Raksti
02.09.2013

Minoritāšu skolas

Komentē
0

Pēdējie gadi iezīmējas ar interesantu tendenci – populārākas kļūst mazākumtautību skolas. Agrāk – kopš 80. gadu beigām un 90. gadu sākuma pakāpeniski pieauga latviešu skolu popularitāte. Ne tik sen – 2005./2006. mācību gadā arī Rīgā pirmoreiz izlīdzinājās skolēnu skaits skolās ar latviešu mācību valodu un mazākumtautību skolās [1]. Dažos tuvākajos gados tendence nostiprinājās, sasniedzot visaugstāko rādītāju – 50,51 % skolās ar latviešu mācību valodu 2008./2009. mācību gadā [2].

Tomēr jau 2011./12. mācību gadā mazākumtautību skolas atkal bija kļuvušas populārākas par latviešu skolām [3]. Iepriekšējā mācību gadā latviski mācījās nu jau vairs tikai 49,6 % parasto skolu audzēkņu.

Protams, mēs zinām, ka Rīgā etnisko latviešu skaits joprojām nesasniedz pusi. Tomēr tendence palielināties latviešu skolās sūtāmo bērnu īpatsvaram bija acīmredzama jau kopš 90. gadu sākuma, bet tad tā pārtrūka. Kas par lietu? Varbūt latviešiem Rīgā dzimst mazāk bērnu? Vai tās ir sekas latviešu bērnudārzu trūkumam Rīgā? Vai ir mainījusies mazākumtautību vecāku attieksme pret skolām latviešu valodā? Vai te redzam kaimiņvalsts politiskās ietekmes pastiprināšanos? Vai varbūt par labu mazākumtautību skolu izvēlei kalpo tas, ka kopš izglītības reformas arī šajās skolās bērni samērā labi var apgūt latviešu valodu?

Viszemākais latviešu procentuālais īpatsvars ir uzņemts pirmajās klasēs 2007./2008. mācību gadā. Līdz ar to arī tagad šie bērni, kas nu jau ir pabeiguši 6. klasi, tikai 46 % gadījumu izglītību iegūst latviski. Bet vispār tendence vairāk nekā pusi bērnu sūtīt mazākumtautību skolās ir sākusies vēl divus gadus pirms tam – 2005./2006. mācību gadā. Atsaucei – 2004. gadā tika veikta izglītības reforma, paredzot, ka turpmāk visās vidusskolās neatkarīgi no realizētās programmas latviski ir jāapgūst 60 % visu mācību priekšmetu. Taisnības labad jāpiebilst, ka šie gadi lielā mērā sakrīt arī ar bērnudārzu rindu samilšanas laiku.

Pēdējos gados pirmklasnieku sadalījums ir nostabilizējies ap 48 – 52 % atzīmi. Tātad, lai gan, norimstot neapmierinātībai par izglītības latviskošanu, arī vecāki biežāk ir atsākuši savus bērnus sūtīt latviešu skolās, tomēr izvēle par labu latviešu skolai nav atgriezusies pirmsreformas līmenī.

Latviešu valodā izglītojamo proprocija palēnām pieaug pēc 6. klases, un 12. klasi gandrīz nemainīgi pēdējos gados beidz apmēram 54 % visu Rīgas skolēnu. Tātad daļa vecāku izvēlas apvienot sākumskolas izglītību dzimtajā valodā, vēlākajos mācību gados bērnu pārceļot uz latviešu skolu.

Gan Latvijā, gan pasaulē arvien izteiktāk sevi piesaka ideja par iekļaujošo izglītību. Parastajās skolās arvien vairāk tiek aicināti mācīties bērni, kuri iepriekš tika novirzīti uz speciālajām skolām – bērni ar invaliditāti, citiem traucējumiem. Arī sabiedrības politika ir virzīta uz integrāciju. Tādēļ, lai arī politiski un vēsturiski saprotama, atsevišķu izglītības plūsmu pastāvēšana sāk izskatīties arvien anahroniskāk. Bērni, kuri mācās nošķirtās, specializētās skolās, ir vairāk pakļauti izstumšanas riskam pieaugušā vecumā. Šeit pat nav nepieciešama atsauce – Latvijā zems latviešu valodas zināšanu līmenis ir viens no iemesliem, kādēļ mazākumtautību pārstāvju vidū bezdarbs ir augstāks nekā atbilstošās demogrāfiskajās grupās latviešu vidū. Nošķirtā izglītības sistēma apgrūtina Latvijas ekonomisko izaugsmi, jo daļa darbinieku vāju valodas zināšanu dēļ nevar strādāt tik augstā līmenī, cik ļautu viņu garīgais potenciāls. Sekas ir redzamas arī politikā. Latviešu un latviskajā vidē integrēto mazākumtautību politiskā izvēle arvien skaidrāk ir sadalās pa konservatīvo un liberālo vērtību šķautni, bet mazākumtautību grupā joprojām dominē etniskie principi. Svarīgs ir sadalījums – "viņi" pret "mūsējiem". Sadalījums, kurš ir neproduktīvs, jo Latvijā kopumā tomēr stabili pieaug latviešu sabiedrībā integrēto īpatsvars.

