā ir arī no mūsdienu viedokļa diezgan apšaubāmā operu un operešu libretu tulkošana vai adaptēšana latviešu valodā, savukārt pirms simt gadiem un vairāk šāda prakse bija standarts. Libretus tulkoja, piemēram, Paula Līcīte, Rūdolfs Egle, Alfrēds Andersons, Jānis Sudrabkalns, Linards Laicens, Pāvils Gruzna, Ēriks Ādamsons, Lūcija Garūta, Emilis Melngailis utt., repertuārā aptverot gan romantiskās un verisma operas, gan operetes, kas īpaši populāras kļuva 20. gadu beigās pēc saimnieciskās krīzes, kļūstot par vienu no lielākajiem LNO ienākumu avotiem un sasniedzot plašu auditoriju izbraukuma izrādēs ārpus Rīgas. Tieši operetes Vīnes stilā – Johana Štrausa "Sikspārni" un Žaka Ofenbaha "Orfejs nokāpj pazemē" 1931. un 1932. gadā Rīgā iestudēja pasaulslavenais austriešu režisors un 20. gs. teātra reformators Makss Reinhards [9], pirmoreiz Rīgā izmantojot grozāmo skatuves mehānismu. Latvijas Nacionālās operas pirmajās divās dekādēs notika aktīva starptautiskā sadarbība ar režisoriem un diriģentiem, operu scenogrāfijas un dekorāciju veidošanā iesaistījās izcili sava laika mākslinieki, piemēram, Jānis Kuga, Eduards Vītols, Ludolfs Liberts, Niklāvs Strunke, Pēteris Rožlapa, Oto Skulme u.c.
[1] Dārziņš, V. Ādolfa Kaktiņa 45 gadu darba atcere. Latviešu ziņas. 01.08.1948.
[2] Vētra, M. Ādolfs Kaktiņš sasniedz pilngadību. Latvija Amerikā 23.07. 1963.
[3] Rūdolfa Egles tulkojumā Vāgnera “Klīstošais holandietis" atveidots kā “Skrejošais holandietis" un ar tādu nosaukumu arī izrādīts.
[4] Skat. Latvijas Nacionālā opera. Rīga: Mantojums, 2000.
[5] Kaktiņš, Ā. Dzīves opera. Atmiņu tēlojumi. (red. E. Andersons) Rīga: Liesma, 1992, 126. lpp.
[6] Latvijas Nacionālā opera dibināta ar 1919. gada 23. septembra Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē pieņemtajiem Noteikumiem par nacionālo operu.
[7] Čeže, M. Latvijas Nacionālās operas nams. Metamorfozes laikā un telpā. Mūzu bastions. Rīga: Neputns, 2014.
[8] Klotiņš, A. Operas darbība. Mūzika okupācijā. Latvijas Mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945. (Red. A Klotiņš), Latvijas mūzikas vēsture 20. gadsimtā, LU LFMI: 2011, 108.lpp.
[9] Briede, V. Latviešu operteātris. Rīga: Liesma, 1987, 90. lpp. Zemsvītras atsauce uz sarunu ar Jāni Zariņu 1972. gada 25. maijā.
0