Redzējumi
05.02.2016

Mīlestība ar nosacījumiem

Komentē
21

Bērnībā vasaras pavadīju pie vecmammas mazā miestiņā Latvijas otrā galā. Kamēr mums nebija mašīnas, lai nokļūtu no Kurzemes vidus līdz Sēlijas nomalei, bija jāizcieš vairāku stundu brauciens ar pārsēšanos Rīgā un nepārtraukts nelabums ikarusā. Iepretim vecmammas mājai pāri ielai bija balta ķieģeļu luterāņu baznīca, tajā dzīvoja mācītājs un visi viņa daudzie bērni, kuru skaits ar katru otro vasaru auga. Es un mana māsa ar viņiem ātri sadraudzējāmies. Tieši viņu mājās ļoti praktiskā veidā piedzīvoju to, ko sauc par beznosacījuma mīlestību. Mani ļoti vilināja mazpilsētas idille, naivums un pēkšņums, ar kādu viņi mani pieņēma savā ģimenē. Vienmēr esmu domājusi, ka man ļoti paveicās ar to, ka pirmā saskarsme ar baznīcu bija nevis garlaicīga sēdēšana baznīcas solā, bet gan spilgta draudzība. Vēlāk es visās draudzībās meklēju kaut ko līdzīgu šai – dalīšanos it visā, grandiozu plānošanu, neprātīgas ekspedīcijas, pieticību, abpusēju pieķeršanos un nodomu tīrību. Iespējams, tāpēc es vienmēr esmu meklējusi tieši kristiešu sabiedrību.

Vecāki nekad līdz galam nesaprata manu aizraušanos ar kristietību un vienmēr cerēja uz tās pārejošo dabu. Trešajā studiju gadā satiku cilvēkus, kas mani aizrāva ļoti līdzīgā veidā: mēs visi bijām jauni, dedzīgi kristieši un gribējām izmainīt pasauli ar mīlestību, kas neko neprasa pretī. Iesaistījos kristīgā jauniešu organizācijā, ātri ieguvu labu slavu, baudīju cieņu un pieņemšanu, lielākā daļa manu draugu bija kristieši, un lielāko daļu brīvdienu pavadīju kristīgās nometnēs un saiešanās. Drīz es kļuvu par viena organizācijas atzara vadītāju, rūpējos par citiem, vadīju komandu, ar kuru rīkojām pasākumus. Kopumā tur pavadīju desmit gadu. Kristiešu sabiedrībā vadītāji lielākoties ir vīrieši un kaut ko nozīmīgu darīt var tikai vēl neprecētas sievietes vai tādas, kam bērni jau ir izauguši (piemēram, līdzko kāda no padomes sievietēm apprecējās, viņa drīz aizgāja un viņas vietā ieplūda jaunas asinis). Tas ir likumsakarīgi, ja ģimene seko tradicionālajam priekšstatam par lomu sadalījumu un dabisko lietu kārtību. Tāpēc, lai gan es biju vadītāja, to uztvēru kā pārejas posmu, jo saskaņā ar baznīcas [1] mācību kristietes laime un svētība ir vai nu Dievu pagodinoša mierpilna dzīve vienatnē un celibātā (uz kuru nejutu aicinājumu), vai laulība ar kārtīgu kristiešu puisi. "Dieva standarts" (God's standart) ir jēdziens, ko baznīcas vidē var dzirdēt bieži, un vērtību ziņā no tradicionālas sabiedrības prasībām – viens vīrietis, viena sieviete, bērni un āmen – baznīca atšķiras tikai ar to, ka tā pastiprinātu uzmanību pievērš seksam pirms laulībām. Turklāt šai sistēmai ir cieša saistība ar hierarhiju ne tikai ģimenē, bet arī draudzē – ikviens standartam neatbilstošs indivīds samazina savas izredzes kopienā veikt nozīmīgu uzdevumu. Sievietes, kas vienas audzina bērnus, šķirtenes un citas marginālas grupas vidējā mūsdienu baznīcā Latvijā mēs nekad nedzirdēsim sludinot, mācot, skaidrojot Rakstus vai vadot lūgšanas, varbūt tikai svētdienas skolā. Piemēram, šogad piedalījos vakarēdienā Anglikāņu baznīcā, kur man pirmo reizi mūžā uzticēja pasniegt biķeri, – tas kādam varētu šķist kā pilnīgs sīkums, bet lielākā daļa no mums, kas pēdējos 20 gadus padzīvojušies pa Latvijas baznīcām, nekad neko tādu nav redzējuši. 

Šķita, lai nodzīvotu labu dzīvi – augtu ticībā, būtu Dievam tuvāk un piedalītos tajā, ko Viņš šajā pasaulē ir iecerējis, – pietiek ar to, ka esmu atvērta Dievam, uzticama un gatava mācīties. Šodien es to papildinātu ar vēl vienu lietu – drosmi iestāties pret vairākumu pat tad, ja tas uzskata, ka pauž Dieva gribu.

