Bibliotēka
24.08.2004

Mona un Unas saruna

Komentē
0
Saglabā

To rādīs nākotne

Sofokls «Antigone» (1334)

Una: «Atkal piedzimis?»

Mons: «Jā, visskaistākā un vismīļākā, «atkal piedzimis». Es ilgi domāju par šo vārdu mistisko nozīmi, noliedzot to reliģisko skaidrojumu, kamēr pati Nāve atklāja man šo noslēpumu.»

Una: «Nāve!»

Mons: «Cik savādi, mīļā Una, tu atbalso manus vārdus! Es manu arī šaubas tavā solī — priecīgu nemieru tavās acīs. Tevi mulsina un nomāc cēlais Mūžīgās Dzīves esamības atklājums. Jā, tieši par Nāvi es runāju. Klau, cik neatkārtojami skan šis vārds, kas jau kopš seniem laikiem radījis šausmas visās sirdīs — pārvelkot pelējumu visiem priekiem!»

Una: «Ak, Nāve, rēgs, kas pieēdas visās dzīrēs! Cik bieži un aizrautīgi mēs, Mon, prātojam par tās dabu! Cik neizprotami tā izrīkojas — kā klupšanas akmens cilvēka svētlaimei —, pavēlot: «Tik tālu, ne soli tālāk!» Tā patiesā savstarpējā mīla, mans Mon, kas dega mums krūtīs — cik veltīgi mēs sev glaimojām tās pirmajā izvirdumā, cerēdami, ka tās spēks augs augumā! Ak vai! Tai augot, mūsu krūtīs brieda bailes no ļaunās stundas, kura jau steidzās mūs šķirt uz visiem laikiem! Un tā ar laiku mīlēt kļuva sāpīgi. Toreiz naids būtu bijusi atpestīšana.»

Mons: «Nerunā šeit par bēdām, dārgā Una, — mana, mana uz mūžu tagad!»

Una: «Bet atmiņas par pagātnes skumjām — vai tad tās nav tagadējais prieks? Man vēl daudz kas ir sakāms par to, kas bijis. Visvairāk es degu nepacietībā uzzināt par tavu ceļu caur tumšo Ieleju un Ēnu valstību.»

Mons: «Vai mirdzošā Una kādreiz lūgusi savu Monu velti? Es visu sīki aprakstīšu — bet ar ko lai sāku savu dīvaino stāstu?»

Una: «Ar ko?»

Mons: «Jā, tu jau teici.»

Una: «Mon, es tevi saprotu. Nāvē mēs abi esam ieguvuši cilvēka tieksmi aprakstīt neaprakstāmo. Es neteikšu — sāc ar dzīves pārtraukumu, — bet sāc ar to skumjo, skumjo brīdi, kad tevi bija atstājis drudzis un tu ieslīgi bezelpas un bezkustīgā sastingumā, un es aizspiedu tavus bālos plakstus ar kaislas mīlas pirkstiem.»

Mons: «Vispirms, mana Una, pāris vārdos par cilvēka stāvokli šajā laikmetā vispār. Atceries, ka viens otrs no mūsu senču gudrajiem — gudriem dzīvē, ne pasaules vērtējumā — uzdrošinājies apšaubīt, vai vārds «attīstība» ir pareizais apzīmējums mūsu civilizācijas progresam. Visos tajos piecos vai sešos gadsimtos, tieši pirms mūsu bojāejas, pastāvēja laika posmi, kad uzplauka zināms spēcīgs intelekts, kas drosmīgi aizstāvēja tos principus, kuru patiesība atklājas mūsu aprobežotajam prātam tagad tik spilgti un acīm redzami — principus, kurieni būtu vajadzējis iemācīt mūsu rasei pakļauties dabas likumiem, nevis censties tos vadīt. Laika pa laikam poētiskais intelekts, kurš, kā mums tagad šķiet, bijis viscildenākais, ir spēris soli uz priekšu, lai apjēgtu neskaidro filozofisko domu un ieraudzītu mistiskajā nāvi nesošā augļa līdzībā skaidru norādījumu, ka cilvēks nespēja tikt galā ar zināšanām savas dvēseles bērnības stadijā. Un šie cilvēki — šie dzejnieki — dzīvoja un izzuda «lietpratēju», rupju pedantu nicināti, kas nepamatoti pieprasīja sev titulu, kuru patiesībā drīkstēja piešķirt tikai nicinātajiem, šie cilvēki — dzejnieki — alkaini, bet ne bezprātīgi domāja par senajām dienām, kad mūsu vajadzības bija tikpat vienkāršas, cik aizrautīgi bija mūsu prieki, par dienām, kad nepazina tādu vārdu kā izpriecas, tik daiļskanīga bija laime, domāja par apgarotām, cēlām un svētlaimīgām dienām, kad neaizdambētas upes skrēja pa neapcirptiem kalniem, dziļu mežu vientulībā, pirmatnējas, smaržīgas un neizpētītas.

