- Es viņu nepazinu, jā, es pat nezinu, kā kaut kas tāds iespējams, bet patiesi, nepazinu, pagāju viņam garām, es tiešām nespēju vēl arvien sev to piedot, es viņu nepazinu, viņš nāca man pretī, es ievēroju, ka viņš skatās, es pamanīju, kā viņš skatās, uz mani skatās, bet es nepazinu, vienalga nepazinu, jā, viņš pat sveicināja, mani sveicināja, es sveicienu atņēmu, droši vien kāds no bijušajiem skolniekiem, kāds no daudzajiem bijušajiem skolniekiem, es nodomāju, jo visai bieži kādu iznāk satikt, un es nekad ar viņiem nerunāju, nav jau nekā daudz, ko runāt, nevar taču viņus visus prātā paturēt, caurmērā skolā turējās astoņsimt skolēnu, kādi četrdesmit ik gadus beidza, pa abām paralēlklasēm kopā, kādi sešdesmit ik gadus nāca klāt, pa abām pirmajām klasēm kopā, viņus tad pirmajā septembrī astotie (jau vēlāk, astoņdesmitajos gados, devītie, mēs pārgājām uz deviņklašu izglītības sistēmu) ieveda lielajā zālē, tādus nobijušos un satrauktus, no sešdesmit bērniem palika četri desmiti, atbirušie aizgāja kur kurais - visbiežāk uz specskolām, speciālajām mācību iestādēm, tur, kur vieta tādiem, kas negrib mācīties, tādiem, kas tā šā vai tā agri vai vēlu nonāks cietumā, un arī visiem tiem debilajiem, nu tiem no kolhoza dzērāju ģimenēm, nelabvēlīgajām dzērāju ģimenēm, tāpat viņiem no tādas mācīšanas nekādas jēgas, jā, bet viņu es nepazinu, tikai atņēmu sveicienu, taču tikai tā, kā tu daždien atņem pilnīgi svešu ļaužu sveicienus, ļaudis bieži pārskatās, notur tevi par kādu citu, populāru aktieri, Imantu Skrastiņu, piemēram, vai Ojāru Grīnbergu, bet ar aktieriem un dziedātājiem ir pilnīgi pretēji - viņi sāk likties pazīstami, tuvi, arī viņus dažkārt ir kārdinājums pasveicināt, tātad ar aktieriem ir pilnīgi pretēji, tik tuvi viņi tev it kā kļuvuši, bet tas viss skaidra lieta, nav nekas patīkams, gan tad, kad tevi nepazīst, gan tad, kad it kā pazīst, lai gan patiesībā notur par kādu citu, tad tu saproti, ka neesi pats, bet tikai līdzīgs, līdzīgs kādam citam, otram, svešam, tomēr viņš gāja man garām, bet nenovērsa skatienu, nudien likās, ka vēlas ko teikt, un tajā pašā laikā nevēlas, kaut kas viņa skatienā šķita draudīgs, jā, jā, es nepārspīlēju, bet es neskatījos, es tikai gāju tālāk, un tikai tad atcerējos, es atcerējos to vasaru, to vasaru, kad iegādājos motociklu, tātad es atminējās to vasaru, kad es nopirku motociklu.
- Tolaik vēl strādāju par skolas direktoru, jums jāsaprot specifika, es strādāju par samērā mazas lauku astoņgadīgās skolas direktoru, un motocikls man ļoti palīdzēja, palīdzēja ne vien pārvietoties pa dubļainajiem lauku ceļiem, bet arī iemantot respektu, tātad iemantot respektu, mani sāka apbrīnot pat tie, kas citādi skolas direktoru ne par kādu autoritāti neuzskatīja, pat skolas bibliotekāre, kurai, šķiet, motocikli bija pilnīgi sveši, viņa tiem negāja ne tuvumā, tomēr sāka raudzīties uz mani ar cieņu, vai bailēm, kāda starpība, vajadzēja tikai pieripināt skolas durvju priekšā, noņemt ķiveri, un tev apkārt spiedās teju visi skolas puikas - gan sekmīgie un dauzonīgie, gan nesekmīgie un pieklājīgie, viņi apbrīnoja hromētos izpūtējus, allaž spoži nopulēto sarkano benzīnbāku un uzrakstu «Jawa», alka ieelpot eļļas un benzīna smārdu, sajust no cilindriem virmojošo karstumu, gribēja ielūkoties spidometra ciparnīcā, pieskarties stūrei, direktor, direktor, cik ar viņu var izspiest? direktor, pavizināsiet? direktor, iemācīsiet braukt? viņi lūdzās, bet es raudzījos uz viņiem no augšas un smaidīju.
