Foto no izrādes "Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti"
 
Recenzija
09.09.2015

"Mii Mii paaudze" un "Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti"

Komentē
0

Radošās darbnīcas laikā tās dalībnieki apmeklē festivāla "Homo Novus" izrādes, tiekas ar māksliniekiem, piedalās rakstīšanas nodarbībās, diskusijās un saņem profesionālu padomdevēju ieteikumus savu pirmo recenziju tapšanā. Darbnīcas vadītājs ir rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis.

Me, me... Me?

Eva Emīlija Česle ir 18 gadus veca, mācās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, 1. kursā

Egoistu paaudze. Tā mūs sauc bieži – pārāk savtīgi, iedomīgi un bez pietiekamas intereses par apkārtējo pasauli. Žurnālists Džoels Šteins (Joel Stein) savā publikācijā žurnālā "Time" 2013. gada maijā [1] pat izmantojis īpašu terminu – Me me me generation jeb "Es es es paaudze" – vairāk par sevi mums rūp tikai... mēs paši. Režisora Elmāra Seņkova izrāde apspēlē šo vēstures pierādīto patiesību – katra jaunā paaudze vecajiem šķiet samaitāta un bezmērķīga [2] – un atklāj, par ko prāto un uztraucas šie kārtējie egoisti.

Izrādes seši aktieri – parasti vidusskolēni katrs ar savām raizēm un priekiem – ir "ieslēgti" ekrānos un skatītājam parādās ar videoprojekcijas starpniecību. Tiek izmantots komunikācijas veids, kas mūsdienu jaunajai paaudzei ir gandrīz pierastāks par reālu saskarsmi, – ekrānu gaisma apspīd mūsu dzīves gandrīz nepārtraukti, un, tajos ielūkojoties, nereti par mums var uzzināt vairāk nekā savstarpējā sarunā uz ielas [3]. Šī nav pirmā reize, kad Seņkovs aktieru lomām izvēlas parastus jauniešus – Valmieras Drāmas teātra izrādē "Raudupiete" starp profesionāļiem bez problēmām iejutās arī astoņi vidusskolēni, taču šoreiz jaunieši ir gan vienīgie izrādes dalībnieki, gan vieni no tās veidotājiem. Katrs no jaunās paaudzes pārstāvjiem gandrīz desmit minūšu garā nerediģētā video ar sevi un vienlaikus ar skatītāju runā par tēmām, kas viņu satrauc, kaitina vai vienkārši šķiet sarunas vērtas. Attiecības, pieaugšana, individualitātes saglabāšana, pašapziņas celšana – tās ir tēmas, kas, manuprāt, ir nozīmīgas ikvienai personībai, kas atrodas uz "pieaugušo dzīves" sliekšņa.

Vits, Edvards, Inga, Patrīcija un Olivers (katrs skatītājs izrādes laikā "satiek" piecus no sešiem jauniešiem) man par savām dzīves pārdomām stāsta no es – patiesākās un vislabāk saprotamās – perspektīvas, darot to aizrautīgi un patiesi. Režisors ļāvis monologu tēmas jauniešiem izvēlēties pašiem, tādēļ monologi ir gan dziļi emocionāli, gan pārdomas rosinoši, gan vienkārši uzjautrinoši, atspoguļojot arī pašu izrādes dalībnieku dažādās personības. Katrai paaudzei ir savas domāšanas un pasaules uztveres iezīmes, tādēļ nepārsteidz, ka pilnībā spēju saprast gan Vita ironiski skumjo attieksmi pret mūsdienu ziņu bezjēdzību [4], gan Patrīcijas pasauli satricinošo atziņu, ka par pieaugušo nekļūst vienas nakts laikā, gan arī Olivera centienus nepazaudēt sevi, neskatoties ne uz ko. Šoreiz, lai saprastos, pietiek arī ar vienpusēju sarunu.

Pēc brīža izrādes laikā attopies, ka sestais ekrāns klusē – tajā redzami pusaudži, kas ar intensīvu, kautrīgu vai noraizējušos skatienu vēro... kādu no aktieriem. Šoreiz pavisam īstu un dzīvu, "izkāpušu" no ekrāna, sēdošu uz blakus krēsla. Šis mirklis vairs nav par es un man, tas ir par mums. Jauno paaudzi, kas jau atkal ir citāda, nesaprasta un nopelta. Par paaudzi, kas nav Me me me generation. Tā ir Me me us generation. Divatā ar savu pašapziņu pasauli nav iespējams mainīt. Bet divatā ar blakus sēdošo... varbūt.

