Marta sākumā Latvijas Montesori asociācija (LMA) pirmo reizi Latvijā rīkoja starptautisku konferenci visiem, kas interesējas par Marijas Montesori pedagoģiju: vecākiem, pedagogiem un citiem izglītības jomā strādājošajiem. Sadarbībā ar LMA piedāvājam iepazīties ar vienu no konferences priekšlasījumu tēmām – publikāciju pēc Baibas Krūmiņš-Grazzini [1] lekcijas "6–12 gadus veca bērna iekšējā pasaule" sagatavojusi Zane Baltgaile, LMA valdes priekšsēdētāja, privātās pirmsskolas izglītības iestādes "Pērļu māja" veidotāja.
Bērns nav māla pikucis, no kura mums, pieaugušajiem, būtu kaut kas jāizveido. Bērnā pašā ir iekšēji, dabas doti, spēki, kuri virza viņa attīstību ceļā uz kļūšanu par unikālu indivīdu: tā ir viena no svarīgākajām atziņām, ko mums vienmēr būtu jāpatur prātā. Dr. Marijas Montesori (Maria Montessori) pedagoģiskās metodes mērķis ir bērna attīstība. Ar attīstību tiek saprasts nevis tas, ko un cik daudz tu zini, bet gan tas, kas tu esi. Iegaumēti fakti paši par sevi neko neizsaka, bet, ja tev ir labi attīstīts prāts, zinātkāra personība, tu pats atradīsi veidu, kā iemācīties jebkuru lietu, kas tevi patiesi interesē.
Dr. Marija Montesori visu savu dzīvi ir vērojusi bērnus, cenzdamās izprast un aprakstīt šos iekšējos spēkus, kas viņus vada. Jo dziļāka izpratne mums ir par šiem iekšējiem procesiem, jo veiksmīgāk mēs kā vecāki un pedagogi varam atbalstīt bērnus viņu attīstības ceļā, piedāvājot viņiem atbilstošu vidi un attieksmi, tādējādi veicinot katra indivīda veidošanos. Savu novērojumu rezultātā Marija Montesori secināja, ka attīstībai piemīt noteikts sešu gadu cikls. Sākot ar dzimšanas brīdi līdz briedumam ir četri šādi cikli, un to secīgumu ilustrē zemāk esošais attēls. Šos četru attīstības posmus viņa pati sauca par "Dzīves ritma struktūru" (Constructive rhythm of life). Katrā no šiem posmiem indivīdam viņa attīstības ceļā ir krasi atšķirīgi veicamie galvenie uzdevumi, līdz ar to arī viņa personība mums reizēm var šķist it kā "cita". Šie posmi ir pārejoši, tiesa gan, pāreja, protams, nenotiek tieši tajā dienā, kad ir apritējusi sestā, divpadsmitā utt. dzimšanas diena, – katra cilvēka attīstība ir unikāla. Lai gan katrā bērna (0–12) un jauna pieaugušā (12–24) attīstības posmā ir tikai tam konkrētajam vecumposmam raksturīgas iezīmes, šie cikli ir cieši saistīti viens ar otru – viss, kas ir vai nav noticis iepriekšējā ciklā, ieliek pamatus un atspoguļojas arī nākamajā.
Turpmākajās rindās pievērsīšos vecumposmam no 6 līdz 12 gadiem jeb bērnībai. Tas ir posms indivīda dzīvē starp agru bērnību un pusaudža gadiem, kas ne velti iepriekš minētajā attēlā ir iezīmēti sarkanā krāsā: šī krāsa apzīmē milzīgas izmaiņas tieši fiziskajā attīstībā. Mēs nevaram salīdzināt jaundzimušo ar sešus gadus vecu bērnu – fiziskā izaugsme, ko bērns šajā, salīdzinot ar visu cilvēka mūžu, īsajā laika posmā ir veicis, ir prātam neaptverama. Tieši tikpat lielas pārmaiņas šajā ziņā notiek arī pusaudžu gados. Šajos divos vecumposmos indivīda enerģija galvenokārt tiek tērēta fizisko pārmaiņu atbalstam. Turpretī bērnības periods fiziskās attīstības ziņā ir ļoti mierīgs, tajā nav dramatisku pārmaiņu. Ņemot vērā šo fizisko stabilitāti, tas ir īstais laiks, kad mācīties, uzkrāt zināšanas. Īstais laiks, lai attīstītu prātu, tā spēju domāt, analizēt.
