Foto - Pauls Bankovskis
 
Redzējumi
19.01.2015

Mēs un citi zvēri

Komentē
1
Saglabā

Pirms kāda laika zvanīju meitai un apvaicājos, kā tad viss beidzies ar Patriku. Bija veikta operācija, un vienīgais, ko šāda audzēja gadījumā vēl varēja darīt, bija kājas amputācija. "Jā, bet vai varbūt prātīgāk tomēr nebūtu bijis viņu..." es iesāku teikt, bet saminstinājos, mēģinot izdomāt, kā to pasacīt smalkjūtīgāk. "Vai jēdzīgāk nebūtu bijis viņu sūtīt uz labākiem medību laikiem?" vaicāju. Patriks ir kaķis, amputēta bija priekšķepa. Veterinārārsts esot teicis, ka ar trim kājām dzīvnieks vēl itin labi sadzīvošot, ja vien vēzis šādi būs uzveikts. Šķita, ka viņam taisnība. Jau tūliņ pēc operācijas pārvests mājās, Patriks itin veikli esot apguvis savas ierastās teritorijas.

Manas attiecības ar Patriku ir pastarpinātas – kā jau tas mēdz būt ar daudzām lietām pēc laulības šķiršanas –, un tomēr, laiku pa laikam no meitas šo to uzzinot par viņa gaitām vai slimību, kaut kāds stūrītis manā apziņā ir bijis atvēlēts arī viņam. Līdzās daudziem citiem zvēriem, ar kuriem dzīves laikā līdz šim iznākusi darīšana.

Var jau būt, ka tas ir bērnībā lasīto Džeralda Darela grāmatu "Mana ģimene un citi zvēri" un "Zvērudārzs manā bagāžā" radīto romantiski miglaino sapņu iespaidā, bet vienudien iedomājos, ka cilvēku veido ne vien tas, ko viņš, piemēram, ēd vai domā, bet kaut kādā ziņā arī visi viņam vai viņai piederējušie vai kādā mijiedarbībā ar viņu nonākušie dzīvnieki. Vienmēr jau, protams, var iebilst, ka uz vēsturisku kataklizmu, ekonomisku svārstību, politisku vētru, reliģisku domstarpību un citu nozīmīgu cilvēces notikumu fona kāds mājas vai nemājas dzīvnieks tāds nieks vien ir, bet pamēģiniet šādi sākt sarunu ar kādu suņu vai kaķu mīli vai, piemēram, putnu vērotāju. Vienalga, vai tu esi valdnieks vai diktators, zemnieks vai politiski represētais, ja vien vispār tavā dzīvē ir bijusi vieta arī kādas citas sugas pārstāvjiem, tie tur būs atstājuši kādu pēdu nospiedumu. Droši vien šis iespaids ir abpusējs, vienīgi uz zvēriem atstātais ir grūtāk novērtējams, jo mums parasti izdodas savus dzīvniekus mūža ilgumā pārspēt.

Mans pirmais mājdzīvnieks šajā ziņā bija pagalam bēdīgs piemērs. Tas bija melns kaķis ar baltu "krādziņu", mēs viņu nosaucām par Tomiņu. Es vēl negāju skolā, un patiesībā par Tomiņu man nav nekādu atmiņu. Viņš ir redzams vienā vai divās melnbaltās fotogrāfijas. Un vienīgais, ko atceros, ir tas, ka Tomiņš pazuda. Kādudien nepārnāca mājās, un viss. Tā jau ar kaķiem mēdz gadīties, pieaugušie skaidroja. Tikai pēc daudziem gadiem un pēc tam, kad mums jau bija bijis arī suns, vecāki atklāja, ka slēpuši no manis lielo dzīves patiesību. Mūsu pašu kaimiņš, pabraucot atpakaļgaitā savu mašīnu, Tomiņu bija saspiedis.

Tad pienāca laiks sunim. Vecāku apsvērumu loģisko secību nu jau vairs nespēju restaurēt, taču bija apsolīts, ka suns mājās parādīsies vien tajā vasarā, pēc kuras man būs jāsāk iet skolā. Noteiktajā dienā braucām uz Rīgu un Čiekurkalna tirgū no diviem kucēniem – brūna un melna – izvēlējāmies melno. Pēc tam ar visu suņuku dermatīna tirgussomā devāmies uz Universitātes aulu, kur notika mana brāļa izlaiduma svinīgais sarīkojums. Suns gan no šī pasākuma nekādas augstākās izglītības pazīmes neguva un izauga par enerģisku, diezgan nešpetnu un spītīgu kranci, kuram vislielāko baudu sagādāja pagalmu šķērsojošu vietējo dzērāju un garām braucošu automašīnu apriešana vai sviesta paciņas nosperšana no kaimiņienes iepirkumu tīkliņa.

Mēs viņu nosaucām par Tipsi (atsaucoties uz Ilzes Indrānes "Tipsi, Topsi un Tedi") un paši sev iestāstījām, ka viņš ir pundurpinčers bez ciltsrakstiem. Kā jau ar tādiem asu izjūtu cienītājiem un skarba dzīvesveida praktizētājiem nereti mēdz gadīties, Tipsis negāja bojā ātrā un iepriekš paredzamā varoņa nāvē, saķēries ar kādas automašīnas riepu vai kādu citu par sevi stiprāku pretinieku, bet nodzīvoja līdz sirmam vecumam un nevarībai.

