Šogad līdz ar valsts simtgadi mēs teorētiski varētu atzīmēt arī simt gadus, kopš Latvijas sievietēm ir balsstiesības, kas stājās spēkā līdz ar Latvijas Republikas pasludināšanu [1] un pirmo reizi tika īstenotas Satversmes Sapulces vēlēšanās 1920. gadā. Lai arī mēs nevaram kā franči, angļi vai citi rietumnieki lepoties paši ar savu sieviešu balsstiesību izcīnītāju kustību – Latvija, līdzīgi kā daudzas citas pēc Pirmā pasaules kara radušās jaunās valstis, pārņēma jau gatavu progresīvu un liberālu valsts pārvaldes modeli –, mēs varam būt lepni par izglītoto un atvērto sabiedrību, kura spēja šo modeli pieņemt. Tas vien, ka par sieviešu līdztiesības jautājumu neparādījās nozīmīgas debates, liecina: toreizējā latviešu sabiedrībā sievietes nozīme ģimenes un sabiedriskajos lēmumos likās pašsaprotama, lielā mērā pateicoties abu dzimumu izglītotībai un agrīno sabiedrisko un kultūras darbinieču centieniem. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka Latvijas teritorijā jau 1905. gadā revolūcijas laikā rīkotajās pašvaldību delegātu vēlēšanās varēja piedalīties visi pilngadīgie iedzīvotāji – neatkarīgi no dzimuma vai tautības.
Balsstiesības Latvijas sākotnē gan vēl nenozīmēja dzimumu līdztiesību, bet tas bija labs pamats tālākai attīstībai. No pirmajā Satversmes Sapulcē ievēlētajiem 164 deputātiem sešas bija sievietes. Viņas visupirms centās sekmēt sieviešu civilo līdztiesiskumu – lai sieva laulībā ne vien būtu juridiski vienlīdzīga, bet arī iegūtu vīra un sabiedrības cieņu. Deputātes iestājās par likuma grozījumiem, kas ļautu paplašināt sievas rīcībspēju, – tiesības vērsties tiesā, pārvaldīt savu mantu, strādāt algotu darbu un atsevišķos gadījumos nepakļauties "ģimenes galvam". Izpratne par latviešu sievietes identitāti veidojās vienlaikus ar Latvijas valsti un latviešu nacionālo un valstisko identitāti. Pirmās valsts laikā tika izdoti Lilijas Brantes, Zentas Mauriņas, Angelikas Gailītes, Mildas Palēvičas darbi un kultūras žurnāls "Latviete", kur tika runāts par sieviešu devumu literatūrā, mākslā, politiskajā dzīvē, kā arī viņu nepieciešamo līdzdalību.
Pa simt gadiem sieviešu tiesību situācija gan pasaulē, gan Latvijā ir pozitīvi mainījusies. Mūsu likumdošana paredz sievietēm un vīriešiem vienlīdzīgas tiesības un iespējas, tomēr ne visās jomās tās tiek īstenotas. Divpadsmitajā Saeimā no 100 deputātiem 16 ir sievietes, sieviešu vidējā darba samaksa joprojām ir mazāka nekā vīriešiem, tāpat arī daudzās mājsaimniecībās sievietes joprojām pieredz pret sevi vērstu vardarbību. Šie rādītāji liek domāt, ka ar juridiskām izmaiņām vien nepietiek, lai sabiedrībā panāktu vienlīdzīgu attieksmi, ir jāmainās arī kultūrai un audzināšanai.
Ar šādu mērķi ir izdota itāliešu rakstnieču Elēnas Favilli un Frančeskas Kavallo grāmata "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kas šogad tulkota arī latviešu valodā un iepazīstina mūsu jaunākos lasītājus/-as ar ievērojamām sievietēm pasaules civilizācijas vēsturē. Viņu biogrāfijas ietvertas kodolīgās 10 teikumu pasakās, ieskicējot personību, galvenos sasniegumus un pieliktās pūles. Pasaku vienkāršā forma ļauj viegli pamanīt, ka neatkarīgi no gadsimta, sociālā statusa vai ģeogrāfijas koordinātām gandrīz visu galveno varoņu izaugsmes ceļš veidojas pēc līdzīga scenārija: tā ir ērkšķaina pasaule ar neskaitāmiem šķēršļiem un stereotipiem, kas jaunai meitenei un sievietei bijuši jāpārvar, ne tikai lai īstenotu savu mākslinieces, zinātnieces vai aktrises talantu, politiskos un sabiedriskos mērķus, bet vispirms pierādītu, ka viņai ir tiesības to darīt.
