***
mijkrēšļa pelēkais zvērs
mani uz muguras nes
mēs skrienam pa šaurām un savādām takām
peldus šķērsojam upi
viss aizvien vairāk kā sapnis
kā šķitums
jau drīz vairs nepazīstu savas rokas
un vēl pēc brīža nezinu
kurš raugās pasaulē
caur manām acīm
Ābeļdārzs
caur zaļganu krēslu
nāk veca sieva
ar izkapti pār plecu
var dzirdēt kā čīkst
viņas izrūsējušie kauli
kā vējā šķind
plānie skārda mati
viņa rūpīgi nopļauj
zāli zem ābelēm
pārliek izkapti pār plecu
un aiziet
izkapts asmenim
uzdūries ābols
***
bērns nomira miegā
viņu apraka dārza stūrī
tagad ik ābolā zem plānās mizas
seja
iekožoties atskan tikko dzirdams
nē
***
vakaros sukāju viņas matus
melns ceļš pāri mugurai
ķemme to iet
desmitiem reižu
līdz aizmieg pakauša korē
reizēm viņa jau guļ
kad pārnāku
mati gan vienmēr gaida
vijas man pretī pār balto
melns ceļš
***
viņas mīkstā miltu baltā
piena siltā miesa
drēbju čūskāda nomesta krastā
viņa lēni peld ar ūdenszāļu cilpām
ap kājām un kaklu
kaut kur prāta dūņu slānī
nepiedzimis bērns
Spainis
viņa uzsien indīgi sarkanu lakatu
pie akas nevērīgi mani mazgā
aukstā ūdenī
mēs ejam uz mežu pēc ogām
esmu iespiests starp ceļiem
sieviete plosa mētras
sasilstu ādas tuvumā
tikai plāna kleita pa vidu
bet ogas kliedz
katra nākamā sauja
aprok iepriekšējo
smagi
viņas roka nostiepjas gara kā ēna
īsa atpūta lauka vidū
sieviete nes mani mājās
ogas izbērtas
atkal tukšs
atkal pie akas
aukstā ūdenī
viņa mani
nevērīgi mazgā
vakarā stāvu virtuves kaktā
un vēroju viņu mazgājamies
virs tumšzilas bļodas
***
aizmiegu ainavā
silta dīķa krastā
man aiz muguras sačukstas
tumši zvēri
bet nav bail
saules pinuma bļodiņā
sastindzis laiks
pret rītu kļūst vēsāks
gaisma pārvērš zvērus
mēmās statujās
pamostos klusajā dabā
viena
2