Recenzija par Džeda Apatova filmu "Draiskule" ("Trainwreck", 2015)
Senajos pusaudžu gados es biju pavisam neglīta un resna, un klasesbiedri par to mani stipri apsmēja – kā jau piedien elitārās centra skolās, kas paredzētas tikai bagātajiem un izskatīgajiem. Tieši šī iemesla dēļ man nācās attīstīt savu asprātību un humora izjūtu, lai vismaz kļūtu par "smieklīgo meiteni" vai "meiteni ar interesanto personību" un kaut nedaudz attaisnotu savu eksistenci. Ar laiku tas palīdzēja arī iegūt pašironiju un spēju pasmieties par sevi – tā teikt, tāda preventīva metode. Vienmēr vari jau laikus pajokot par saviem trūkumiem, lai neviens cits to nepaspēj izdarīt pa īstam. Līdzīgu pieeju sev un savai dzīvei ir izvēlējusies arī amerikāņu komiķe Eimija Šūmere, kas ir kļuvusi slavena kā "tā seksa komiķe" un "meitene, kas visu laiku runā par savu pežu". Šūmere jau trīs sezonas veido veiksmīgo skeču šovu "Inside Amy Schumer", nesen piedzīvoja savu debiju kino pilnmetrāžas filmā "Draiskule" un šobrīd strādā pie jauna scenārija kopā ar aktrisi Dženiferu Lorensu.
Režisors Džeds Apatovs jau iepriekš ir veidojis (tiesa, kā producents) filmas un seriālus, kuru galvenajās lomās ir sievietes (filma "Līgavas māsas", HBO seriāls "Meitenes"). Tas, protams, var šķist mazsvarīgi, it īpaši tādēļ, ka amerikāņu meinstrīma komēdijas intelektuāļu aprindās lielākoties tiek uztvertas ar snobisku vīpsnāšanu. Bet, manuprāt, šis pavērsiens ir pat ļoti svarīgs – nonākšana pamatplūsmā nozīmē kādas lietas "pieņemamību" sabiedrības lielākajā daļā, nākotnē paverot iespēju vēl kam līdzīgam. Turklāt filmas un arī pašas Šūmeres popularitāte liecina, ka šīs pārmaiņas ir notikušas ne tikai Holivudas producentu, bet arī skatītāju prātos.
Jāsaka, ka nodalījums "sieviešu humors" un "vīriešu humors" ir novecojis un tīri teorētiski to vispār nevajadzētu izmantot. Bet tīri teorētiski nevajadzētu arī smēķēt, ēst pēc septiņiem vai dzert vairāk par vienu vīna glāzi dienā, bet te nu mēs esam. Joprojām vietnē "Youtube" gandrīz pie jebkura video ar sievietes komiķes uzstāšanos, ir lasāmi vismaz pāris šāda veida komentāri: "Kaut kāda iemesla dēļ sievietes nav tik smieklīgas, interesanti, kāpēc. Nav jau tā, ka viņas nav smieklīgas, bet viņas parasti nav tik labas [kā vīrieši]." [1] Arī Latvija neatpaliek un, piemēram, "Sieviešu stendaps" tiek apzīmēts kā nesmieklīgs un domāts "tikai ūsainām feministēm" (kurš vispār pēdējoreiz ir redzējis kādu ūsainu feministi?). Par spīti tam pēdējos gados ASV ir parādījies arvien vairāk talantīgu sieviešu komiķu, kas ne tikai sāk pieradināt skatītājus pie dažādības humorā, bet arī ir devušas balsi daudzām sievietēm brīvāk izteikties par dažādiem sociāliem un politiskiem jautājumiem. Jo, galu galā, – ar joka starpniecību taču var pateikt gandrīz jebko!
