Redzējumi
31.05.2009

Morālais likums un tā oriģināls

Komentē
0
Saglabā

“Tad viņi iekārtojās slēptuvē. Neviens cits viņiem līdzi nesekoja, kā vienīgi dabas pirmatnējās sastāvdaļas – zeme, ūdens, gaiss un debesis, par kuru izcelsmi viņi grasījās izteikties svētajos vārdos, jo “Likums” taču sākas ar pasaules rašanos. Un tad, it kā Dievs būtu pārņēmis viņu garu, viņi pravietoja nevis katrs savādāk, bet visi ar vieniem un tiem pašiem vārdiem un izteikumiem – šķita, ka kāds neredzams tulks viņiem tos čukstēja ausī. Bet kurš gan nezina, ka ikviena valoda – un it sevišķi hellēņu – ir ļoti bagāta un ka ikvienu domu ir iespējams izteikt visdažādākajos veidos, vienus vārdus aizstājot ar citiem vai mainot vietām un katrā gadījumā piemeklējot savu izteiksmi? Bet stāsta, ka, tulkojot šīs “Likumu grāmatas”, tas tā nenotika un katrs atsevišķais haldajiešu vārds tika iztulkots ar atbilstošu hellēņu vārdu, kas apbrīnojami trāpīgi izteica apzīmēto lietu.”

Aleksandrijas Filons, “Par Mozus dzīvi”.[i]

 

 

1987. gadā tika sākta Kanta darbu latviešu tulkojumu izdošana – apgāda “Avots” sērijā “Pagātnes domātāju darbi” Riharda Kūļa tulkojumā iznāca “Praktiskā prāta kritika”. “Sakiet, ko gribat, mēs latvieši, šimbrīžam savā kopumā tomēr esam provinciāli laucinieciska tauta ar visām šo atzinumu veidojošajām pazīmēm: spilgti dominējošu interesi par piezemēto, ikdienišķo, atkārtojamo; izteiktu saistību ar dabu un tās norisēm; neizkoptu orientācijas spēju plašākās laikmeta un pasaules realitātēs,” “Praktiskā prāta kritikas” iznākšanai veltītā rakstā ar pretenciozu patosu, lai neteiktu – mazpamatotu iedomību, rakstīja kāds Normunds Vālants. “[..] Tāds ir secinājums, kuram pierādījumus var atrast dučiem, ja vien mazinām savu mazpamatoto iedomību, kaut nedaudz dziļāk ieejam pasaules domas un prakses krātuvēs un salīdzinām savu, pašradīto, līdzpaņemto ar tajās rodamo. Te jautājums tikai viens – vai mēs gribam un spējam veikt šādu ietiekšanos, lai “augšup celtos”? Tikai šādās vispārīgās pārdomās mēs varam rast atbildi uz jautājumu, kāpēc pasaulslavenais domātājs Imanuels Kants (1724-1804), kuru vismaz vārda pēc zina visas pasaules “labas gribas cilvēki”, kura ieguldījumam nevar paiet garām neviens nopietns sabiedrības norišu pētnieks vai to virzītājs, latviešu valodā mūsu lasītājiem plašāk kļūst pieejams tikai apmēram 200 gadu pēc tam, kad viņa darbi pirmoreiz pasaulē nākuši klajā Latvijas teritorijā... Ilgs bijis šis ceļš. Un arī tagad, jau šķirstot “Praktiskā prāta kritikas” korektūras un nākotnē sērijā “Avots” saskatot pārējo Kanta darbu latviskojumu aprises, joprojām māc šaubas, vai to tapšana nav veltīga laika un spēku šķiešana – mūsu statistiski vidējais lasītājs ir daudzlasītājs, nevis daiļlasītājs [..].”[ii]

 

Ceļš patiešām bija bijis ilgs, lai gan Kanta darbu latviskojumu aprises bibliotēku rokrakstu un reto grāmatu nodaļu fondos zinātājiem bija skaidri saskatāmas arī pirms tam. Šaubām par šāda darba lietderību, protams, bija savs pamats – ievērojams skaits Kanta darbu jau gadus divdesmit interesentiem bija pieejami Ata jeb Oto Rolava tulkojumā, taču to izdošana acīmredzot patiešām bija šķitusi veltīga laika un darba šķiešana. Rolavs savu mūžu bija veltījis Kanta darbu tulkošanai[iii], taču izdot viņam izdevās tikai “Tīrā prāta kritiku” (Rīga: Andžs Rolavs, 1931-1934). Visi pārējie viņa tulkojumu manuskripti pēc viņa nāves 1969. gadā nonāca toreizējā Valsts bibliotēkā un Zinātņu akadēmijas fundamentālajā bibliotēkā.[iv]

Iemeslus ķerties pie kāda jau iepriekš tulkota darba jauna tulkojuma nebūt nav grūti izprast – tā var būt gan neapmierinātība ar līdzšinējā tulkojuma kvalitāti vai atbilstību mūždien mainīgajām valodas normām, gan tulkotāja ambīcijas, pārliecība par savām spējām un apņemšanās darbu paveikt labāk. Ideālā gadījumā dzinulim radīt jaunu tulkojumu droši vien vajadzētu būt proporcionālai šo iemeslu kombinācijai. “[..] līdzīgi klasiskajam baletam literatūras tulkošana ir nodarbošanās, uz kuru tiek attiecināti neiespējami standarti, proti, tik augstas prasības, ka tai ambīciju pilnajos censoņos ir lemts izraisīt neapmierinātību, sajūtu, ka augstāko līmeni sasniegt izdodas ārkārtīgi reti,” Sūzena Sontāga rakstīja esejā par tulkošanu “Pasaule kā Indija.”[v] “Līdzīgi kā klasiskais balets, arī literatūras tulkošana ir repertuāra māksla. Darbi, kas tiek uzskatīti par būtiskiem, tiek atkal un atkal pārstrādāti – gan tāpēc, ka [iepriekšējais] pielāgojums var likties pārāk brīvs vai neprecīzs, gan tāpēc, ka tulkojumā bijis pārāk daudz kļūdu, gan tāpēc, ka valoda, kas šķita skaidra tulkojuma laikā dzīvojušajiem, tagad šķiet novecojusi.[..] Ikviens tulkojums agri vai vēlu izrādās nepilnīgs un parasti, pat tad, ja ir runa par pašiem izcilākajiem veikumiem, laika gaitā tie pārvēršas par tulkojuma pagaidu variantiem.”

