Attēlā - žurnāla "The Week" vāka fragments
 
Komentārs
28.04.2014

Mēs visi pa pusei esam krievi

Komentē
8
Saglabā

Laikraksta "The New York Review of Books" 8. maija numurā publicēts krievu rakstnieka Vladimira Sorokina raksts "Ļaujiet pagātnei sabrukt īstajā brīdī!". Raksts, protams, veltīts patlaban notiekošajam Ukrainā, bet jo īpaši – tā saistībai ar politisko noskaņojumu, kāds valda Krievijā. Sorokins atceras augusta puča laiku 1991. gadā Maskavā. Viņš bijis starp tiem, kas pulcējušies Lubjankas laukumā pie VDK galvenās mītnes. Pūlis gatavojies apgāzt laukumā stāvošo Fēliksa Dzeržinska pieminekli. Tas jau bijis izrotāts ar apsūdzošiem uzrakstiem, ir bijušas apmestas virves, piemineklim tūliņ tūliņ bijis jākrīt. Taču tad parādījies kāds vīriņš ar megafonu un aktīvistiem aizrādījis, ka tāpat vien gāzt nebūs prātīgi. Piemineklis smags, tā pakājē ieraktas pilsētai nozīmīgas sakaru līnijas, "Dzelzs Fēlikss" krītot tās varētu bojāt, un tas būtu pamatīgs materiālais kaitējums. Tūliņ atbraukšot autoceltnis, pieminekli no postamenta nocelšot, un visiem būšot labi. Tā nu gāzēji pierimuši un sākuši gaidīt ceļamkrānu. Pagājusi stunda, divas, bet krāns nerādījies, sākuši pat prātot, vai vīriņš nav bijis provokators. Tomēr beigu galā celtnis atbraucis, Dzeržinskis novākts un aizvests pie citiem gāztajiem padomju pieminekļiem.

Bet tagad iztēlojieties, ierosina Sorokins, ja kas līdzīgs būtu noticis 1871. gada 16. maijā Parīzē, un Vendoma kolonnas gāzējiem kāds teiktu: "Paga, paga! Tā nevarēs, vajag arhitektu, projektu, speciālo tehniku!" Un kā būtu ar Bastīliju? Iespējams, tā stāvētu vēl šobaltdien. Līdzīgus piesardzības un apdomības piemērus varam iztēloties daudzus un dažādus. Boļševiku uzbrukums Ziemas pilij 1917. gadā, dažu latviešu ideja vācu okupētajā Rīgā 1918. gadā dibināt pašiem savu valsti, jā, arī mūsu valsts bēdīgais gals 1940. gadā – tie un daudzi citi ir notikumi, kuru iznākums būtu varējis būt arī pavisam citādāks, nekā tas, kurš mums zināms. Ja vien būtu uzradies un pie teikšanas ticis kāds apdomīgs pragmatiķis (vai, kā 1940. gadā, varbūt gluži pretēji – bijis ne tik apdomīgs).

Sorokins uzskata, ka vēlme pakļauties kaut kādu – kaut vai tikai ar niecīgu autoritāti apveltītu – personu norādēm, padomiska indeve drīzāk "drošības pēc" ievērot gatavas instrukcijas, nevis lemt un rīkoties pašiem, ir iemesli, kuru dēļ Krievijā kas līdzīgs Ukrainā notikušajam proeiropeiskajam dumpim nevar notikt un, visticamāk, labu laiku vēl nenotiks. Savienojumā ar autoritāru valdnieku šāds kūtrums ir īpaši grūti ārstējams, jo ļaudīm pašiem savu uzskatu un ideālu vakuumu allaž ir iespēja aizpildīt ar tiem uzskatiem un ideāliem, kādi nu ir viņu vadonim. "Ja viņš ir paranoiķis, visai valstij jābaidās no ienaidniekiem un spiegiem, ja cieš no bezmiega, visiem jāstrādā arī naktīs," raksta Sorokins, "ja viņš ir atturībnieks, visiem jāpārstāj dzert, bet ja dzērājs – visiem jāliekas pilniem; ja viņam netīk Amerika, pret kuru cīnījās viņa mīļotā VDK, visiem ir jāienīst ASV."

