Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Dzeja
04.07.2014

Mirst mana pasaku govs

Komentē
4
Saglabā

* * *
it kā steigas vairs nav
it kā esmu vēl mājās
būs rītu atkal putns pie loga
es viņa acīs niršu

tad viņš atkal vīs ligzdu
es lūkošu palīdzēt viņam
rokas pret debesīm ceļot

vēl zibeņo rietumos kāvi
drīz austrumu pamale mēļa

 

* * *
kas ar to notikumu
kur viņš palika bēga
sētas miets ceļa olis neaizsviests
grauds neiesēts liesma neaizdegta
es nezinu tikai prasu
kur uz kurieni tu iesi ja neaiziesi
iespējams tu vari lidot kā toreiz
tu vari būt dziļā miegā bet es tevi redzu
plūst upes pāri apskalo jā tu tur esi
kā man tev pietuvoties ko teikt
vai es jautāju nezinu
vienkārši skatos uz tevi

vectēvs rok grāvi
viņam ir siltas tik siltas tās rokas
es viņas redzu lūdzu paliec ar mani

 

tekstūras orķestrim degošas klavieres un zirgs?

1.
vai tā vīzija ceļš
putekļi čigāni zirgs
pirks pirks nenopirks
rakstīsi kamēr rokai ko tirpt

ko skaties komponē vaidus žēlabu flauta jau skan
dzejnieki sakāpa tankos un brauc
es tev divas loģikas sūtu pa pastu
samaksās pianists ebreju naudā
rīt būs pasaules karš re paskat jūra jau viļņojas prom
jā tā ir vīzija ceļš putekļi ceļas orķestris nāk
bet tu neņem neņem no viņa neko...

lai steidzās pianists lai zirgu šāviņš trāpa
lai kārpās savās zarnās lai traktors uzbrauc sunim
lai visu to vēl aizrakstu jums garām
jo orķestris man prieks par to
vēl saldu saldu pienu dzer

ko domā lopiņš deg jau tas
ko vīrs no liesmām dzied jau brēc
kur ripo rati neapstāj to nesaka man klavieres
ko neguļ nakti nomods murgs
plīst sirds tik stāvs tas kalns
nē tu tikai lūdzu nepieraksti to

 

2.

kā uzmanīgi mīlēt visus kā pazīt viņus kas tie tādi
kā labāk nemīlēt tos it nemaz
un ja nu tur kāds viltus jēzus un ja nu tur tas tēlo mani
kā gribas mīlēt tikai zirgus...

ko nevar redzēt ugunī ko neizzīlēt reģim iekšās pat visas zarnas atšķetinot ko druīds nesaprot  kad rīkli nelaimīgam griež  
ko viņa asins neizglābj ne purvā lāstā nenoslēpj
to visu aizrakstu jums garām
ko nervi čigānam līdz stīgās ko lūgsna laiku nenotur
kur aiztek strauts jo nezinām to visu aizrakstu jums garām

tad izvemt atmiņas lai gļēvi bēgot
var izliet vīnu robežupē
kliegt visu nakti bailēs brēkt
cik visa sirds ir pilna mēslu

es varu glaimot varu draudēt tirgoties tas nelīdz
deg zirgs un klavieres un rati brauc man virsū
un bārda deg un dzejoļi jau steidzas bēgt
pamostoties paziņot lai manus sapņus nemodina

bet priekšā kalns un baisas klintis galva reibst
bet it kā ceļš tur it kā tiešām
jau redzu eņģeli to ejam tas ratus velk un vīru
bet ratos klavieres es skaidri redzu
deg ar lielu liesmu it kā tā
un galva pārstāj reibt

 

* * *

dieva (izrunā kā - ieva)