Komentējot Rolava tulkojumu likteni, Sontāgai būtībā piebalsojusi arī Riharda Kūļa dzīvesbiedre filozofijas habilitētā doktore profesore Maija Kūle: “It kā jau neviens nav vainīgs, ja nu vienīgi politiskā vēsture – padomju laikā nekas no Rolava netika izdots, piecdesmit gadu šie rokraksti gulēja bibliotēkā, un piecdesmit gadu ir pietiekams laiks, lai Rolava radītā terminoloģija, ja tā netiek kopta un iedzīvināta, nomirtu. Tagad, paceļot no jauna Rolava manuskriptus un lasot, radās pilnīga pārliecība, ka viņš ir grūti saprotams – tā neskan, tā nerunā. Valoda ir mainījusies.”[vi] Arī filozofijas doktors profesors Rihards Kūlis sarunā reiz atzina, ka “lai kā mēs dievinām Rolavu, un es arī viņu dievinu”, Rolava tulkotie darbi, “kas ir manuskriptos, ir visai sliktā stāvoklī”, un tāpēc būtu jāveido jauni Kanta tulkojumi, jo Rolava tulkojumos esot simtiem kļūdu. “Viņš, iespējams, zināja vācu valodu labāk par mani, bet filozofs viņš nebija.” Kūlis nesaskatīja jēgu Rolava darbu izdošanai taču pieļāva iespēju, ka lietderīga varētu būt dažu vēlīno tulkojumu publicēšana – tie varētu būt darbi “Par visuma hipotēzi” vai “Mūžīgu mieru”, “kurā visai maz vajadzētu labot, un Igora Šuvajeva tulkojums visai minimāli atšķiras no Rolava versijas.” Par Rolava tulkojumu kvalitāti šaubīgs bija arī filozofs Ansis Zunde – viņš kā piemēru minēja Kanta tulkojumus krievu valodā, kuros, kā viņš uzskata, Kanta teksts atveidots ievērojami atbilstošāk oriģinālam un ir skaidrāk saprotams.

 

Pat ja atmet prātojumus par latviešiem kā “provinciāli lauciniecisku tautu”, ķerties pie jauniem Kanta darbu tulkojumiem 80. gados varēja būt pamatots iemesls – galu galā ne viens vien literārs darbs latviešu valodā pieejams vairākos tulkojuma variantos, pat neraugot mūždien visai ierobežoto tulkot spējīgo censoņu skaitu.

Tomēr iznākums ir visai pārsteidzošs. Salīdzinot “Praktiskā prāta kritikas” tulkojumu Rolava un Kūļa versijā, nav nemaz tik viegli samanāms, kas ir tas radikāli jaunais, ko Kūlis gribējis piedāvāt novecojušā vai kļūdainā Rolava tulkojuma vietā. Ieskatam piedāvāju dažus fragmentus. Lai novērstu aizdomas par fragmentu tendenciozu atlasi, visos gadījumos izmantoju tā dēvēto “69. lappuses testu”[vii] – viens fragments ir no Rolava tulkojuma manuskripta 69. lappuses, aiz tā seko atbilstošs fragments no Kūļa tulkojuma; savukārt pēc fragmenta no Kūļa tulkojuma 69. lappuses esmu licis atbilstošu fragmentu no Rolava teksta.

 

Rolava versija

Kūļa versija

“Manus iztirzājumus tīrā prāta kritikā gan bija ierosinājusi minētā Hjūma šaubu mācība, taču tie sniedzās daudz tālāk un aptvēra visu tīrā teorētiskā prāta lauku sintētiskā lietājumā, tātad arī to, ko sauc par metafiziku vispār; mana metode, zīmējoties uz skotu filozofa izteiktām šaubām par cēlonības jēdzienu, bija šāda. Ja Hjūms (tāpat kā tas arī gandrīz vienmēr notiek) uzskatīja pieredzes priekšmetus par lietām pašām sevī, tad viņš rīkojies gluži pareizi, atzīdams cēloņa jēdzienu par krāpīgu un par tukšiem māņiem; jo par lietām pašām sevī un viņu noteiksmēm kā tādām mēs nevaram atskārst, kādējādi aiz tā iemesla, ka statīts kāds A, jāstata nepieciešami arī kāds cits B, un viņš tātad nemaz nevarēja pielaist šādu lietu pašu par sevi aprioru izziņu.”[viii]

“Par manu darbu “Tīrā prāta kritika”, kuru ierosinājusi minētā Hjūma šaubu mācība, – taču tas sniedzas daudz tālāk un aptver visu tīrā teorētiskā prāta jomu sintētiskā lietojumā, tātad arī to, ko sauc par metafiziku vispār, – varu teikt, ka attiecībā uz skotu filozofa izteiktajām šaubām par cēlonības jēdzienu rīkojos šādi. Ja Hjūms (tā, kā tas gandrīz vienmēr notiek) pieredzes priekšmetus uzskatīja par lietām pašām par sevi, tad viņš rīkojās gluži pareizi, atzīdams cēloņa jēdzienu par melīgu un tukšu ilūziju; jo par lietām pašām par sevi un to noteiksmēm kā tādām mēs nevaram saprast, kādēļ, ja pieņemts kāds A, nepieciešami jāpieņem arī kāds B; viņš tātad nemaz nevarēja pieļaut šādu lietu pašu par sevi aprioru izziņu.”[ix]

  

Vēlreiz Kūļa versija:

Un atbilstošs teksts Rolava tulkojumā:

