Mēs visi esam grieķi

Kamēr ļaudis Latvijā baudīja garās brīvdienas, Eiropas politiskie līderi mocīja savus galvas smadzeņu neironus, mēģinot saprast, ko darīt ar Grieķiju.

Grieķijas gadījumā ekonomiska rakstura argumenti par labu tam vai citam notikumu scenārijam minēti tik daudz, ka pārgremot kārtējo reizi tos ir lieki. Toties varam pavērties uz notiekošo no politiskās retorikas lietošanas viedokļa. Un rodas iespaids, ka politiskā valoda sāk aizēnot realitāti, iepriekšējo pieredzi un veselo saprātu kopumā. Daži piemēri.

Tie, kuriem Grieķijas valdības stīvēšanās ir apnikusi, pauž, ka Atēnas ilgstoši un nekautrīgi nodarbojas ar šantāžu, kas neesot pieņemami. Protams, nodarbojas. Tikai jāņem vērā, ka šantāža ir mūsdienu ārpolitikas sastāvdaļa.

Piemēram, apaļīgais jaunais cilvēks Ziemeļkorejā un viņa nelaiķa tētis ar to vien nodarbojās – pieprasot bezmaksas pārtikas vai naftas piegādes savai vājprātīgajai politiskajai konstrukcijai, pretējā gadījumā draudot ar kodolieročiem, bēgļu plūdiem un citām nelaimēm apkārtējam reģionam. Kopumā šie vingrinājumi Ziemeļkorejai ir veiksmīgi. Ar šantāžu jau gadiem nodarbojas vesela čupa politisko līderu arābu valstīs un Āfrikā, pieprasot gan nejaukties viņu iekšpolitikā, gan devīgi piegādāt kredītus un neatmaksājamu palīdzību, pretējā gadījumā piesolot islāma fundamentālistu uzplaukumu vai asiņainas starpetniskas sadursmes un atkal bēgļu straumes. Rietumi viebjas, bet vairumā gadījumu piekāpjas.

Īsi sakot, šantāža mūsdienu starptautiskajā vidē ir ierasta un pieciesta lieta, savukārt Grieķijas gadījumā piktošanās, šķiet, ir par to, ka tik neglīti uzvedas Eiropas valsts. Jo Eiropas valstij tā nepiestāv, tā nav korekti pret citām Eiropas valstīm. Droši vien nav, tomēr kopš kura laika būtībā morāles normas politikā ir izšķirošākas par t.s. reālpolitiku?

Ar ko Grieķijas amorālā rīcība ir amorālāka par citu Eiropas un Rietumu rīcību, piemēram, biznesa vārdā pieverot acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem n-tajās valstīs? Ar to, ka tā ir vērsta pret "savējiem"?

Savukārt tie, kuri uzskata, ka Grieķijas bankrots un eirokluba pamešana ir par katru cenu jānovērš, brīdī, kad ekonomiskie argumenti par labu tam vairs neliekas pārliecinoši, ķeras pie tēzes, ka visas jezgas rezultātā Grieķija var "izkrist" arī no Eiropas Savienības: un kas tad tā par Eiropu bez Grieķijas, demokrātijas un filozofijas mātes? Apelēt pie Grieķijas kā mūsdienu Rietumu civilizācijas šūpuļa ir apburoši. Ja ņem vērā, ka citos reģionos, kas Rietumu civilizācijas tapšanas procesam ir bijuši tikpat svarīgi (mūsdienu Libāna, palestīniešu teritorijas u.c.), notiek dievs zina kas, bet tas tiek uztverts krietni mierīgāk. Bez Grieķijas Eiropa nebūšot vairs Eiropa, toties Eiropa ir un, cik saprotams, būs Eiropa bez grieķu ziemeļu kaimiņiem, Albānijas. Interesanta loģika. Un arī paši grieķi, cik var nojaust, šo mitoloģiju aktīvi izmanto.

Izrādās, lai piederētu kādai kultūrvēsturiskai telpai, primāri ir piederēt kādai organizatoriskai struktūrai. Struktūra ir būtiskāka par saturu.