Tomēr šie izcilie izņēmumi ar savu opozīciju tikai pastiprināja vispārējās jukas. Ak vai! Mēs esam nodeva visļaunākajai no mūsu Jaunajām dienām. Lielā «kustība» gāja vaļā (tas bija žargonvārds): izdzisis nemiers, morāls un fizisks. Māksla — Mākslas — ieņēma valdošo vietu un, iesēdušās tronī, saslēdza važās prātu, kurš bija dāvājis tām šo varu. Cilvēks līksmoja par iegūto un aizvien pieaugošo varu pār Dabas elementiem, jo viņš nespēja noliegt tās visspēcību. Savā iztēlē cilvēks iedomājās, ka ir Dievs, un viņu pārņēma infantila plānprātība. Spriežot pēc šīs slimības cēloņa, kā jau bija paredzams, viņu saindēja kaisle uz abstrakciju un sistēmu. Viņš sapinās vispārinājumos. Citu dīvainu ideju vidū iedzīvojās arī vispārējās vienlīdzības ideja; un, par spīti Dievam, par spīti pakāpenības likumu skaļajai brīdinošajai balsij, kas tik acīmredzami piemita visām Zemes un Debess lietām, notika kareivīgi uzbrukumi visurvaldošajai Demokrātijai. Pie tam šo Jaunumu neapšaubāmi radīja vadošais ļaunums — Zināšanas. Cilvēks nespēja gan zināt, gan pakļauties vienlaicīgi. Pa to laiku saradās neskaitāmas milzīgas dūmojošas pilsētas. Zaļās lapas sačokurojās no skursteņu karstās elpas. Skaistā Dabas seja tika izkropļota, tapa kā pretīgas slimības saēsta. Un es domāju, mīļā Una, ka pat mūsu snaudošais saprāts šai brīdī mums būtu licis apstāties. Taču tagad izrādās, ka, pateicoties savai greizajai gaumei, vai, pareizāk, aklai nevērībai pret tās audzināšanu skolās, mēs paši esam izrakuši sev kapu. Jo patiesībā tikai šīs krīzes laikā vienīgi gaume — ieņemot stāvokli starp tīro intelektu un morālo apziņu — īpašība, kuru nevarēja pilnīgi neievērot, tieši tagad vienīgi šī gaume būtu varējusi mūs viegli aizvest atpakaļ pie Skaistuma, pie Dabas un pie Dzīves. Bet, ak vai Platona tīri vērojošajam garam un cēlajai intuīcijai! Ak vai mūzikai, ar kuru, kā viņš pareizi uzskatīja, pietika pilnīgai dvēseles izglītošanai.* Ak vai viņam un mūzikai, jo tie abi bija tik izmisīgi vajadzīgi tieši tad, kad bija pilnīgi aizmirsti un nicināti! Cik patiesi teicis prātnieks Paskāls, kuru mēs abi tā mīlam! «.. que tout notre raisonnement se reduit a ceder au sentiment»**, un nebija izslēgts, ka iedzimta talanta jūtīgums, ja laiks būtu atļāvis, atgūtu kādreizējo pārākumu pār skolu aso matemātisko prātu. Tam tomēr nebija lemts notikt. Negausīgo zināšanu pāragri izaicināts, tuvojās pasaules vecums. Cilvēce to neredzēja vai, dzīvojot sparīgi, kaut arī nelaimīgi, izlikās neredzam. Taču, kas attiecas uz mani, Zemes hronikas iemācījušas mani uzlūkot lielākos postījumus kā atmaksu par civilizācijas augstākajiem sasniegumiem. Manī uzkrājušās nojautas par mūsu Likteni, salīdzinot vienkāršo un izturīgo Ķīnu ar arhitekti Asīriju, astroloģi Ēģipti un izveicīgāko no visām, visu Mākslu dumpīgo māti Nūbiju. Šo zemju vēsturē es ieraudzīju nākotnes stariņu. Triju pēdējo samākslotība bija lokāla rakstura slimība, un mēs redzējām, ka to ārstēšanā tika pielietotas vietējas iedarbības zāles; bet visai inficētajai pasaulei kopumā es nespēju neredzēt citādu atdzimšanu kā vien Nāvi. Es paredzēju, ka cilvēkam jāpiedzimst no jauna, lai viņš kā rase neizmirtu.