“Cieņa pret morālo likumu tātad ir vienīgais un tanī pašā laikā neapšaubāmais morālais motīvs gluži tāpat šīs jūtas nav vērstas ne uz vienu objektu citādi kā vienīgi šā iemesla dēļ. Pirmām kārtām morālais likums noteic gribu prāta spriedumā objektīvi  un tieši; bet brīvība, kuras cēlonība noteicama tikai ar likumu, rodama tieši tur, kur tā visas tieksmes, tātad pašas personas vērtējumu ierobežo ar nosacījumu, lai tiktu ievērots tās tīrais likums. Šis ierobežojums iedarbojas uz jūtām un rada nepatiku, kuru var a priori izzināt no morālā likuma. Bet, tā kā tiktāl tā ir tikai negatīva iedarbība, kas radusies tīrā praktiskā prāta ietekmē un īpaši kaitē subjekta darbībai – jo tieksmes kalpo par noteicējpamatu, tātad kalpo uzskatam par savu personisko vērtību (kas, ja trūkst saskaņas ar morālo likumu, tiek galīgi iznīcināta) –, tad šā likuma iedarbība uz jūtām ir tikai pazemojums (Demütigung), kuru mēs gan a priori atskāršam, tomēr tajā varam noprast (erkennen) nevis tīrā praktiskā likuma kā motīva spēku, bet tikai pretošanos juteklības pamudinājumiem.”[x]

“Cieņa pret morālisko likumu ir tātad vienīgais un tanī pašā laikā neapšaubāmais morāliskais pamudinājums, tāpat par cik šīs jūtas nevēršaas arī ne uz vienu objektu citādi, kā vienīgi aiz šā iemesla. Morāliskais likums vispirms noteic gribu prāta spriedumā objektīvi un tieši; bet brīvība, kuŗas cēlonība noteicama vienīgi ar likumu, tieši ir tā, kas visas tieksmes, tātad pašas personas vērtējumu, tā ierobežo ar nosacījumu, lai tiktu ievērots tās tīrais likums. Šis ierobežojums iedarbojas uz jūtām un rada netīksmes izjūtu sajūtu, ko var a priori izzināt no morāliskā likuma. Bet, tā kā tiktāl tā ir tikai negātīva iedarbīeba, kas radusies tīrā praktiskā prāta ietekmē un kas nodara kaitējumu it īpaši subjekta darbībai, ciktāl tieksmes noder viņam par noteicējiem pamatiem, tātad kaitē uzskatam par savu personisko vērtību (kas, ja trūkst saskaņas ar morālisko likumu, tiek pamazināta līdz gluži niecīgam lielumam) –, tad šā likuma iedarbeība uz jūtām ir tikai pazemojums, ko mēs gan a priori atskāršam, bet varam tanī izzināt nevis tīrā praktiskā likuma kā pamudinājuma spēku, bet tikai pretošanos juteklības pamudinājumiem.”[xi]

 

Abu tulkojuma versiju atšķirības nav grūti pamanīt. Novecojušas vārdformas ir aizstātas ar mūsdienīgākām, atsevišķi jēdzieni papildināti ar iekavās ievietotiem jēdzieniem oriģinālvalodā, nenoteiktās galotnes, atbilstoši valodas modei, pārvērstas noteiktajās, Rolava lietotie termini aizvietoti ar citiem terminiem, ir labota interpunkcija un vietām mainīta vārdu secība, tomēr kopīgā abās tulkojuma versijās ir vairāk, nekā atšķirīgā. Protams, varētu būt tā, ka kopīgais tad arī ir Kanta filozofiskā doma, taču tādā gadījumā nav īsti saprotams, kur šajā kopīgajā un atšķirīgajā ir atbilde uz pārmetumu, ka “tā neskan, tā nerunā” un tāpēc vajag labāk, vai ka novecojušais teksts ir ievērojami grūtāk saprotams, nekā tulkojumi citās valodās.

“Praktiskā prāta kritikas” izdevumam sekoja “Prolegomeni” 1990. gadā (kopīgs abu darbu atkārtots izdevums 2006. gadā apgādā “Zinātne”) “Spriestspējas kritika” (Rīga : “Zinātne”, 2000) un krājums “Kas ir apgaismība?” Igora Šuvajeva tulkojumā 2005. gadā (apgāds “Zvaigzne ABC”). Tikai krājumā “Kas ir apgaismība?” bija minēts, ka ar Kanta darbu tulkošanu latviešu valodā jau iepriekš un vēl 1963. gadā nodarbojies arī Rolavs.

 

Ieskatam daži fragmenti no “Prolegomeniem”.

Vispirms Rolava tulkojumā:

Tas pats fragments Kūļa tulkojumā:

“Patiešām, viegli nonākt klizmā, ievērojot, ka tīrie sapratnes jēdzieni vilina izlietāt tos transcendenti: par transcendentu es saucu tādu lietājumu, kas iet pāri jebkādai iespējamai pieredzei. Ne vien tāpēc, ka substances, spēka, darbības, realitates etc. jēdzieni šķiet pilnīgi neatkarīgi no pieredzes, tāpat neietver nekādu juteklisku parādību, tātad patiešām šķiet attiecamies uz lietām pašām par sevi /noumena/, bet arī tāpēc, – un tas šādu šķitumu vēl pastiprina, – ka tie ietver sevī noteiksmes nepieciešamību, kam pieredze nekad nevar uzrādīt kaut ko līdzīgu. Cēloņa jēdziens izteic kārtulu, pēc kuras no viena stāvokļa nepieciešami izriet otrs; bet pieredze var mums vienīgi rādīt, ka bieži, un labākajā gadījumā – parasti, vienam lietu stāvoklim seko otrs, un tādējādi pieredze nevar sniegt nedz stingru vispārību, nedz nepieciešamību etc.