Interesanta ir ķīvēšanās par tēmu, cik tad īsti lielā trūkumā ir nonākusi grieķu tauta (iemeslus šoreiz neapspriežam). Baltieši no sava viedokļa loģiski rūc, ka mēs par tādu "trūkumu" vis nevaimanātu, ka grieķi īstu nabadzību nemaz nav piedzīvojuši. Šis gan ir mazliet riskants arguments, jo tādā gadījumā mums var atcirst, ka arī mūsu trūkums ir gluži laba dzīvošana, ja salīdzina ar aplam daudziem piemēriem citos pasaules nostūros. Lai kā arī būtu, lieki teikt, ka Grieķija šādai pieejai kategoriski nepiekrīt, un te mēs nonākam pie vēl kāda ļoti spēcīga (kā izrādās) jēdziena – "vidējais līmenis", šajā gadījumā, Eiropas. Mēs esam trūcīgi, salīdzinot ar šo vidējo līmeni, un droši vien arī grieķi nu ir trūcīgi – ja rēķina pēc vidējā līmeņa. Lai gan, ja mazliet padomā (vismaz man tā šķiet), šis jēdziens ir diezgan absurds, jo tas zināmā mērā paredz, ka kaut kas jums ir faktiski garantēts vai vismaz pienākas. Pat ja tam īsti nav priekšnoteikumu (atbilstoša ekonomikas struktūra, ilgstošā periodā uzkrātais "tauku slānis" utt.). Lai gan pats koncepts ir salīdzinoši jauns (nedomāju, ka pirms simts gadiem Eiropā piesauca kaut kādu "vidējo" Eiropas līmeni), tas nostiprinājies pamatīgi. Lineāra izpratne par procesiem – ja kaut kāds līmenis ir sasniegts, tas kļūst par dotumu. "Atkrišana" no tā kļūst par traģēdiju.

Ar un ap Grieķiju notiekošais ir interesants arī no demokrātijas viedokļa. Pieņemsim, ka Grieķijas valdība ir populisti un nejēgas. Bet tieši tādus ievēlēja liela daļa Grieķijas sabiedrības, kura tātad ir populistiski noskaņota un nesaprātīga. Kaut kā stulbi, jo grūti formulēt, kā tiem, kuri gan nav populistiski un nesaprātīgi, šādā situācijā rīkoties? Demokrātiskās vēlēšanās izdarīta sabiedrības vairākuma izvēle esot jāciena, jo tā taču ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa, pat ja šī izvēle ir destruktīva. Tā ir? Ir. Tomēr tad mēs aulekšiem iebraucam debatēs, vai šim destruktīvismam tomēr ir kaut kādas robežas un, ja ir, kurš tās novilks. Man personīgi atbildes nav.

Turklāt zemtekstos vīd nojausma, ka neba grieķi vien ir tādi aplamnieki – tieši tādēļ esot tik svarīgi viņiem nepiekāpties, lai viņu gara radinieki citās Eiropas valstīs (piemēram, Spānijā) apjēdz, ka tā ālēties nedrīkst. Īsi sakot, veidojas sajūta, ka tas, kas vienā līmenī (ekonomisti, vairums politiskās elites, biznesa aprindas u.c.) tiek atzīts par pareizu un vēlamu, nesakrīt ar pamatīgu eiropiešu masu izpratni par pareizo un vēlamo. Un tad mums ir elegantais jautājums, kā mūsdienu demokrātija ar šo situāciju tiks galā?

Apelējot pie t.s. veselā saprāta, kuru ignorējot vēlētājiem draud jau piesauktā "vidējā līmeņa" zaudēšana? Iespējams, bet, kā jau izteicu hipotēzes līmenī, mūsdienu Rietumu cilvēks ir tik ļoti pārliecināts par "vidējā līmeņa" kā minimuma stabilitāti, ka šādai biedēšanai var nenoticēt.

Rezumējot: lai kas ar Grieķiju notiks tuvākā pusgada gada laikā, dārgie hellēņi ir pamanījušies mums pabāzt priekšā spoguli. Iespējams, tādēļ arī daļa Eiropas ir tik dusmīga.