Māksla
17.10.2018

Mūsdienu tehnoloģiju mitoloģiskā pašsaprotamība

Komentē
0

Par mākslas un zinātnes festivālu "Globālā kontrole un cenzūra", RIXC, LNB, 14.09.2018-21.10.2018

Iznīcinātājbite, dievlūdzējs, skenēšanas ērglis, pļāvējs, globālais vanags – tie ir tikai daži no vārdiem, kādos militārpersonas nodēvējušas valdības bezpilotu novērošanas lidaparātus jeb dronus. Mūsu paradumam tehnoloģijas uztvert kā dabisku vidi pievēršas vairāki mākslinieka Rūbena Pātera darbi RIXC šīgada mākslas un zinātnes festivāla izstādē "Globālā kontrole un cenzūra". Izstādes kuratori Līvija Nolasko-Rožāsa un Dr. Bernhards Serekse norāda, ka izstāde pēta neapturamo kontroles un cenzūras iespiešanos mūsu ikdienā un sabiedrības rezignēto samierināšanos ar to vispārējo pastāvēšanu. Sākotnēji izstāde tapusi 2015. gadā Karlsrūes Mākslas un mediju centrā un šobrīd ar lielākām vai mazākām variācijām apceļo Austrumeiropas pilsētas. Triju gadu laikā tās aktualitāte šķiet tikai pieaugusi, jo sevišķi Latvijas publiskās telpas kontekstā, kurā kritiski vērtējoša reakcija uz ārpolitiskajām norisēm parasti vērojama ar lielu novēlošanos vai neparādās vispār.

Šīgada festivāla politiskā ievirze to zināmā mērā atšķir no iepriekšējiem 21 RIXC festivāliem, kuru uzsvaru vairāk veidoja jauno mediju un (visbiežāk eksaktās) zinātnes krustpunkti. Festivālu dibinājuši un līdz šim kūrējuši aktīvi jauno mediju mākslas radītāji un pētnieki Raitis Šmits un Rasa Šmite. Kopš 2015. gada tas pārdēvēts par mākslas un zinātnes festivālu, pievēršoties plašākam tēmu lokam un iezīmējot apstākļus, kuros savulaik par jaunajiem dēvētie mediji kļuvuši par pašsaprotamu un lielākajai daļai pieejamu ikdienas sastāvdaļu. Šo postmediju virzienu apliecina arī izstādes "Globālā kontrole un cenzūra" darbi, ļoti uzskatāmi ilustrējot komunikāciju mediju pašsaprotamības un ikdienišķās pieejamības blaknes. Kopumā RIXC mākslas un zinātnes festivāli uz Latvijas mākslas norišu kopējā fona ir neparasts izņēmums, kas asi kontrastē ar vizuālās mākslas vides vispārpieņemto izpratni par to, kādai jābūt mākslai, – vairāk vai mazāk publiskajā telpā dominē vecišķi mīti par māksliniekiem-ģēnijiem, emocionāla pacilājuma spēku un dizainiskām skaistuma funkcijām. Salīdzinot kaut vai ar Lietuvas un Igaunijas mākslas dzīvi, Latvijas laikmetīgās mākslas estētiskie un kultūrpolitiskie priekšstati rotē daudz provinciālākā telpā, kurā bieži vien netiek atzīts mākslas kritiskais potenciāls un nepieciešamība šad tad pacelties pāri vienkāršotajiem "attēlošanas" un "emociju izteikšanas" uzdevumiem (varbūt to samiernieciski varētu dēvēt par lokālo īpatnību?). RIXC mākslas projektu interese par visdažādākajiem zinātnes atklājumiem, tehnoloģiskajām inovācijām un to ietekmi uz sabiedrību ietiecas sfērā, kas vērsta uz jaunu vērtību radīšanu, nevis sekošanu jau gatavām, atzītām estētiskajām konvencijām. Šie faktori bieži vien neļauj līdz galam izprast un novērtēt jauno mediju mākslas dimensijas, jo prasa specifiskas zināšanas par izmantotajām tehnoloģiskajām metodēm, to novatorismu vai izpildījuma precizitāti. Nedaudz marginālu lomu Latvijas kultūrā RIXC projektiem piešķir arī orientēšanās uz globālām norisēm – to saturs parasti netiek pielāgots vidusmēra lokālā mākslas izstāžu apmeklētāja interešu līmenim, taču piedāvā (manuprāt, līdz galam nenovērtētu) iespēju izglītoties un paplašināt zināšanu apvārsni. Atšķirībā no virknes citu Latvijas mākslas institūciju, kas arvien biežāk izdabā pilsoniskajai gaumei, ērtai, saprotamai un vienkāršai mākslas baudīšanai omulīgās svētdienas pēcpusdienās.