Tāpēc liekas, ka sapratnes jēdzienam ir daudz plašāka nozīme un saturs nekā kad visu viņu uzdevumu varētu izsmelt empīriskais izlietājums vien, un tādējādi sapratne nemanot vēl ceļ pieredzes ēkai daudz plašāku piebūvi, ko tā piepilda vienīgi ar domu būtēm, nemaz nepamanot, ka ar saviem citādi pareiziem jēdzieniem tā aizklīdusi pāri viņu lietājuma robežām.”[xii]

“Patiešām, /situācija/ ar mūsu tīrajiem sapratnes jēdzieniem ir mazliet divdomīga tajā ziņā, ka rodas vilinājums lietot tos transcendenti; par transcendentu es saucu tādu lietojumu, kas iziet ārpus jebkuras iespējamas pieredzes; Ne vien tāpēc, ka substances, spēka, rīcības, realitātes utt. jēdzieni šķiet pilnīgi neatkarīgi no pieredzes, tāpat arī nesatur nekādu sajūtu parādību [Erscheinung der Sinne], tātad patiešām šķietami attiecas uz lietām pašām par sevi (noumena), bet arī tāpēc – un tas šādu šķietamību vēl pastiprina, – ka tie sevī satur noteiksmes nepieciešamību, kurai nekad neatbilst pieredze. Cēloņa jēdziens satur kārtulu, saskaņā ar kuru no viena stāvokļa nepieciešami izriet otrs; bet pieredze var mums vienīgi rādīt to, ka bieži – un labākajā gadījumā parasti – vienam lietu stāvoklim seko otrs, un tādējādi pieredze nevar piešķirt nedz striktu vispārību, nedz nepieciešamību utt.

Tāpēc liekas, ka sapratnes jēdzieniem ir pārāk liela nozīme un saturs, lai to visu uzdevumu varētu izsmelt vienīgi pieredzes lietojums; tādējādi sapratne nemanāmi ceļ pieredzes ēkai daudz plašāku piebūvi, ko tā piepilda vienīgi ar domu būtībām [Gedankenwesen], nemaz nepamanot, ka ar saviem citādā ziņā pareizajiem jēdzieniem tā aizklīdusi pāri to lietojuma robežām.”[xiii]

 

Rolava tulkojumā:

Kūļa tulkojumā:

“Jebšu trešajai no pašas sapratnes dabas pēc kritiskās metodes izrietinātajai  pamatlikumu tabulai pašai par sevi piemīt pilnestība, ar ko tā tālu pārspēj ikvienu citu tabulu ko, dibinoties uz pašām lietām, pēc dogmatiskās metodes, kauču veltīgi, mēģinājuši jebkad uzstādīt, vai vēl tikai nākamībā mēģinās uzstādīt: proti tādējādi, ka šai tabulā izteikti visi sintētiskie āpriorie pamatlikumi pilnīgā veidā un pēc viena principa, proti spriešanas spējas vispār, kas ir pieredzes būtība, raugoties uz sapratni, tā ka varam būt pārliecināti, ka nav vairāk nekādu citu tamlīdzīgu pamatlikumu (šādu apmierinājumu nekad nevar sniegt dogmatiskā metode), – taču tas vēl nebūt nav šās tabulas lielākais nopelns.

Jāpievērš uzmanība argumentam, kas atklāj šās āpriorās atziņas iespēju un reizē ierobežo visus šādus pamatlikumus ar kādu nosacījumu, kas nekad nav jāizlaiž no acīm, ja vien tos nepārprot un izlietājumā neizplata tālāk nekā to prasa pirmatnējā jēga, ko tajos ielikusi sapratne: proti, ka šie pamatlikumi satur tikai iespējamas pieredzes vispār nosacījumus, ciktāl tā pakļauta āprioriem likumiem.”[xiv]

“Trešā pamatprincipu tabula, kura atbilstoši kritiskai metodei ir atvasināta no pašas sapratnes dabas, savā pilnībā tālu pārspēj jebkuru citu tabulu par pašām lietām, kuru jebkad ir mēģinājuši, kaut arī veltīgi, vai arī vēl tikai mēģinā sastādīt atbilstoši kritiskajai metodei; proti, šajā tabulā pilnībā un pēc viena principa, proti, spriešanas spējas vispār, kas attiecībā uz sapratni ir pieredzes būtība, ietverti [ausgeführt] sintētiskie apriorie pamatprincipi, tā, ka varam būt pārliecināti, ka vairāk nav nekādu citu tamlīdzīgu pamatprincipu (šādu apmierinājumu nekad nevar sniegt dogmatiskā metode), – taču tas vēl nebūt nav šās tabulas lielākais nopelns.

Jāpievērš uzmanība argumentam, kas atklāj šās apriorās izziņas iespēju un reizē ierobežo visus šādus pamatprincipus ar kādu nosacījumu, kuru, ja vien to nepārprot un lietojumā neizplata tālāk, kā to prasa sākotnējā jēga, ko tajā ielikusi sapratne, nekad nedrīkst izlaist no acīm: proti, šie pamatprincipi satur tikai iespējamas pieredzes vispār nosacījumus, ciktāl tā pakļauta aprioriem likumiem.”[xv]

 

Tāpat atlasīti fragmenti no “Sprieststspējas kritikas”

Rolava tulkojumā:

Kūļa tulkojumā:

“Pašā sākumā labi jāievēro, ka skaistums, kam jāmeklē ideāls, nedrīkst būt nenoteikts skaistums, bet tam jābūt ar objektīvās mērķtiecības jēdzienu fiksētam skaistumam, tātad tam jāpieder nevis gluži tīra, bet gan pa daļai intellektuālizēta gaumes sprieduma objektam. T.i., kur apspriešanas pamatojumos jāatrodas ideālam, tur pamatā jāmīt kādai prāta idejai pēc noteiktiem jēdzieniem, kuŗa a priori noteic mērķi, uz kā dibinās priekšmeta ikšējā iespēja. Skaistu puķu, skaistu mēbeļu vai jauka skata ideālu nevaram iedomāties. Bet tāpat nevaram arī iedomāties skaistuma ideālu, kas saistīts ar noteiktiem mērķiem, piem. skaistu dzīvojamu māju, skaistu koku vai skaistu dārzu u.t.t.; tas laikam tāpēc, ka šos mērķus nav pietiekami noteicis un fiksējis viņu jēdziens, un mērķtiecība te ir gandrīz tikpat brīva, kā nenoteiktajā skaistumā. Tikai tas, kas pats sevī satur savas eksistences mērķi, proti cilvēks, kas pats var ar prātu noteikt savus mērķus, vai, kur tam tie jāsmeļ no ārējās uztveres, var tos tomēr savienot ar būtiskajiem un vispārīgajiem mērķiem un saskaņotību ar tiem var tad arī apspriest aistētiski: starp visiem priekšmetiem pasaulē tikai šis cilvēks vien tātad spēj darināt skaistuma ideālu, tāpat kā cilvēce viņa personā kā intelliģencē – pilnestības ideālu.”[xvi]