Kopš vidusskolas esmu apšaubījusi baznīcas dogmatisko attieksmi pret homoseksualitāti, lielā mērā tāpēc, ka dzimums man nekad nav bijis izšķirošs cilvēka pievilcības kritērijs. Tomēr līdz šim, līdzīgi kā mani draugi un citi kristieši mūsu lokā, uzskatīju viendzimuma attiecības par Dieva plānam neatbilstošām.

Tādas izvēles, kam ir potenciāls sagraut visu tavu sociālo vidi, ticības dzīvi un daudziem vienkārši sagādāt lielu vilšanos, netiek izdarītas vienā dienā. Baznīcas noteiktās Dievam tīkamās dzīves robežas ir ļoti skaidras, un, lai gan tās pārkāpt ir pat ļoti bīstami, man tajās dzīvot nebija grūti. Visi mani draugi domāja tāpat kā es, atbalstīja brīžos, kad jutos vientuļa, lūdza par mani un iedrošināja darīt lietas, kurām nepietiktu laika, ja man būtu vīrs un bērni, par ko rūpēties.

Tomēr manā dzīvē pienāca brīdis, kad es sāku meklēt, kā savus uzskatus pamato kristieši, teologi un mācītāji, kas uzskata, ka Bībeles mācība nav pretrunā homoseksuālām, abpusēji labprātīgām un nodošanās pilnām attiecībām. Ja Dievs ir mīlestība un ja viņš ir iedevis iespēju cilvēkiem savstarpējās attiecībās piedzīvot atblāzmu no tās mīlestības, kas Dievam ir uz cilvēkiem, kāpēc vieniem tas ir pieejams, bet citiem tomēr liegts, kā alternatīvu piedāvājot dzīvi celibātā [2]? Kā atšķirt, kas no Bībelē rakstītā ir uztverams kā ārpuslaika, universāla patiesība un kas skatāms kultūras kontekstā? Kāpēc vienu pantu mēs uztveram burtiski, mūsdienās praktizējamu vai kā ilustrāciju Dieva iecerētam modelim, bet citu – kā tikai tajā laikā, vietā un kultūrā novērojamu parādību? Vai manas atbildes uz šiem jautājumiem tiešām ir manas, vai arī es tās esmu iemācījusies? Galu galā teikums Bībele skaidri saka (the Bible is clear) no apgalvojuma kļuva par jautājumu un manu iekšējo monologu vadmotīvu. Kāpēc man tas prasīja tik ilgu laiku, es nezinu, bet, iespējams, tas saistīts ar bailēm, ka, pārāk iedziļinoties, sākšu identificēties ar marginālu grupu, izjutīšu empātiju, novērsīšos no patiesās mācības, galu galā pati nonākšu pie uzskata, ka partneri drīkstu izvēlēties neatkarīgi no dzimuma, un tad jau tā būs sociāla pašnāvība.

Problēmas ar manu izvēlēto labo dzīvi sākās tad, kad sapratu, ka vēlos būt kopā ar cilvēku, kas neatbilst pilnīgi nekādiem maniem priekšstatiem par Dieva dotu vīru (godly husband), – tā bija sieviete, nekristiete un uz šķiršanās sliekšņa. Izvēlējos iet atklātības ceļu, nevis slepenu notīšanos, un sāku informēt savus draugus un radiniekus par pieņemto lēmumu turpināt attiecības. Biju pārliecināta, ka nedaru neko nepareizu, un negribēju, ka mana nozušana tiek pakļauta baumām un sazvērestībām. Turklāt cieņpilni pazust nemaz nebija iespējams, ņemot vērā pienākumus un saistības, ko biju uzņēmusies, un to cilvēku skaitu, kuri man bija nozīmīgi un ar kuriem man tādā gadījumā nāktos pārtraukt attiecības. Iespējams, nozušana emocionāli būtu bijusi vieglāka, tā aiztaupītu man laiku un enerģiju, ko veltīju daudzajām tikšanās reizēm, bet es pilnībā pazaudētu iespēju kaut ko mainīt baznīcas vidē. Ar savu atklātību gribēju sākt runāt par baznīcas mācību un izaicināt arī līdzgaitnieku uzskatus. Vēlējos visu personīgi izskaidrot ikvienam, kam būtu kādi jautājumi.

Un jautājumu bija daudz. Es pavadīju vakarus garos skaidrojumos par savu izvēli. Pirmā pusgada garumā manas sarunas ar daudziem draugiem un paziņām bija tikai par to, kādēļ viņiem tas nav pieņemami. Protams, bija arī tādi, kas mani vēl joprojām redzēja kā cilvēku un atbalstīja. Tagad ir pagājuši divi gadi, un es redzu, ka no nozīmīgākajiem draugiem neesmu zaudējusi nevienu, lai gan dažiem tas ir bijis un vēl joprojām ir grūti aptverams.