Izstādes "Globālā kontrole un cenzūra" darbi aktualizē ļoti konkrētus mūsdienu eksistences nosacījumus, iepazīstinot ar nesenās pagātnes un tagadnes spiegošanas sistēmām, taču izstādes aptvertais tēmu loks nebūt nav specifiski šaurs, gluži otrādi – mākslinieciskās refleksijas par kontroles un cenzūras mehānismiem ietver arī nevienkāršus jautājumus par demokrātijas, drošības, brīvības, privātuma un humānisma robežām. Par to, ka izstāde tur roku uz planētas pulsa un aptver mūsdienu pasaules straujo mainīgumu, liecina kaut vai tas, ka kopš tās atklāšanas septembra vidū Latvijas un pasaules mērogā fiksējami vairāki demokrātiski un antidemokrātiski notikumi, kas sasaucas ar izstādē konceptualizētajām tēmām. Piemēram, Latvijas 13. Saeimas pirmsvēlēšanu diskusijas vai Bulgārijas žurnālistes Viktorijas Marinovas slepkavība izstādē redzētajam piešķīra citādākas intonācijas, nekā to apmeklējot norises sākumā, un izstādes stāsti neizbēgami rezonē ar to informāciju, ko iegūstam no plašsaziņas medijiem ikdienā. Manuprāt, tieši šīs īpašības piemīt labai, spēcīgai un kritiski uzlādētai politiskajai mākslai – tā ne vien dokumentē un atgādina par jau notikušo, bet paralēli diagnostificē sarežģītas un ne tik acīmredzamas tagadnes reālijas, kā arī mijiedarbojas ar apzinātiem vai neapzinātiem nākotnes scenārijiem.

Dalīties ar savu privāto informāciju kļūst arvien vienkāršāk gan sabiedrības uzvedības normu, gan tehnoloģiju ziņā, taču pašas informācijas kontroles sistēmas kļūst arvien sarežģītākas un vidusmēra lietotājam nesaprotamākas. Tādēļ informāciju kontrolējošā vara kļuvusi arvien neredzamāka, savukārt varai pakļautie – arvien pārredzamāki. Izstāde uzsver, ka novērošanas apstākļi ir mūsu jaunā realitāte, un cenšas vizualizēt ikdienā nesaredzamos veidus, kā tie mūs ietekmē. Izstādes kuratori pavadošajā tekstā norāda, ka cenšas novērst globālās uzraudzības pašsaprotamo stāvokli: "Cerams, ka mūsu mazbērni vēl spēs mums pajautāt, ko tad mēs esam darījuši, lai to novērstu, – totalitārā sabiedrībā šādi jautājumi vairs netiek uzdoti." Atsedzot masu kontroles režīma mehānismus, tiek atklāts arī jaunās realitātes psiholoģiskais klimats, kurā sāk dominēt paranoja un pašcenzūra. Protams, ne cenzūra, ne bailes nav unikāli mūsu laikmetam piemītoši stāvokļi, taču izstāde vēsta par pretrunīgajiem virzieniem, kādos tie attīstās mūsdienu demokrātijā – vai demokrātija vispār spēj eksistēt totalitārām valstiskajām iekārtām raksturīgajos mentālajos apstākļos? Vai vispār drīkstam to vēl dēvēt par demokrātiju?