“Vispirms labi jāievēro, ka skaistums, priekš kura jāpiemeklē ideāls, nedrīkst būt nenoteikts (vage) skaistums, tam jābūt ar objektīvās mērķtiecības jēdzienu fiksētam skaistumam, tam jāsaistās nevis ar gluži tīra, bet gan daļēji intelektualizēta gaumes sprieduma objektu. T.i., kur jābūt uz viena vai otra veida spriedumu balstītam ideālam, pamatā jāatrodas kādai prāta idejai pēc noteiktiem jēdzieniem, kura apriori noteic mērķi, uz ko dibinās priekšmeta ikšējā iespēja. Skaistu ziedu, skaistu mēbeļu vai jauka skata ideālu nevaram iedomāties. Bet tāpat arī nevaram iedomāties skaistuma ideālu, kas saistīts ar noteiktiem mērķiem, piemēram, skaistu dzīvojamo māju, skaistu koku vai skaistu dārzu utt.; tas laikam tāpēc, ka šos mērķus nav pietiekami noteicis un fiksējis to jēdziens un mērķtiecība tur tātad ir gandrīz tikpat brīva, kā nenoteiktajā skaistumā. Tikai tas, kas pats sevī satur eksistences mērķi, proti, cilvēks, kas pats var ar prātu noteikt savus mērķus vai, ja viņam tie jāņem no ārējās uztveres, var tos tomēr cieši savienot ar būtiskajiem un vispārīgajiem mērķiem un saskaņotību ar tiem tad arī novērtēt estētiski, – tātad tikai cilvēks var būt skaistuma ideāls, tāpat kā cilvēce viņa personā – kā intelliģence – vienīgā starp visiem priekšmetiem pasaulē spēj būt par pilnības ideālu.”[xvii]

 

Vēl viens fragments:

Rolava tulkojumā:

Kūļa tulkojumā:

“Skaisti priekšmeti vēl jāatšķir no skaistiem skatiem, kādus sniedz priekšmeti (ko viņu attāluma dēļ mēs bieži nevaram vairs skaidri pazīt). Pēdējos, kā šķiet, gaumi vairāk saista nevis tas, ko iztēle šai laukā uztvēŗ, bet gan drīzāk tas, kas to šeit pamudina uz dzejisku radīšanu, t.i., īstas fantāzijas, kas nodarbina garu omu, kad daudzējādība, ar ko saduŗas acs, to nemitīgi rosina darbībai; kā tas rasi notiek, vērojot kamina uguns mainīgos veidojumus vai burbuļojošu strautu, – nedz viens, nedz otrs no tiem nav skaistumi, bet tie tomēr sniedz patīkamu kairinājumu iztēlei, veicinādami tās brīvo rotaļu.”[xviii]

“Skaisti priekšmeti vēl jāatšķir no tādiem skaista izskata priekšmetiem, kuri ieraudzīti no attāluma (un attāluma dēļ bieži vien nevar tikt skaidri saskatīti). Šādā gadījumā gaumi, šķiet, vairāk vada nevis tas, ko iztēle uztvērusi, bet drīzāk tas, kas to pamudinājis uz dzejiskumu, t.i., uz īstu fantāziju, kas pakļauj dvēseli, kad acīs krītošs daudzveidīgums to nemitīgi rosina darbībai; tā tas varbūt notiek, vērojot kamīna uguns mainīgos tēlus vai burbuļojošu strautu, – nedz vienu, nedz otru nevar saukt par skaistumu, tomēr tie ir pievilcīgi iztēlei, veicinādami tās brīvo spēli.”[xix]

 

Viens no Kūļa pienesumiem ir jauna terminoloģija, kuras izveides nepieciešamība gan bieži vien ir grūti saprotama, jo īpaši gadījumos, kad latviešu valodas vārda vietā viņš labprātāk izraugās tulkot svešvalodas tekstu ar svešvārdu. Ja Rolava lietotais lietvārds “uzskate” varbūt patiešām nav iesakņojies valodā, un līdz ar to vārds “vērojums” varētu derēt, jau grūtāk izskaidrojama ir vārda “kārtula” aizvietošana ar svešvārdu “regula” un vārda “pamatlikums” aizstāšana ar “pamatprincips”. Protams, tas ir gaumes jautājums, un es zinu, ka daudzi man iebilstu, taču man šķiet, ka arī “veice” ir krietni vien jēdzīgāks vārds, nekā “rezultāts”, un “izziņa” – krietni vien trāpīgāka par “atziņu”. Taču, neraugot šīs terminoloģiskās atšķirības, arī “Prolegomenu” un “Spriestspējas kritikas” tulkojumi sirgst ar to pašu sērgu, kas piemita “Praktiskā prāta kritikai”.

