Dabas saudzēšanas principus, ko apguvu skolā, var reducēt uz "nemet konfekšu papīrus mežā!". Vides tēma man vienmēr šķitusi svarīga, lai arī abstrakta, – jau bērnībā bija skaidrs, ka visās turpmākajās dzīves vēlēšanās jābalso par zaļajiem (vēlāk gan izrādījās, ka dažiem zaļajiem ar zaļumu ir maz sakara). Taču padziļinātas izpratnes par to, kā būt dabai draudzīgai, man nebija. Attiecīgi nebija arī zināšanu par to, kā esmu kaitīga dabai, kādas izvēles veido cilvēku darbības postošo ietekmi. Par vides aktīvismu šajā laikā runāja kā par radikālu parādību, mediju uzmanību tas ieguva ekstremālos gadījumos, kādam pieķēdējoties pie kokiem vai naftas platformām. Par spīti radikālismam vai tieši tā dēļ man šādi centieni bija simpātiski, taču neredzēju sevi kā vienu no viņiem.
Kopš tā laika ir pagājis 20 gadu, un šodien tēmas aktualitāte pieaug ģeometriskā progresijā. Patēriņš palielinās, vides stāvoklis pasliktinās, mēs par to runājam vairāk, mediji par to ziņo biežāk, sociālie mediji paātrina ziņu apriti un tā tālāk. Lai arī informācijas ieguve sociālajos medijos var nozīmēt nekvalitatīvus datus, populismu un vispār pieprasa medijpratību neatkarīgi no tēmas, šodien tas ir galvenais problēmas apzināšanās un risinājumu apguves virzītājspēks.
Starp manu abstrakto vēlmi dzīvot videi draudzīgāk un reālu rīcību bija dokumentālas filmas, "Youtube" kanāli, "Facebook" grupas, tad grāmatas un sarunas ar domubiedriem. Mācījos un joprojām mācos, kā ieviest uzskatus un pārliecības ikdienas patēriņa lēmumos līdzās vajadzībai un finansiālajām iespējām. Uzzināju par neaugsmes (degrowth) ideju, kas aicina samazināt patēriņu un ekonomisko izaugsmi vienkāršākas, mierīgākas, uz saskarsmi balstītas dzīves vārdā. Kad izrādījās, ka mana pieredze atkritumu samazināšanā interesē apkārtējos, stāstīju par to medijos, skolās, uzņēmumos, līdz attapos pietuvināta aktīvisma lauciņam.
Manā "Facebook" ziņu lentē aktīvisms ir norma. Tā ir klasiskā sociālo tīklu informatīvā cilpa, kur es pati izvēlos, kādu informāciju lasīt, un tā attīsta manu priekšstatu par notiekošo pasaulē. Tādējādi manu pasauli veido cilvēki, kuri par kaut ko aktīvi iestājas – par demokrātiju, LGBT līdztiesību, imigrantiem, bēgļiem, sievietēm, bērniem, vides aizsardzību, dzīvniekiem, uz cilvēku vērstu pilsētplānošanu un tā tālāk. Šī aktīvisma izpausmes ir dažādas: kāds pauž viedokli, kāds veido sociālo tīklu grupas, apkopo, izplata un skaidro informāciju, citi organizē piketus, sazinās ar institūcijām, piedalās publiskajās apspriešanās un tamlīdzīgi. Līdzās cieņai un apbrīnai par "īstiem" aktīvistiem izjūtu arī interesi novērot, kā cilvēku rakstura un personības iezīmes veicina viņu iesaisti sabiedriskajos procesos, rada ticību individuālas rīcības jēgai un nepieciešamībai.
Izteiksmīgs piemērs ir Grēta Tunberga, kura vienpersoniski ir spējusi mudināt miljoniem jauniešu visā pasaulē protestēt, pieprasot varas iestāžu izlēmību klimata politikā. Viņa atklāti runā par to, kā mērķtiecība, fokuss un vajadzība rīkoties saistīta ar Aspergera sindromu. Man ļoti patīk Grēta, viņas konkrētība retorikā, kurā nav skaistas liekvārdības, kurā viņa atmasko tukšas uzslavas, sauc skaitļus un apelē pie veselā saprāta. Man patīk viņas inteliģentā klātbūtne informācijas telpā, kurā apzīmējums "maza meitene" joprojām ir sinonīms vājumam, gļēvulībai un muļķībai. Apbrīnoju viņas vēstījuma konsekvenci un degsmi, kas bija vienlīdz liela, gan vienai sēžot pie Zviedrijas parlamenta, gan tagad globālas kustības priekšgalā.