Tomēr interesanti, ka tikai dažiem tuvākajiem bija svarīgi uzzināt, kādas ir manas jaunās attiecības, vai mums ir kas kopīgs, cik tas ir nopietni un uz kurieni tas iet, – daudzi vienkārši cerēja, ka tas drīz beigsies un es nākšu pie prāta. Dažreiz, ierodoties kādā kristīgā pasākumā, es redzēju ka cilvēki saraujas, viņu skatiens ātri novēršas, es jutos negribēta; ja agrāk runājām par kalpošanu, nākotnes plāniem un Dieva darbu mūsu dzīvē, tad tagad sarunas bija virspusējas un steidzīgas. Vispirms gaisā virmojošo neveiklību skaidroju ar nosodījumu, bet tagad es domāju, ka mana rīcība būtu bijusi ļoti līdzīga – es vienkārši nezinātu, ko darīt, jo mums nebija tādas pieredzes.  

Sarunu laikā nepameta sajūta, ka kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ zagt, lietot narkotikas vai nekontrolēti dzert būtu bijis vienkāršāk (nācās dzirdēt arī šādus salīdzinājumus), jo tas nekad nepelnītu tik asu nosodījumu un neizpratni kā seksuālā amoralitāte. Tagad daudziem biju tikai cilvēks, kas grasās gulēt ar sava dzimuma pārstāvi. Es kļuvu par tādu, kam nav domu un jūtu, esmu Sātana pievilta, nodevusi principus, atkritēja, kuru pārņēmušas zemākās dziņas un kurai zudusi cilvēcība, reti kurš mani redzēja kā cilvēku, kam ir pavisam parasta vēlme būt ar kādu kopā un dalīt dzīvi.

Baznīcai mēdz pārmest, ka tā ļoti labi māk apieties ar divām idejām – vainas sajūtu un kaunu –, bet agrāk uzskatīju, ka tā ir tikai pasaules nespēja paskatīties kritiski pašai uz sevi. Es dzīvoju pārliecībā – ja cilvēks godīgi izvērtē sevi, savu rīcību, domas un motivāciju, neko labu viņš tur ieraudzīt nevar, cilvēks savā būtībā ir ļauns un bez Dieva nav spējīgs uz labo. Es domāju, ka vainas sajūta veselīgās devās ir pat ļoti vēlama un bez tās nav iespējams atzīt Dieva pārākumu. Bet tagad es ieraudzīju šīs idejas jaunā gaismā – vaina un kauns bija kļuvis par instrumentu citu cilvēku rokās, un nevis lai parādītu mīlestību un celtu mani ticībā, bet lai mani izraidītu. Atceros, ka arī es pati esmu rakstījusi cilvēkiem nosodošas vēstules, kurās apgalvoju, ka, lai cik tas nebūtu sāpīgi, lielākā mīlestība šajā brīdī ir pateikt patiesību.

Kamēr no kāda draudzes locekļa saņēmu ziņojumu, ka man nepieciešama ārstēšana un dziedināšana, kādu citu sievieti draudze aktīvi atbalstīja iecerē precēties ar draugu, ko viņa pirms dažiem mēnešiem iepazinusi internetā. Šis vīrietis bija kristietis no ASV, un mēs zinājām tikai to, ka viņam, pirmoreiz atbraucot uz Latviju, neesot paticis pilnīgi nekas – ne izklaides programma, ko viņa izvēlējusies, ne restorāns, kurā viņi ēduši, ne viņas izturēšanās, ne vakariņas, kuras viņa bija pagatavojusi. Nekas neliecināja par lielisku attiecību sākumu, tomēr tā gada vasarā viņus salaulāja mūsu draudzē. Es saņēmu vēstules no kāda draudzes locekļa, ka viņš ar mani nespēj sarunāties, jo mans grēks mūs šķir (lai gan neatceros, ka mūs jebkad kaut kas būtu vienojis). No visas savas kristīgās pagātnes nespēju atcerēties nevienu reizi, kad šādi vārdi būtu veltīti kādam, kas būtu pārāk mantkārīgs, nemaksātu nodokļus vai būtu kļuvis lepns. Mani uzaicināja uz vairāku dienu semināru, kur kādā no sesijām divi cilvēki mani iztaujāja (viņi acīmredzami bija informēti par manām attiecībām) un, sesijai beidzoties, lūgšanas laikā man cieši skatoties acīs, aicināja mani apsēdušos ļaunos garus nākt laukā. Iespējams, es pat uz kādu brīdi apsvēru, ka tikšu dziedināta. Bija arī neērti atteikt, kad sapratu, uz kurieni tas viss iet. Vārdu sakot, ļoti ātri šajā nepārtrauktajā disonansē sapratu, ka kristīgajā diskursā nozīme ir tikai tam, kāds ir tava partnera dzimums.

