Ievada vietā
Pirms izstāstīt šo stāstu, nedaudz vēlētos ieskicēt kontekstu, kāpēc tas tapis. Pirms 56 gadiem – 1956. gadā, laikā no 23. oktobra līdz 10. novembrim – Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā un pēc tam arī citās ungāru pilsētās lija asinis. Šīs tautas sacelšanās pret komunistu režīmu sākās ar studentu demonstrāciju, kas pārauga vairāku tūkstošu cilvēku gājienā uz Budapeštas parlamentu. Studentu delegācija ieradās arī radio ēkā, vēloties publiski paust savas prasības, taču tas tika liegts. Vēl vairāk: Valsts Drošības policija no ēkas iekšpuses uz demonstrantiem atklāja uguni. Vēsts par traģiskajiem notikumiem izplatījās zibens ātrumā, un nemieri sākās ne tikai visā galvaspilsētā, bet arī citās Ungārijas pilsētās. Savukārt PSRS Politbirojā tika nolemts nemierus apspiest, lietojot militāru spēku. Ungārijas revolūcija prasīja vairāk nekā 2 500 ungāru dzīvību (ievainoti ap 13 000), bet vēl aptuveni 200 000 ungāru devās bēgļu gaitās. Vairākus mēnešus pēc dumpja apspiešanas turpinājās plaši aresti un cilvēku vajāšana. Jāpiebilst, ka politiskas diskusijas par 1956. gada notikumiem Ungārijā bija aizliegtas vairāk nekā 30 gadus.
* * *
Samērā nesen, pagājušā gadsimta 40. gadu beigās, arī 50. un pat 60. gados, daudzi jo daudzi plašās padomju zemes bērni par saviem vecākiem, kurus reālajā dzīvē tikpat kā nebija redzējuši, izteicās apmēram šādi: "Viņi ir polārpētnieki, tāpēc nedzīvojam kopā. Viņi tagad strādā Tālajos Ziemeļos, lai mums visiem pēc tam būtu labāk."
Daudzi no bērneļiem īsti nemaz nezināja, kas tie polārpētnieki tādi ir. Izrādās, šim vārdam ir vismaz divas nozīmes, turklāt tas uzskatāms pat par eifēmismu! Otru jeb netiešo nozīmi, kas laikam radusies tieši skarbās padomju dzīves realitātē, ilgi nezināju arī es, līdz mans medicīnas skolas kolēģis, pasniedzējs un ārsts ar milzu darba stāžu Arhips to reiz izstāstīja. Tas notika kādā no tām bezgala jaukajām reizēm, kad mūsu skoliņā bija beigusies kārtējā pasniedzēju ballīte, bet daļa skolmeistaru vēl turpināja to atzīmēt, kaut kur klusumā, savos kabinetos no lielās priekšniecības noslēpušies, ar konjaciņu, kādu šokolādīti un cigaretēm. Arhips pats bijis vecāku "polārpētnieku" bērns, pēc tautības krievs, uz Latviju emigrējis kaut kad padomju varas gados, bet man bezgala mīļš, jo mani, toreiz jaunu skuķēnu – uz Rīgu darbā devušos pasniedzēju, uzmanīja kā savu bērnu un jaunajos apstākļos palīdzēja iejusties. "Arhip, kur skolā atrodas anatomijas kabinets? Parādīsi? Man tur ir nodarbība, bet nezinu, kur jāiet." Un Arhips – labais kolēģis, pasniedzējs, kas latviski runāja tā drusku īpatni, man visu parādīja un paskaidroja. Vai arī vēl kāda saruna – "Ak Dievs, Arhip, vai zini, ko man vakar pastāstīja kaimiņš – tiesu medicīnas eksperts? Viņš redzējis, kā izskatās sieviete, ko ar malkas pagali sitis pašas vīrs! Kā tas vispār iespējams?" Un Arhips, ievedis mani savā trešā stāva kabinetā un nosēdinājis sev pretī, teica: "Jā, meit, dzīve ir raiba kā dzeņa vēders, gadās visādi..."
Bet ne par to ir stāsts. Kāda gan nozīme manam to laiku naivumam, lētticībai, nezināšanai? Tieši no pasniedzēja Arhipa guvu pirmo priekšstatu gan par "polārpētniekiem", gan pārsteidzošā kārtā arī par Ungāriju. Gluži kā gaišreģis, kas zvaigznēs pamanījis, kurp viņa jauniņo kolēģi aizvedīs liktenis, viņš atklāja kādu nozīmīgu savas dzīves epizodi. "Vai zini, ko nozīmē būt vecāku "polārpētnieku" dēlam? He, he – nezini vis," viņš pasmēja sev raksturīgo labdabīgo smiekliņu. "Nu raug, manus vecākus kā valsts nodevējus izsūtīja uz Tālajiem Ziemeļiem. Māmuļas sirds svešumā neizturēja, bet tēvs ķepurojās, ķepurojās, kamēr neilgi pēc Staļina nāves sagaidīja reabilititāciju un atbrauca atpakaļ. Mani uzaudzināja tēta brālis, onkulis Saša. Un viņa pasaciņai par maniem vecākiem "polārpētniekiem" es svēti ticēju vairāk kā desmit gadus. Hmm, varbūt reizēm arī nojautu, ka viņš kaut ko noklusē, bet ticēt kam labam, skaistam ir vieglāk, nekā šaubīties un sākt analizēt pašam ar savu prātu."