1990. gada aprīlī tika publicēts Kanta darbiņš “Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība?” Rolava tulkojumā un Igora Šuvajeva redakcijā.[xx] Šis pats darbs vēlāk tika iekļauts arī Igora Šuvajeva sastādītajā un tulkotajā krājumā “Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība?”[xxi] Grāmatas priekšvārdā Igors Šuvajevs raksta: “Pirmo reizi Kanta darbu [“Mūžīgu mieru”] ir latviskojis Atis Rolavs 1963. gadā, taču tulkojums tā arī nav ticis publicēts gluži tāpat kā pārējie viņa Kanta darbu tulkojumi. Iespējams, ka būtu lietderīgi publicēt Rolava tulkojumus, taču bez jebkādiem uzlabojumiem. Tomēr vēl svarīgāk būtu analizēt viņa veikumu, lai pamazām izstrādātu Kanta darbu tulkošanas analītiski apjēgtu tradīciju. Rolavs ir pelnījis nevis rediģēšanu un mūsdienīgu pielāgošanu, bet gan viņa darba turpināšanu un paveiktā publiskošanu.” Kaut kādu iemeslu dēļ Šuvajevs noklusē faktu, ka “Mūžīgu mieru” jeb Rolava versijā –“Mūžīgo mieru” Rolavs bija iekļāvis paša sastādītā krājumā “Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā,”[xxii] kurā bez šī Kanta darbiņa bija arī raksti “Par parasto izteicienu: “Tas var būt pareizi teorijā, bet neder praksei,” “Vispārīgā vēsture no kosmopolītiskā viedokļa,” “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?”, “Cilvēku vēstures nojaušamais sākums”, “Vai cilvēku dzimums iet pastāvīgi uz priekšu pretim labākam?” Pieci no Rolava krājumā apkopotajiem rakstiem ir arī Šuvajeva sastādītajā krājumā. Viens no šādas izvarības iemesliem varētu tāds, ka raksta “Kas ir apgaismība?” tulkojums ienes pārsteidzoši maz jauna Rolava piedāvātajā tulkojuma versijā.

 

Ieskatam piemērs no Rolava manuskripta:

Tas pats fragments Rolava tulkojumā un Šuvajeva redakcijā:

Apgaismība ir cilvēka aiziešana no savas nepilngadības, kurā tas atradās paša vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja izlietot savu sapratni bez cita vadības. Šī nepilngadība ir tāda, par kuru vainojams cilvēks pats, ja tās cēlonis nav vis sapratnes, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums, izlietot pašam savus spēkus bez cita vadības. Sapere aude! Lai tev ir drosme, izlietot pašam savu sapratni! – tāda, lūk, ir apgaismības devīze.”

“Apgaismība ir cilvēka aiziešana no savas nepilngadības, kurā tas atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības. Šajā nepilngadībā (ja tās cēlonis nav vis sapratnes, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums) ir vainojams cilvēks pats. Sapere aude! Lai tev drosme lietot pašam savu sapratni! – lūk, tāda ir apgaismības devīze.”

 

Un visbeidzot – Šuvajeva tulkojumā:

Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot sav sapratni bez cita vadības. Šī nepilngadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez cita vadības. Sapere aude! Esi drosmīgs lietot paša sapratni! – tāda, lūk, ir apgaismības devīze.”

 

Ņemot vērā manu nelielo pieredzi ar tulkojumu tekstiem un to rediģēšanu izdevniecībās, varu droši apgalvot, ka redaktoriem, cenšoties izlabot un uzlabot tulkotāju pastrādāto, bieži vien nākas tekstā veikt krietni vien ievērojamākas pārmaiņas, nekā tās, kas saskatāmas šajos piemēros, taču neviens no šiem redaktoriem tāpēc vien nav uzskatījis sevi par tulkojuma autoriem (lai gan ikviens, kam kaut kas tāds bijis jādara, būs gatavs atzīt, ka sliktu tulkojumu izrediģēt var būt krietni vien grūtāk, nekā tulkot no jauna). Citētie piemēri mudina uzdot biedējošus jautājumus gan par to, kas ir tulkošana un kas ir rediģēšana, gan par tulkošanas jēgu vispār, kā arī atgriezties pie sākumā pieminētā šķietami apšaubāmā vispārinājuma par to, ka latvieši ir provinciāli laucinieciska tauta ar dominējošu interesi par atkārtojamo.

Biedējoši šie jautājumi ir tāpēc, ka atbilde, iespējams, liktu nonākt pie atskārtas, ka tulkot var arī ne vien no oriģināla, bet arī no tulkojuma, un vienas paaudzes laikā cilvēks un viņa paveiktas no mērķa var pārvērsties par līdzekli. Droši vien ar šādu kritisku diskusiju būtu diezgan, ja runa būtu par kāda apšaubāmas nozīmes daiļliteratūras sacerējuma tulkojuma kvalitāti vai oriģinalitāti un par attiecīgā darba tulkotāja godaprātu vai prasmēm, taču šis gadījums ir krietni vien atšķirīgs. Tulkojumu autori ir augstskolas mācību spēki, filozofijas doktors un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas vēstures katedras vadītājs, profesors Rihards Kūlis, kā arī filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Igors Šuvajevs – abi aktīvi darbojas arī Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē esošajā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā.

 

Uz abiem varētu attiekties gan Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas kodekss, gan Latvijas Zinātņu akadēmijas senātā pieņemtais Latvijas zinātnieka ētikas kodekss. Universitātes kodeksā teikts: “3.1.2.4. Mācībspēki un zinātniskie darbinieki godprātīgi un ar cieņu izturas pret citu intelektuālo īpašumu, nepieļaujot plaģiātu un krāpšanos.

3.1.1.8. Mācībspēki atbalsta un uztur akadēmisku un profesionālu godīgumu, neradot nosacījumus akadēmiskā negodīguma izpausmēm, seko līdzi studentu darba izstrādes procesam, nepieļauj plaģiātu, norakstīšanu, citu intelektuālā īpašuma negodprātīgu izmantošanu vai cita veida krāpšanos. [..]

