Par festivālu "Zobens un Lemess"
"Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans?" piecgadnieki izkliedz, elektriskās ģitāras auru un bungu dārdu pavadībā pa apli kratot savas melni krāsotās krēpes. Es pamirkšķinu acis, atmostos no mirkļa vīzijas un attopos joprojām esam "Zobens un lemess" metāla festivālā (Lone, 8.–9. jūlijs), kas ir šī mana psihosomatiskā stāvokļa izraisītājs. Tikko nosapņotā fantāzija pat apskaidrības brīdī nemaz nešķiet tik nereāla: man visapkārt līdzās staigājošiem metālistu stereotipiem – kā izrautiem no Joņeva "Jelgavas 94" – bērnu ratiņus apkārt stumj veselas saimes, kamēr sirmgalvji galvu vicina vismaz divreiz sparīgāk nekā vairums apkārtējo jaunuļu.
Domāju, ka metāla popularitāte arī ārpus tās tiešās subkultūras vairs nevienam nešķiet sevišķi pārsteidzoša: droši vien daudziem ir kāds attāls radinieks, paziņa, draugs vai darba kolēģis, kas, neskatoties uz ikdienā kultivēto mieramikas tēlu, mīl ik pa sestdienai atlaist ar kādu aliņu rokā un veselīgu nāves metāla urkšķi fonā.
Tomēr festivāls, kas notiek jau trešo gadu, ir nozīmīgs ne tikai ar to, ka tajā ir novērojama tā pati smagās mūzikas vienojošā iedaba, kas būtu sastopama arī tādā pašmāju kakla skriemeļu pārbaudes sesijā kā "Metalshow Open Air", kurš šogad aizvieto "Klangu". "Zobens un Lemess", līdzīgi kā Leišmales "Kilkim Žaibu", sevī vienlīdz apvieno gan metālu, gan arī vēsturisko folkloru. Lai arī "Zobenā" no pēdējā ir tik vien, cik paslinka loka šaušana un zobencīņas, kas ir iebīdītas festivāla teritorijas malā, tas tomēr liek aizdomāties, kādēļ folklora, mitoloģija un smagā mūzika ir jau kļuvusi par gandrīz tikpat ikonisku kombināciju kā džins ar toniku.
Folkmetāla kā atsevišķa žanra saknes ir meklējamas deviņdesmito gadu sākumā, un kā šī stila dibinātājas parasti tiek minētas grupas "Skyclad" (Anglija) un "Cruachan" (Īrija). Tomēr folkloras elementi šajā mūzikas žanrā ir bijuši sastopami arī pirms tam, piemēram, "Iron Maiden" 1988. gada albumā "Seventh Son of a Seventh Son". Šobrīd jau folkmetāla žanrs ir gana izplatīts, un tajā sastopami arī izteikti reģionālie varianti, kuros izmantotie folkloras un mitoloģijas, kā arī melodiskie motīvi un instrumenti ir aizgūti no attiecīgajām kultūrām, piemēram, ķeltu, Skandināvijas, Tuvo Austrumu un, protams, arī Baltijas.
Jautājums gan ir, kādēļ tieši metāls, atšķirībā no daudziem citiem populārās mūzikas žanriem, piemēram, hiphopa vai arī elektroniskās deju mūzikas, vēlas un arī spēj draudzēties ar folkloru? Lai nebūtu domstarpību, pašu folkloru definēsim kā tautas vēsturisko daiļradi, kurā ietilpst mutvārdu, muzikālā, horeogrāfiskā folklora un citas tās formas: visus šos minētos elementus ir iespējams saredzēt un saklausīt arī pašmāju "Skyforger" darbībā.
Turpmākais teksts būs mans redzējums šajā jautājumā, kuru rosinājis festivāls "Zobens un lemess".
Pirmkārt, neskatoties uz daudzveidību apmeklētāju vidū, metāls tomēr joprojām ir izteikti maskulīns žanrs, proti, vairums fanu un mūziķu tomēr ir vīrieši. Šajā kontekstā "Zobens un lemess" ir izņēmums, un ierastāka situācija būtu novērojama kluba "Melnā piektdiena" koncertos.