Tā nu tas bija, visskaistākā un visdārgākā, ka ik dienas mūsu dvēseles ietinās sapņos. Tā nu tas bija, ka nokrēslī mēs spriedām par tiem laikiem, kuriem bija jānāk, kad Mākslu rētotais Zemes augums pēc šķīstīšanās (jo tikai tā bija iespējams atbrīvoties no tās taisnleņķa neķītrības) no jauna tērpsies zaļojošās kalnu nogāzēs un Paradīzes smaidošajos ūdeņos un beidzot atvēlēs piemērotu dzīvesvietu cilvēkam: Nāves šķīstītajam cilvēkam, cilvēkam, kura nu jau cildenajam intelektam zināšanas vairs nebūtu inde, — izpirktajam, atjaunotajam, svētlaimīgajam un tagad nemirstīgajam, tomēr vēl materiālajam cilvēkam.»

Una: «Es ļoti labi atceros šīs sarunas, dārgo Mon, taču ugunīgā apvērsuma laikmets nebija tik tuvu, kā mēs cerējām un kā šis pagrimums, uz ko tu norādi, mudināja mūs cerēt. Cilvēki dzīvoja un mira katrs par sevi. Tu pats saslimi un iegūli kapā; un turp tava uzticīgā Una tev steidzīgi sekoja. Un lai arī gadsimts, kurš pagājis kopš tā brīža un kura noslēgums vēlreiz savedis mūs kopā, nespīdzināja mūsu snaudošo apziņu ar gausa laika nepacietību, tas tomēr bija gadu simtenis, mans Mon.»

Mons: «Labāk saki — punkts neapjaušamā bezgalībā. Neapšaubāmi, es nomiru Zemes vecuma plānprātības nomocīts. Mana sirds sagura no vispārējās kņadas un pagrimuma, mani sagrāba stiprs drudzis. Pēc dažām sāpju pilnām un daudzām murgainām dienām, tomēr piesātinātām ar ekstāzi, — kuras izpausmes tu kļūdaini uzskatīji par sāpēm, kamēr es ilgojos, bet nespēju tev to pateikt — pēc dažām dienām mani pārņēma, kā tu jau teici, elpas un kustības sastingums; tie, kuri stāvēja ap mani, to nosauca par Nāvi.

Vārdi ir kaut kas aptuvens. Šajā stāvoklī manas uztveres spējas nebija zudušas. Tas man ārkārtīgi atgādināja tādu cilvēka galēja miera stāvoklī, kad viņš, izstiepies visā augumā, nekustīgi guļot vasaras dienasvidu, sāk palēnām lavīties atpakaļ apziņā, pateicoties vienīgi izgulētajam miegam, ārēju kairinājumu nepamudināts.