Arī agrā jaunībā bērni spēj analizēt, bet tas notiek konkrēta objekta līmenī. Otrā attīstības posma bērni attīsta savu spēju analizēt abstrahēšanās līmenī – par lietām, kuras viņiem nav obligāti jāredz, viņi, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, uzbur bildi savā prātā. Viņi tiecas izprast pasauli, lietu kārtību pilnīgi citā līmenī. Ja pirmā vecumposma bērns to iepazīst caur sajūtām, maņām, tad šis bērns to jau dara, liekot lietā savu iztēli. Tas nenozīmē, ka viņš nejūt un neizmanto savas maņas, bet viņu neinteresē lietas vairs tikai to līmenī – ja mazs bērns, ieraugot koka lapu, gribēs to pataustīt, pagaršot, uzzinās, ka tā ir zaļa, turklāt, attīstot savu vizuālo izšķirtspēju, konstatēs, ka zaļajam ir neskaitāmi daudz toņu, tad bērns otrajā attīstības posmā, balstoties uz savu iepriekš gūto pieredzi (ja vien viņam tāda būs bijusi), visas šīs lietas pieņems kā pašas par sevi saprotamas – viņu interesēs nevis fakts, ka lapa ir zaļa, bet gan tas, kāpēc tā ir zaļa. Kāpēc vispār kokiem ir nepieciešamas lapas? Brīdī, kad tevī rodas cita veida jautājumi, arī tava pasaule kļūst cita. Šī vecumposma bērniem tā ir "kā?" un "kāpēc?" pasaule. Tam ir jābūt jau cita līmeņa, brieduma prātam, lai spētu atbildēt uz šiem jautājumiem. Spēja iztēloties un abstrahēt dod iespēju iet tālāk, izpētīt dziļāk, izprast plašāk. Pavisam vienkārši salīdzinot – nav nepieciešams patiešām atrasties tuksnesī, lai saprastu, kas ir tuksnesis. Šī vecumposma bērnu prāta spējas neuzrodas pēkšņi sešu gadu dzimšanas dienā, tās attīstās jau kopš piedzimšanas brīža. Maņu attīstīšana, reālās, tuvākās materiālās pasaules veiksmīga iepazīšana, kas noris pirmajā vecumposmā, palīdz veidot prātu, kas spēj domāt, analizēt, abstrahēties. Ja mums nav fiziskas, sensoras pieredzes un priekšstata par to, kas ir karsts, auksts, kas ir smiltis, kas ir ūdens, kas ir augi, dzīvnieki, mēs nekad nespēsim iztēloties tuksnesi ar tam raksturīgajām lietām, kad kāds cits mums par to stāstīs vai mēs par to lasīsim.
Iztēle nav tā, kas attīstās otrajā vecumposmā, iztēle attīstās jau pirms tam, ievācot konkrētu pieredzi: otrā vecumposma bērns ir tas, kurš šo iztēli "lieto". Viņam tā ir nepieciešama, lai izprastu pasauli – savas mājas, procesus tajā. Šis bērns ir ļoti ievirzīts uz zināšanu uzkrāšanu. Tādu zināšanu, kas aizved līdz izpratnei, padziļinātai iepriekšējās pieredzes izpētei. Ja pirmajā vecumposmā bērns iegūs konkrētu pieredzi atšķirt akmeņus no smiltīm, tad šajā viņš sāks kļūt vērīgs pret to, ka akmeņi ir dažādi, ka tos vispār sauc par iežiem un cik dažādas ir to īpašības. Šī vēlme izzināt dziļāk lietas, kas veido mūsu pasauli, ir dabiska – jo lielāka ir mūsu izpratne par to, jo lielāku piederības un arī atbildības sajūtu pret to mēs izjūtam. Šim bērnam diez vai būs svarīgi iekalt to, kādi kurināmo veidi ir Latvijā, ja vien viņš nekā citādi ar šiem procesiem nebūs bijis sasaistīts.