Manuprāt, par kļūdainu ir uzskatāma līdzšinējā politika – ierobežot mazākumtautību skolas. Ierobežojumi un latviešu valodas lomas palielināšana tajās gan dod zināmu efektu, tomēr rada arī pretestību. Kā jau sagaidāms no jebkuras spēka politikas, vide tajās iegūst Latvijas iedzīvotāju vairākumam permanenti naidīgu nokrāsu. Tādēļ vispirms būtu jāmainās standarta skolām (turpmāk latviešu skolas saukšu tieši tā). Šobrīd, mācoties standarta skolās, tiek piedāvāta tikai totāla iekļaušanās latviešu sabiedrībā, iepazīstoties ar latviešu kultūras mantojumu un ar latviskā dzīvesveida tradīcijām. Standarta skolās tiek mācīta latviešu folklora, darbojas kori un deju kolektīvi. Iespējas apgūt krievu valodu ir diezgan virspusējas – katrā ziņā,  mācoties 12 gadus standarta skolā, spēja rakstīt krievu valodā bez kļūdām ir samērā reti sastopams izņēmums, ne likumsakarība.

Ja es būtu krievs, es nejustos ērti ne pats mācoties tādā skolā, ne sūtot tajā savus bērnus. Kurš gan negribētu, lai viņa bērns labā līmenī apgūtu savu dzimto valodu, spējot tajā gan lasīt, gan bez kļūdām rakstīt, lai zinātu manas tautas kultūras vēsturi un aktualitātes? Tādēļ es pat esmu zināmā mērā pārsteigts, ka tik daudzi vecāki tomēr izvēlas standarta skolas.

Pavisam citādi būtu, ja mans bērns varētu apvienot izglītības iegūšanu latviski, integrēšanos latviešu sabiedrībā ar savas kultūras sakņu izzināšanu. Tad nu gan bez lielām pārdomām es sūtītu savu bērnu standarta skolā. Līdzīgi kā gadījumā ar invalīdiem – tiklīdz skola ir pielāgota bērna specifiskajām vajadzībām, tā visi apsvērumi liek izmantot šo iespēju.

Jā, visefektīvākais risinājums būtu atvērt latviešu skolas, padarīt tās interesantākas krievvalodīgiem bērniem (un viņu vecākiem). Neredzu iemeslu, kādēļ standarta skolā trešdaļa skolēnu nevarētu būt mazākumtautību izcelsmes. Kā to panākt? Tas, protams, ir jautājums latviešu skolu direktoriem un mācību personālam, kam šodien izglītības sistēmā tiek dotas itin plašas pilnvaras noteikt mācību saturu skolā.

Vispirms, sākot mācības vai pārnākot no mazākumtautību skolas, es ieteiktu piedāvāt fakultatīvus bezmaksas pulciņus, kur līdz pietiekamam līmenim var uzlabot savas latviešu valodas zināšanas. Tāpat nepieciešama būtu arī iespēja apmeklēt fakultatīvas dzimtās valodas stundas. Literatūras stundu ietvaros es ieteiktu mainīt veidu, kā tiek runāts par folkloru. Šobrīd tajā plaši tiek aplūkotas latviešu tautas tradīcijas, bet mēs neko daudz neuzzinām pat par lietuviešu, lībiešu vai igauņu folkloru. Arī krievu, baltkrievu, poļu un ebreju folklorai standarta vispārizglītojošā latviešu skolā būtu vieta. Galu galā, krievu kultūrā ir daudz paralēļu ar latviešu kultūru, kuru izzināšanu ļautu labāk saprast arī latviešu dzīvesziņu (krievi ir vieni no latviešu tuvākajiem radiniekiem, uzreiz aiz lietuviešiem un baltkrieviem). Vēršot skolēnu uzmanību ne tikai uz latviešu tautasdziesmām, bet uz tautas mantojama kā tāda izzināšanu, gan tiktu iegūta labāka izpratne par pasauli, gan palielinātos savstarpējā sapratne, attīstītos savstarpēja cieņa starp radniecīgajām Latvijas tautām. Mazākumtautību bērniem varētu piedāvāt iespēju sagatavot prezentācijas par viņu personīgajiem kultūras mantojumiem, tā gan liekot pašiem papildināt savas zināšanas, gan sniedzot klasesbiedriem plašāku redzesloku. Jāatceras, ka krievvalodīgie nav tikai krievi, bet bieži viņi pārstāv dažādas citas tautības, piemēram, lielai daļai ir somugru senči. Tā gan latvieši mazāk uztvers krievvalodīgos kā vienveidīgu, naidīgu masu, gan arī paši krievvalodīgie varēs labāk apzināties savas saknes, kuras pašlaik neatbalsta ne Latvija, ne Krievijas propaganda, un arī pašā Krievijā tas netiek attīstīts pietiekamā mērā. Manuprāt, Latvijai ir tikai izdevīgi, ja krievvalodīgie paši uz sevi neskatās kā uz vienveidīgu, Latvijai naidīgu masu, bet apzinās savas dziļākās saknes, līdzīgo un atšķirīgo no Latvijas un latviešiem. Tas noņem gan naidu, gan padara harmoniskāku pašu cilvēku un sabiedrību.

Skola ir viens no būtiskākajiem sabiedrības veidotājiem. Tā parāda, kā mēs izskatīsimies nākotnē. Pagaidām mēs turpināsim līdzināties divkopienu valstij. Un tā nav patīkama perspektīva.

 

[1] Neskaitot speciālās skolas

[2] Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments (2010). Pārskats par izglītības iestāžu darbību 2009./2010. http://www.iksd.riga.lv/upload_file/IKSD_pievienotie/Statistika/parskats%2009_10_labots.xls

[3] Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments (2013). Pārskats par izglītības iestāžu darbību 2012./2013. http://www.iksd.riga.lv/upload_file/IKSD_pievienotie/0_2013/2013_03/Parskats%202012_13.xls

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!