Cilvēki, kuri par kaut ko iestājas, nemēdz ieslīgt refleksijās par to, kāpēc viņi to dara. Aktivitāte tiek uzskatīta par pašsaprotamu iesaisti demokrātiskas sabiedrības veidošanā, kur līdzās konkrētiem mērķiem nozīme ir pašai virzībai. Tās vajadzība nezustu arī tad, ja būtu zināms, ka mērķis netiks sasniegts. Kad Grēta piektdienās negāja uz skolu, lai protestētu pie parlamenta, viņas rīcība daudziem varēja šķist bezjēdzīga. Varbūt bezjēdzīgi ir arī pašreizējie miljonu piketi. Taču, tāpat kā ar visu pārējo šajā dzīvē, lietu jēdzība vai bezjēdzība atklāsies vēstures gaitā. Mēs visi nevaram būt Grēta, un visiem nav par viņu jājūsmo. Taču ikvienam ir rīcības potenciāls, un šodienas realitātē no indivīda rīcības līdz globālai kustībai ir viens solis.
Apzināties savas rīcības daļu no lielāka sabiedriska procesa nav viegli, īpaši, ja runa ir par tik abstraktām lietām kā ekoloģiskās pēdas nospiedums. Mēs teorētiski zinām, ka tas ir nozīmīgi, taču neizjūtam to kā sev pietuvinātu patiesību. Mēs apzināmies, ka reālas pārmaiņas prasa laiku, bet esam nepacietīgi un dusmīgi, ka tās notiek lēni. Pirms diviem gadiem es "Satori" publicēju rakstu "Maisiņš nevaig" (šodien es to tā nesauktu, bet ko nu vairs), kurā dalījos pieredzē, ieviešot sadzīvē patēriņa samazināšanas un atkritumu neradīšanas principus. Gandrīz trīs gadus vēlāk joprojām piekopju šādu dzīvesveidu, kas nu jau kļuvis par paradumu, un aizsūtu uz poligonu par pāris simtiem kilogramu atkritumu mazāk nekā katru līdzšinējo dzīves gadu. Taču, to darot, es reti domāju par planētu, okeāniem vai mežiem. Sadzīvē šie centieni drīzāk saistīti ar prozaiskām problēmām – kā valkāt salāpītu apģērbu un netikt uzskatītam par nevīžu vai nabadziņu, vienlaikus nevēloties kļūt par staigājošu protesta formu? Kā izvērtēt, kad novalkāto apģērbu izmest? Ko paķert brokoļu vietā, ja veikalā tie izrādās satīti plastmasā? Cik plastmasas pudelīšu kosmētikas vai skaistumkopšanas līdzekļu gadā ļauj zero waste sirdsapziņa? Vai neapdalu dēlu, uzturot minimālismu viņa rotaļlietu kolekcijā, un tamlīdzīgi. Nemēdzu jautāt sev, vai no tā ir jēga globālā kontekstā. Vairāk par globālo kontekstu man ir būtiski dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem un vērtībām, savas ierobežotās un sīkās dzīves ietvaros veidojot pasauli ap sevi tādu, kādu es to vēlētos redzēt. Diezgan droši varu apgalvot, ka tas virza lielāko daļu skaļāku vai klusāku aktīvistu.
Kamēr Latvijas aktīvistu darbs šobrīd ir veicināt sabiedrības informētību par vides problēmām un virzīt pozitīvas pārmaiņas likumdošanā, vides aizsardzības joma pasaulē, stājoties ceļā korporācijām, var būt dzīvībai bīstama. 2018. gadā, aizstāvot teritorijas no kalnrūpnieku, lauksaimnieku, mežstrādnieku u. c. interesēm, ir nogalināti 164 aktīvisti [1]. Daudz lielāks skaits ir tādu, kuri ir apklusināti pēc vardarbīgiem uzbrukumiem. Tas ir skarbs atgādinājums, cik akūta ir cīņa ar dabas resursu izsaimniekošanu valstīs, kuras vides krīzes sekas izjūt vairāk nekā mēs salīdzinoši tīrajā un zaļajā Latvijā.
