Recenzija
25.09.2014

Muižnieka tēlu sistēma

Komentē
0
Saglabā

Par Ģirta Muižnieka izstādi "Baltais mērkaķis" galerijā "Māksla XO"

Nereti galerijas "Māksla XO" izstāžu kopskats ir saskatāms caur lielajiem logiem, kas veido tās fasādi, un uz tiem ir arī redzams izstādes nosaukums un autora vārds. Var domāt, ka šādā veidā galerijas darboņi ir centušies ieintriģēt arī garāmgājējus savā izliktajā "produktā", kaut gan tie varētu pat neiet iekšā, jo viss jau ir skaidri redzams. Taču cilvēki, kurus nevarētu saukt par vienaldzīgiem garāmgājējiem, proti, tie, kuriem izstāžu apmeklēšana ir ikdienišķa prakse, iespējams, vēlas kaut ko, tā teikt, "izjust" un tādējādi iedziļināties tajā, kas galerijā ir izstādīts. Ar to es domāju – ieiet iekšā un rūpīgi apskatīties. Telpas ir baltas, sterilas, un fonā klusi skan patīkama mūzika. Pie sienām karājas lielformāta gleznojumi. Viss kopumā izskatās ļoti skaisti. Ieejot pa jau atvērtām durvīm, noskan tas pīkstiens, un sajūta ir kā tādā inkubatorā, kurā var pievērsties mierīgai mākslas baudīšanai. Tā tas notiek – vispirms, protams, ieraugot to, ko mākslinieks ir centies izteikt vizuāli, un varbūt tas spēj atstāt kādu iespaidu un nav pat īsti jāiesaistās izstādes radītajā vai uzspiestajā diskursā. Apmēram tāda ir sajūta man kā skatītājam ik mēnesi, kad tur izliek jaunus eksponātus.

Šoreiz pie mazās, tumšās zāles sienām bija piekārti darbi no galerijas privātkolekcijas – Ievas Iltneres gleznas, tostarp arī no šīpavasara izstādes "Ne vien, bet arī", un pretējā zāles pusē – Kristapa Ģelža plastikāts. Un pirmā gaišā telpā bija iekārtota Ģirta Muižnieka personālizstāde, kuras centrā sienas aizpildīja divi baltie, precīzāk sakot, bālie mērkaķi. Viens pa labi, otrs pa kreisi, aplencot kāpnes un darbojoties kā galerijas sargi vai ekspozīcijas uzraugi, taču abi mierīgi sēdēja sakņupuši un, šķiet, ne par ko īsti neuztraucās, vienaldzīgi lūkojoties tukšumā.

Muižnieka tēlu sistēma lielā mērā paliek nemainīga, jo impulss mēdz būt kāds atrasts vai ieraudzīts priekšmets, proti, "redīmeids". Šaura izteiksmes līdzekļu atlase ir izveidojusi viņa rokrakstu. Tie ir antikvāri priekšmeti, caur kuriem Muižnieks, šķiet, pauž kaut kādu nostalģiju, vai varbūt vienkārši tas ir māksliniecisks fetišs, jo netiek veidots ne stāsts par pagātni, ne sižetiska konstrukcija, bet nekustīga aina. Elementiem sastājoties neordinārā kārtībā starp apkārtējo haosu, rodas tāds kā "sprādziena" efekts, disonanse. Un tomēr nekārtībā var atrast galveno lomu spēlētājus – lelles, acis, sievieti. Šeit gan ir neliela atkāpe no tradīcijas, jo šoreiz gan nav "Bebe Jumeau" leļļu – iecienītās relikvijas, kurai jau piešķirts tāds mūzas statuss, – ja nu vienīgi kopā savietotajās gleznās "Soļi", kur milzīgas acis lien ārā no tumsas un novēro izstādes apmeklētājus. Šajā izstādē galveno lomu spēlē filozofiski domājošā mērkaķa skulptūra un ezoteriskās mandalas, kā arī flīzes no romiešu drupām.