Eimija Šūmere ir viena no komiķēm, kas centusies šīs dzimumu barjeras nojaukt. Viņas radītās varones "Eimijas" (gan šovā, gan filmā "Draiskule") uzvedība ir vairāk raksturīga (vai drīzāk – piedodama) vīriešiem: viņa ir egoistiska un ne pārāk patīkama, daudz dzer, stājas seksuālās attiecībās ar ko un cik bieži vēlas, turklāt nesapņo par bērniem vai kāzām. Viņa ne tikai parāda, ka sievietēm dzīvē var būt citas prioritātes, bet arī izveido jauna tipa tēlu – pretstatu nopulētajām romantisko komēdiju varonēm, kuru "īpatnības" (quirks) parasti tiek nolīdzinātas brīdī, kad viņas sasniedz savu galveno mērķi – dabū džeku. Šūmeres varonēm tās nav "īpatnības", tās ir rakstura iezīmes. Līdz šim "Eimijas tipa" tēli kino ir kalpojuši kā komiskie varoņi [2] un smieklīgi tipāži – piemēram, galvenās varones draudzene "neveiksminiece" vai "tā meitene, par kuru visiem ir neērti". Šādi tēli (neatkarīgi no dzimuma, jo arī daudzus otrā plāna aktierus piemeklē lomas "smieklīgā labākā drauga" lāsts) ļoti reti kļūst trīsdimensionāli un rada skatītājos patiesu līdzpārdzīvojumu. Tā kā komisko varoņu galvenais uzdevums ir atslābināt dramatiskas vai bīstamas sižeta epizodes, tiem nav nepieciešama pilnvērtīga rakstura iezīmju un motivāciju izstrāde – šiem varoņiem ir noteikta funkcija. Diemžēl mēģinājumi piešķirt dažiem tēliem (īpaši pašas Eimijas varonei) papildu dimensijas, kā arī neskaidrā formas izvēle (vai šī ir ironija par romantiskām komēdijām vai vienkārši romantiska komēdija?) ir "Draiskules" lielākās problēmas.
Paņēmieni, kas ir pieņemami un adekvāti komēdiju skečos, pilnmetrāžas filmās nedarbojas. Komēdiju skeči ir īsi, tiem ir situatīvs raksturs, bet tajos izmantotie tēli ir pārspīlēti tipāži, karikatūras, nevis pilnasinīgas cilvēciskas būtnes, kas spēj izspēlēt lielāku stāstu. Piemēram, populārajā šovā "Saturday Night Live" Tīnas Fejas atveidotais Sāras Peilinas tēls nederētu biogrāfiska rakstura spēlfilmai, taču tas perfekti pilda savu funkciju kā ironija par bijušo Aļaskas republikāņu gubernatori. Līdzīgi arī Eimijas tēls šovā "Inside Amy Schumer" ir pietiekami daudzpusīgs un izstrādāts gan skečiem, gan stāvizrādēm, bet gandrīz divas stundas garā filmā tas sāk izplūst un zaudēt savu sākotnējo šarmu.
Filmas sižets ir vienkāršs: pēc vecāku šķiršanās divas māsas izvēlas dažādus ceļus dzīvē – Eimija no sirds notic tēva pasaules uzskatam, ka monogāmija nav iespējama, un izvairās no nopietnām attiecībām, tikmēr Kima izveido stabilu ģimeni. Eimija strādā prestižā vīriešu žurnālā (kas izceļas ar rakstiem "Tu neesi gejs, viņa vienkārši ir garlaicīga"), dzer un ballējas, un nekad neļauj vīrietim palikt pa nakti. Taču, iepazīstoties ar sporta ārstu Āronu, viss mainās. Izklausās pēc ierastā "Spītnieces savaldīšanas" stāsta, kur sievietes nevēlēšanos veidot attiecības vienmēr labo "īstais" vīrietis. Taču Šūmerei – par spīti paredzamajam sižetam – izdodas gan paironizēt par teju visu, gan radīt netipiskus "tipiskos" otrā plāna varoņus. Labs piemērs ir Eimijas ģimeniskā māsa Kima (Brī Lārsone). Šis pretnostādījums – māsa "trakule-neveiksminiece" un māsa, kurai dzīvē "viss ir kārtībā", – amerikāņu komēdijās ir ļoti izplatīts, bet Kima neieņem ierasti pielietoto pārākuma pozīciju, kas kalpo konfliktsituāciju saasināšanai. Attēlotajās māsu attiecībās netiek pārspīlētas atšķirības starp abām sievietēm, un viena nekalpo kā kontrasta radīšanas mehānisms otrai. Šarmanta ir Tildas Svintones parafrāze par Merilas Strīpas tēlu filmā "Sātans Pradas brunčos" Eimijas priekšnieces lomā, kā arī brīnišķīgs ir slavenais basketbolists Lebrons Džeimss, kas filmā spēlē pats sevi un Ārona labāko draugu. Šīs interesantās otrā plāna lomas, kā arī spilgti epizodiskie aktierdarbi kopā ar ļoti asprātīgām atsaucēm uz amerikāņu kultūrvidi un ikdienu padara "Draiskuli" par labu izklaidi, kas brīžiem pretendē uz ko vairāk.