Īss ekskurss Latvijas baznīcu nesenajā vēsturē un Eiropas konteksts

Lai labāk saprastu vēsturisko un kultūras kontekstu, nedaudz atkāpšos no savas personīgās drāmas un mēģināšu ieskicēt būtiskākos aspektus geju tiesību jomā Latvijā un Eiropā, kā arī to, kāda ir baznīcas loma notikumu attīstībā.

Šobrīd Latvijā publiski zināma viena – Anglikāņu baznīcas Svētā Pestītāja – draudze, kas parādījusi pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT cilvēkiem) draudzīgu attieksmi – jau kopš pirmā praida [3] šīs baznīcas durvis bijušas atvērtas, lai te varētu notikt dievkalpojumi un lai te ļaunākajos brīžos varētu patverties cilvēki, kurus uz ielas apmētā ar mēsliem, turklāt mācītāja palīgs ir viens no zināmākajiem Latvijas gejiem [4], kurš orientāciju nav ne slēpis, ne solījis apslāpēt. Dažādas reformas novērojamas arī, piemēram, Rīgas Lutera draudzē, kur visai drosmīgi runā par attiecību kvalitāti iepretim pareizi noslēgtām laulībām [5].

Tomēr runāt par Anglikāņu draudzi kā viedokļu līderi ir samērā nerelevanti – populārākās  konfesijas Latvijā ir katoļi, luterāņi un pareizticīgie [6], un tieši šo konfesiju viedoklis publiskajā telpā ir nozīmīgs un dominējošs. Lai gan citur Eiropā luterāņu baznīcas kļuvušas atvērtākas dzimumu lomu un seksualitātes jautājumos, Latvijā, līdzīgi kā citās Austrumeiropas valstīs, baznīcas bieži vien lepojas ar savu ciešo turēšanos pie pamatvērtībām un neseko izvirtušajai Eiropai. Baznīcu atvērtības kontekstā nozīmīgs ir jautājums, vai cilvēki var kalpot jebkurā draudzes sfērā un amatā neatkarīgi no sava dzimuma, seksuālās orientācijas un attiecību statusa. Latvijas luterāņu baznīca atsakās pat no tādas Eiropā vispārpieņemtas prakses kā sieviešu ordinācija [7], tāpēc šobrīd viendzimuma partnerattiecību vai laulību atzīšana šķiet gaismas gadu attālumā. Tikmēr Vācijas luteriskā baznīca kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem aktīvi risina iekšējas debates par attieksmi pret seksualitāti [8], vēl pirms likums pieņemts valstiskā līmenī, baznīca iestājas par viendzimuma partnerattiecībām un to tiesisku aizsardzību [9], kā arī kopš 2010. gada ļauj par mācītājiem būt homoseksuāliem cilvēkiem [10], kas dzīvo reģistrētās attiecībās. Lai gan skandināvu valstis mēdz minēt kā atvērtības paraugzemes, lai baznīcā notiktu reformas un citas seksuālās orientācijas pārstāvjus pilnībā iekļautu draudzes dzīvē, bija vajadzīgas vairākas desmitgades. Ja valstiskā līmenī viendzimumu attiecības atzina astoņdesmitajos gados, baznīcā pārmaiņas notika daudz lēnāk [11].

Reformas attiecībā pret homoseksualitāti katoļu rindās iekustina jaunais pāvests Francisks [12], kamēr Latvijā publiskajā vidē baznīcu galvas pauž uzskatu, ka homoseksuāli cilvēki ir garīgi un emocionāli nenobrieduši [13], viņi apdraud ne tikai laulību [14], bet arī visu cilvēci [15]. Turklāt jau kopš diskusijām par ticības mācību/ētiku kā obligātu priekšmetu Latvijas skolās [16] esmu uzdevusi sev jautājumu – kā tas ir iespējams, ka ir četri cilvēki [17], kas runā visu Latvijas kristiešu vārdā, un reti kurš, īpaši tāds, kura vārdam būtu svars, atļaujas iebilst.

Bet kāda tad ir Latvijas populārāko baznīcu nostāja attiecībā pret homoseksualitāti? Galu galā, baznīcas atbalstošai nostājai šajos jautājumos ir daudz līmeņu:

– baznīcā cilvēki neslēpj savu seksuālo orientāciju;

– baznīca apzinās, ka draudzē ir cilvēki ar dažādu seksuālo orientāciju;

– cilvēki neatkarīgi no seksuālās orientācijas drīkst aktīvi piedalīties draudzes dzīvē;

– cilvēki neatkarīgi no savas seksuālās orientācijas ieņem nozīmīgus amatus (piemēram, draudzes priekšnieka amatu);

– mācītājs var būt ar dažādu seksuālo orientāciju;

– mācītājs baznīcā laulā vai dod svētību homoseksuāliem pāriem.