Ekspresintervijā portālam "Arterritory" Ģirts Muižnieks stāsta: "Gleznām cauri vijas trīs motīvi – viens ir baltais mērkaķis. Otrs ir mandalu motīvs. Indiešu senajās reliģijās tas ir Visuma simbols, kam piemīt arī aizsargfunkcijas. Mani iespaidoja Indijas ceļojumā Pondičeri pilsētā redzētais, kur mājsaimnieces pie durvīm glezno mandalas, kas katru rītu jāatjauno, jo tās ir noskalojis lietus vai vējš. Tā ir sena tradīcija, kurā saskatīju kaut ko nesavienojamu – eiropiešu izpratnē mandalas tiek veidotas ar nesaderīgām krāsām. Taču Indijas tradicionālajos gleznojumos un tempļos tiek lietots cits kolorīts. Viņiem ir cita kultūra, kas ir daudz senāka nekā Eiropas kultūra, un viņu uzskats par skaisto ir citādāks. Interesanti šķita tas, ka mandalās nepastāv nekādas pareizās krāsu attiecības. Un trešais motīvs ir akmens flīzes, kādas varam redzēt Itālijā. Mani iespaidoja kādas romiešu drupas, kur bija palikusi tikai grīda, ko veido melnas un baltas flīzes, – tajās pastāv liels kontrasts, kurā, manuprāt, slēpjas liels spēks."

Taču dominējošos motīvus papildina turpinājums pagājušajā gadā jaunatklātajam virzienam – centieniem atkāpties no tradicionāliem kompozīcijas likumiem, pirms izstādes atklāšanas nezinot gala rezultātu, gleznojot uz audumiem jeb "lupatām", kā Ģirts tās vairākkārt ir nodēvējis. Tiem, kuri nav redzējuši vai ir aizmirsuši, atgādināšu, ka decembrī izstādē "5.7.32.34", kas notika Mūkusalas Mākslas salonā, no otrā stāva balkona līdz pirmā stāva grīdai karājās gari, melni audumi, drapērijas, kas kopā izveidoja haotisku ainavu un darbojās kā fons gleznām. Vietām šie audumi bija apgleznoti. Atceros, ka apakšdaļā bija lelle ar izplestām kājām. Uz cita auduma pašā augšā ar balto krāsu bija iezīmēta saule, kas apspīdēja vīrieti cilindrā. Citviet pie kāda maza audekla bija biezs notecējums, kas stiepās pāri cilvēka siluetam, un šur tur bija šļaksti, mezgli vai švīkas. Bet šoreiz abi virzieni tiek apvienoti, lupatas pārvilktas pāri vai uzlīmētas uz gleznām, papildinot vai apslēpjot kaut ko. Piemēram, viena lupata ir tikai uzkārta uz gleznas rāmja – tai var pieskarties un paskatīties, kas ir apakšā.

Nav zināms, vai tam par iemeslu ir laika trūkums gleznas nobeigšanai vai tikai vēlme pamēģināt ko jaunu. Taču ir pieļaujams, ka šāda materiālu sapludināšana ir bijusi tīri impulsīva ideja. Turklāt ir pamats domāt, ka vismaz daļa no darbiem ir tapuši divas, trīs nedēļas pirms izstādes atklāšanas. No sarunām ar Ģirtu atceros, ka šo laika posmu viņš pats ir saucis par "pēdējo uzrāvienu", kad tiek strādāts visintensīvāk. Staigājot apkārt audekliem, ik pa laikam kaut ko uzklājot vai uzšļakstot, tad paejot malā un atļaujot krāsām nosēsties, lai varētu saprast, vai vēl turpināt klāt pa virsu vai atstāt, kā ir. Idejas nākot procesā, un rezultāts ir neskaidrs līdz brīdim, kad viņš ar pārliecību var pateikt, ka darbs ir pabeigts. Kā mājasdarbus iekavējis students – iedomājos, ka tas notiek apmēram tā. Sasteigti, tomēr atšķirība ir saskatāma rezultātā. Ģirta gleznās šī sasteigtība nav redzama. Rezultāts ir kaut kas ļoti dīvains, pat mulsinošs, kas apreibina jau no pirmā aplūkošanas brīža.