- Tu jau nevarētu aizsniegt stūri un pedāļus, vēlīgi teicu pašam jaunākajam, tam ar balto matu kodaļu, sabužināju viņa ērkuli un cienīgi nokāpu no braucamā, tev vēl jāpaaugas, es sacīju, bija pirmās siltās pavasara dienas, izkusušā sniega mitrums nožuvis, bērni starpbrīžos dauzījās pa pagalmu, meitenes uz saplaisājušā asfalta zīmēja klasītes un lēca gumijas, melnajā ādas jakā metās karsti, atvilku rāvējslēdzēju, pasitu azotē ķiveri un cienīgi iegāju skolas ēkas veco mūru vēsumā, puikas palika apbrīnodami moci, arī viņš, pats mazākais, tas ar balto ērkulīti, tas pats, kurš tagad man nāca pretī, un kuru es nepazinu.
- Pievakarē, kad grasījos braukt mājup, viņš mani jau gaidīja, tupēja pie moča kā tāds uzticams šunelis, dermatīna mugursomu un fizkultūras čību tarbiņu nosviedis turpat līdzās, kolīdz ieraudzīja mani, pietrausās kājās un vaicāja - direktor, pavizināsiet? direktor, vai iemācīsiet braukt?
- Jā, tāds nu viņš tur stāvēja, izstīdzējis un kalsns, skolas formas uzvalka bikses drusku par īsu, žaketīte par knapu, no satraukuma piesarcis, bet acīs, acīs viens vienīgs žēlums un lūgums, nabaga Jancis, es nodomāju, aug bez tēva, pats vecākais daudzbērnu ģimenē, māte caurām dienām pa darbu fermā, viss atbildības smagums uz viņa pleciem, pārāk agri pieaudzis, atbildības nasta, citus viņa vecumā vai ik dienas iznāk slānīt par slinkumu un bezatbildību, bet šim tā visa pat par daudz, un tomēr vistīrākais bērns vēl, bērns, kas vecāku mīlestību pāragri iemainījis pret pienākumiem, tā es spriedu, izdarīju secinājumus, galu galā paša pieredze bija visai līdzīga, tēvs dzērājs, māte nelaimīga, kurš gan to nezina, tad tēvs ar traktoru iebrauca Nurmižu upītes graviņā un nositās, māte palika viena ar mums, parastais stāsts, un mīlestības vietā mazajā sirsniņā palicis auksts tukšums, jutu kaklā sakāpjam kamolu, esmu viegli aizkustināms pēc dabas, es nožēloju, ka pāris reizes, pieķēris Janci skrienam pa kāpnēm, mūsu skolai bija 89 pakāpieni, biju viņu sarāvis aiz auss, es nožēloju, ka pirmdienas lielās līnijas laikā biju izsaucis viņu zālē, visas skolas acu priekšā, jo tieši viņš kopā ar saviem draugiem starpbrīdī no skatuves bija nogāzuši klavieres, es izjutu pret puiku tādu neaprakstāmu siltumu, ko var darīt, direktora darbā nepieciešamā stingrība ir daudzu gadu treniņa rezultāts, uzliku galvā ķiveri un teicu - labi, Janci, paskatīsimies, ko varam darīt, tagad gan aši skrien mājās pie mammas, bet kādā no brīvajām dienām pamēģināsim, tikai pārējiem puikām nesaki, sarunāts? un mammai arī ne, lai tas paliek mūsu noslēpums, starp mani un tevi, sarunāts? jā, viņš pamāja, jā, un tas kļuva par mūsu noslēpumu.
- Janci, tu taču to visu neesi aizmirsis, ko? visu, ko es tev devu? taču man nebija izdevības, viņam to pavaicāt, atskatījos, no viņa ne miņas, tikai sveši ļaudis vien, un es, tas pats es, tikai nu jau vecs, sirms, neglīts, viens un bez motocikla.