Lai gan grūti izprotamu iemeslu dēļ biju sācis uzskatīt, ka esmu, kā tagad saka, "suņu persona", nevis "kaķu persona", biju apņēmības pilns ar suņiem vairs nekad nepīties. Šo apņēmību tikai nostiprināja šķietami miermīlīga vilku suņa uzbrukums, kad rīta agrumā steidzos uz dzelzceļa staciju, lai brauktu uz skolu. Taču nav jābūt Venediktam Jerofejevam, lai pamanītu, ka dzīvē ne viss rit pareizi – drīz pēc tam šī suņus negribošā suņu persona apprecējās, un par jaunās ģimenes locekli kļuva arī melns runcis, kuru mana sieva bija nodēvējusi populāra itāļu mafijas seriāla "Astoņkājis" varoņa Džona Franko Laudeo vārdā.

Taču dzīvnieku mūžs, kā jau minēju, parasti mēdz būt īsāks par mūsējo. Pēc tam mēs izšķīrāmies, es biju saticis Andru, un Andrai bija suns. Ārēji Dzuba (no bērnu skaitāmpantiņa: "Dzuba, Dzuba, Dzuba, Dzuba, Dzuba, doņi, doņi, a... utt.") atbilda visām ar sliktu slavu apaugušās Stafordšīras terjeru sugas plēsīgajām pazīmēm (vienīgi aste un ausis nebija kupētas). Vislabāk to parasti novērtēja nezinoši svešinieki, kas, Dzubu ieraugot, steidza nogādāt drošībā bērnus un paši centās ieņemt kareivīgas aizsargpozas. Dzuba gan, šķiet, no tā visa itin nekā nesaprata un uzskatīja, ka par viņas draugiem būtu jākļūst it visam, kas kust, – mērogā no vardes līdz govij. Protams, tā bija naiva iedoma, un pasaule ir arī ienaidnieku pilna. Izrādījās, ka vislielākais ienaidnieks bija mājojis Dzubai iekšienē. Viņu piebeidza vēzis. Kaķi Murku vedu uz laukiem apglabāt ne pārāk ilgi pēc tam, kad mūžībā bija aizgājis Andras paps. Šķiet, tas patiesi bija gadījums, kad ne vien dzīvnieks atstāj kādu iespaidu cilvēkā, bet arī cilvēks ir iemantojis lielu nozīmi zvēra pasaulē.

Bijām nolēmuši kādu laiku bez mājdzīvniekiem iztikt. Madagaskaras šņācējprusaki, ko uz īsu brīdi mājās ieviesa puika, jau īsti tomēr neskaitās, lai gan savdabīgu pieķeršanos ar laiku spēja izraisīt pat tie. Pieķeršanās gan pagaisa brīdī, kad izrādījās, ka stikla kastē tie veiksmīgi savairojušies un pa visu virtuves galdu izspruka un savās gaitās centās doties kāds ducis sīku mošķu. Ar prieku uzticējām viņus lielākai šādu mazo dzīvības formu entuziastei.

Par Marselu viņa bija nodēvēta dzīvnieku patversmē. Viņa ir svītraini pelēka kaķene ar dziļu rētu uz purniņa. Patversmē viņa bija nonākusi kopā ar diviem kaķēniem. Mājās viņu pārvedām ap Ziemassvētkiem, un vairāk nekā gadu viņa vienkārši bija Kaķis, jo kas gan tas tādam dzīvniekam par vārdu – Marsela? Tikai tad, kad mājās uzradās otrs kaķveidīgais – bez papīriem izplatīts Burmas šķirnes vecāku pēctecis, – Kaķis ne no šā, ne no tā kļuva par Grietu. Vienīgi mazajam ilgu laiku nebija vārda – neies taču tādu saukt par Mikiņu kaut kādu. Kādu nakti pamodusies, Andra teica: "Boriss!", un tā nu, atgriežoties mājas, pie durvīm mūs tagad ikreiz sagaida Boriss un Grieta.

Šis uzticības mirklis arī ir gandrīz vienīgais viņu abu saskaņotās rīcības brīdis, jo pārējā laikā viņu varas attiecības mainās pat vairākkārt dienā. Un tikpat bieži mēdz mainīties mūsu attieksme pret viņiem.

Šo visu rakstu, būdams pamatīga gaisa gabala attālumā gan no mājām, gan Borisa un Grietas. Iespējams, tieši tas arī uzvedināja uz šādām pārdomām par mūsu zvēriem un abpusējo pieķeršanos.

Pagājušajā naktī pamodos no savādiem būkšķiem uz jumta un brīdi nespēju aizmigt, jo raizējos, vai pērtiķi nav sadomājuši ielauzties mājā un pastrādāt kādu cūcību. Taču tad uz gaišā paklājiņa pamanīju tumšu siluetu. Melnais suns bija atnācis un pašsaprotami tur apgūlies jau vakarā. Tad jau pērtiķi neko nepasāks, es nospriedu un mierīgi aizmigu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!