Sagadīšanās pēc šajā pašā "The New York Review of Books" numurā ir publicēts arī raksts, kurā amerikāņu kinorežisors Vess Andersons sastopas ar austriešu rakstnieku Stefanu Cveigu. Vērīgākie Andersona jaunākās filmas "The Grand Budapest Hotel" skatītāji gan jau pamanīja, ka noslēguma titros minēts – Andersons filmas idejas smēlies tieši Cveiga darbos. Tomēr raksta "Viņa nepanesamā trimda" autore Anka Mūlšteina, noskatoties Andersona filmu un aplūkojot Džordža Pročnika grāmatu "Nepanesamā trimda: Stefans Cveigs pasaules gala priekšā", saskata ne vien likumsakarīgas saturiskas līdzības, bet, manuprāt, skar arī tēmas, par kurām savā rakstā prāto Vladimirs Sorokins un kuras, cik nu man gadījies manīt, patlaban ne vienu vien nodarbina arī Latvijā.

1942. gada 23. februārī – starp citu, pie mums šo dienu ne viens vien vēl arvien svin kā "vīriešu dienu", lai gan PSRS laikā tā kļuva par padomju armijas dienu, – Stefans Cveigs un par viņu gandrīz 30 gadus jaunākā sieva Lote Brazīlijā iedzēra indi. Policijas fotogrāfijās abi esot redzami guļam uz paklāja rokās sadevušies – Lote "gluži kā iemīlējusies", Cveigs – "viss tāds miris". Šajos attēlos nāvēs romantisma bija tikpat daudz, cik absurda. Cveigs no Austrijas un sava Zalcburgas nama prom bija devies savā ziņā pat priekšlaicīgi – vēl 1933. gadā – un sākotnēji apmeties Londonā. Arī pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā turpināja iznākt viņa grāmatas, viņš laikus un apdomīgi paguva izpārdot lielu daļu savas mantības un visādā ziņā varēja justies drošībā – tik lielā drošībā, ka no Londonas uz Austriju brīvi šurpu turpu braukāja līdz pat 1938. gadam. Un tomēr nekāda miera nebija. No vienas puses, viņu vajāja urdošas bailes par sevi, bet, no otras, kā šķiet, tā bija nespēja pašam nostāties kādā no konfliktējošajām pusēm, paust savu viedokli, noformulēt uzskatus. Pilnīgs pretstats Cveigam šajā ziņā bija Tomass Manns, kurš, ieradies ASV, paziņoja, ka visa Vācijā ar tās kultūru tagad būs tur, kur atrodas viņš. Kāds tur brīnums, ka pat Cveigam veltītajās pēcnāves rindās Manns nebija spējis apslēpt nicinājumu un norādījis, ka ar savu pašnāvību jeb nožēlojamo vājumu Cveigs faktiski ir tikai izdabājis nacistiem.

"Vienmēr šķita, ka viņš pamanās izsprukt sveikā, vēl pirms plīst pats lielākais vilnis," par Cveigu raksta Mūlšteina. "Ar pietiekami daudz laika, lai sakravātu ceļasomas, caurskatītu īpašumus, un – kas ir pats galvenais – izraudzītos savu nākamo ceļamērķi." Tomēr neviens no nākamajiem patvērumiem neatbrīvoja no raizēm, kas vajāja iepriekšējos. Kad Cveigam šķita, ka arī Londonai var uzbrukt vācieši (turklāt pat viņu tur tagad uzlūkoja kā ienaidnieku, angļi viņam "atņēma pat viņa valodu"), viņš devās uz ASV, bet, neatradis gaidīto mieru Ņujorkā (karš viņam sekoja arī tur, nācās noformulēt savu attieksmi pret Eiropā notiekošo, piemēram, dažādos labdarības pasākumos, bet, atšķirībā no Manna, Cveigam tas nekādi nepadevās – viņš varēja parunāt par karu kā vispārēju ļaunumu, bet tas arī viss), ģimene pārvācās uz Brazīliju. Tomēr arī tur neviens Cveigu īpaši negaidīja, viņa grāmatu par Brazīliju vietējie kritiķi bija uztvēruši kā idealizētu neinformēta ārzemnieka jūsmas izpausmi. Decembra sākumā japāņi uzbruka Pērlhārborai, ASV iesaistījās karā, un Cveigu bija pārņēmusi doma, ka vācieši plāno uzbrukumu Dienvidamerikai. Tajā pašā laikā tīkls, ko bija veidojuši dažnedažādi draugi, paziņas un labvēlības parādnieki, kuru Cveigam vēl nesen bija bijis ārkārtīgi daudz, tagad bija iziris, un arvien grūtāk bija atrast nākamo pieturas punktu, nākamo, kam prasīt palīdzību.