Kā izstādes centrālais simbols funkcionē novērošanas kamera visdažādākajās izpausmēs. Ekspozīcijas beigās Ērika Mātrai instalācijā "Turuls" kamera pārtapusi ēnu spēļu objektā, kurā ironiski apspēlēts ierīces ikonogrāfiskais potenciāls, māksliniekam iztēlojoties un uzsverot kameras vizuālo līdzību ar ungāru mitoloģisko būtni, putnu Turulu, kura tēlu iecienījušas arī mūsdienu Ungārijas nacionālo radikāļu kustības. Savukārt Mihaela Grudžicka darbā "Snaiperis" novērošanas kamera papildināta ar lāzera rādītāju, uzvedinot uz pārdomām par to, ka novērošanas kameras no tehniskas ierīces kļuvušas par masu kultūras simbolu, kuram prāts un iztēle piešķir jaunas, teju mitoloģiska līmeņa nozīmes. Novērošanas ierīces caurauž izstādi arī atbilstoši savām oriģinālajām funkcijām – skatītājs ik pa brīdim tiek pārsteigts, ieraugot sevi jeb sevis novērošanas attēlu kādā no instalācijām un izstādes apmeklējums izvēršas par interaktīvu saspēli ar Lielo Brāli. Negaidītās konfrontācijas, protams, nav nejaušas un "praktiski" ilustrē tos pašus iemeslus, kuru dēļ vispār izveidota izstāde. Ekspozīcija skatītāju brīdina un informē, paplašinot viņa zināšanas par konkrētām kontroles tehnoloģijām, taču varētu rasties jautājums: vai mākslas darbos rodams kas tāds, ko nebūtu iespējams nodot, piemēram, rakstisku ziņojumu veidā? Faktoloģiskā līmenī ne, taču mākslas izstādē skatītājs ar šo realitāti tiek konfrontēts daudz tiešākā veidā – piemēram, klausoties CIP spīdzināšanas mūziku vai rakstot vēstuli Edvardam Snoudenam. Atkārtojot vispārzināmo, jāuzsver, ka māksla spēj piešķirt filozofiskas dimensijas un tēlaini saistošus veidolus statiskiem faktiem, atklāt citādā gaismā sarežģīto un sakārtot jaunās kombinācijās daudzslāņaino.

Populisma retorika un dezinformācijas klimats masu kontroles tēmai ikdienā ļauj pazust klaču, vaimanu un sazvērestības teoriju gūzmā, ko varētu ilustrēt, piesaucot folijas cepurītes un ar plāksteri aizlīmētas datora kameras. RIXC festivāla izstāde tam pretstata racionalitāti un loģisku argumentāciju, kurai papildu profesionālo vērtību piešķir niansēti pārdomātā koncepcija, kas nosaukumā pieteiktās tēmas izvērš caur konkrētiem stāstiem. Darbi ir cieši saistīti ar reāliem notikumiem, nevis vispārina informāciju abstraktos, literāros aforismos. Kopējais izstādes darbu skaits nav liels, taču tie aptver dažādus politiskos režīmus, reģionus un sabiedrības grupas. Lielākoties to pamatā ir autentiski vizuālie artefakti (piemēram, Marka Lī radītā reāllaika tiešsaistes instagram fotogrāfiju instalācija "Es", kas demonstrē ģeogrāfiskās marķēšanas iespējas) vai patiesas biogrāfiskas detaļas (mākslinieks Hasans Elahi izveidojis fotogrāfiju stēlas no attēliem, kurus diendienā lielos daudzumos sūta FIB, detalizēti atskaitoties par savām ikdienas gaitām). Tas pietuvina izstādi savdabīgam dokumentālās mākslas izstāžu žanram, taču uzsvaru uz autentiskām reālijām iespējams tulkot arī kā atbildes žestu globālajai kontroles mānijai apstākļos, kad grūti ticēt jebkam un vēl grūtāk būt patiesam.

Varas un indivīda attiecību sarežģītība ir neizsmeļama māksliniecisko pārdomu tēma, kas šajā gadījumā aktualizēta caur kontroles tehnoloģiju prizmu. Izstāde aicina pārskatīt demokrātijas demokrātiskumu (burtiskā veidā uz to aicina Daniela G. Anduhara projekts "Demokratizēsim demokrātiju!"), apzināties un iestāties pret indivīda apspiešanu, ierobežošanu un cenzūru, lai gan kopumā tās iezīmētā aina ir diezgan drūma un pārlieku līdzinās tiem apstākļiem, par kuriem pravietiski mākslinieciskā veidā sabiedrību savulaik brīdināja Džordžs Orvels un Oldess Hakslijs. Iespējams, lai neieslīgtu pavisam rezignētā pesimismā, komunikāciju tehnoloģijas jāaplūko no vēsturiskās perspektīvas un jāatceras, ka saziņas mediju attīstība allaž ietekmējusi sabiedrību, ģenerējusi jaunas kultūras formas un paplašinājusi pasaules izziņas iespējas. Mūsdienu tehnoloģiju sarežģītība tām piešķir mitoloģisku pašsaprotamību, jo lietotājs tās vairs nespēj pilnībā izprast, pārvaldīt, kontrolēt. Taču varu sniedz zināšanas un informācijas pārvaldīšana, un ļoti iespējams, ka tieši tik klaji praktisks virsuzdevums bijis šai izstādei – sniegt instrukcijas iznīcinātājbišu un globālo vanagu demistificēšanai.

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!