Es vairs neelpoju. Pulsa nebija. Sirds bija apstājusies. Griba mani nepameta, bet tā bija nevarīga. Maņu orgāni bija neparasti aktīvi, lai gan dīvaini — bieži uz labu laimi apmainījās funkcijām. Nenormāls un pastiprināts taustes jutīgums. Rožūdens, ar ko tu savā maigumā slapināji manas lūpas līdz pēdējam brīdim, aizgrāba mani ar saldiem iedomu tēliem, ar ziediem — fantastiskiem ziediem, neaprakstāmi skaistākiem nekā jebkurš no vecās Zemes ziediem, un kuriem līdzīgi zied mums šeit apkārt. Plakstiņi, caurspīdīgi un bez asinīm, nebija pilnīgs traucēklis redzei. Tā kā griba bija uz laiku atcelta, acu āboli dobumos nespēja kustēties — taču visi objekti, kas atradās puslodes redzeslokā, bija vairāk vai mazāk skaidri saskatāmi; stari, kas krita uz acs ārējo tīkleni vai uz acs kaktiņu, radīja spilgtāku iespaidu nekā tie, kuri skāra tās priekšējo daļu vai iekšējo virsmu. Tomēr iepriekš minētajā gadījumā efekts bija tik nenormāls, ka es to novērtēju kā skaņu, liegu vai neharmonisku skaņu, tāpat lietām, kuras atradās man blakus, bija vai nu gaišāks, vai tumšāks ēnojums — liektas vai stūrainas formas. Tajā pašā laikā dzirde, lai arī zināmā mērā uzbudināta, nenovērtēja reālās skaņas ar precizitātes smalkumu. Taustes izmaiņas bija daudz izteiktākas. Sajūtas, ko tā izraisīja, tika uztvertas ar nokavēšanos, taču stūrgalvīgi saglabātas un rezultātā vienmēr izraisīja neaprakstāmu fizisku baudu. Tavu maigo pirkstu pieskāriens manu acu plakstiņiem — vispirms es tos ieraudzīju — ilgu laiku, vēl ilgi pēc tam, kad tie bija noņemti, — pildīja visu manu būtni ar neizmērojamu juteklisku baudu. Es saku, ar juteklisku baudu. Visas manas sajūtas bija tīri jutekliskas. Tas materiāls, ko maņu orgāni piegādāja pasīvajām smadzenēm, ne mazākajā mērā neatgādināja nelaiķes apziņas formas. Sāpju bija pavisam nedaudz; morālu sāpju vai baudas nebija nemaz. Tātad tavas nevaldāmas elsas plūda manā ausī visās sērīgajās modulācijās un tika novērtētas visās skumjā toņa variācijās; taču tās nebija nekas vairāk kā liegas mūzikas skaņas; tās nelika izdzisušajam prātam nojaust bēdas, kas bija šo elsu cēlonis; un lielās asaras, kas nepārtraukti krita uz manas sejas un stāstīja blakus stāvošajiem par salauztu sirdi, lika katrai mana stāva šķiedrai trīsēt vienā vienīgā ekstāzē. Tā arī patiesībā bija Nāve, par kuru šie apkārtstāvošie runāja godbijīgi, klusi sačukstoties — tu, mīļā Una, elsojot, skaļi raudot.

Viņi uzposa mani, lai liktu zārkā, — trīs vai četras figūras, kas aizņemtas slīdēja šurpu turpu. Šķērsojot mana redzesloka taisno līniju, tās uz mani iedarbojās kā apveidi; taču, staigājot man gar sāniem, es šos tēlus uztvēru kā griezīgu kliedzienu, vaidu vai kādu citu drūmu vardarbības vai šausmu, vai ciešanu izpausmes veidu. Vienīgi tu, tērpusies baltā, vijies kā mūzika visos virzienos ap mani.