Un tā, kā šķiet, ir arī galvenā tēma, ko savai filmai no Cveiga aizguvis Andersons. Ja vēl pirmajā sastapšanās reizē ar ļaunumu un varu Reifa Fainsa tēlotais mesjē Gustavs izsprūk sveikā kā slepenas viesnīcu darbinieku biedrības biedrs un izmantodams senu dienu pazīšanos, tad pamazām vien šādas izdzīvošanas iespējas iet mazumā, un beigu galā paļāvība uz izdošanos un pasaules kārtību viņu arī pazudina. Gustava vēlme izvairīties no konfliktiem un vēlme visu nogludināt "pa labam" ļoti atgādina paša Cveiga dzīves gājumu, kuru, kā uzskata Mūlšteina, spilgti raksturo viena no pirmajām ainām viņa biogrāfijā, pēc kuras jau noprotamas viņa attiecības ar viņa sievas Friderikes nolīgto privātsekretāri Loti.

Friderike devusies uz Britu konsulātu, taču aizmirsusi kaut kādus papīrus. Pārnākusi mājās, viņa abus mīlētājus atradusi aizmigušus. Viņa tos pamodinājusi, atradusi vajadzīgo dokumentu un atgriezusies konsulātā. Bet, kad pārnākusi, Loti nevis atlaidusi, bet ieteikusi kādu laiku nerādīties. Dažas dienas vēlāk Cveigs devās uz kuģi, Friderike viņu pavadīja. Kajītē Cveigs atrada sev adresētu vēstuli no Lotes, taču to neatplēsa un atdeva sievai. Loti viņš apprecēja 1940. gada sākumā.

Kaut kas viņa rīcība un uzvedībā atgādina mēģinājumus iemācīties staigāt, ne reizi nenokrītot un nesasitoties; centienus savaldīt uguni, ne reizi neapsvilinoties. Un kaut kas līdzīgs, manuprāt, bija arī Sorokina aprakstītajā krievu revolucionāru gatavībā pagaidīt ceļamkrāna ierašanos.

Nē, nepārprotiet, es negrasos apgalvot, ka esmu labāks vai citādāks. Mēs te, Latvijā, esam tādi paši. Un tāpēc mums nav ne streiku, ne studentu nemieru, mums jau sen nav nekādu revolūciju, un pat geju praidu mums nav. Mēs dzīvojam gluži kā tajā ciemā no Nika Keiva dziesmas "God is in the House" – pat ja mums ir neliels karaspēks, galvenokārt tas der, lai no kokiem noceltu zemē nokļūt nespējīgs kaķēnus. Un Dievs mums stāv klāt.

Tik pazīstamas šķiet frāzes, ko Sorokins sakās dzirdējis dažādās tā dēvētās inteliģences pārstāvju sarunās:

"Būs tīrīšanas, tāpat kā 1937. gadā..."

"Ar Ukrainu viņam nepietiks..."

"Tā vien izskatās, ka būs jābrauc prom..."

"Televīziju vispār vairs nevar paskatīties – viena vienīga propaganda..."

"Rietumi par mums neliksies ne zinis..."

"Krievija kļūs par kāju pameslu..."

"Tas viss ir tik nomācoši..."

"Atkal atgriezīsies samizdats un pagrīde..."

Sorokins raksta, ka šāda runāšana viņam uzdzen vēl lielāku riebumu nekā Krievijas izdarības Krimā. Jo pašu runātāju vājums Putinam ir ļāvis kļūt par to, kas nu viņš tagad ir.

Pārfrāzējot Vesa Andersona karikatūru par Žaka Īva Kusto tēmu – zemūdenes kapteini Stīvu Zisū Bila Mureja atveidā (filmā "Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū") –, gribas teikt, ka vismaz šajā ziņā arī mēs visi un ikviens pa pusei esam krievi. Nevis Tomass Manns, bet Stefans Cveigs. Vai mesjē Gustavs, kurš vēl arvien paļaujas vai nu uz laimīgu sagadīšanos, vai birokrātijas kompetenci, pazīšanos un blatu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!