Bērni, atrodoties šajā vecumposmā, joprojām turpina strādāt arī ar rokām, veicot manipulācijas ar konkrētiem materiāliem, tādējādi gūstot sesnsoru pieredzi par lietām, kuras palīdzēs turpmāk veidot abstrakcijas. Visspilgtāk tas izpaužas matemātikā – ja bērnam trūks izpratnes (sensoras pieredzes) par to, kas ir simts un cik tas ir salīdzinājumā ar piecpadsmit, viņam tie būs tikai nesaprotami vārdi, kas padara apgrūtinošu dažādu aprēķinu veikšanu darba lapās. Neskatoties uz to, ka prāts ir spējīgs iztēloties, tam ir nepieciešams pamats (iespaidi), uz kā šo abstrakcijas procesu balstīt. Bērna mācību procesu šajā vecumā atbalsta arī dažādas tabulas, plakāti, attīstības ķēdes, laika līnijas, stāsti u.c. Tas viss palīdz strukturēt informāciju. Ja bērna prāts ir ticis pareizi atbalstīts agras bērnības posmā, tas ir izveidojies līdz ļoti intelektuālam, domājošam un strukturēt spējīgam prātam. Ar iztēles palīdzību veidojot dažādas struktūras savā galvā, bērns saliek pa plauktiņiem iespaidus un informāciju par vienu no viņam šajā vecumposmā aktuālāko tēmu: "Es un pasaule, kurā mēs dzīvojam!"
Montesori sākotnēji skolās bija ieviesusi tādus mācību priekšmetus kā aritmētika, valoda, dabaszinības, māksla un mūzika – ļoti tipiskus standarta izglītības sistēmas mācību priekšmetus. Vēlāk viņa, novērojot bērnu intereses, papildināja tos ar ģeogrāfiju, vēsturi un ģeometriju. Tieši šis ir vecumposms, kad bērniem ir patiesa, dabiska interese par šīm lietām. Ņemot vērā to, ko mēs zinām par bērna iekšējo uzdevumu – iepazīt, padziļinātāk izpētīt pasauli, kurā viņš dzīvo, – tas ir arī ļoti loģiski, ka tieši šajā vecumā viņi sāk uzdot jautājumus par to, kā viss radās. Kas bija pirms manis? Kāda izskatījās pasaule, kad manis vēl tajā nebija? Tāpat arī par ģeometriju – viss, ko mēs redzam sev apkārt, sastāv no ģeometriskām formām un figūrām.
Stāstot bērniem par šīm lietām ir svarīgi vispirms iedot "lielo kopainu" – tā palīdz prātam šajā ainā sakārtot iekšā detaļas. Prāts ir spējīgs veidot savienojumus starp tām, analizēt cēloņu un seku likumsakarības, bet "lielā bilde" ir kā sava veida rāmis, kurā šie savienojumi ir jāveic. Nav iespējams kvalificēt zināšanas, ja tev nav skaidra kopbilde, kuras ietvaros tas ir jādara. Diemžēl visbiežāk mācību process tiek organizēts tieši pretēji – ik pa laikam pa drusciņai iedodot kaut kādas atsevišķas, no konteksta izrautas detaļas, bez skaidra redzējuma (bērnam), uz kurieni tas aizvedīs.