Ja aplūkojam lielāko draudžu mājaslapas, vairums Latvijas baznīcu [18] par savu galveno uzdevumu uzskata Dieva mīlestības parādīšanu – aprūpējot draudzes locekļus, palīdzot grūtdieņiem un nesot evanģēlija vēsti pasaulē. Lai gan mājaslapās nav norādīts, kāda būtu homoseksuāla cilvēka vieta attiecīgajā draudzē, baznīcas pārstāvji ir izteikušies par seksualitātes jautājumu pietiekami, lai nostāja būtu skaidra, piemēram, LELB arhibīskaps Jānis Vanags raksta: "Tas, ko mūsdienās runā par "seksuālo orientāciju", būtībā sakrīt ar Pāvila uzskatiem par grēku. Vēstulē Romiešiem (5. un 7.) Pāvils par grēku runā kā par: iedzimtu impulsu; kas darbojas cilvēka miesās; ko viņš ir mantojis no senčiem; ko cilvēks nespēj pilnībā kontrolēt," [19], katolis.lv publicējis rakstu, kurā citādi orientētiem cilvēkiem vieta veselīgā sabiedrībā nav paredzēta: "Tikai tāda ģimene, kas spēj dot dzīvību nākamajam paaudzēm, var radīt veselīgu nākotnes sabiedrību." [20] (interesanti, ka katoļu baznīca izsakās par ļoti daudziem dažādiem jautājumiem, taču ir vērojamas nopietnas grūtības tai nodarboties ar pašrefleksiju [21]), savukārt Latvijas Pareizticīgās baznīcas lapā par homoseksualitāti runā tikai agresīvas propagandas kontekstā: "Baznīcas attieksme pret karojošo homoseksuālismu pilnīgi iekļaujas cilvēktiesību konvenciju ietvaros. No vienas puses – līdzcietība kritušajam cilvēkam, palīdzība grēcīgā stāvokļa pārvarēšanā, no otras puses – neiecietība pret grēku, tātad mīlestība un līdzcietība attieksmē pret cilvēku un grēka nepieņemšana." [22] Skaidrs, ka baznīcas Latvijā un cilvēki tajās joprojām dzīvo noliegumā – par citas orientācijas cilvēkiem vienmēr runā kā par ārēju draudu, nevis iekšēju realitāti. Par baznīcas atrautību no realitātes liecina arī tas, ka Latvijā mēs šobrīd runājam par partnerattiecību legalizāciju valstiskā līmenī, bet baznīcas kontekstā šādu diskusiju nav – vai arī tās ir tik slepenas, ka mēs par tām neko neuzzinām. [23]

Baznīcas mācību caurauž teoloģiskas tēzes par ģimenes un laulības nozīmi, un tikai šajā kontekstā baznīca savā mācībā runā par seksualitāti, turklāt tikai heteronormatīvā diskursā. Pēdējo gadu laikā baznīcas retorikā ģimene un laulība ir kļuvušas nedalāmas, turklāt dzimumu lomas joprojām ir arhaiski subordinētas. Konfesijas savā starpā ir nesaskaņā par dažādiem ticības jautājumiem – kad un vai kristīt bērnus, vai vīns pārvēršas asinīs vakarēdiena laikā, vai Svētais Gars ir tikpat spēcīgs kā abi pārējie (tēvs un dēls) –, taču dažādu konfesiju baznīcas (parasti tā sauktās tradicionālās jeb priviliģētās konfesijas [24]) arvien vairāk kļūst vienotas savā ticībā tam, ka ģimenes (laulības) institūts ir apdraudēts. No visiem jautājumiem, kas varētu satraukt 21. gadsimta cilvēkus, baznīca izvēlas iesaistīties tikai tajos, kas skar vai nu seksualitāti (tā sauktie "Tikumības grozījumi", genderisma ideoloģija, homoseksualitātes propaganda), vai varas pārdali (ticības mācība skolās, atsevišķu mācītāju izslēgšana no baznīcas, ļaut vai neļaut gejiem doties gājienā, sieviešu ordinācija, baznīcas un valsts attiecības). Visā savā kristīgajā vēsturē, tas ir, vairāk nekā 15 gadu garumā, luterāņu, baptistu un reformātu baznīcās es neesmu dzirdējusi nevienu sprediķi par seksualitāti un tās dažādajiem pavērsieniem, ka vispār ir cilvēki ar citu orientāciju, ka viņi mēdz būt arī kristieši, – toties ir ļoti skaidrs, kāda ir Dieva iecerētā ģimene, un nekādiem gejiem tur nav vietas.

Tā ir visu darīšana

Katram, kas kaut mazliet mani pazina, bija jāpieņem lēmums – vai viņi turpinās attiecības ar mani vai ne, kāda būs viņu vai visas ģimenes attieksme pret manām attiecībām (tas pamatojams Pāvila vēstulē tesaloniķiešiem, kur pausts aicinājums izslēgt no ticīgo vidus tos, kas neseko mācībai: "(..) nesaejieties ar brāļiem, kas darbojas, kā neklājas, un neseko mācībai, ko jūs saņēmāt no mums." [25]). Man tas šķita mazliet smieklīgi, ka cilvēkiem, arī tiem, ar kuriem man nav nekādu attiecību jau kādu laiku, pēkšņi vajadzēja kaut ko nolemt un tam, viņuprāt, būtu jāietekmē mana rīcība. Daži bija arī apvainojušies, ka es neesmu pirms tam pajautājusi viņu viedokli. Un tā nu cits pēc cita nāca verdikti, un es uzzināju, ka katrai mīlestībai ir savas robežas.

