Domas
03.11.2014

Migla kā pamatstāvoklis

Komentē
4
Saglabā

Bērnībā nekādu miglu neatceros. Neatceros, ka pieaugušie būtu piegājuši pie loga un apbrīnā teikuši: "Paskat, kāda migla!" Kopš tā laika daudz kas mainījies. Tāpat kā daudz ko citu, arī miglā tītas pilsētas un lauku ainavas pat pieauguši cilvēki uzskata par vajadzīgu fotografēt ar saviem mobilajiem tālruņiem, attēlus ievietot sociālajos tīklos un cits citu uzmundrināt ar komentāriem un "laikiem".

Tolaik miglu fotografēja retāk, un tagad man šķiet, ka tā būs bijusi bezmaz vai tikpat eksotiska dabas parādība kā Svētā Elma ugunis (nav gadījies satikt kādu, kas tās būtu redzējis), Brokena rēgi vai lodveida zibens (ģimenē esot pieredzēts). Viena no mīļākajām grāmatām bērnībā bija mīkstvāku brošūra par neparastām atmosfēras parādībām. Tolaik migla vēl bija kādas citas realitātes, varat to dēvēt par pasaku pasauli, atribūts – kā dramaturģiskais virzītājspēks Jurija Noršteina filmiņā "Ezītis miglā".

Pati senākā dabā novērotā migla, kuru atminos, ir jau no pusaudža gadiem. Ģimene brauca ciemos pie paziņām uz Nirzu. Tas ir Latgalē, netālu no Krievijas robežas; bija diezgan ilgi jābrauc ar vilcienu. Vispirms tas piestāja Rēzeknē, tad vēl pēc kāda laika bija jākāpj laukā, un mēs nonācām miglā. Vismaz tā man tagad šķiet, lai gan varbūt migla patiesībā bija jau pavisam citā rītā, tajā rītā, kad devāmies no turienes prom un pa grantēto ceļu gājām uz staciju. Migla bija bieza un balta, tālāk par otru ceļa malu neko daudz redzēt nevarēja. Man nav ne jausmas, kā mani vecāki zināja, ka svešajā vietā dodamies pareizajā virzienā, un tomēr meklēto māju (un atpakaļceļā – dzelzceļa staciju) mēs atradām. Bez mobilajiem tālruņiem, bez ģeogrāfiskajai atrašanās vietai piesaistītiem aplikāciju pakalpojumiem un bez satelītnavigācijas.

Lai gan miglu var novērot arī vasarās, biežāk tā ir tumšo un auksto gadalaiku parādība. Niflheima ziemeļzemju mitoloģijā ir ne vien miglas, bet arī tumsas un aukstuma valstība, pretstats uguns valstībai, un no Niflheimas nāk arī "miglas bērni" Niflungari jeb Vāgnera apdziedātie Nībelungi.

Tieši miglas parādīšanos, nevis, piemēram, pirmās salnas, lapu dzeltēšanu vai pāreju uz ziemas pulksteņlaiku un ziemas riepām nu jau kādu laiku uztveru kā galveno rudens un ziemas tuvuma pazīmi.

Kādā darbdienas vakarā, jau pa tumsu braucot uz laukiem, tu pamani, ka ceļam šķērsām pāri stiepjas mašīnas lukturu izgaismoti balti kamoli, spilveni un izplūduši lēveri. Pirmajā acumirklī šie apveidi atgādina kaut kādus fiziskus objektus, reizēm tu pat piebremzē, bet tad jau esi izskrējis tiem cauri, un aiz nākamā pagrieziena tevi gaida atkal citi. Dažkārt šie zemu slīdošie mākoņi ir tik balti un blīvi, ka mašīnas tālās gaismas no tiem it kā atlec, priekšā nav iespējams saskatīt gandrīz neko, un nākas braukt ar tuvajām. Tā ir zīme, ka nu gan vasara ir cauri un turpmākā puse gada būs jāpavada tumsā un miglā.