Diena dzisa; un, tās gaismai dilstot, mani sāka pārņemt nenosakāms satraukums — nemiers, kādu izjūt gulētājs, kad viņa ausīs nepārtraukti atbalsojas skumjas realitātes skaņas — klusa tāla zvanu dziesma, svinīga, ar ilgiem, bet vienādiem pārtraukumiem, sajaukušies ar grūtsirdīgiem sapņiem. Klāt bija nakts un līdz ar tās ēnām smaga neērtības sajūta. Tā spieda manas lūpas ar kādu nejēdzīgu smagumu un bija taustāma. Vēl bija kāda gaudojoša skaņa, kas mazliet atgādināja tālu bangu šņākoņu, bet šī bija monotonāka; iestājoties pirmajam mijkrēslim, līdz ar tumsu pieauga tās stiprums. Pēkšņi telpā tika ienestas lampas, un šņākoņa turpmāk atkārtojās ar pārtraukumiem kā minētās skaņas bieži un nevienādi izvirdumi, tikai mazāk drūmi un neskaidrāki. Nospiedošā smaguma sajūta krietni vien atslāba; un no katras lampas liesmas (jo to bija daudz) manās ausīs nepārtraukti ieplūda vienmuļas skaņas motīvs. Kad tu, mīļā Una, pienāci pie manas gultas, kurā es izstiepies gulēju, viegli apsēdies man blakus un uzspiedi savas maigās smaržīgās lūpas uz manas pieres, manās krūtīs ietrīcējās, sajaucoties ar minēto apstākļu izraisītajām, tīri fiziskajām sajūtām, kaut kas ļoti tuvs sentimentam — jūtām, kuras pa daļai atbilda tavai patiesajai mīlai un bēdām, pa daļai novērtēja tās; taču šīs jūtas neiesakņojās rāmajā sirdī un patiesi šķita drīzāk ēna nekā realitāte, ātri izdzisa, vispirms galēja miera stāvoklī un pēc tam, kā iepriekš, pārvērtās tīri jutekliskā baudā.

Un tad no parasto maņu paliekām un jucekļa bija radusies sestā, pilnīga un nevainojama. Es nodevos tai ar mežonīgu sajūsmu — tomēr fizisku, tā kā saprāts nepiedalījās. Jebkāda kustība dzīvnieciskajā apveidā bija galīgi beigusies. Ne muskulis nenodrebēja; ne nervs neietrīsējās; ne artērija neiepukstējās. Bet likās, ka smadzenēs bija radies kaut kas tāds, par ko vārdi nespēja sniegt cilvēka kailajam saprātam jel neskaidru sajēgu. Ļaujiet man to nosaukt par gara svērteņveida pulsāciju. Tas bija cilvēka abstraktās Laika idejas morālais iemiesojums. Pateicoties šīs kustības — vai tādas kā šīs — absolūtajai vienveidībai, tika saskaņoti paši Debess ķermeņu cikli. Ar tās palīdzību es mērīju uz kamīna stāvošā un kalpotāju pulksteņu neprecizitāti. Tie skanīgi tikšķēja man ausīs. Visniecīgākās novirzes no pareiza laika — un šīs novirzes bija visurvaldošas — iedarbojās uz mani tieši tāpat kā abstraktas patiesības apgānīšana virs Zemes mēdza ietekmēt morālo noskaņojumu. Lai gan istabā nebija divu pulksteņu, kuru sekunžu rādītāju kustība sakristu, man tomēr nesagādāja nekādas grūtības paturēt prātā katra toņus un attiecīgās acumirklīgās kļūdas. Un šī — šī skaudrā, skaidrā, neatkarīgi pastāvošā laika sajūta — sajūta, kas pastāvēja (cilvēks nespētu iztēloties tās pastāvēšanu) neatkarīgi no jebkādas notikumu secības — šī ideja — sestā izjūta, dzimusi no pārējo pelniem, bija nemirstīgās dvēseles pirmais acīmredzamais un drošais solis uz Pasaulīgās Mūžības sliekšņa.

Bija pusnakts; un tu vēl aizvien sēdēji man blakus. Visi pārējie bija pametuši Nāves telpu. Tie bija ielikuši mani zārkā. Lampu liesmas raustījās; to es sapratu no monotono skaņu trīsām. Pēkšņi šīs skaņas sāka zaudēt savu stiprumu un skaidrību. Visbeidzot tās izplēnēja pavisam. Smarža izzuda no manām nāsīm. Apveidi vairs neietekmēja manu redzi. Smaga tumsa cēlās no manām krūtīm. Manam apveidam izskrēja cauri truls trieciens, līdzīgs elektrības strāvai, tam sekoja saskares pilnīgs zudums. Viss, ko cilvēks dēvē par sajēgu, saplūda ar vienu vienīgo esamības apziņu un vienīgo, kas paliek, — Laika sajūtu. Mirstīgo ķermeni beidzot satrieca nāvējošā trūdēšanas roka.