Daži no tiem:

"Tu pieļauj milzīgu kļūdu, un es nevaru tevi tajā atbalstīt, es nezinu, kā veidosies mūsu attiecības tālāk, bet man šis ir ļoti smagi."

"Tu ievainosi savu draudzeni un viņas bērnus tik ļoti, ka viņi nekad negribēs iepazīt Dievu, tu sabojāsi viņu dzīves un iespēju tikt glābtiem."

"Ja tā ir laulība, tad es domāju, ka tas ir dziļā pretrunā ar to, ko Dievs grib un ar kādu mērķi viņš mūs ir sūtījis uz zemes, es palieku uzticīgs nemainīgām vērtībām."

"Nē, nu ir jau visādi mācītāji pasaulē. Es tikpat labi varētu atrast tādus, kas ļauj laulāties arī ar kaķiem un suņiem."

"Es tevi nesaprotu, un man ir kauns par tevi."

Godīgi jāsaka – ja nebūtu to dažu kristiešu draugu, kas mani tomēr atbalstīja, es nezinu, kā es vēl turētos kopā. Ironiskā kārtā visvairāk mīlestības un pieņemšanas es saņēmu no tiem, kam baznīca ir sveša. Man arī žēl, ka nevaru rakstīt ar savu īsto vārdu. Tāpat kā daudzu LGBT cilvēku vecākiem Latvijā, arī manējiem joprojām ir grūtības pieņemt mani un manu ģimeni. Ceru, ka kādu dienu tas tomēr būs iespējams.

Vissāpīgāk laikam bija dzirdēt to, ka cilvēki atklāti atļāvās apšaubīt manas attiecības ar Dievu, it kā viņi būtu tuvāk Dievam un viņiem būtu pirmtiesības vērtēt, kaut kāda neizskaidrojama vara pār mani, it kā es būtu dzelonis miesā, visa ļaunuma sakne. Domāju, ka pārākums rodas no tā, ka cilvēki savu dzīvi vērtēja kā seksuāli morālu, bet manu – ne. Šī situācija arī ļāva pāršķirstīt uzskatus un mācības, kam esmu sekojusi gadiem ilgi un par ko esmu bijusi pārliecināta, ka tā ir Dieva griba. Man jāuzņemas atbildība par to, ka neesmu bijusi pietiekami drosmīga, lai iestātos pret netaisnību, kad tā mani vēl neskāra. Es nerunāju par sieviešu vietu baznīcā, lai gan biju pārliecināta, ka sievietes ir marginalizētas un tiek pastāvīgi nenovērtētas (piemēram par katru jaunu zēnu, kas pievienojās komandai, priecājās kā par pazudušo dēlu, taču meiteņu nodošanās un uzticamība bija pašsaprotama), neiestājos pret tiem, kas idealizē laulību un pareizu ģimeni, ignorējot tās mammas, tētus un vecvecākus, kas audzina bērnus vieni un, katru reizi dzirdot par pareizo ģimenes modeli, no kanceles, jutās nepilnvērtīgi. Klusi noraudzījos tajā, ka studentu galvā par nopietnāko un bīstamāko grēku kļūst sekss ārpus laulības un pornogrāfija. Es ļāvu attīstīties neiecietīgiem viedokļiem un pret tiem neiestājos, nekritiski klausījos fundamentālos mācītājos un neiebildu pret viņu mācību, bet gan piedalījos tā veidošanā, ko mēs tagad saucam par neiecietību Latvijā un kas tagad dāsni gāžas pār manu galvu. Un, galu galā, es ar savu klusēšanu nevairoju mīlestību. Man ir ļoti žēl, ka būs cilvēki, kas teiks, ka viņi baznīcā meklēja beznosacījuma mīlestību, bet tur priekšā biju es un atražoju baznīcas neiecietību.

