Recenzija
11.01.2016

Mūsdienu apokalipse

Komentē
2
Saglabā

Par Kventina Tarantīno filmu "Pretīgais 8nieks", 2015

"Tik dusmīgu jūs viņu vēl nebūsiet redzējuši!" – ja man būtu jāizdomā reklāmas sauklis Kventina Tarantīno jaunajai filmai ar savdabīgi atveidoto latviskojumu (cita starpā nosaukumā ietverta arī norāde uz to, ka šī ir režisora astotā filma), šis būtu mans labākais piedāvājums. Un ar dusmām šeit jāsaprot tieši Tarantīno dusmas, lai arī dažāda veida naida, dusmu un nežēlības izpausmes ir tās emocijas, kas aizpilda katra no titulētā filmas astotnieka iekšējo pasauli. Taču, pirmkārt, tas ir režisora niknums, kas šoreiz ieguvis ļoti konkrētas aprises, vēršoties pret mūsdienu pasaulē arvien pieaugošo neiecietību dažādu cilvēku grupu savstarpējās attieksmēs, īpaši izceļot rasisma radītās problēmas, taču neaprobežojoties ar to un radot daudz universālāku, visaptverošu cilvēciskā ļaunuma dominances panorāmu. Rasu attiecības vienmēr ir bijusi Tarantīno nozīmīga tēma, īpaši melnādaino un baltādaino kultūrtelpu saskarsme. Tomēr "Pretīgajā 8niekā" režisors ar sev neraksturīgi augstu atbildības līmeni ir norūpējies par mūsu naidpilnās pasaules nākotnes izredzēm – un tas padara šīs filmas uztveri atšķirīgāku no iepriekšējām Tarantīno filmām, pat no "Atsvabinātā Džango", kas šķietami vēstīja par to pašu, taču ar ievērojami lielāku stilizācijas pakāpi (ar to nevēlos teikt, ka "Džango" būtu par mata tiesu sliktāk izstrādāts, tikai uzsveru atšķirību režisora intencē). Ar šībrīža aci gan labi redzams, kā "Džango" kļūst par būtisku soli Tarantīno ceļā uz "Pretīgo 8nieku". Neaicinu filmu uztvert kā parastu alegoriju, ignorējot tās vēsturisko laiktelpu (ja gadījumā neesat lasījuši filmas reklāmas aprakstu, atgādināšu, ka tās darbība norisinās 19. gs. ASV ziemeļos dažus gadus pēc pilsoņu kara), taču personāžu plejāde brīnišķīgi, kaut, iespējams, hiperbolizēti (te nu iespējams strīdēties) atspoguļo tos cilvēku tipus un domāšanas veidus, kas ir iemesls tam, kāpēc šobrīd piedzīvojam visas tās šausmas, par ko gandrīz katru dienu vēsta jaunākajās ziņās.

Taču uz brīdi atkāpsimies no sociālās tematikas un pievērsīsimies pašai filmai kā mākslas darbam. Jo, kā zināms, Tarantīno neuzņem savas filmas tāpat vien – katra no tām ir augstvērtīgs māksliniecisks izstrādājums, kas arvien papildina un pilnveido režisora radīto kinematogrāfisko pasauli, kura funkcionē tikai pēc viņam zināmiem noteikumiem. Pēc "Pretīgā 8nieka" scenārija noplūšanas internetā Tarantīno apsvēra iespēju filmas uzņemšanu atcelt, taču vēlāk pārdomāja – gan draugu (īpaši Semjuela Džeksona) sniegtās iedvesmas, gan personīgu iemeslu rezultātā. Fanātiskais sinefils jau gadiem ilgi dažādās intervijās neslēpj savas raizes par kino nākotni, ko arvien vairāk nomāc televīzijas milzu ietekme uz skatītāju prātu un gaumi, un televīzijas seriālu estētika sāk būtiski iespiesties arī kino uzņemšanā, kas, pēc Tarantīno ieskatiem, var novest pie kino tieši kā kinematogrāfiskas mākslas nāves (par šo tēmu silti iesaku noklausīties režisora sarunu ar rakstnieku Bretu Īstonu Elisu). Tāpēc viņam ir būtiski panākt, lai skatītājs sajūt lielā ekrāna valdzinājumu, taču sajūt tā, kā cilvēki to sajuta 20. gs. 70. gados, "Jaunās Holivudas" laikmetā, – kad cilvēkus uz kinoteātri vilināja režisora rokraksts un individuālais pasaules redzējums apvienojumā ar satriecošu tehnisko meistarību, kad skatītājs vēlējās tikt izaicināts, pārsteigts, arī šokēts, kad skatītāju nebaidīja cinisks un brutāls ekrānā redzamās pasaules attēlojums, kad baudu sagādāja izkļūšana ārpus komforta zonas. Un Tarantīno pēdējās filmas, kā "Bēdīgi slavenie mērgļi", "Atsvabinātais Džango" un tagad arī "Pretīgas 8nieks", ir nozīmīgākie mēģinājumi reanimēt šo zaudēto paradīzi. Vienlaikus šīs filmas arī brīnišķīgi apliecina režisora centienus no stilizācijas un postmoderna pastiša virzīties arvien tuvāk idejiski piesātinātam vēstījumam un simboliskai kinovalodai, kurā visi neskaitāmie citāti un alūzijas ne tikai saplūst kopā spēles priekam (kas joprojām ir Tarantīno filmu tapšanas pirmcēlonis), bet arī tiecas radīt jaunu jēgu – kaut vai manifestējot kino nepārvērtējamo ietekmi uz realitāti. Tas izskaidro arī to, kāpēc Tarantīno tik ļoti vēlējās uzņemt "Pretīgo 8nieku" uz 65 mm kinolentes (ļoti dārgs un mūsdienās tikpat kā izmiris tehnoloģisks paņēmiens, kas uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. 50.–60. gados), kā arī speciāli aprīkot ap simt ASV kinoteātru filmas demonstrēšanai "Ultra Panavision" 70 mm formātā.            

