Festivāls "Komēta" Daugavgrīvas cietoksnī notiek jau trešo gadu, es uz to dodos otrreiz – tātad esmu savējais, kometiānis. Apmēram tāda doma pazib man prātā, kad piektdienas vakarā izkāpju no autobusa, lai kājām nomērotu atlikušo gabalu līdz apdrupušajiem nocietinājumiem, ko lēni, bet pārliecinoši sev atkaro daba.
Man plecos ir lielā tūristu mugursoma, taču nav telts, jo vakarā pirms festivāla atklāju, ka tā ir bezvēsts pazudusi. Ir karsti un smagi, tāpēc atstāju datoru, uz kura vēlāk taps šis raksts, festivāla ofisā (tas ierīkots vienā no nedaudzajām puslīdz funkcionālajām celtnēm teritorijā) un meklēju vietu, kur nomesties sēdus – tāda atrodas pie Akadēmijas skatuves, kur uzstājas nigēriešu-britu dzejnieks Gabriels Akamo. Drīz vien saprotu, ka šajā karstumā un gurdenumā dzeju uztvert nespēju, tādēļ dodos apstaigāt teritoriju – man ir pāris stundas laika, līdz ieradīsies draudzene ar telti, un šīs stundas ar mugursomu kaut kā jāpārcieš.
Te iekrītu savas atmiņas slazdā: pagājušā gada "Komēta" bija viens no skaistākajiem vasaras piedzīvojumiem, un es gribu no jauna atgriezties pie tās pārsteiguma un brīnuma sajūtas, kaut labi zinu, ka pieredzes pirmreizīgums un atmiņa pērno zāli ir vērtusi zaļāku nekā tā bija, un taisnība ir vienam no maniem mīļākajiem rakstniekiem Heinriham Bellam, kas grāmatā "Ar klauna acīm" rakstīja apmēram tā: "mirkļi ir jāatstāj mierā, tos nevajag atkārtot". (Citēju pēc atmiņas, tātad neprecīzi.) Cietoksnis arvien ir mākslinieciski, pārdomāti un saudzīgi iekārtots, pilns ar draudzīgiem cilvēkiem un nesteidzīgumu, taču liekas, ka visa ir mazāk. Piemēram, skatuves: to pagājušajā gadā bija par divām vairāk. Tomēr nolemju neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, jo cilvēki vēl tikai ierodas un zinu, ka "Komēta" pa īstam ieskriesies vien sestdienas vakarā.
Aplūkoju izstādi par bēgļu nometni, stikla instalācijas vienā no pagrabiem, atrodu cirka skatuvi, kurā šobrīd nekas nenotiek, un atgriežos pie Akadēmijas skatuves – tur ar runu uzstājas amerikāņu tumšādainā aktīviste, mūziķe un vēl citu titulu īpašniece Akua Naru. Viņa runā par mākslu, pārmaiņām sabiedrībā un daudz ko citu, nepiespiesti lēkājot no temata pie temata. Naru cenšas veidot diskusiju ar publiku, acīmredzot neesot informēta par latviešu iedzimto kūtrumu. Tiesa, te ir ne tikai latvieši – dzirdu gan angļu, gan krievu, gan dāņu un citas valodas. Tas pats sakāms par publikas vecumu – zīdaiņi, bērni, padsmitgadnieki un tā tālāk līdz pat sirmgalvjiem. Tie ir ļaudis, kas novērtē "Komētas" vēstījumu un iniciatīvu, jo šis festivāls nav par mūziku, izglītošanos vai ko citu vienā vārdā ietērpjamu – tā ir vēl ne līdz galam definēta utopiska alternatīva kustība tam, ko vienkāršoti varētu dēvēt par amerikāņu sapni. Un varbūt, ka šo utopiju definīcijās iecementēt arī nevajag – vienīgās pārmaiņas, uz ko cements ir spējīgs, ir sadrupšana, Daugavgrīvas cietoksnis to labi zina.
Drīz ierodas draudzene ar telti – to uzslejam tik tālu no skatuvēm, cik vien var, cerot uz naktsmieru. Sāk jau tumst, steidzam noskatīties cirka mākslinieku priekšnesuma beigas (daļa no artistiem te bija arī pagājušajā gadā) un tad pa logu ierāpjamies "Higgs Boson" skatuves ēkā (tā varbūt reiz bija noliktava vai kāda cita plaša un nenosakāma pielietojuma celtne). Nav īsti skaidrs, vai šie logi ir paredzēti kā vēl viena ieeja, tomēr pa durvīm iekšā netikt: ēka ir stāvgrūdām pilna ar dažādu kailuma pakāpju ļaudīm, uzstājas jau iepriekš dzirdētā Akua Naru, šoreiz kā mūziķe; viņas harisma iekustina pūli, drīz zem mūsu kājām nokrakšķ koks – kaut kas ir ielūzis, taču tas netraucē, tikai deju solī šūpo ķermeni augšup-lejup. Galvenais, lai nenokrīt pie pretējās sienas iekārtais spogulis, kas dara tāpat: augšup-lejup. Kļūst par karstu, un es izeju ārā atvilkt elpu, pēcāk vēl paspēju iespraukties uz divām pēdējām dziesmām.
Pēc koncerta vēlreiz apstaigāju teritoriju – ir satumsis un malu malās spīguļo lāzeri, lampiņas, spoguļi, luminiscējoši pavedieni un citi spīguļi. Nevar neuzņemt selfiju telpā ar zaļajiem lāzeriem, domāju bildes no šīs telpas būs instagramā vismaz pusei no festivāla apmeklētājiem, jo maģiskais Mēness aptumsums, kas tik ļoti piestāv šim brīdim, ar telefona kameru nav notverams.
Šoreiz (atšķirībā no pagājušā gada) zinu, ka "Komētai" ir arī programma, tiesa, atrodu to tikai angļu valodā. Informācija, kas pie izstādēm un citviet lasāma latviski, skan drusku neveikli, it kā ātrumā pārtulkota no angļu valodas. Tas it kā netraucē, jo informācija adresātu sasniedz, tomēr drusku kaitina.
Nolemju neizlādēt visus spēkus pirmajā festivāla dienā, jo labākais nāks rīt, tomēr gribu paspēt uz, liekas, aktuālāko pašmāju andergraunda grupu "Ņikto", ko Rīgas bāros nav izdevies noķert. Viņi sāk ar novēlošanos, "Higgs Boson" ēka un teritorija ir skrajāka, nekā iepriekš – cilvēki devušies pie miera tepat vai uz savām ērtajām guļamistabām Rīgas dzīvokļos. Ne kafija, ne alkohols šoreiz glābt mani nespēj, un no koncerta aizeju pirms beigām, jo saprotu, ka acis turu ciet ne tādēļ, ka tā ērtāk dejot, bet tādēļ, ka vairs tikai pa pusei esmu nomodā. Iemigt traucē nevis Mēness vai debesīs svīstošā gaisma, bet gan tropu karstums. Tas nav tuvs manai kūtrajai latvieša dvēselei.
0