Pēdējo divu gadu laikā esmu sapratusi, cik liela brīvība ir domāt, ka varbūt man nav taisnība. Pēc katra kategoriska apgalvojuma, kas ienāk manā galvā, vingrinos klusi nočukstēt, ka varbūt man nav taisnība. Es esmu mācīta, ka kristiešiem nav jāatsakās no sava viedokļa, bet Dieva prāts ir svarīgāks par cilvēku domām. Ticīgie visu savu dzīvi un laiku velta tam, lai saprastu Dieva prātu, lasot Svētos Rakstus, lūdzot un esot sadraudzībā ar citiem ticīgajiem, – bet kaut kādā brīdī mēs pieļaujam loģisku kļūdu un sākam uzskatīt, ka zinām, ko Dievs grib, ko viņš domā, ko viņš no mums sagaida vai vēl trakāk – ko Dievs grib, lai darītu citi. Mēs sevi pasludinām par praviešiem, kam uzlikts grūtais pienākums paust patiesību mīlestībā. Kāds man rakstīja: "Vai ir iespējams, ka es esmu pravietis šajā situācijā un ka Dievs lieto mani, lai uzrunātu tevi? Laiks rādīs, kuram ir bijusi taisnība." Un tad es domāju, ka man vienalga, kuram ir taisnība. Es, iespējams, kļūdos. Gribētos, ka tikpat lielā mērā, kā to sagaidu no citiem, es spētu cienīt ikviena cilvēka unikālo ceļojumu pie Dieva, neatkarīgi no tā, kurā ceļa posmā viņš atrodas. Un tā vietā, lai būtu par pravieti pasaulē, baznīca spētu atzīt, ka tā ir daudzreiz vēsturē kļūdījusies, varbūt arī šajā jautājumā.

Miers ar jums!

 

[1] Šajā rakstā, lietojot jēdzienu baznīca, ar to vienmēr saprotu reliģisku institūciju, bet, kad runāju par draudzi, – ar to saprotu visu kristiešu kopienu neatkarīgi no viņu konfesijas.

[2] Piemēram, Katoliskās Baznīcas katehisma 2359. punkts vēstī, ka "Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm – ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību –, šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai." [skatīts 17.01.2016.], savukārt LELB 18. sinodes (1996. g.) Rezolūcijā "Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu" rakstīts: "Apzinoties visu homoseksuāli orientēta cilvēka problēmu smagumu, LELB vēlas paust izpratni un atbalstu visiem, kuri patiesi cenšas savā dzīvē šo tieksmi pārvarēt un atturēties no tās piepildīšanas. Šāds cilvēks, kaut arī grēkojis, ja to patiesi nožēlo un atgriežas, var saņemt piedošanu un absolūciju Kristus nopelna dēļ un atrasties kristīgās draudzes kopībā." [skatīts 17.01.2016.]

[3] Pirmais oficiālais praids notika 2005. gada vasarā. Par tā atbalstīšanu un ar gājienu saistīta dievkalpojuma organizēšanu Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca nolēma izslēgt toreizējo Rīgas Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes un Anglikāņu baznīcas Svētā Pestītāja draudzes Rīgā mācītāju Juri Cālīti. (Luterāņu mācītāju Māri Santu par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu baznīca izslēdza jau 2002. gadā). Kopš 2014. gada J. Cālīša vietu Anglikāņu baznīcā ieņem bīskape Jāna Jēruma, arī viņa atļāva banzīcā notikt ar eiropraidu saistītam dievkalpojumam, savu nostāju geju jautājumos paužot arī publiski [skatīts 10.01.2016.].

[4] Anglikāņu draudzes vēsture [skatīts 10.01.2016.]

[5] Paičs Indulis, "Ģimenes pārvērtības. No Vecās Derības laikiem līdz mūsdienām", 03.07.2015. [skatīts 10.01.2016.]

[6] Tieslietu ministrijas 2014. gada publiskajā pārskatā redzams, ka 407 018 katoļu, 717407 luterāņu un 370 000 pareizticīgo (tas ir vairāk nekā 75% no iedzīvotāju skaita Latvijā, pārskatā uzskaitīti oficiāli reģistrētie draudžu locekļi, taču ļoti iespējams, ka reālais ticīgo skaits ir krietni mazāks, piemēram, 2010. gada Eirobarometrs rāda, ka Latvijā Dievam tic 38%, pēc SKDS datiem, 41%  2010. gadā [skatīts 10.01.2016.].

[7] Rozenberga Māra. Sieviešu ordinācija luterāņu baznīcā – vai aizlieguma mūris sāk drupt? Lsm.lv, 11.02.2014. [skatīts 13.01.2016.]

[8] Kādreizējā portāla politika.lv blogeris Roberts Putnis ir veltījis vairāku ierakstu sēriju "Dzīvot spriedzē", kurā iztulkojis Vācijas Evaņģēliskās baznīcas oficiālo viedokli (oriģināls šeit) un kurš ir rezultāts 90. gadu sākuma Vācijas teoloģiskajai diskusijai, kas draudēja ar Evanģēliskās baznīcas šķelšanos (īpaši jautājumā par geju un lesbiešu pieeju mācītāja amatam). Pirmais ieraksts atrodams te, tas tapis 2009. gada maijā.

[9] Improve the legal status of homosexual partnerships. Evangelical Church in Germani EKD, 04.2000. [skatīts 06.01.2016.]