1.
Dveš dieva redzēs redzēs ko teiks
nezinu pagaidi kur (?) bērns kliedza
uz kurieni gāja ko atkal kāpēc
viņa ir māte krūtīs saskābis piens
es nezinu tāpēc prasu
ārprāts bet tu vairs nedzirdi
sniegs

ja dieva nāci kā nemiers cik neaicināta tu esi
dieva tev nekad nav bijis žēl manu putnu pat naktī nē
dzer pati savu pienu sūc no savām krūtīm
dieva zinu tu mani radīsi un pārradīsi no jauna
un būšu vistuvāk aiz tiem garaiņiem kuri ceļas no tevis
vistuvāk aiz muguras pilnas sviedru
drīz jau sasalušo mūžīgo sviedru

cik neejams ceļš tik tu esi
nesveicināma nelasāma nepiesaucama
staro un plaukst it viss kam tu nepieskaries
cik laimīgi ir tevis neredzējušie
aklie un kurlie visi kropļi no viņpus upes
tie izslāpušie un izkaltušie miroņu kauliem piebāztām kabatām
tā varētu būt visskaistākā zeme kurā es neesmu bijis
kuru nekad nesasniegšu kuras krastu tikai nojaušu
naudas un avīžu nenolādēta zeme bez dievas patvaļīgās
paštaisnās gandrīz visu redzošās acs

zeme zeme bezzemes zeme bezdibens debess
samet savas kaķu kakas samet saslaukas un ziemeļaukas samet samedī un maisi un vem vem pievem klāt atmiņas un asins manas bet ja pietrūks sazodz vēl nozodz visu atmiņas un dejo smej cik dzīve beidzot īsta jā kad gribot laimi pielūdz nāvi

2.
sadedz tu miesas un asinis sadedz tu miesas un asins piens un asins sadedz sadegot smirdi kad snieg nē tu nespēj sadegt ilgi tu dedz bet nesadedz tavas acis lielās acis cauri ugunij skatās kur viņas skatās es gribu zināt kur un es nezinu ka viņas skatās uz mani

caur acīm saskatu sevi kamēr vel deg viņas ķermenis plati atvērtās izvalbītās acis spoguļmelnas acis nedeg nesadeg jau trešo dienu tu dedz bet acis nedeg kas ir acis kas ir tajās mirušajās acīs nē tur nav uguns nav gaisma nāve mierīgi liela bezgalīga nāve kurā skatīties dieva tavas acis ir tukšums mans atspulgs viņās ir tukšums pirmvērtība ne kustība melnums un spozme degošs un nesadegošs sākums sniegs krīt šajā sākotnē un neaizsnieg viņu iespējas kurām kaut kad vēlāk būs nozīme no kurā radīsies jēga jēga kur dzemdinās prieku dusmas kokus klintis to nojaušamo viņpus upes krastu snieg dieva skatās un snieg snieg snieg

esmu tevi sitis kad tu man uzbruki esmu tevi ievainojis esmu bāzis rokas tavās smirdīgajās tumšajās asinīs un raudājis kliedzis neapvaldāmi neiemierināmi
kaut kas bija noticis kaut kas bija skanējis tevī kāpēc es dzirdēju saucienu vienu tikai vienu vārdu es dzirdēju savu vārdu no tevis kaut kur no tevis dziļumiem iekšpuses jā es saprotu vārdi nāk tikai no iekšpuses jebkura skaņa ir iekšpuses skaņa jebkura vārda mājas un sava rīta gaidošā vieta ir iekšpuse kurā nekad neesmu bijis kurā neviens nekad nav bijis un es nesapratu kāpēc dzirdu
vieta kurā es nekad neesmu bijis vieta kurā es nekad neesmu bijis
iztek piens un sēkla iztek sasalušā zemē...
es nekad tur nepiedzimu…