Lai arī daudzi pasaules ģēniji ir gājuši pret straumi un bieži savu spēku guvuši tieši caur šo pasaules pretestību, diemžēl ir būtiskas atšķirības sieviešu un vīriešu biogrāfijās. Kas talantīgam vīrietim ticis uzskatīts par godu vai cilvēcisku vājību – nepakļāvīgs raksturs, bohēma, sodāmība, arī radošās neveiksmes –, uz sievieti biežāk attiecināts kā kauns un nosodījums arī no vistuvāko cilvēku puses, nostādot smagas izvēles priekšā. Vēsturiski sabiedrība no sievietes sagaidīja priekšzīmību, mātišķumu un saimnieciskumu, nevis varonību. Tāpēc mēs ļoti maz atrodam varones un ģēnijas enciklopēdijās, antoloģijās, mācību un bilžu grāmatās vai kaut vai gūgles meklējumos. Sievietes pazūd ievērojamo vīriešu dzimuma ārstu, zinātnieku, skulptoru, izgudrotāju, sportistu portretu galerijās, un tādā veidā netieši tiek turpināts mīts: lai gūtu sasniegumus, ir jāpiedzimst par vīrieti.
Mūsdienās ar balsstiesībām un juridisku līdztiesiskumu vien nepietiek, ir jāturpina izcelt un pierakstīt arī sieviešu dzīvesstāsti, lai vērstu par labu pagātnes kļūdu. Lai mazi zēni un meitenes vairs ilgāk neturpinātu aplamo aizspriedumu, ka ģēnijs/talants/spējas/ spīvs raksturs/neatlaidība ir "vīrišķība". Tās ir abu dzimumu cilvēkiem iespējamas un piemītošas īpašības, un meitenēm ir vajadzīgi iedvesmojoši paraugi no pašu vidus un pašu dzimuma, tāpat arī zēniem ir vajadzīgi šie paraugi – lai novērtētu sievietes un meitenes sev līdzās pēc viņu spējām, nevis pēc kādas likteņa iedalītas ģenētiskas izredzētības. Visi pasaules izcilākie cilvēki ir izauguši no puišiem un meitenēm mums apkārt un mūsos pašos. Lasot saviem bērniem grāmatu par pasaules dižākajām sievietēm, es nolēmu pievienot vēl dažas pasakas, kuras nekad nav par vēlu sākt pierakstīt un papildināt.
ELZA
Reiz pirms simt piecdesmit gadiem kādā turīgā latviešu ģimenē piedzima meita, kuru vecāki nosauca garā vācu vārdā par Johannu Emīliju Lizeti. Vārds viņai nepatika, un pieaugot viņa to nomainīja pret īso un skanīgo "Elza". Meitenei šķita, ka līdzīgi kā vārdu viņa spēs pati izlemt un mainīt arī daudzas citas lietas savā dzīvē, tomēr 19. gadsimtā tas nebija viegli izdarāms.
Jau kopš agras bērnības Elza sapņoja spēlēt teātrī, taču sastapās ar vecāku iebildumiem – viņiem aktrises darbs likās par prastu. Reiz viņu sētā iegriezies vietējais mācītājs sacīja par apķērīgo, enerģisko un zinātkāro meiteni: "Žēl, ka tu neesi vīrietis, tad no tevis iznāktu lielas lietas!" Elza gribēja pierādīt pretējo.
Viņa ne tikai daudz lasīja un mācījās, bet arī prata savas idejas un sajūtas pierakstīt skaistā valodā. Literatūra kļuva par Elzas iespēju mainīt pasauli. Lai gan "nebēdne meitene", kā viņa pati sevi reiz nosauca, nekad netika pie lomas teātrī, viņa rakstīja brīnišķīgus dzejoļus un lugas ar ugunīgām un neatkarīgām galvenajām varonēm, kas prot aizstāvēt savu viedokli un izvēles gluži kā viņa pati.