Tas, kas filmai traucē turēties viendabīgi kvalitatīvas izklaides līmenī, ir režisora vēlme pārlekt "nopietnajā plaknē". Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka šis ir stāsts par t.s. daddy issues [3], un šis aspekts tiek pietiekami izspēlēts Eimijas un Kimas dažādajās attiecībās ar savu tēvu, tāpēc Eimijas varones pašanalīzes epizodes šķiet piekabinātas, lai mākslīgi radītu viņas tēlam vēl kādu līmeni. Var jau būt, ka problēma ir vēlmē izdabāt romantisko komēdiju žanra noteikumiem, kas paredz kāda sīkuma radītu, bet izšķirošu konfliktu pāra attiecībās, kuru pārvarot (parasti ar grandioza, romantiska žesta palīdzību) ir iespējams sasniegt "laimīgās beigas". Izvērsti analizējot Eimijas varones motivācijas, rodas situācija, kurā skatītājs kārtējo reizi tiek pārliecināts par to, ka sieviete ar šādu dzīvesveidu un attieksmi pret attiecībām ir tāda kļuvusi kādas bērnības traumas rezultātā. Šis aspekts met sprunguļus riteņos ne tikai filmas komiskajai līnijai, bet arī sižeta attīstībai. Ja šīs "pašanalīzes un atklāsmju" ainas būtu domātas ironiski, tā būtu jauka satīra par romantisko komēdiju melodramatisko stīgu, bet diemžēl viss ir nāvīgi nopietni. Tādējādi filma, kas daudzsološi sākās kā netipiska romantiskā komēdija, beigās nonāk pie neizbēgamā un tipiskā beigu secinājuma, ka dzīve (šai gadījumā – filmas fināls) izdodas tikai tad, kad tev, sieviete, ir monogāmas attiecības. Kāpēc gan tāda sieviete kā Eimija vienkārši nevarētu būt? Kāpēc sieviete, kura nevēlas ilgstošas attiecības, kāzas, bērnus, atteikties no ballītēm, noteikti ir traumēta un aizlauzta? Visiem taču ir skaidrs, ka katrs cilvēks ir kaut kādā veidā traumēts – Zigmunds Freids to paziņoja jau sensenos laikos, un tas nevar kalpot par vienīgo attaisnojumu noteiktam uzvedības modelim ne tikai dzīvē, bet arī kino.
Secinājums ir šāds – "Draiskule" ne tuvu nav izcila komēdija, bet tā ir jauns pavērsiens romantisko komēdiju konveijerprodukcijā (kaut vai viena iemesla dēļ – Eimija Šūmere ir arī scenārija autore). Turklāt, iespējams, noskatoties šo filmu, kāds dosies mājās un noskatīsies viņas skečus, kurus caurstrāvo gana kareivīgs, gana trāpīgs un gana asprātīgs feminisms [4]. Šūmeres reizēm pat vulgārais humors un "agresīvā" seksualitāte savā ziņā iemieso to, kas biedē gan vīriešus, gan sievietes, domājot par utopisko jēdzienu "feministiska sabiedrība" vai pieņēmumu "ja sievietes uzvestos kā vīrieši". Jo – vai tad šādā situācijā visas sievietes nekļūs tiešas, atklātas, seksuāli izlaidīgas un nepakļāvīgas? Ja nu piepeši arī vīrieši kļūs tikai par objektiem, ko izmantot baudas gūšanai? Eimija Šūmere izmanto šīs slēptās bailes, sniedz tām konkrētu, blondu un smaidīgu seju, kā arī par tām pasmejas, tādējādi pasvītrojot to absurdu. Vienīgais, uz ko gribētos cerēt, ir tas, ka viņas nākamā pilnmetrāžas filma būs vēl drosmīgāka.
[2] Comic relief.
[3] Trauma, kas saistīta ar sievietes attiecībām ar tēvu un visbiežāk izpaužas sievietes attiecībās ar vīriešiem un uzvedībā viņu klātbūtnē.
[4] Silman, A. 15 feminist Amy Schumer sketches that will make you stand up and cheer.
0