Šī vecumposma bērniem ļoti svarīgi ir arī morālas dabas jautājumi – kas ir labs, kas slikts, kas ir godīgi, kas ne? "Lielie jautājumi" par labo un ļauno. Viņi veido savu attieksmi un izpratni par to. Bērni ir attīstījuši valodu, kuru ļoti aktīvi lieto, sāk apzināties to, ka vārdi var celt un arī ievainot. Ne velti mēs mēdzam teikt, ka bērni ir nežēlīgi šajā vecumā cits pret citu. Viņi sāk apjaust savu vārdu spēku, eksperimentēt, to pielietojot, – viņos pašos notiek nemitīga cīņa starp labo un ļauno. Tāpat arī viņiem ārkārtīgi svarīga ir socializācija, savs "bars", sava vieta tajā. Ja agrā bērnībā bērniem primārā ir ģimene un piederības sajūta tai, tad šiem bērniem vienaudži izvirzās priekšplānā. Tas, protams, nenozīmē, ka ģimene vairs nav svarīga kā vērtība un kā sala, kurā vienmēr atgriezties, bet mums var rasties sajūta, ka draugi un kopā būšana ar tiem ir nozīmīgāka. Tas, ka šī vecumposma bērns labprāt kaut vai katru vakaru dotos uz pidžamu ballīti pie draudzenes, neliecina par to, ka viņam nepatīk mājās vai ka viņā veidojas ciemiņslotas rakstura iezīmes. Tā ir pārejoša, šim vecumposmam raksturīga iezīme, kas mums ir jāļauj vienkārši "izslimot".
"Šo attēlu mēs rādām bērniem, lai veicinātu viņos izpratni par to, kā pasaule strādā. Otrā attīstības posma bērni tiek aicināti uz piederību pasaulei. Montesori šos bērnus arī sauca par "pasaules pilsoņiem", viņa arī pati sevi tā dēvēja. Šajā vecumposmā bērnam ir jāiemācās redzēt sevi, kā piederīgu visai pasaulei, jāapzinās sevi kā daļu no tās. Montesori runāja par vienu lielu tautu – visas cilvēces tautu, un ne tikai to, kura ir dzīva tagad, bet arī to, kas eksistēja pagātnē. "Natione Unica" (itāliešu val.). Mēs vēlamies, lai šis bērns iet attīstības ceļu. Tieši tāpēc mēs sākam nevis ar katras atsevišķas valsts vēsturi un ģeogrāfiju, bet gan, ņemot vērā kopējo, beidzam ar to. Aplūkojam attēlā redzamās bultiņas – viss ir savstarpēji saistīts –, mēs visi esam cits no cita atkarīgi. Mēs nevaram redzēt gaisu, bet mēs esam no tā atkarīgi – bez tā mēs būtu miruši. Tieši tāpat savā ikdienā mēs nevaram vienmēr redzēt "bultiņas", kas savstarpēji saista visu cilvēci, bet tā ir realitāte – mēs visi esam saistīti un atkarīgi cits no cita. Pat ja mums tas nepatīk, mums tas ir jāpieņem. Visa cilvēku sabiedrība sadarbojas, ietekmējas, mēs esam atkarīgi no citu cilvēku darbībām. Mēs esam atkarīgi arī no visu pagātnes paaudžu darbībām. Visu, ko mēs ikdienā lietojam, ir veidojuši citi cilvēki. Mums tas ir jāspēj novērtēt un jāciena cilvēki, no kuriem ir bijušas un ir atkarīgas mūsu dzīves. Mēs esam atkarīgi no sadarbošanās, pat ja tas notiek neapzināti. Mēs esam atkarīgi no cilvēku solidaritātes."
(Baiba Krūmiņš-Grazzini)
[1] Baiba Krūmiņš-Grazzini dzimusi un līdz divu gadu vecumam dzīvojusi Latvijā, līdz Otrā pasaules kara laikā viņas ģimene emigrēja uz Vāciju, kurā pāris gadu viņa pavadīja bēgļu nometnēs. Tālāk Baibu ceļš aizveda uz Londonu, kur viņa pavadīja visus savus skolas gadus. Visbeidzot par Baibas dzīvesvietu jau ilgus gadus ir kļuvusi Itālija. Šī bija otrā reize (pirmā bija pirms trīs gadiem), kad viņa viesojās Latvijā: šoreiz arī piedalījās LMA rīkotajā konferencē.
0