- Tu taču atceries, vai ne, es tev dāvāju visu, es biju tev tēva vietā, vai tu vēl atceries to dienu, kad pirmoreiz uzsēdināju tevi uz moča, tu sēdēji man priekšā, gandrīz uz bākas, mēs stūrējām abi, tavi mati plīvoja vējā un kņudināja man seju, vējš triecās pretī, iesākumā tu no bailēm kliedzi, tomēr allaž gribēji vēl, un pēc tam mēs braucām pie manis, uz manu tukšo un auksto vecpuiša dzīvoklīti piecstāvu mājas augšējā stāvā, uz dzīvokli, kas pēkšņi vairs nelikās nedz auksts, nedz tumšs un tukšs, tas kļuva gaišāks, kolīdz parādījies tu, pa lielo logu iespīdēja saule, atceries, mēs abi to tajā pavasarī skrūvējām vaļā, nomazgājām un no stiklu starpas izvācām rudenī nosprāgušās mušas, atceries? un pie apvāršņa parādījās varavīksne, vai tiešām tu esi aizmirsis? tu man centies palīdzēt, kā spēdams, un es tev ļāvu, ļāvu kā tēvs, ierādīdams, kā pareizi turams skrūvgriezis, lai tas izslīdot neieurbtos rokā, ļaudams tev sajust loga smagumu, tomēr raudzīdamies, ka tu nepārpūlies, vai tiešām to visu tu varētu būt aizmirsis? un vēlos vakarus, ko pavadījām pie manis virtuvē, sēžot pie īpaši šim nolūkam sameistarotā galdiņa, kur mazas galda lampas gaismā no Rīgas veikalā «Čaklās rokas» nopirktām detaļām pa abiem lodējām un skrūvējām radio uztvērējus un raidītājus un centāmies sazināties ar tālās zemēs, pat Āfrikā un Dienvidamerikā mītošiem ļaudīm, daudzu tautību bērniem, tādiem pašiem, kā mēs, atceries, mēs abi kāpām uz mājas jumta, vēl augstāk pa caurvēja apdzīvotajām veļas žāvētavām un uzstādījām antenu, kabeli laidām lejup gar sienu, tu paskatījies lejā, pagalmā, tur, kur pavisam mazs rēgojās sporta laukuma ovāls, smilšu kaste un salauztie soliņi, un tev sareiba galva, tu sagrīļojies, bet es tevi stingri satvēru aiz pleciem un piekļāvu sev klāt, vai tu to maz atceries, Janci, vai atceries? un bumbiņas mešanu, vai tiešām tu varētu būt aizmirsis bumbiņas mešanu? par bumbiņas mešanu tev vienmēr bija trijnieks, bet parasti divnieks un šausmīgs kauns, un tu to ļoti pārdzīvoji, atceries, un tāpēc mēs trenējamies, slepus, tā lai nedz tavi klases biedri, nedz fizkultūras skolotājs ko nojauš, atceries, tā, lai nenojauš, un es tev mācīju, kā ieskrieties, kā pareizi atvēzēties un mest, un jau nākamajā reizē tev bija vismaz četrinieks, apaļš četrinieks, kā bija teicis skolotājs, tā taču bija, vai ne? to taču tu atceries, ko? un mūsu kopīgās maltītes - nekad agrāk nebiju ar tādu rūpību un izdomu gatavojis ēst, kad dzīvo viens, pamazām izlaidies, iztiec ar mazumiņu vien, taču tu biji pelnījis ko labāku, daudz labāku par vienveidīgajām un plānajām maltītēm, kas tevi gaidīja mājās, atceries, kad braucu uz Rīgu, uz ministriju, vienmēr tev kaut ko atvedu, tolaik jau laukos nekā nebija - viena baltmaizes šķirne un ķieģelīšu rupjmaize, bet es tev vedu ar ķimenēm apkaisītus radziņus, es vedu mazās apaļās Kuncevas baltmaizītes, kas tev tik ļoti garšoja, es vedu tev mandarīnus un apelsīnus, izstāvēju rindu pie «Saktas» kioska un dabūju banānus, īstus banānus, pie Virsnieku nama dažkārt izmeta vīnogas vai melones vai ananāsus, to visu es tev, tev, Janci, tikai tev, atceries? un karstos vasaras vakarus, kad kāpām uz moča un laidām uz ezeru peldēties, braucām peldēties, to taču tu nebūsi aizmirsis, ko? un skārda laivu būdu pašā ūdens malā, sarūsējušo būdu, kurā stāvēja mana vecā