Mūzika Ņujorkas metro un Metropolitēna operā sasaista un mijiedarbojas ar ikvienu, kas dodas pazemē vai kādā no operteātra pieciem virszemes balkoniem. Te visur ir virsskaņas teritorija.
Lielākais sēdvietu skaits opernamā un lielākais metrostaciju skaits pasaulē – abi rekordi atrodas Ņujorkā, un neviens no tiem nav iedomājams bez mūzikas. Tā šeit skan pēc lielpilsētas likumiem un tradīcijām, kur izdzīvo stiprākais.
Ņujorkas Metropolitēna opernams atrodas pie metro stacijas, Linkolna centrā, kur izvietotas vairākas kultūras ēkas. Pa milzīgajiem logiem no ielas puses redzama Eiropa – abi 9x11 metrus lielie Marka Šagāla darbi un austriešu kristāla lustras. Viss pārējais, kas tālāk sagaida opernamā, nebūt neatgādinās Latvijas Nacionālās operas apmeklējumu – kaut vai tāpēc, ka nepilna tūkstoša skatītāju vietā Metropolitēna opera spēj vienas izrādes laikā uzņemt četrus tūkstošus viesu.
Mans priekšstats par šo kultūras celtni veidojies no dažādiem skatupunktiem – pēdējā balkona, partera pēdējām rindām un septītās rindas, kur biļete bez atlaidēm maksā aptuveni 250 dolārus. Viendabīgu publiku tik milzīgā masā ir neiespējami saskatīt – kažokādu īpašnieki, kas no piektās rindas uz solistiem skatās ar binokli, pensionāri balkonā bez binokļa, toties ar čaukstošu šokolādi, tūristi, studenti un vidusmēra ņujorkieši, kas starpbrīdī malko 20 dolāru vērto šampanieša glāzi vai kafiju no plastmasas traukiem (jo citus te nepiedāvā). Izsalkuma gadījumā var arī iegādāties pārtikas plēvē ietīto sendviču no frakā tērptā bārmeņa. Bet uz operu taču nenāk starpbrīžu dēļ, bet lai baudītu mūziku.
Pasaules operbizness ir kļuvis ātrs un nedaudz nevērīgs. Pasaulslavenajiem solistiem, ja nekaunība to atļauj, pietiek iemācīties vienu, divas, trīs lomas un ar tām braukāt pa pasauli kaut gadus desmit. Pieprasījums pēc Karmenas vai Trubadūra vienmēr būs. Tā arī šeit uz mēģinājumiem zvaigznes ierodas dažas nedēļas pirms pirmizrādes un dažas nedēļas pēc tās jau brauc uz nākamo lielo operteātri Londonā, Milānā vai sazin kur vēl. "Ielec" uzvedumā un tikpat ātri "aizlec" prom.
Pēc izrādes beigām skatītāji mainās vietām ar māksliniekiem. Nokāpjot metro, tie ir pasažieri, kas lec iekšā un ārā no metro, bet mūziķi un mākslinieki paliek uz vietas un gaida nākamos pasažierus. Oficiāli pazemē noteiktās stacijās uzstājas tikai tie 350 mūziķi vai mūziķu apvienības, kas ik gadu janvārī stājas īpašas komisijas priekšā, lai saņemtu atļauju. Taču ikdienā gan stacijās, gan vilcienos redzami visdažādākie priekšnesumi – no Maikla Džeksona tērpta "mēnessgaitas" līdz slāvu akordeonistiem un spāņu habanērām.
Vibrējošais gaiss metro stacijās no mūzikas skaņām, vilcienu rīboņas un cilvēku soļiem rada viscaur mutuļojošu un neapstādināmu dzīves ritmu. Savulaik metro vadība bija satraukta par to, ka tādēļ pasažieri nedzird skaļruņu paziņojumus. Deviņdesmito gadu sākumā akustiķi veica ekspertīzi, kā to uzlabot, un konstatēja, ka nav viena risinājuma, jo katra metro stacija ir unikāla – ar savu akustiku un elpu.
Tikmēr mūzika lielpilsētas virszemē un pazemē turpina savu dzīvi un rada visdīvainākās mijiedarbības. Kādam ģitārmāksliniekam metro stacijā cepurē bez dolāriem un centiem kāds iemeta dzejoli:
Agrs otrdienas rīts, Grand Central stacija. Nekas "grand" jau nav.
Kafijas smarža gaisā, nedaudz arī pēc urīna.
Ķermeņi saspiedušies, katrs kaut kur skrien
Uz vietu vēl mazāk "grand" nekā šeit.
Un tu. Sēdi, viendabīgi strinkšķini, spēlē akordus un melodijas,
Kuras varbūt ir, varbūt nav pazīstamas.
Varbūt tās ir jaunas,
Varbūt tās ir tavas, un tās ir spirgtas,
Iekļūst garāmgājēju ausu kanālos
Brīdī, kad tie steidzas garām.
Daži apstājas. Un ir dīvaini, kad viņi tā dara.
Viens stāv un šūpojas, pievēris acis,
Žvāgojas kā koks, kas drīz kritīs,
Savaldzināts no tavas mirkļa audiopretindes.
1