6.5. LU Akadēmiskā Ētikas komisija izsaka viedokli, atbalsta Kodeksam atbilstošu rīcību, nosoda Kodeksa pārkāpumus un ierosina LU Rektoram rīcību to novēršanai.”[xxiii]

Savukārt Zinātnieka ētikas kodeksā lasāms: “2.1. Zinātnieks ievēro starptautiskos un nacionālos autortiesību likumus. Jebkurai fotogrāfiju, tabulu vai teksta pavairošanai ir nepieciešama autora vai izdevēja piekrišana, obligāti jānorāda avots. Īsi citāti norādāmi ar interpunkcijas zīmēm (piemēram, pēdiņām) vai teksta izcēlumu, uzrādot citējamā teksta avotu. Šo noteikumu neievērošana kvalificējama kā plaģiāts un autortiesību pārkāpums.”[xxiv]

 

Ja pirmajā acumirklī, iespējams, nav īstas ticības par notikušā nozīmību, var veikt pavisam vienkāršu “domas eksperimentu” – iztēlosimies augstskolas studenta darbu, kura teksts, piemēram, no mācību spēka Riharda Kūļa vai mācību spēka Igora Šuvajeva darba atšķirtos tieši tikpat nedaudz kā šie dažādos laikos tapušie tulkojumi. Norakstīšana vai nokopēšana no interneta ir parādība, ko skolu un augstskolu darbinieki cenšas apkarot jau krietni ilgi, šādas prakses piekopējiem parasti tiek piemēroti bargi sodi un ir izstrādātas metodes, kas visai viegli ļauj šādus norakstīšanas gadījumus atklāt (piemēram, datorprogramma “WCopyfind 2.6” un citas tai līdzīgas[xxv]). Pat paturot prātā to, ka datorprogrammas neņem vērā būtībā vienu un to pašu vārdu, pat ja tas, atbilstoši dažādos laikos piekoptai praksei, rakstīts nedaudz atšķirīgi, “kopīgo” vārdu un frāžu apjoms atsevišķos tekstu fragmentos ir pārsteidzoši augsts – ap 75%.

Ašķirībā no Latvijas Zinātnieka ētikas kodeksa, universitātes kodeksā ir skaidri noteikts, kā šādos gadījumos būtu jārīkojas – pastāvot aizdomām par mācību spēku akadēmisko negodīgumu, plaģiātu vai citu intelektuālā īpašuma negodprātīgu izmantošanu, savu viedokli būtu jāizsaka LU Akadēmiskajai Ētikas komisijai, atklātie pārkāpumi, ja tie par tādiem tiktu atzīti, jānosoda un jāierosina LU rektoram rīcība to novēršanai.

Tā būtu iespējams kliedēt šaubu ēnu, kas dīvainā kārtā pār Latvijas kantiānisma zvaigžņoto padebesi klājas kopš pašiem tā pirmsākumiem. Par vienu no pirmajiem akadēmisku izglītību baudījušajiem latviešu filozofiem, Kanta filozofijas entuziastiem un citstarp Oto Rolva eksaminētāju un zinātņu kandidāta darba recenzentu Pēteri Zālīti (1864-1939) baumoja, ka viņš savu Jēnas universitātes doktora diplomu esot pircis.[xxvi]

Līdz šim galvenā uzmanība Latvijā tikusi pievērsta vairāk vai mazāk sekmīgiem mēģinājumiem attīrīt vai pašattīrīt ar politisku vai ekonomisku varu apveltītās aprindas, taču pieņēmums, ka vienīgais godīguma kritērijs valstī varētu būt tikai politiskās un ekonomiskās varas pārstāvju darbi, šķiet vairāk nekā aplams. Lielā mērā godīguma paraugu vajadzētu iemiesot skolām, augstskolām un tajās strādājošajiem. Ir visai grūti prasīt godīgu attieksmi pret savu un cita darbu no tāda studenta, kuram ar piemēriem ticis parādīts, ka var arī citādi. Filozofi – ar to saprotot augstskolu mācību spēkus vispār – šajā ziņā tiešām varētu izrādīties patiesie valsts vadītāji.

Sagatavošanā esot Riharda Kūļa veikta jauna “Tīrā prāta kritikas” tulkojuma izdevums – esmu dzirdējis, ka vairāk vai mazāk pabeigtas tulkojuma kopijas filozofijas fakultātes studentu rīcībā esot jau patlaban. Ļoti cerams, ka jaunajā lasījumā Kants beidzot skanēs ievērojami mūsdienīgāk, skaidrāk un saprotamāk, nekā neglābjami novecojušajā Rolava versijā. Līdz šim vienīgā iespēja iepazīties ar atsevišķiem Kūļa “Tīrā prāta kritikas” tulkojuma fragmentiem bijusi Andra Rubeņa grāmatā “Imanuels Kants”:

 

Kūlis

Rolavs

“Cilvēka prātu vienā viņa izziņas jomā piemeklējis savāds liktenis: viņu nomāc jautājumi, no kuriem vairs nevar izvairīties, jo pati prāta daba viņam tos devusi, taču viņš nevar arī uz tiem atbildēt, jo tas sniedzas pāri jebkurai prāta spējai.”[xxvii]

“Savāds liktenis piemeklējis cilvēka prātu vienā tā atziņu novadā: viņu nomāc jautājumi, ko viņš nevar atraidīt, jo pati prāta daba tos viņam uzstādījusi, bet viņš nevar arī atbildēt uz tiem, jo tie iet pāri katrai cilvēka prāta spējai.”[xxviii]

 

Kūlis:

Rolavs:

“Tā ir tīro sapratnes jēdzienu [..] kā pieredzes iespējamības principu attēlojums, turklāt pieredze tiek apcerēta kā parādību noteikšana telpā un laikā vispār, – visbeidzot šī noteikšana tiek izrietināta no apercepcijas sākotnējās sintētiskās vienības kā sapratnes formas attiecībā uz telpu un laiku kā juteklības sākotnējām formām.”[xxix]

“Tā ir tīro sapratnes jēdzienu [..] kā pieredzes iespējas principu attēlojums, pie kam pieredze tiek apcerēta kā parādību noteikšana telpā un laikā vispār, – beidzot, šī noteikšana tiek izrietināta no apercepcijas sākotnējās sintētiskās vienības kā sapratnes formas, attiecoties uz telpu un laiku kā juteklības sākotnējām formām.”[xxx]

 

Kūlis:

Rolavs:

“Tā ir ilūzija, no kuras nevar izvairīties, tāpat kā mēs nevaram izvairīties no tā, lai jūra mums vidū neliktos augstāka nekā krastā, jo tās vidu mēs redzam ar augstāku gaismas staru palīdzību nekā krastu, vai arī, tāpat kā pat astronoms nevar aizkavēt to, lai Mēness uzlecot nerādītos tam lielāks, kaut gan viņu šī šķietamība nepieviļ.