* * *
kāpēc tu klusē govs un nemierīgi skaties tālumā?
vai tu dzirdi jau kā nažus trin ?
tu neēd vairs tikai vēro pārlaid savu skatienu
sienām griestiem un grīdai
noglāsti visu kas bijis tev līdzās šo laiku un atvadies lēnām
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
tik silts kā tavs piens pie debesīm mēness saldi pienainais tu
tu vēl gribi iebrist upē līdz krūtīm un padzerties laiku kas aizplūst

un esi rāma lūdzu esi tik mierīga kā šis mierīgais novembra vakars
es tev paņemšu ceļa maizīti līdzi un glāstīšu muguru tev
esi tik lūdzu mierīga un nebaidies lūdzu jo
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
tagad mums jāiet seko man līdzi kur gaida

es jūtu tu drebi nervi kā stikli dur tevi
arvien biežāk un biežāk tu piekūsti jau
un apstājies nespējot paiet tu raudi un  
skaties uz ceļu zem kājām savu silto un zināmo ceļu
 jo nekad tu nebūsi viņā ne uz ganībām mājām
ne pie tiem kas bija tev mīļi jo
rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks
 un būsim jau galā es apķeršos tavam
siltajam siltajam kaklam un aizgūtnēm kliegšu no sāpēm
tavas lielās un skumjās acis pielīs ar asarām manām
 un tālumi aizmiglosies pār ceļu pār tevi
jo rudens ir kaujamais laiks rudens ir kaujamais laiks

* * *

kamēr debesu ceplī pasaka atdziest
mirst mana dzeju dodošā pasaku govs
cik sniegbalti riebīgi atmiņas sadeg
ārprāts kā uguns mūžīgā tagadne cērt

to nevar vairs izslaukt nokavēts rudens
saskābst veļu bļodiņās piens
rudzos un rokās peld visi vērdiņi brīvie
nē nevaru iziet rītausmā kaili trūkst drosme
patiesi gribas zilzaļu vakaru mīlēt
un nelūgt ieaijā itin nevienu
rītu būs sūtra šodien neatnāk govs
visiem mīļums ir skarbs mirst govs

 

* * *
viss mijas no pēdas uz kurpi
skrapst nagi un  atslēga amsterdamā
kalāčos atveras durvis
tik pastnieki nemostas rītausmā tavā

dvašu pūt ķer ķeņģi lido putniņš
kurpe  tik mijas un graužas  
stabule nedodas rokās
jo  tu esi izmucis teļš
kuru ķer kamēr  mirst
tava pasaku govs

* * *
ir kad mēs pietuvojamies kodolam
kad beiguši virpuļot centrbēdzes detaļu meklēšanā
skrandu drupaču ielāpu sanatoriju ēnās
kad sarakstīts viss nepieciešmais lai
uzrakstītu galveno to nulli to no kā
viss sākas un kur atgriežas kur
govs piedzimst un kur viņa mirst
kur viņu mīl un kur viņu ved uz nokaušanu
kur viņai asins jau gāžas no sirds
tekstu kuru ir tik neiespejami rakstīt
tekstu kurš tik ilgi vairījies tapt
dieva šodien man tas tev jāuzraksta
tieši šodien mūsu mīlestība tiek iesakņota
zemē un debesīs visu debesu un zemes
 iemītnieku apziņās karmās un iedzimtībās
ikvienā pasaules fotogrāfijā un mūzikā
šodien man tevi ir jānoglāsta pēdējo reizi un
lēni jādur tevī uzmanīgi meklējot tavu sirdi
jo mūsu sāpes pirms brīža jau beidzās..
tagad esam tik cieši kopā uz šī ceļa
baltā smilšainā ceļa netālu no tā soliņa
uz kura reiz sēdēja mani vecvecāki
toreiz kad zilajās debesīs kaut kur augstu
 ieaurojās ziemeļvējš un apmeta dīvainu loku
to varēja pat redzēt un toreiz
tu mana mīļā mīlā dieva biji tikko piedzimusi
un es tev dziedāju dziesmu
tagad dzied klusums tavas lielās melnās acis
mana roka tevī ar nazi uz sirdi kurā
klusums ir centrālā daļa poēma klusums par tevi

 

Tēmas

Gaiķu Māris

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!