Elza kļuva ne vien par ievērojamāko divdesmitā gadsimta latviešu literāti, bet arī par vienu no pirmajām sievietēm Latvijā, kas aizstāvēja sieviešu tiesības mācīties augstskolās, kā arī pašām izvēlēties sev profesiju un cilvēku, ar ko precēties. Pati viņa ģimnāziju nepabeidza, jo pēdējā skolas gadā vecāki meiteni pret pašas gribu izprecināja Vilhelmam. Pēc ilga un sarežģīta tiesas un baznīcas procesa viņai izdevās izšķirties no nemīlamā vīra. Savu pieredzi Elza izmantoja, lai mainītu šķiršanās likumu, kas ļautu abiem laulātajiem pārtraukt laulību, ja tā nedarbojas un tajā nav mīlestības. "Nē, vajaga teikt baznīcai un patriarhālai aizbildniecībai! Laulības līdz šim ir bijušas dibinātas uz vīriešu kundzību, lai gan pašā dabiskā tautu stāvoklī bija viss dzīves svars tur, kur māte atradās ar savu bērnu, un kā tāda tā tika cienīta," – Elza kaismīgi teica no tribīnes. Viņa pati vēlāk apprecējās ar Jāni – cilvēku, kurš juta un redzēja pasauli līdzīgi kā viņa un kuram piederēja viņas kaislīgā sirds.
ANNA
Pastarīte Annele bija gājēju bērns – viņas vecāki bija kalpi, kas katru gadu gāja kalpot citam saimniekam. Lai arī tēvs sagādāja meitenei iespēju mācīties vietējā skolā, viņa reti tika pie iespējas skaļi izteikt savas domas pie saimes galda. Ik gadu pārvācoties, viņai neizdevās arī iedibināt draudzību ar citiem vienaudžiem, tādēļ visus iespaidus, pārdomas un trāpīgos lauku dzīves vērojumus meitene klusi paturēja pie sevis.
Čakli lasot grāmatas, Annele pati sevi izmācīja par mājskolotāju un turpināja iesākto gājēju ceļu, jau strādājot svešās ģimenēs un klusi vērojot svešas dzīves. Savos pirmajos stāstos viņa rakstīja tikai par citiem, it kā viņas pašas nebūtu klāt, it kā viņas balss un viedoklis nebūtu vērā ņemams. Taču Annelei bija ne tikai balss, bet arī stingrs morālo vērtību pamats. Caur dzīves grūtībām viņa bija iemācījusies izturību un izkopusi cilvēkmīlestību.
Reiz, tuvojoties Ziemassvētkiem, kāds latviešu režisors lūdza Anneli atrast un pārtulkot kādu vācu lugu, ko uzvest bērniem, taču viņa nespēja neko piemērotu sameklēt un deviņās dienās pati uzrakstīja lugu par Sprīdīti – sīku puisīti, kurš negrib samierināties ar pasaules kārtību un stājas tai pretī. Šis darbs ļāva Annelei pašai sev atzīt, ka viņai patiešām piemīt rakstnieces talants, spēja izprast bērnu uztveri un izjust ikviena cilvēka iekšējo pasauli.
Jau būdama atzīta par vienu no dižākajām latviešu rakstniecēm, Anna nekad negribēja būt uzmanības centrā, viņa bija klusā cīnītāja. Viņas māsa Līziņa bija precējusies ar vīrieti, kuru nemīlēja, un vēlāk mira dzemdībās. Anna nespēja to pārdzīvot un negribēja atkārtot šo traģisko likteni. Ar savu vērtīgo darba mūžu viņa pierādīja, ka sievietei kā ikvienam ir izvēle pašai veidot savu personību un likteni.
MARGARITA
Margarita bija meitene, kas varēja stundām spēlēties, nogrimusi iztēles rotaļās, neredzot un nedzirdot apkārt notiekošo. Visvairāk viņai patika vērot kukaiņus un gatavot sīkus ķiparus no dabas materiāliem. Margaritas tēvs pats bija gribējis kļūt par mākslinieku, tādēļ novērtēja meitenes talantu atbalstīja stāšanos Mākslas akadēmijā, kur viņa izkopa savdabīgu, krāsainu, detaļām bagātu un ne ar vienu citu nesajaucamu zīmēšanas stilu.