Tumsa un migla ir kļuvušas par neatņemamu koncertu un teatrālu uzvedumu scenogrāfijas sastāvdaļu. Pat vasarā notiekošos brīvdabas pasākumos parasti tiek nogaidīta vismaz saules norietēšana un krēslas iestāšanās, un tikai tad uz skatuves kāpj pašas spožākās zvaigznes, un ar pilnu jaudu tiek liktas lietā visas apgaismošanas un pirotehnikas ierīces. Un, lai gaismas vai, piemēram, lāzerstari īpaši izceltos, gaisā tiek izpūsti īpaši dūmi jeb mākslīga migla. Atšķirībā no tumsas, miglu šādos vajadzības brīžos cilvēks vismaz ir iemācījies ieslēgt. Un, atšķirībā no tumsas, gan dabīgā, gan mākslīgā migla pēc kāda laika pati spēj arī izklīst.

Miglas un tumsas saistība, kā arī to pretstats gaismai tiek plaši izmantoti dažnedažādās mākslās gan metaforiskā līmenī (kā, piemēram Sergeja Lozņicas filmā "Miglā"), gan ļoti burtiski un tieši – kā pēc Stīvena Kinga stāsta motīviem 2007. gadā uzņemtajā filmā "Migla" ("The Mist"). Šī filma ir interesanta ar to, ka ekspluatē faktiski visas iepriekš paredzamās, ar miglu un tumsu kā šausmu filmas pamatelementiem iespējamās klišejas, un tomēr beigu galā ar finālu, kas ievērojami atšķiras no Kinga stāsta, tai izdodas pamatīgi pārsteigt un atstāt patiesi baisu iespaidu. Šausmu pamatā nav lielveikalā iebarikādējušos ļautiņu cīniņi ar miglas aizsegā ložņājošiem un savādās skaņās vaimanājošiem nāpšļiem, bet gan neziņas miglā pieņemts morāli aplams lēmums. Miglu bieži mēdz izmantot kā nezināšanas vai aizmiršanas metaforu – arī es, piemēram, varu teikt, ka manas senākās bērnības atmiņas par miglu nu jau ir miglā tītas.

Un šī migla arvien sabiezē. Vecmāmiņas un vectētiņi, kas katros Ziemassvētkos vēl arvien spēj noskaitīt kaut kad sensenos laikos bērnībā iemācītus daudzpantiņu dzejolīšus, jau ir kļuvuši par gandrīz ikvienā ģimenē zināmu folkloru. Viņu bērnu prastie dzejolīši ir krietni vien īsāki, mazbērni varbūt ir spējuši atmiņā paturēt kādu pantiņu. Taču ko nu raizēties par dzejoļiem un dziesmu vārdiem, ja arvien lielāku un lielāku piepūli prasa pat pavisam ikdienišķu lietu paturēšana atmiņā. Kādreiz, vēl pirms mobilo tālruņu laikmeta, ļaudis spēja iegaumēt krietni daudz tālruņa numuru, tagad nu jau kādu laiku tas nav nepieciešams, un lielākā daļa draugu, radu un paziņu numuru ir ieslīguši aizmirstības vai nebūtības miglā.

Šai aizmāršībai ir paradoksāla daba. Dažādi tehniski izgudrojumi it kā atbrīvo mūsu atmiņu no nepieciešamības visu ko atcerēties. Darāmo darbu saraksti, elektroniski kalendāri ar darbu nodošanas termiņiem, sapulču laikiem un daudz ko citu – tas viss ir radīts ar mērķi palīdzēt mums atcerēties, neaizmirst. Taču to lietošanas izraisītais efekts ir pilnīgi pretējs cerētajam. "Atbrīvotā" atmiņa nebūt neraujas pati no sevis piepildīties ar dzejas pantiem, matemātiskām darbībām un visu ko citu noderīgu vai vienkārši tīkamu. To piepilda bieza ikdienas migla, kurā tikai mobilajā tālrunī uzlikti atgādinājumi vai blociņā pierakstīti saraksti uz brīdi kaut kam liek pazibēt, parēgoties, tad atkal pagaist un nodzist. Viena no pazīmēm, kas liecinot par Alcheimera slimības tuvošanos, esot nevis attālāku atmiņu ieslīgšana pagātnes miglā, bet nespēja atminēties to, kas noticis burtiski pirms acumirkļa.

Es nezinu, vai nespēju paturēt atmiņā to, kam pēc mirkļa, stundas vai dienas vēl tikai jānotiek, var uzskatīt par slimību, taču man šķiet, ka tā strauji progresē. Un kādudien mēs attapsimies pienbaltā tukšumā. Interesanti, kas būs pēc tam?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!