Arhips pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem beidzis akadēmiķa Ivana Pavlova vārdā nosaukto Ļeņingradas Medicīnas institūtu. Viņa tēvs atgriezās mājās sava dēla studiju laikā. Un tieši tajā gadā Arhips iemīlējās kādā ungāru meitenē, kura pavisam nesen bija beigusi Budapeštas Medicīnas institūta Sporta medicīnas fakultāti un ieguvusi diplomu ar ierakstu "Ārsts. Sporta medicīnas speciālists". Uz pāris mēnešiem ungāriete atbraukusi komandējumā uz Padomju Savienības pilsētu Ļeņingradu. Tur abi arī iepazinušies. Tas bija 1956. gada pavasarī. Arhips ar Beatrisi šķīrušies, paši sev solot, ka atšķirtība nebūs uz ilgu laiku.
Pienāca 1956. gada rudens. Vasaras nogalē mājās atgriezās Arhipa tēvs. Ungārijā sākās revolūcija, ko ievadīja Budapeštas tehniskās augstskolas studenti. Viņiem pievienojās citi. Asinis. Nāve. Izmisums un asaras. Oktobra beigās, kas Ļeņingradā togad bija īpaši vēsas un nemīlīgas, kādā pēcpusdienā Arhips pieteica tālsarunu ar Budapeštu. Telefoniste klausulē krieviski nokliegusi: "Budapešta. Lūdzu, runājiet!" Un Arhips, mēģinot savai tipiski krieviskajai izrunai piešķirt eksotisku akcentu, iesācis: "Szia Beatrix! Beatrix, szeretlek! SZERETLEK!" Un tik vien arī bija. Saruna pārtrūka. Beatrises balss pazuda. Īsi, kaitinoši pīkstieni klausulē.
Pienāca 1957. gada pavasaris. Kā katru gadu – jādodas 1. maija demonstrācijā. Ar kādu saukli šoreiz? Un pāris akadēmiķa Ivana Pavlova vārdā nosauktā Ļeņingradas Medicīnas institūta studentu saulainajā pavasara dienā demonstrācijas laikā nolēma atklātībai parādīt košu plakātu ar uzrakstu: "Turies, Ungārija!" Tikai acumirklis. Spalgi svilpieni. Bars miliču. Sāpīgs belziens pa krustiem. Arests. Pirmsizmeklēšanas cietums. Tiesa. Spriedums – 8 gadi. Tēva rūgtās asaras. Izvešana konvoja pavadībā no tiesas zāles. Brauciens melnajā bertā ar restotiem logiem. Cietums.
Kad piedzīvojam ko briesmīgu, mums gribas, lai pulksteņi apstātos. Lai apstātos dzīve un kāds, mūs žēlodams, lietu gaužas asaras. Bet tā nenotiek. Diemžēl ne. Sasodīta būšana, tā muļķe dzīve turpina ritēt, it kā nekas īpašs nebūtu bijis, it kā viss būtu vislabākajā kārtībā. Vēlreiz – sasodīts. Vai varbūt – par laimi?
Labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ Arhips akadēmiķa Ivana Pavlova vārdā nosaukto Ļeņingradas Medicīnas institūtu pabeidza. Lieki piebilst, daudz gadu vēlāk nekā viņa mīļie kursabiedri, ar kuriem kopā bija sākts studēt. Bet tas nekas. Galvenais, ka "polārpētniekam" jeb mīļajam tēvam, par milzu prieku Arhips beidzot ir dakteris. Izlaiduma dienā tieši tāpat kā tiesas zālē, straumītēm plūdušas viņa asaras, taču šoreiz – laimes asaras. Aiz liela prieka – otro reizi mūžā. Pirmā bija reize, kad Arhips nāca pasaulē. Bet tagad dēls ir dakteris. DAKTERIS!
Šodien Arhipa vairs nav. Pavisam spēji, kādā 2005. gada pavasara rītā pārstāja pukstēt viņa sirds. Tiesu medicīnas eksperta slēdziens, veicot autopsiju, lakonisks – sirds mazspēja.
Atkal ir 23. oktobris. Kā katru gadu, arī šoreiz karogi pusmastā. Vējaina, lietaina, ļoti nemīlīga diena. Aizeju uz Ungārijas pilsētas Sombathejas laukumu ar nosaukumu "56 osok" un pie pieminekļa 1956. gada upuriem nolieku divas baltas krizantēmas. Tā viena tev, mīļo Arhip! Bet tā otra tavai ungārietei Beatrisei. Lai jums abiem vieglas smiltis!
0