Reiz kādā starptautiskā studiju nometnē jaunā Margarita satika holandiešu puisi Geritu, viņi abi iemīlējās un nespēja vairs viens bez otra dzīvot. Tomēr viņi neapprecējās, jo kāzas Margaritai nozīmētu pārvākties uz Holandi un atteikties no zīmēšanas panākumiem, kurus viņa varēja īstenot tikai Latvijā. Var teikt, ka viņa upurēja savu personisko laimi, lai varētu visu mūžu ziedot rakstainu ķiparu zīmēšanai.
Margarita dzīvoja sarežģītā laikā, kad padomju vara noteica, ko drīkst zīmēt un rakstīt grāmatās. Viņa izvēlējās nodarboties ar it kā bērnišķīgo un par mazāk vērtīgu uzskatīto pasaku mākslu un bērnu grāmatu ilustrēšanu, kas sniedza viņai radošu brīvību, sešdesmit darba gadu mūžā izkopjot šo prasmi līdz meistarībai.
Kad Margarita bija jau vecmāmiņa un slavena, atzīta māksliniece, padomju valsts beidza pastāvēt un viņa beidzot varēja satikt savu jaunības mīlestību Geritu. Viņi pat apprecējās vecumdienās gluži kā laimīgā pasakā. Divkārt laimīgā – mēs varam tikai minēt, kas viņai sniedza lielāku laimi: kļūšana par sievu vai mazo lasītāju un starptautiskā atzinība. Lai kā tiktu vērtēta viņas māksla un stils, Margarita bija īsta māksliniece, jo cauri visām grūtībām nezaudēja iekšējo pārliecību, ka dara savu vienīgo un patieso darbu.
REGĪNA
Skolotājiem Regīna šķita apdāvināta, bet sarežģīta rakstura meitene ar spurainu valodu un atraisītu iztēli, kuras atbildes klases priekšā mēdza izvērsties spilgtos, citātiem bagātos priekšnesumos. Nav brīnums, ka no visiem klasesbiedriem tieši viņa nolēma studēt žurnālistiku un kļūt par rakstnieci.
Tomēr rakstīšanas darbs prasa cilvēku visu – tam vajag arī klusumu, palikšanu vienatnē un sevis apzināšanās brīžus. Kā teica kāda Regīnas priekštece: "Lai rakstītu, sievietei ir vajadzīgas divas lietas – nauda un sava istaba." Bet tās viņai nebija. Nedz bērnībā, kad šaurajā Rīgas strādnieku dzīvoklītī viņa dzīvoja kopā ar četriem radiniekiem, nedz arī jaunībā un studiju gados, jo līdz divdesmit sešu gadu vecumam Regīna bija kļuvusi jau par trīs meitiņu māti. Dzīvojot bez brīvdienām, bez pietiekama miega un palīgiem, bez iespējas lasīt grāmatas un pilnveidoties, jaunā rakstniece māte iemācījās novērtēt katru brīdi, kurā var nodoties savam aicinājumam, tāpēc turpmāk dzīvē nebija ar mieru savu laiku ziedot nekādiem citiem amatiem un pienākumiem, kas traucētu rakstīt.
"Ikreiz, kad būs jāizšķiras starp manuskriptu un putekļu lupatu, pirmajam došu priekšroku," viņa atļāvās publiski paziņot laikā, kad no sievietes joprojām tika sagaidīts saimnieciskums. Lai būtu par rakstnieci, Regīnai nācās pašai veidot ne tikai savu rakstniecības, bet arī dzīves stilu – reizēm pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās normas.
"Savu istabu" un patību viņa atrada pastaigās ar suni, kurās, sekojot vientulības dziņai, kā pati apgalvoja, ir nogājusi desmitiem tūkstošu kilometru. Klaiņošana pa mežiem pašai uz savu roku, ar savu vēju un uzticamu klusējošu ceļabiedru blakus ir ļāvusi Regīnai sarakstīt divdesmit grāmatas, kļūstot par vienu no spilgtākajām psiholoģiskās prozas pārstāvēm latviešu literatūrā. Viņas stāstos un romānos, kur liela loma ir sapņiem, vīzijām, fantastiskā un reālistiskā saplūdinājumam, mēdz ienākt arī pašas Autores tēls un tam līdzi galvu reibinošs brīvības gars.
