Par Valta Ernštreita dzejoļu krājumu "Dark energy", aogāds "Mansards", 2014
Dažas dienas pēc tam, kad biju piekritis uzrakstīt par Valta Ernštreita jauno dzejoļu krājumu "Dark Energy", es sāku šaubīties, vai atradīšu pareizu veidu, adekvātus kritērijus, kā šo grāmatu aplūkot. Manas bažas dzima no pirmā iespaida, ko izraisa šis darbs, – pārsteidzoša vienkāršība, atklātība un trauslums. Tās varētu būt mākslinieciskas vērtības, taču, visticamāk, pie īpašiem nosacījumiem, piemēram, gadījumos, kad atvērtība "klājas pāri" noslēpumam (transcendentālajam, ja vēlaties) vai kad banalitāti ieskauj ironija, tādējādi ļaujot lasītājam gūt baudu no smalki noaustiem mājieniem. Šo nosacījumu ievērošanu pieņemts augstu vērtēt, kā tas labi redzams atsauksmēs par Vērdiņa krājumiem. Bet ko darīt tad, ja atgriešanos pie modernisma nesamaitātas valodas nepavada tam veltīts komentārs darba ietvaros? Tādās reizēs kritiķim pa rokai ir vārds "drosme", ko attiecināt uz dzejnieka atvērtību. Iespējams, jūs jau nojaušat – vismaz teorētiski "Dark Energy" ir tieši šāds krājums.
Varbūt kļūdos, taču šķiet, ka Ernštreita grāmatas gadījumā var runāt ne tikai par drosmi atteikties no blīvas tēlainības, kas raksturo lielu daļu latviešu dzejas, bet arī par zināmu vienaldzību pret lasītāju – un es nespēju izšķirties, vai tā ir tīša vai nejauša. "Nāc un noskūpsti mani," tā vienu no krājuma pirmajiem dzejoļiem noslēdz Ernštreits. Turklāt rinda ir atdalīta no pārējā dzejoļa ar atstarpi, tādējādi liekot nojaust autora nodomu – pēkšņi radīt suģestējošu plaisu gan satura, gan formas ziņā. Iepriekšējā pantā lasām: "Tās nebeidzamās kadru virtenes,/ tas/ domu un atmiņu trieciens pa smadzenēm." Līdz ar to nav grūti saprast, ka skūpsts, pēc kā tik ļoti ilgojas, simbolizē izraušanos no rutīnas, izraušanos, kas ir iespējama padodoties. Plaisa nudien radusies – teksta noslēgumā pieteikta izraušanās no līdz tam aprakstītā ikdienas ritējuma (saturs), un šo izraušanos palīdz īstenot valodas reģistra maiņa no viegli aizplīvurota līdz pārsteidzoši tiešam (forma). Tomēr Ernštreita risinājumā nav nekā suģestējoša, proti, manī nerodas vēlme ar šo tekstu spēlēties, es neatklāju tajā brīvu telpu savām asociācijām, es nejūtu pretestību, un tāpēc man uznāk garas žāvas. Un tas viss tikai tāpēc, ka pie manas piederības "dzīves nogurušajiem" tiek apelēts pārāk tieši, it kā autors nesāktu "pa labam", bet uzreiz ķertos pie lieliem vārdiem. Padošanās no nevainīga žesta kādam "tu" pārtop par neveiksmi lasītāja vērtējumā.
Protams, izklausās, ka es nevajadzīgi piekasos, tāpēc precizēšu – šāda pārsteidzīga vienkāršība, šādi "nāc un noskūpsti mani", sauksim tos tā, atkārtojas vairākās vietās, tostarp dzejoļu nosaukumos, kur tas ir tikpat nevēlami kā dzejoļu beigās, jo vērīgā lasītājā uzreiz atmodina dzēlīgu kritiķi. Pieņemsim, ka teksts var tikt dēvēts "Depresijas mocekļi", bet ko tādā gadījumā mēs gaidām no paša teksta, kam nosaukums – tā mums sākotnēji var šķist – izdarījis lāča pakalpojumu? Visdrīzāk mēs (vai arī tikai es) ceram, ka autors pats iezīmēs skepsi vai ironiju attiecībā uz nosaukumu vai ka teksts būs tik sarežģīti būvēts, ka skaidrību titula līmenī mēs novērtēsim kā mākslu balansēt. Ernštreits par savu dzejoļu objektu izvēlējies ikdienas dzīvi tās zināmākajos elementos – viņš, piemēram, bieži apraksta nogurumu, kam trūkst novērtējuma no līdzcilvēkiem, vai skar "tumšo enerģiju" miglaini sociālkritiskā nozīmē –, tomēr nesaprotu, kāpēc viņš konsekventi ignorē neparastas detaļas gan dzīvē, gan valodā, kas to mēģina izteikt. "Tavu siltumu paturēt/ cauri visai ziemai /un tavu elpu uz pleca" – vai to pašu nevarēja pateikt tā, lai lasītājs justu teksta piederību literatūras spēles noteikumiem, no kuriem viens būtu zināšanas diskursa vēsturē? Kamēr autors snauduļo, tikmēr lasītājs ķengājas par mīklaino vienkāršību.
Bez šaubām, es rakstu no noteiktas pozīcijas, bet no kādas citas pozīcijas – piemēram, no flanga, kam tuvi tādi dzejnieki kā Žebers un Gaile, Ernštreita jaunais krājums var šķist, kā jau norādīju sākumā, spēcīgs drosmes manifests... it kā sarežģītāks teikums nozīmētu gļēvumu, kaut gan tas tikpat labi var norādīt uz godīgumu sarunā ar lasītāju. Par spīti tam, ka piesaucu Žeberu un Gaili, Ernštreits ar abiem saistāms tikai daļēji. Jā, viņa dzeju var dēvēt par "industriālu", tomēr Žebers uz apbružāto realitāti raugās ar ironiju. Jā, emocionāla atvērtība, kas izpaužas valodas prozaiskā atkailināšanā, te ir izteikta, tomēr Gailes darbos ir vairāk neparastu tēlu, vairāk dinamikas. Savukārt jaunie autori kavējas modernistu izmantotajās un neizmantotajās iespējās, raksta izteikti asociatīvi un izkropļo pazīstamo vidi. Un tāpēc – kurš sapratīs Ernštreitu? Varbūt vientuļais braucējs, kurš zem vasaras debesīm malko benzīntanka kafiju.
0