motorlaiva, atceries, parasti mēs atbraucām krietni vēlu, saule jau bija aizslīdējusi aiz koku galotnēm, pāri ezeram slīdēja balta dūmaka, ūdens klaids pavisam gluds, un klusums, klusums, kurā atbalsojās piekaramās atslēgas un aizbīdņa žvadzoņa, laivu mājas durvju čīkstoņa, tad ierēcās laivas motors, no priedes galotnes pacēlās izbiedēts putns, pacēlās putns, laiva kā ar nazi grieza ūdens spoguli, un tu, priecīgs un iededzis, uz ūdensslēpēm, tu taču atceries, vai ne? mājup braucām vēlu novakarē, virs pļavām migla, pie debesīm mēness, un tāla gaismiņa lielās fermas logos, tur strādāja tava māte, atceries? kad atgriezāmies, tu biji izsalcis kā vilcēns, es tevi baroju, raudzījos, kā tu ēd, man patika noskatīties, kā tu ēd, lieliem kumosiem, aizmirsdams, ka ēdiens rūpīgi jāsakošļā, kad redzēju, kā ēd tu, man pašam ēst nemaz vairs negribējās, pietika ar tevi, to, kā ēdi tu, bet to tu nevarēji zināt, protams, ka nevarēji, atceries, un tad es tev teicu par meitenēm, vai tev patīk meitenes? es vaicāju, jo zināju, ka tev patīk Teika no septītās klases, un zināju, ka viņai patīc tu, un es patiesībā biju greizsirdīgs, tādā savādā veidā greizsirdīgs, un es teicu, ka labāk ar meitenēm uzmanīties, pārāk neaizrauties, ja vien vēlies ko savā dzīvē sasniegt, ja vēlies par kaut ko kļūt un nebūt tāds kā es, kā nevienam nevajadzīgs lauku skolas direktors, tā es teicu, atceries, un tu iebildi, ka tā nemaz neesot, ka es taču kaut kas esot, bet es tikai smaidīju un purināju galvu, un tad es piedāvāju tev vīnu, atceries, no sākuma tu atteicies, tu izskatījies pat nobijies, bet es teicu - tas jau nekas nav, tikai saraudzēta vīnogu sula, tas bija diezgan labs vīns, gruzīnu vīns, tu uzmanīgi pagaršoji, un es uzreiz redzēju, ka tev garšo, jā, tev garšoja, un tu gribēji vēl, lai gan jau no pirmās glāzes biji noreibis, es atceros, tā bija, tu noreibi tā, ka uz gultu man tevi vajadzēja aiznest, kopš pavasara tu biji paaudzies, tomēr vēl vienmēr tik viegliņš, tik viegls un karsts un izslāpis pēc manas mīlestības, pēc īstas tēva mīlestības, tā taču bija, vai ne, tu atceries, tā bija mūsu motociklu vasara.
- Man nepatīk atcerēties, kā tā beidzās, jā, nepatīk, iespējams, tu biji pārāk man pieķēries, var jau būt, ka man vajadzēja būt uzmanīgākam, neļaut tev lolot ilūzijas, ka tā tas var turpināties mūžīgi, es nezinu, bet tā tas bija, un tā tas beidzās, beidzās, kad rudenī mūsu skolā sāka mācīties Reinis, atnāca pie mums no citas skolas, bāls un slimīgs puisis ar astmu, ilgu laiku mācījies meža skolā, tajā sanatorijā, tagad ar māti pārcēlies uz mūsu kolhozu, un jau pirmajā reizē, kad viņu ieraudzīju, mani pārņēma tāds žēlums, tāda mīlestība, ka ar grūtībām savaldīju asaras, tā bija, patiesi, taču tu labi zini - es tevi nedzinu prom, ne reizi netiku tev teicis, lai nenāc pie manis, neteicu, ka neesi gaidīts, es vienīgi centos tev aplinkus ceļā likt manīt, ka tagad tev vajadzētu mēģināt dzīvot pašam, ka bumbiņu tu spēj aizmest tikpat tālu un vēl tālāk kā pārējie klasesbiedri, ka visu mīlestību, kas bijusi paredzēta tev, no manis tu esi jau saņēmis, taču tu to uztvēri ļoti sāpīgi, nespēji saprast, ka esmu tikai tavs skolas direktors, ka esmu tikai tavs fizikas skolotājs, stundās tu raudzījies manī lielām acīm, taču neklausījies, neko neiegaumēji un es biju spiests tev likt sliktas atzīmes, tu netiki gudrs, kas