 

[1] Joel Stein "Millenials: The Me Me Me generation" 

[2] Elspeth Reeve "Every Every Every Generation Has Been the Me Me Me generation"

[3] Mary Madden, Amanda Lenhart, Sandra Cortesi, Urs Gasser, Maeve Duggan, Aaron Smith, Meredith Beaton "Teens, Social Media and Privacy"

[4] Anda Rožukalne "Mazo ziņu lielā bezjēga"

 

Prelūdija

Laura Lukeviča ir 17 gadus veca, mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas 3. kursā

Tas bija tik cool

Izrāde "Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti". Atbildot uz pirmo jautājumu, kuru parasti nākas dzirdēt pēc izrādes, ir patika/nepatika jautājums. Runājot ar vienaudžiem, visbiežāk nākas dzirdēt vārdu cool, un tas liekams ar vienādības zīmi vārdam – patika. Droši varu teikt, ka man patika. Un tieši tā iemesla pēc, ka nevaru atrast īstos vārdus, kā lai par to pastāsta. Tas ir jāredz.

Kūpošs tosters

Ja jūs domājāt, ka Vivaldi klausās tikai mūzikas skolu audzēkņi piespiedu kārtā vai omītes, miniet vēlreiz. Fonā skanot Vivaldi "Gadalaikiem", aktieri izrādes laikā iziet cauri visiem četriem gadalaikiem. Sākoties pirmajam Vivaldi kompozīciju atskaņojumam, tiek tīrīti zobi mūzikas ritmā. Spilgtākā aina, kas palikusi prātā, ir Benjamins Verdonks, kurš alkatīgi lej iekšā sev mutē medu un tad to pārlej Ampes rīklē; medus sāk tecēt pār viņa bārdu, un tas viss vēl joprojām notiek, pieskaņojoties Vivaldi kompozīcijas ritmam. Tosterī tiek ieliktas maizītes, kuras pēc mirkļa sāk kūpēt, un izrādes telpa piepildās ar piedegušas tostermaizes smaržu.

Ne vienmēr ir jāaiziet no izrādes ar kādu gudru atziņu. Benjamina Verdonka un Pītera Ampes izrāde "Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti" ir viena no tām. Izlasot nosaukumu pirmo reizi, šķita, ka izrāde būs uz drūmas nots. Tomēr tā vienkārši ir komiska un liek smieties, dažubrīd pat līdz asarām. Izejot no zāles, saproti, ka īsti jau neko izrāde jaunu neiemāca, nav tādas dziļās domas, par kuru nākas domāt vēl vakarā pirms gulētiešanas. Ģeniāla savā vienkāršībā un sirsnībā.

Cilvēkam arī var kāpt virsū

Izrādes ideju autori un reizē arī izpildītāji – Pīters Ampe un Benjamins Verdonks – ir mākslas savdabji. Viņi saprotas tik lieliski, ka tad, ja es nezinātu to, ka viņi nekad nav strādājuši kopā, es visdrīzāk teiktu, ka, pēc manām domām, viņi strādā pārī jau vairākus gadus. Verdonks un Ampe liek vienā līmenī sadzīviskas lietas un cilvēkus. Parādot – ja cilvēks spēj uzkāpt uz tostera vai uz galda ar kājām, kādēļ lai viņš nevarētu uzkāpt uz cilvēka.

Hilarijas Klintones portrets uz ledusskapja

Uz skatuves krēsls, ventilators, galds, tosters, vinila plašu atskaņotājs un ledusskapis ar Hilarijas Klintones attēlu uz tā. Šķietami nekā daudz, bet nemaz vairāk arī nevajag pārbāzt skatuvi. Tas parāda vien to, cik maz cilvēkam vajag, lai dzīvotu savu dzīvi bezjēdzīgi laimīgi. Radīta ierasta, sadzīviska aina, bez nekādiem scenogrāfiskiem Wow! momentiem. Un tur arī nav vajadzības pēc tiem.

Medus jau izlijis

Un nobeiguma daļā, kā par pārsteigumu, telpa pārvērtās dūmu mākonī. Varētu jau sākt saderēt ar citiem apmeklētājiem, kurš režisors izrādē izmantos vairāk dūmus, jo šī ir jau trešā izrāde, kur dūmi ir neatņemama sastāvdaļa. Skanot popmūzikas klasikai "We are the world", scenārijs kļūst dinamiskāks, viss notiek straujāk, tiek parodēta arī aina no Mikelandželo gleznas Ādama radīšana, it kā tik komiski, bet tajā pašā laikā tas tiek parādīts tik izjusti plastiski. Kā arī filmas "Titāniks'' galvenās ainas. Vienubrīd dūmi tā aizmigloja acis, ka bija jāpiepūlas, lai vispār kaut ko saredzētu uz skatuves, bet nojaušami silueti bija redzami. Vēl tam visam pievienojas lāzera stari, un rodas sajūta, ka atrodamies skolas diskotēkā. Izrādes beigās sajūsmas pilns smaids, Verdonks un Ampe triumfēja ar savu vienkāršību un dūmu mašīnu.

Tēmas

"Homo Novus" jauniešu recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!