[10] EKD-Synode beschließt neues Pfarrdienstgesetz, Evangelische Kirche in Deutchland EKD, 10.11.2010. [skatīts 06.01.2016.], Niels Sorrells. German Church Allows Gay Pastors To Live With Partners. Huffingtonpost.com, 17.11.2010. [skatīts 07.01.2016.]

[11] Zviedrijas Luterāņu baznīca atbalsta viendzimuma attiecību reģistrāciju, un baznīcā var notikt viendzimuma laulības (Gays Win Marriage Rights. Sveriges Radio, 01.04.2009. [skatīts 07.01.2016.]), Norvēģijā visi 12 luterāņu baznīcas bīskapi 2015. gadā nolēma atbalstīt laulības baznīcā, taču lēmumam vēl vajadzīgs sinodes apstiprinājums (Taylor Florence. Church marriages for same-sex couples imminent in Norway. Christiantoday.com, 02.11.2015. [skatīts 21.01.2016.]). Dānijā baznīca kopš 2012. gada veic viendzimuma laulību ceremonijas (Bazelon Emily. Will Churches Be Forced To Conduct Gay Weddings? Slate.com, 12.12.2012. [skatīts 21.01.2016.]). Somijā ir atļauts lūgt par viendzimuma pāriem, un 2014. gada beigās Somijas Luterāņu baznīcas arhibīskaps publiskās diskusijās atbalstīja parlamenta grozījumus, kas ļauj viendzimuma pāriem laulāties (vairāki tūkstoši luterāņu pametuši baznīcu pēc šī atbalsta paušanas), taču oficiālā baznīcas nostāja vēl nav mainīta (Finnish Lutheran leader "rejoices" over same-sex marriage vote. Yle.fi, 28.11.2014. [skatīts 11.01.2016.])

[12] Hale Christopher J. The Pope Francis Statement That Changed the Church on LGBT Issues. Time, 28.07.2015. [skatīts 06.01.2016.]

[13] Stirāne Dace. Katoļu baznīca nav mainījusi attieksmi pret gejiem un lesbietēm. LTV1, 23.10.2014. [skatīts 06.01.2016.]

[14] Sabiedrībā attieksmē pret laulību ir ieperinājusies 'infekcija', pauž arhibīskaps Stankevičs. Delfi.lv, 26.12.2015. [skatīts 10.01.2016.]

[15] Stankevičs: homoseksuālisms apdraud cilvēci. Ir.lv, 23.12.2010. [skatīts 10.01.2016.]

[16] Golubeva Marija. Vai ticība kompensēs domāšanas trūkumu. Providus.lv, 29.07.2003. [skatīts 21.01.2016.]

[17] Homoseksuālisma sludinātājiem nevajadzētu skolot bērnus un jauniešus, paziņo kristīgo konfesiju līderi. Delfi.lv, 16.07.2014. [skatīts 21.01.2016.]

[18] Katoļu, luterāņu un pareizticīgo konfesiju baznīcas. Pilnībā apzinoties to, ka protestantiskās, katoliskās un pareizticīgās baznīcas ir ļoti atšķirīgas gan mācībā, gan uzbūvē, gan tajā, kā tās funkcionē. Taču šoreiz, runājot par seksualitātes jautājumu, atļaujos tās pielīdzināt un runāt par tām kā par viena ideoloģiska spārna pārstāvjiem. Jebkurā citā kontekstā šādu novienādošanu izdarīt nebūtu tik vienkārši. 

[19] Arhibīskapa Jāņa Vanaga referāts "Bībele un homoseksualitāte", kas nolasīts diskusiju seminārā "Cita seksualitāte Latvijas sabiedrībā: humanitārie un tiesiskie aspekti" Rīgā, 2005. gada 21. aprīlī [skatīts 10.06.2016.].

[20] Kāda ir ģimene, kas veidos veselīgu nākotnes sabiedrību? Katolis.lv, 17.06.2015. [skatīts 10.01.2016.]

[21] Buholcs, Jānis. Ziņu vilnis slīcina pāvestu. Politika.lv, 06.04.2010. [skatīts 21.10.2016.]

[22] Cilvēka tikumība, morāle un cieņa mūsdienu pasaulē. Pravoslavie.lv [skatīts 10.06.2016.].

[23] Iniciatīva "Par kopdzīves likuma pieņemšanu Latvijā" [skatīts 11.01.2016.].

[24] "(..) bieži piesauktie jēdzieni "tradicionālā baznīca" un "tradicionālā konfesija" nav minēti nevienā likumā, tā ir ideoloģiska attieksme, taču tieši šos jēdzienus reliģijas politikas aspektā bieži izmanto, un ar tiem bieži arī kaut ko reālu panāk." Misāne, Agita. Prāts un Jūtīgums. Diena, 22.11.2003. [skatīts 20.01.2016.]

[25] Pāvila 2. vēstule tesaloniķiešiem 3:6. Bībeles jaunais tulkojums latviešu valodā [skatīts 20.01.2016.].

Tēmas

Arta Harta

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
21

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!