Man vienmēr šķiet, ka daru par maz. Dzīvē esmu iestādījusi tikai divus kokus, dažreiz lidoju ar lidmašīnu, braucu ar auto, nepiedalos svarīgās publiskajās apspriešanās, neķēdējos pie naftas platformām. Taču diezgan lielu mierinājumu gūstu apziņā, ka man vienmēr ir pieejams politiskais patēriņš. Es balsoju katru dienu – ar katru eiro, ko iztērēju. Tirgus ekonomikas apstākļos, kur visu nosaka pieprasījums, ik reizi, atverot maku, balsoju par tirdzniecības praksi, kura atbilst maniem principiem par saprātīgu saimniekošanu, zināšanām, prioritātēm un iespējām. To veicot, nav jūtama piesaiste globālai kustībai, bet tā tāda ir – no politiskā patēriņa ir jēga, tikai apvienojot daudzu centienus. Šī individuālā, personiskā rīcība, lai arī niecīga daļa no tirgus procesiem, sniedz sajūtu, ka arī pašām ikdienišķākajām izvēlēm ir nozīme. Ar politisko patēriņu mēdz saistīt aizspriedumu, ka tas mazina iedzīvotāju iesaisti "īstā" aktīvismā, taču pētījumi liecina, ka šādas negatīvas korelācijas nav. Tieši otrādi – iedzīvotāji, kuri praktizē politiski motivētu patēriņu, biežāk iesaistās arī cita tipa aktīvismā [2]. Tāpat viegli atspēkojams ir viedoklis par politisko patēriņu kā finansiāli privileģētākās iedzīvotāju daļas dzīvesveidu, jo bieži vien izvēles, šādi patērējot, var būt saistītas ar pirkuma neizdarīšanu vispār (minimālismu, konkrēta ražotāja boikotu), patēriņa ierobežošanu vai priekšrokas došanu vienkāršākiem vietējiem, lētākiem produktiem utt.
Politiskais un ētiskais patēriņš ne vienmēr ir pašsaprotams un intuitīvs. Kā jau minēju iepriekš, bieži vien ir jāsaskaras ar virkni ikdienišķu problēmu, kuru nebija laikos, kad manas pirkšanas izvēles noteica tikai finansiālie ierobežojumi. Es to saucu par "saldējuma paradoksu", lai gan tas attiecas arī uz citiem pirkumiem. Nepirkt nemaz? Vegānisku iepakojumā? Piena saldējumu bez iepakojuma? Dārgu vegānisku sorbetu bez iepakojuma? Gatavot tikai mājās un nekad vairs neēst saldējumu parkā? Un tā ad absurdum. Nav grūti ikvienu izvēli uzskatīt par nepareizu, tāpēc spēja nezaudēt perspektīvu un humora izjūtu laikam ir viena no būtiskākajām politiskā patēriņa sastāvdaļām.
Galu galā izmērīt dabu saudzējošas rīcības rezultātu ir tikpat kā neiespējami. Mēs varam aprēķināt savas ekopēdas nospiedumu, izmantojot kādu no internetā pieejamajiem kalkulatoriem, taču oglekļa emisijas ir tikai viens veids, kā uz to lūkoties. Varu sekot līdzi pašas radītajiem atkritumiem, bet nevaru izmērīt, cik atkritumu vienību ietaupītas citās mājsaimniecībās, sekojot manam piemēram. Katras mazākās izmaiņas paradumos ir lielāka procesa sastāvdaļa. Mēs gribam, lai visa sabiedrība mainās uzreiz, un tad mēs tai līdzi. Lai politiķi virza un pieņem pareizos likumus, un tad mēs tiem klausīsim. Lai neuzliek atbildību uz mums, vienkāršajiem pircējiem, kamēr korporācijas svilpodamas turpina piesārņot. Taču, kamēr vien mūsu pašu prioritāte būs ērtības, zemāka cena, lielāks piedāvājums vai ātrāka piegāde, kāpēc lai kaut kas mainītos?
[1] https://time.com/5638438/global-witness-environmental-activists-murdered/
[2] https://academic.oup.com/socpro/article/65/2/266/4083472
24