Skatoties filmu "Splendid Palace" mazajā zālē, es tiešām ļoti nožēloju, ka mūsu platuma grādos nav iespējams baudīt filmu tā, kā to iecerējis autors (galvenokārt tā tiek izplatīta digitālā formātā – finanšu diktāts dara savu). Lai jūs nebaida tas, ka vesternam raksturīgo vērienīgo dabas panorāmu šeit nav daudz – lielākā daļa trīs stundu ilgās filmas norisinās no ārpasaules noslēgtā iebraucamajā vietā kalnu ieplakā –, Tarantīno rūpējas, lai skatītājam katrā kadrā būtu kur "piesiet aci", un arī klaustrofobisku vidi viņš spēj padarīt kinematogrāfiski pievilcīgu un smalkām detaļām bagātu. Filmas noskaņu brīnišķīgi papildina leģendārā Enio Morikones pēc Tarantīno pasūtījuma radītais skaņu celiņš, kuram, kā runā, komponists izmantojis reiz Džona Kārpentera leģendārajai šausmu filmai "Radījums" (The Thing) radītās kompozīcijas (tas nešķiet nejauši, jo "Radījums" ir viens no visuzkrītošāk pamanāmajiem "Pretīgā 8nieka" iedvesmas avotiem). Lai gan "Pretīgo 8nieku" formāli varētu dēvēt par vesterna žanram piederīgu, šis darbs ir krietni vien ietilpīgāks un piedāvā gan komēdijas, gan šausmu filmas, gan detektīvmistērijas elementus, kas tiek pasniegti, šķiet, tikai Tarantīno raksturīgā stilistiskā kokteilī. Viņš strauji maina ainu intonāciju, no liriskas pārejot uz komisku, no komiskas – uz šausminošu, pārsteidz ar vājprātīgiem sižeta pavērsieniem un nemitīgi vēlas pārkāpt skatītāja gaumes un politkorektuma robežu, smīdinot ar lietām, kuras citkārt šķistu piederīgas perversiem "spīdzināšanas porno" (torture porn) gabaliem (nevaru iedomāties citu režisoru, kuram tik pārliecinoši izdotos uzfilmēt makabri smieklīgu sievietes pakāršanas ainu). Jāatzīst, esmu pārsteigts par visnotaļ pretrunīgo kritiķu attieksmi gan pasaulē, gan tepat Latvijā, dēvējot "Pretīgo 8nieku" par kritumu režisora daiļradē, apvainojot viņu par atkārtošanos, sevis plaģiēšanu un scenārija plakanumu, jo gribas teikt gluži pretējo – tā ir viena no viņa labākajām filmām un jauna radošā virsotne, kas apliecina šo 20 gadu laikā iegūto briedumu, pieredzi un spējas (tostarp arī viņš pats uzskata to par vislabākās sava materiāla režijas paraugu). Tarantīno ir minējis, ka filmas ideja radusies no veciem piedzīvojumu seriāliem, taču dramaturģiski tā ir atgriešanās paša daiļrades pirmsākumos, ar daudz augstāku meistarības pakāpi izspēlējot reiz "Trakajos suņos" realizēto situāciju, kurā noslēgtā telpā vienkopus sapulcēti augstas raudzes iznireļi, kas meklē iemeslu cits citam pārgrauzt rīkli. Tieši tā notiek arī "Pretīgajā 8niekā", kurā nav neviena paša pozitīvā varoņa (precīzāk sakot, visi, kas varētu uz šo statusu pretendēt, ātri tiek aizraidīti viņsaulē) un gaisā virmo melu, viltības un naida atmosfēra. Šādā situācijā skatītāju gaida vēl viens izaicinājums – emocionāli pieslēgties kādam no antivaroņiem, cerot, ka jau pēc brīža arī šis personāžs nesaņems lodi ribās. Šo sajūtu palīdz nostiprināt arī lieliskā aktieru izvēle, kuru vidū ir "Trako suņu" veterāni Tims Rots un Maikls Madsens, kā arī Kurts Rasels, Semjuels Džeksons, Dženifera Džeisone Lī, Brūss Derns un pat Čenings Teitums, kura parādīšanās jau pati par sevi ir pārsteigums. Taču radīt līdzpārdzīvojumu nav Tarantīno nolūks, un te mēs atgriežamies pie sākumā pieteiktās tēmas.

Filmas noslēgums ir skaidrs apokalipses priekšvēstnesis – Tarantīno skatījumā tā ir tikpat šaušalīga, cik komiska un ietver sevī pārsteidzošāko autora izloloto paradoksu, proti, viņa priekšstatu par to, kas būs tie cilvēki, kuri sagaidīs pasaules galu. Šoreiz tas ir zvērinātu rasistu un slepkavu pāris, kā likums, no pretējām frontēm, kuri kopīga mērķa labā metušies uz vienu roku, lai pēcgalā noskatītos uz pašu radīto asinīs un izšķaidītās smadzenēs mirkstošo elli zemes virsū. Visdrīzāk nejauša nav arī krustā sista Jēzus koka skulptūra vairākos filmas kadros – tās bēdīgais stāvoklis liek kārtējo reizi aizdomāties par to, cik bezjēdzīga bijusi Dieva dēla upurēšanās mūsu grēku dēļ, jo cilvēks nu reiz ir neglābjama būtne, kura pūžņojošo dvēseli sen saēdis naids un riebums. 

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!