Tātad transcendentālā dialektika apmierināsies ar transcendento spriedumu šķietamības atklāšanu un reize sargā, lai tā mūs nepieviļ; tomēr tā nekad nevar panākt, lai šī šķietamība izzustu pavisam (kā loģiskā šķietamība) un mitētos būt šķietamība. Jo mums šeit ir darīšana ar dabisku un neizbēgamu ilūziju, kas pati, pamatojoties uz subjektīviem pamatprincipiem, uzdod tos par objektīviem…”[xxxi]

“Tā ir illūzija, no kuŗas nevar izvairīties, tāpat kā mēs nevaram izvairīties no tā, lai jūŗa mums vidū neliktos augstāka nekā krastā, jo viņas vidu mēs redzam ar augstāku gaismas staru palīdzību nekā krastu, vai vēl jo vairāk, tāpat kā pat astronoms nevar aizkavēt to, lai mēness uzlecot nerādītos viņam lielāks, kaut gan viņu šī šķietamība nepieviļ.

Transcendentālā dialektika tā tad apmierināsies ar transcendento spriedumu šķietamības atklāšanu un reize pasargās, lai tā mūs nepieviļ; tomēr tā nekad nevar panākt, lai šī šķietamība pavisam izzustu (kā loģiskā šķietamība) un mitētos būt šķietamība. Jo mums šeit ir darīšana ar dabisku un neizbēgamu illūziju, kas pati dibinās uz subjektīviem pamatlikumiem un uzdod tos par objektīviem…”[xxxii]

 

  

Pielikums

Otto (Ata) Rolava (1897-1969) bibliogrāfija

Tulkojumi

Mesers, Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931

Mesers, Augusts. Filozofijas vēsture. Jaunie laiki (līdz apgaismības laikmetam); tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931

Kants, Immanuēls. Tīrā prāta kritika: 2 sējumos ar reģistri. Tulkojis Atis Rolavs. 1.sēj. Rīga : Andžs Rolavs, 1931

Mesers, Augusts. Filozofijas vēsture.  No Kanta līdz Hēgelim; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1933

Špenglers, Osvalds. Cilvēks un tehnika : apcere dzīves filozofijai; tulk. A. Rolavs. Rīga : [b. i.], 1933

Kants, Immanuēls. Tīrā prāta kritika: 2 sējumos ar reģistri. Tulkojis Atis Rolavs. 2.sēj. Rīga : Andžs Rolavs, 1934

Millers-Freienfelss, Richards. Tagadnes psīcholoģijas galvenie virzieni; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1934

Rolavs, Atis. Sistemātisks rādītājs Kanta “Tīrā prāta kritikai”. Rīga : Logs, 1935

Mesers, Augusts. Filozofijas vēsture. 19.gadsimtenis : Empīristiski-naturālistiskā filozofija; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1935

Ogden's, C. K. Pamata angļu valoda. Beisik-angļu valoda : Vispārīgs ievads, likumi, gramatika; tulk. Ernests un Atis Rolavi; ar autora priekšvārdu latviskajam izdevumam. Rīga : Logs, 1935

Rolavs, Ernests. Angļu-latvju frazeoloģiska vārdnīca : Beisik-vārdi. Sakārtojuši Ernests Rolavs, Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1935. 144 lpp.

Mesers, Augusts. Filozofijas vēsture. Tagadnes filozofija Vācijā; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1936

Eive, Makss. Šacha lekcijas : Ar diagrammām tekstā / M. Eive ; Latviskam izdevumam pārstrādājis V. G. [t. i. Atis Rolavs] Alfrēda un Pēteŗa Keirānu redakcijā. Rīga : Logs, 1937

Pielikumā: partijas no M. Eives un A. Alechina pasaules meistarības izcīņas.

Kants, Imanuels. Mūžīgais miers / Ar red. iev. ; No vācu val. tulk. Atis Rolavs. No: Latvijas Jaunatne, 1990. gada 24.marts.

Kants, Imanuels. Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? / Ar Igora Šuvajeva iev. ; Tulk. un koment. A.Rolavs. No: Kultūras Fonda Avīze, 1990. gada aprīlis.

 

Dzīves laikā nepublicētie darbi

Tulkojumi

Prof. A. Vvedenskis. Dekarts un okazicionālisms. [Manuskripts; 29 lpp.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1931. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5883

Dekarts, Renē. Apcerējums par metodi. Apcerējums par metodi sava prāta labai vadīšanai un patiesības meklēšanai zinātnēs. [Rokraksts; 11 lpp.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga., 1953. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5883

Šopenhauers, Arturs. Dzīves vieduma aforismi. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1943. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5884

Kants, Immanuēls. Spriešanas spējas kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1944. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5873

Kants, Immanuēls. Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1963. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5872

Kants, Immanuēls. Prolegomeni. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1961. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5870

Kants, Immanuēls. Praktiskā prāta kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1942.-1953.-1966. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5874

Kants, Immanuēls. Reliģija vienīgi prāta robežās. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1950.-1956.-1966. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5869

 

Bez datējuma:

Kants, Immanuēls. Tikumu metafizikas pamatojums. [Rokraksts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1943. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. A296, N90 [Manuskripts uz apgāda “Logs” grāmatu pasūtināšanas veidlapu un melnrakstu lapu otrām pusēm; vairākās apgāda “Logs” veidlapās “Logs” ar zīmuli pārlabots par O. Rolava apgādu.]

Kants, Immanuēls. Tikumu metafizikas pamatojums. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871

Kants, Immanuēls. Vispārīgas  vēstures ideja no kosmopolītisma viedokļa. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871

Kants, Immanuēls. Par parasto izteicienu “Tas var būt pareizi teorijā, bet neder praksei”. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871

Kants, Immanuēls. Mūžīgais miers. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871

 

Pētījumi, raksti un citi darbi

Rolavs, Atis. Sistemātiskais rādītājs Kanta “Tīrā prāta kritikai”. [Manuskripts.] Rīga, 1958.gada 12. augusts. 308 lpp. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, RX0,A64

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!