UĻJANA
Reiz Latgales tālajā Medumu ciemā dzīvoja meitene, kas ļoti ātri auga. Ciema bērni ķircinājās, kad Uļa parādījās vagas galā: vai tur kumeļš pa lauku bradā vai Uļa kartupeļus rok? Taču meitene to neņēma ļaunā, bija sirsnīga, strādīga un tikai turpināja augt. Tāpat kā visiem viņas ģimenē, Uļai patika slēpot, airēt un spēlēt bumbu, un viņa ļoti skuma, kad lauku darbu dēļ netika uz sacensībām.
Trīspadsmit gadu vecumā 188 cm garā Uļjana bija pāraugusi visu Medumu ciemu, un viņai vairs tajā nebija vietas. Uļas sirds vai lūza, kad bija jādodas prom uz Rīgu, kur viņa bija uzaicināta mācīties Basketbola skolā, un jau pēc diviem gadiem meitene spēlēja Latvijas vadošajā sieviešu basketbola komandā TTT Rīga. Bet ne jau tikai augums sekmēja Uļjanas augšanu, galvenokārt to ietekmēja neatlaidība un cīņasspars.
TTT komandas sastāvā nu jau 212 cm garā Uļjana pārauga Rīgu un pārauga Latviju, kura tolaik bija Padomju Savienības sastāvā. Viņas komanda drīz vien izcīnīja PSRS čempionāta zelta medaļas un paveica to vēl 20 reizes, 18 reizes izcīnot arī Eiropas kausu – sasniegumu, kas ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. Uļjanas lietderības koeficients bija gandrīz divreiz lielāks nekā jebkurai citai spēlētājai. 70. un 80. gados viņa izauga par vadošo pasaules basketbola spēlētāju, divkārtēju olimpisko, trīskārtēju pasaules un vienpadsmitkārtēju Eiropas čempioni PSRS izlases sastāvā basketbolā.
Uļjana ir pirmā Eiropas basketboliste, kas uzņemta ASV basketbola Slavas zālē. Saņemot šo pagodinājumu, Uļa esot teikusi vārdus "Es mīlu šo spēli" (I love this game), kas kļuva par Nacionālās basketbola asociācijas un visa pasaules basketbola devīzi. Tāpēc viņa nav tikai viena no lielākajām, bet arī viena no lieliskākajām basketbolistēm pasaulē.
VAIRA
Kad Vaira bija vēl pavisam maza meitenīte, sākās pasaules karš, kura dēļ viņas ģimene bija spiesta doties prom no Latvijas bēgļu gaitās. Vaira nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, pēc tam viņi pārcēlās uz Maroku un vēl vēlāk uz Kanādu. Katrā valstī Vaira iemācījās kādu valodu un, kad pieauga, prata runāt jau piecās valodās. Taču viņai ar to vēl nepietika, viņa gribēja zināt vēl vairāk – izprast pasauli un to, kā darbojas cilvēka prāts, atmiņa un valoda. Vaira kļuva par psiholoģi, zinātnieci, profesori un pierādīja sevi daudzos dažādos vadošos amatos.
Vairas sirdslieta vienmēr palika latviešu tautasdziesmu pētīšana un to vērtības saglabāšana, jo ar tām saistījās viņas pašas dārgākās atmiņas. Viņa uzskatīja, ka, dziedot bērnam šūpuļdziesmas un pasakas, tās kļūst par daļu no paša cilvēka, kā tās bija kļuvušas par daļu no viņas.
Vaira atgriezās Latvijā tikai pēc vairāk nekā pusgadsimta. Tērpusies tautiskiem rakstiem nosētā blūzītē un apjozusies ar Lielvārdes jostu, viņa ienāca Latvijas Saeimā un tika ievēlēta par Latvijas prezidenti. Viņa strauji kļuva par spilgtāko Austrumeiropas līderi, Baltijas "dzelzs lēdiju" un iemantoja plašu Latvijas iedzīvotāju atzinību. Prezidente īpašu nozīmi veltīja ārpolitikai un tam, lai Latvija tiktu uzņemta Eiropas Savienībā un NATO. Viņa kļuva populāra pasaulē ar Latvijas 20. gadsimta vēstures problēmu skaidrošanu un tika pat izvirzīta ANO ģenerālsekretāres amatam.