man lēcies, mēģināji izdibināt iemeslus, jā, patiesi, tagad tu kļuvi greizsirdīgs un aizdomīgs, līdz tajā briesmīgajā dienā, tas bija kaut kad oktobrī, atceros, kļavām jau bija dzeltenas lapas, tu ieradies pie manis mājās un sarīkoji to briesmīgo scēnu, tu kliedzi uz mani un apsaukāji mani šausmīgos vārdos, apsūdzēji mani pretīgos noziegumos, atceries? domājat es nezinu, ka tagad manā vietā jums ir tas Reinis, tu brēci, tas slimnieks un vārgulis, domājat, es nezinu, ka tagad viņu jūs vizināt uz sava moča, viņu aicināt ciemos, kopā ar viņu skatāties filmas, tu man pārmeti, un savā ziņā tā, protams, bija tiesa - kopš biju ticis pie videomagnetafona, šķiet, paša pirmā videomagnetafona visā tuvējā apkārtnē, Janci pie sevis vairs netiku aicinājis, filmas mēs skatījāmies kopā ar Reini, pasakiet, pasakiet, vai tad tā nav, tu nerimies, un es teicu - saproti mani pareizi, tā gluži nav, taču to man laikam nevajadzēja sacīt, jo tu tādā pavisam savādā balsī iebrēcies, ieskrēji virtuvē un atgriezies ar mazu sarkanu kasešu magnetafonu, pasakiet, pasakiet, ka tā nav, tu atkārtoji un vicināji gar degunu sarkano kastīti, bet te, te viss ir ierakstīts, es to uztaisīju vēl tolaik, tolaik, kad kopā lodējām uztvērēju, un tagad te viss ir, viss, ko jūs ar Reini te esat runājuši un darījuši, tu ieslēdzi magnetafonu, atceries, bet neko īpaši daudz vairāk par čerkstošu šņākoņu tur dzirdēt nevarēja, te viss ir, te viss ir, tu kliedzi, domājat, es nezinu, ka tas, ko jūs ar mani darījāt, ka tas viss nav atļauts, domājat, es nezinu, ka ar Reini jūs darāt to pašu, to pašu, ko ar mani, tu kratīji čerkstošo magnetafoniņu, ar šito es tagad iešu pie mācību pārzines, es parādīšu klases audzinātājai, es parādīšu mammai, tā taču bija, vai ne?
- Tad es sapratu, ka tu man draudi, mēģini bezmaz vai šantažēt, un mani pārņēma skumjas, neizmērojamas skumjas, jo nepateicība laikam patiesi ir pasaules alga, es taču tev biju devis visu, visu, kā tev trūka, taču tādu kā tu mūsu skolā bija vesels lērums, es taču nevarēju tevi vienu lutināt, bet par citiem nelikties ne zinis, saproti? es izrāvu tev no rokām magnetafonu, atvēru logu, to pašu logu, kuru pavasarī vēl kopā mazgājām, pamanīju, ka atkal starp stikliem sakritušas beigtas mušas, es atvēru logu un izlidināju vēl arvien skanošo magnetafonu laukā, ar slaidu loku tas nokrita tieši uz asfaltētā celiņa, sašķīda un apklusa, atceries? un es liku tev aizvākties, un turēt muti, ja vien tu vēlējies beigt skolu, beigt skolu ar puslīdz ciešamu raksturojumu, un tu aizgāji, aizcirti durvis un aizgāji, bet es paliku viens, viens pats ar savām bailēm.
- Reini atrada pēc nedēļas, viņš bija palīdis zem mazā gājēju tiltiņa skolas parkā, zem tiltiņa, kuru visi bijām iesaukuši par Lazdu laipu, un pakāries, noslīdējis lejup pa stāvo upītes krastu, kājas mirka ūdenī, pats uz sāna gulēja mālainajā zemē, bet Jancis, Jancis mūsu skolu nemaz nebeidza, pārāk vājas sekmes visos priekšmetos, astotajā klasē palika uz otru gadu, arī tad nespēja nokārtot nevienu eksāmenu, viņa uzvedība bija neapmierinoša, viņš nonāca milicijas uzskaitē un tika pārcelts uz speciālo mācību iestādi.
- Es viņu nepazinu, pagāju viņam garām, pamāju, atņēmu sveicienu, un tikai tad, tad atcerējos, tātad es viņu atcerējos, tomēr nē, tā arī nespēju atsaukt atmiņā - vai tas bija Jancis, vai tomēr Reinis?
1