To var raksturot kā retu, brīnišķīgu apdullumu, kas rodas, ieraugot atteikšanos no ierastām tendencēm, no skaidri uztveramām idejām, jo šeit tam visam nav nozīmes. Skatoties uz gleznām, rodas sajūta, it kā tu būtu iegājis līdz griestiem piekrautā telpā, kas tevi nospiež, bet intriģē. Telpas fons ir melns, bet priekšplānā izceļas kāda skaidrāk saskatāma figūra. Daži spožākie elementi. Tā ir melna, dziļa istaba, kuras čīkstošās durvis esi atvēris un kuras tumsa ir visaptveroša. Varbūt līdzi esi paņēmis mazu kabatas lukturīti, kas, iespējams, ir gandrīz izdedzis, bet ir cerības, ka reizēm mazā spuldzīte ieslēdzas kaut vai uz mirkli – ja pagūsti piefiksēt to, ko tā izgaismo, tad vari būt laimīgs, līdz skaidrība atkal izgaist un pazūd zem krāsas slāņiem, kuriem vēl pa virsu klājas vienmērīga, glancēta lakas kārta.

Ir redzami daži fragmenti no tā, kas slēpjas aiz šīs fasādes. Tie manifestējas kā viņa personāži, tagad arī kā marmora mērkaķis. Ģirts šo stilu piekopj, neuztraucoties par "pareizrakstību" un ļaujoties impulsiem. Nav jūtami centieni izveidot traucējošu diskursu, tomēr viņš izturas pret skatītāju diezgan nežēlīgi – neiztirzājot savus darbus, neatklājot to koncepciju. Apslēpjot gleznas "kodolu" aiz peripetiju piesātinātajām ainām. Skatītāju acīm ir atvēlēta tikai virskārta.

Noteikti var rast salīdzinājumus ar pasaulē sastopamiem mākslas darbiem, bet var jau arī par to neuztraukties un tikai skatīties – bez aizspriedumiem. Tomēr man šķiet, ka plaši iztirzāt "jēgu" Ģirta mākslā nevar, lai gan varbūt vienkārši to nav vērts darīt. Var runāt par procesu, par formu, par tēliem, būtībā par to, ko var tieši redzēt ar acīm. Pamatā Ģirta gleznu forma veido to saturu, un viņš nejūt pienākumu rast metaforas par svarīgiem jautājumiem mūsdienu mākslā vai atsaukties uz esošo politisko situāciju vai ko tamlīdzīgu. Šo varētu uzskatīt par aprobežotību vai par saloniskumu, jo darbi lielā mērā tik tiešām balstās uz, piemēram, krāsām un formām, kas vienmēr labi izskatās uz sienas. Es sliecos piekrist tam, ko rakstīja Ivars Runkovskis, proti: "Formu jutekliskums bieži vien sasniedz to "salduma" līmeni, kad ārēji tā patiesi liekas balansēšana uz naža asmens starp nopietno un lēto." Tomēr tas nav grēks, un jācer, ka tas nav arī pašmērķis, jo šķiet, ka Ģirts strādā pilnīgā brīvībā. Kā rakstīja Ieva Kalniņa: "Pāri visam – Ģirta Muižnieka glezniecība ir spēcīga un skaista."

Tēmas

Tomass Pārups

Tomass Aleksandrs Pārups (2000) dzimis Rīgā. Brīvajā laikā lasa, apmeklē dažādas izstādes un fotografē. Aktīvi interesējās par mākslas procesiem Latvijā un ārzemēs. Ir viens no interneta portāla "Arte

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!