Tomēr uztveramība nebija zudusi pavisam; jo atlikusī apziņa un sajūta nodrošināja dažas tās funkcijas ar letarģisku intuīciju. Es apzinājos tās drausmīgās izmaiņas, kuras uztvēra mana āda, un, gluži kā cilvēks sapņojot reizēm nojauš kāda klātbūtni, kurš noliecies pār viņu, tā es, mīļā Una, vēl aizvien neskaidri jutu, ka tu sēdi man blakus. Tāpat, kad pienāca nākošās dienas pusdienlaiks, es nojautu kustības, kas aizveda tevi no manis, kas ielika mani zārkā, kas novietoja mani līķratos, kas nesa mani uz kapu, nolaida mani tajā, kas uzbēra man virsū smagu kapa kopu un kas pameta mani tumsai un iznīcībai, skumjajam un svinīgajam miegam kopā ar Tārpu.

Un šeit, cietumā, kurš glabā pavisam maz noslēpumu, aizritēja dienas, nedēļas un mēneši; un dvēsele savā šaurībā vēroja katru aizplūstošo sekundi un bez piepūles fiksēja tās lidojumu, bez pūlēm un bez mērķa.

Pagāja gads. Esamības apziņa ar katru stundu kļuva neskaidrāka, un vietas apziņa nelikumīgi piesavinājās tās stāvokli. Esamības ideja saplūda ar vietas ideju. Šaurā telpa, kas cieši apņēma to, kas kādreiz bija ķermenis, tagad pārtapa pašā ķermenī. Beidzot, kā tas reizēm notiek ar gulošu cilvēku (Nāvi var iztēloties vienīgi ar miega pasaules palīdzību), beidzot, kā tas reizēm notiek ar cilvēku dziļā miegā, kad pāri slīdoša gaisma viņu pamodina, tomēr atstāj pusietītu sapņos, — tā pie manis, ieslēgta ciešos Ēnu apkampienos, atplūda gaisma, kurai vienīgajai piederēja vara pamodināt, — nebeidzamas Mīlas gaisma. Ap kapu, kurā es tumsā gulēju, darbojās cilvēki. Tie svieda ārā miklo zemi. Virs maniem sairušajiem kauliem uzgula Unas zārks.

Un atkal viss bija pamests. Neskaidrā gaisma tika izdzēsta. Tikko jaušamā vibrācija norima, iestājās pilnīgs miers. Putekļi atgriezās pie putekļiem. Tārpam vairs nebija barības. Esamības sajūta beidzot bija pilnīgi izzudusi, un tās vietā — visa vietā — vareni un mūžīgi valdīja patvaldnieki Vieta un Laiks. Tam, kas nebija, — tam, kuram nebija apveida, — tam, kuram nebija domu, — tam, kas neuztvēra, — tam, kurš bija bez dvēseles, bet no kura vielas arī nebija labuma, — visam šim nekam, tomēr visai šai nemirstībai kaps vēl bija mājas un grauzējas stundas — draudzenes.»

No angļu valodas tulkojusi Baiba Jansone.

* Platons «Valsts» (2. un 3. grāmata): «Kāda tad būs šī audzināšana? Vai tad viegli ir atrast labāku par to, kas sen jau ir atrasta? Ķermeņiem treniņš, garam mūzika.

— Bet, Glaukon, vai audzināšana ar mūziku un daiļām mākslām nav tāpēc tik svarīga, ka ritms un harmonija dziļi iespiežas cilvēka dvēselē, tur labi iesakņojas? Jauka un daiļa tad kļūst labi audzināta dvēsele, jo tajā ienācis daiļums, ja tas tā nav, tad notiek pilnīgi pretējais…»

** «.. ka viss mūsu saprāts atkāpjas jūtu priekšā» (franc.)

Edgars Alans Po

Edgars Alans Po (Edgar Allan Poe), amerikāņu dzejnieks un īso stāstu meistars dzimis 1809. gada 19. janvārī Bostonā. Viņa vecāki bijuši ceļojoši aktieri. 1810. gadā mirst viņa tēvs, Deivids Po, un pēc...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!