Viens veids, kā izskaidrot sieviešu salīdzinošo mazskaitliskumu šajā subkultūrā, ir sava veida "puišu klubiņa" sindroms. Kā Rozmarija Lūsija Hila (Rosemary Lucy Hill) to apraksta savā grāmatā, sievietēm, kas vēlas būt daļa no metāla kultūras, ir jāpieņem gan stereotipiski uzskati par sevi ("viņas jau ir tikai grūpijas / nāk tikai tādēļ, ka draugs atvilka / zina tikai vienu grupas dziesmu"), gan arī nereti sastopamais mizogīnisms, kas izpaužas atsevišķu grupu un žanru lirikā. Šis ir nozīmīgs temats atsevišķam rakstam, tomēr šobrīd vēlos vairāk pievērsties tam, kā vīrišķības kults (kas nav vienmēr tikai slikts – gan dāmām, gan kungiem fabuliski varoņi var lieti noderēt kā paraugi) sasaistās ar folkloru.
Domāju gan, ka pat Latvijas kontekstā šeit daudz kas ir gana pašsaprotams: mūsu divi pazīstamākie mitoloģijas tēli ir vīrs, kurš, jauns būdams, ir lāci rāvis uz pusēm, un vīrs, kurš krītot vienlaikus nokauj deviņgalvju milzi un raganu-čūsku. Līdzīgi kā mūsdienu supervaroņu tēli, tie ir saistoši ar savu vienkāršību un sakārtotību. Ļaunums ir skaidri nosakāms un bieži vien personificēts (velns, tumšais bruņinieks, džokers), kamēr varoņi par savu drošsirdību un labajiem darbiem tiek materiāli atalgoti ar pilīm, zeltu un princesēm. (Tikmēr mūsdienās par progresa pazīmi tiek uzskatīts feminisms. Phe.)
Šie tēli un tēmas ir gana efektīgas, bet apvienojumā ar izteikti suģestējošu muzikālo pavadījumu un brālības sajūtu, kas ir nozīmīga metālistu paštēla daļa, tiek iegūts kaut kas vairāk. Tiek pacelta kulturālā pašapziņa.
Savādā kārtā gan šajā "Zobenā un lemesī" spēlēja tikai viena grupa, kas ir tieši saistīta ar latviešu folkloru un vēsturi: melnā metāla apvienība "Velnezers" (neskaitot Haraldu Sīmani, kuru droši vien varētu uzskatīt par savas paaudzes balsi). Tomēr vairākas grupas, kas uzstājās festivālā, veiksmīgi reprezentāja fokloru kā kulturālo robežo veidotāju un jaucēju.
Runa ir gan par pašmāju "Yomi", kas savā daiļradē izmanto japāņu instrumentus un muzikālos principus, gan arī par divām ārzemju grupām, par kurām es vēlos arī parunāt sīkāk.
Pirmā ir "Kimaera" no Libānas, kas ar savu silto un cieņpilno attieksmi pret klausītajiem vismaz manī noteikti izraisīja interesi vairāk papētīt Tuvo Austrumo metāla mūzikas scēnu un arīdzan vispārējo kultūru, kas to apņem.
Otra grupa ir poļu "Batushka", kas savās dziesmās apvieno melnā metāla kompozīcijas ar pareizticīgo baznīcas dziedājumiem un liturģisko mūziku. Lai arī viņu koncertu var uztvert kā iepriekšminētās baznīcas satīru, grupa veica to tik veiksmīgi, ka arī ar savu uzstāšanos spēja sniegt šo pašu garīguma un pacilātības sajūtu, kādu ticīgs cilvēks spētu sajust dievkalpojuma laikā.
Visbeidzot vēlos izcelt "Green Novice" un "Sovvaļnīks" – grupas no Latgales, kas lepni un pārdomāti reprezentē Latvijas austrumu apgabala reģionālo kultūru un valodu ("Sovvaļnīks" savās dziesmās izmanto arī latgaliešu dzejnieku vārdus), pierādot, ka tā nav nedz savdabīga, nedz amizanta un joprojām spēj būt aktuāla un aizraujoša.
Domāju, šeit arī slēpjas folkloras un metāla veiksmīgā sajaukuma atslēga. Lai arī tautasdziesmas un nostāsti katrai tautai ir savi, tie spēj mūs vienot. Metāls kalpo kā veiksmīgs fons – vai drīzāk vārti – citu kultūru iepazīšanai. Un kopīgā atrašanai un saprašanai.
2