Uzrunā tautai ar vārdiem "Mēs esam stipri, mēs esam vareni" prezidente Vaira aicināja ikvienu iedzīvotāju neatkarīgi no tautības, dzimuma un sociālā stāvokļa pašu aktīvi darboties savas un valsts labklājības labā, atteikties no "dzīves pabērnu" lomas un cienīgi stāties līdzās citām pasaules tautām. Viņa īpaši uzsvēra sieviešu nepieciešamību iesaistītes ekonomikā, izglītojoties un pašām uzsākot savu uzņēmējdarbību. Vaira uzskatīja, ka sievietei nav jāizdara izvēle – būt zinātniecei vai būt mātei. Viņa arī pierādīja, ka nevienā amatā, pat uzņemoties vadību politikā, sievietei nav jāatsakās no sava dzimuma.
INGA
Kad Inga mācījās skolā, sievietes jau drīkstēja studēt visdažādākajās nozarēs. Latvija bija neatkarīga valsts un tai pat bija sava Kultūras akadēmija. Vēl jo vairāk – akadēmijas pārstāvji paši nāca uz Ingas klasi un aicināja studēt rakstniecību.
Inga bija kautrīga un bikla meitene, kurai bija grūti citiem pateikt, ko viņa domā. Likās, ik reizi, kad viņa pasaka kaut ko pašai svarīgu, iestājas neomulīgs klusums, tāpēc meitene bieži izvēlējās labāk nerunāt. Viņa bija centīga, labi mācījās un nevienam neko nestāstīja, arī ne tad, kad viņai darīja pāri.
Reizēm Ingai izdevās savas sajūtas formulēt dzejoļos, taču viņa nebija droša, ka tie ir pietiekami labi, kamēr neguva apkārtējo apstiprinājumu. Meitene gribēja iemācīties rakstīt labāk, taču vecāki uzskatīja, ka jāstudē ekonomika, jo tikai ar to var nopelnīt naudu. Būdama paklausīga meita, Inga iestājās ekonomistos, taču vēlēšanās rakstīt nekur nepazuda. Pēc atkārtotiem centieniem iznāca Ingas pirmā dzejas grāmata, tapa pirmās lugas, izrādes, un Inga sāka sev noticēt.
Lai pierādītu vecākiem, ka spēs sevi nodrošināt, arī būdama rakstniece, Inga stājās dažādos darbos, bet darīt vairākas lietas vienlaikus bija grūti. Katru reizi, kad Inga strādāja pie savas grāmatas, maizes darbs no tā cieta un bija jāmaina. Kad Ingai piedzima meita, viņa atskārta, ka vairs netiek pie rakstīšanas. Lai arī bērns bija abu vecāku, atsacīšanās tika sagaidīta tikai no viņas, nevis godīgi dalīta uz pusēm. Tajā laikā Inga bija jau atzīta dzejniece un nebija ar mieru kļūt par mājsaimnieci, tāpēc viņa piecēlās un pateica: "Tas nav OK! Sievietes nav paredzētas vīriešiem. Sievietes ir paredzētas pašas sev. Un pieaugušas sievietes pašas nosaka savas robežas."
Viņas vadībā ik mēnesi notiek sieviešu stendapi jeb stāvizrādes, kur sievietes pieceļas kājās un atļaujas būt smieklīgas, rupjas un atklātas. Viņas dalās stāstos un sieviešu problēmās, kas agrāk tikušas noklusētas vai uzlūkotas kā atsevišķi gadījumi, nevis kā grupai raksturīgas. Inga ir feministe – cilvēks, kurš arī 21. gadsimtā iestājas par sieviešu tiesībām. Par tiesībām neizlikties un tiesībām nepatikt. Par līdzvērtīgām iespējām visās jomās un to, lai ikviena spējas un viedoklis tiktu cienīts neatkarīgi no dzimuma.
[1] Krievijas pagaidu valdība paspēja tās ieviest 1917. gadā, bet jaundibinātā Latvijas valsts šim piemēram sekoja jau no paša sākuma.
4