Dzeja
07.09.2012

Mēs tikai taustāmies pretim

Komentē
0

Ala

nomelnotā melnā dobumā
ar spulgsūnu smaragda zaļām gaismas nojausmām
mēs nesatiekamies,
mēs tikai taustāmies pretim
noguruma noguluma nogulšņu cietajā iezī
skrāpējam, sūtām viens otram dzīvības zīmes –
sikspārņu spārngalus, aļģes, pazemes ūdeņu čalas
atradnes kalna krūtīs sagruvušas mums plecos
atdzērusi upurus –
mūsu maizi un godu,
kāpostus, karašas, vasku, monētas dzīparus, vilnu –
ala vainago ar drēgnu, tumšu līksmi

***

akmens viesi
stāvgrūdām kambaros
ēd mūsu maizi
dzer spirtu un dzīro
vandās mūsu gultā
izmeklē ķermeni
ņem savā pulkā

Senleja

mūsu abu ledus laikmets ir garām
kad bangotnes lauza klints blāķus diženās gultnēs
nu iramies gausi šaurā svārstīgā smailītē
ūdeņi sutoņā izsīkuši
tikai liepziedi it kā no akmens
akmens liepziedu skropstas ar bitēm
senlejā
san

Lielā Piektdiena

šodien glābiņa nebūs
pat nedrīkstam cerēt
noslāpuši pirmie treļļi smilksti šņuksti
ērģeļu melodijas
nogāzēs, vējgāzēs pelēcība
pārkliedz mūžzaļās skujas un palmas,
un bāli zaļās pulkstenītes
slapjdraņķis iespļauj kā māceklis sejā
miesa nesaglabā glāstu –
savu vismaigāko augli
lūgšana aizsteidzot pēdējā pamāj
ar melnu lakatu pustumsā, pusgaismā

Pie mātes

Ko nozīmē šie zaķkāposti?
Vai tev prātā zaķēni priecīgās pasakās?
Ko nozīmē nātrīte?
Vai tu atkal un atkal man māci
neskraidīt lielceļa putekļos
tuvu mašīnu riteņiem,
labāk iesakņot sētā zem kļavas?
Ko nozīmē sūnu klājiens?
Vai tev vajag otro biezo segu?
Es ravēju tumšzaļo mirti,
lai vieglajās smiltīs
plaukst koši un glīti.
Blakus aizmūža salīcis stāvs
ar vēl daudz smalkāku grābeklīti.

***

klusuma Klusajā okeānā
lūpzivis noņem mirušos audus
jūras zvaigznes noplēš sev starus
koraļļu zaros atliekas viļņo
tikai ar ādu vairs uztveram gaismas
tikai smakas nes ziņas par kariem
pārkaļķojušās čaulās žokļi atcirsti gari
ziema būs dziļa, vasara arī

***

mēs ejam ūdenī
noskalot mūsu ceļa lipīgos sviedrus
dziļuma svelošās duļķainās plūsmās
zem kājām līdz kaklam līdz lūpām
piestātnes satumst un pieķēdē laivas
siekstu sīkstie plosti tuvumā tuvībā zvāro

***

ar gadiem lielceļš aizvien dziļāk grimst zemē
aizvien smagākas kravas rudens ūdeņos glūdā
sagandē grunti kamolos krūtīs
izdangā bedres – tavas tukšās acis man blakām
grambās kā vagās iespraucas nezāļu dzīvelīgs metiens
tikai tālskatī tālskatā tālsatiksme
signāluguņo spoža

Pirmais negaiss

pirmais ne gaiss svēpē elpu
paceļ balsi dārdina dzirdi
aptumšo gaismekļus izliedē audus
pēclaikā nelaikā es drīkstu gulties
uz tavām siltajām krūtīm
būt par dzinumu irdnē

***

vīrieša suns uz sievieti nerēja
uzreiz pieglaudās pieņēma glāstus
ielēca klēpī un klausīja žestiem
laizīja sievietes ausi
suņa siekalu traipi izplūda uz koši baltajiem brunčiem
suņa smakas pieveica dioru
tik nedroši neveikli mūsu pirmie soļi –
vīns šļakstās pāri glāzes malai
uzkodas iekožas rīklē –
es arī nopirkšu suni,
sieviete nosprieda sevī

***

vienīgā brāzma
uz virves dejo
(virve ir šuve
arī slepena eja)
dejo un nejūt
krusas asmeņus sejā
dejas spozme birst lejā
gulst burās brākšķ laiva
krūtīs saplaisājusi darva un puve
turas
noturas

Urāli

1

nedzīvo manī! – kliedz taiga
meža zemeņu tvanīgā versmē.
tavas takas ir adatas miesā!
tavi ceļi griež kā ar nazi!
tava būda ir strutaina tūska!
manas rokas ir čūskas tavās takās!
manas gaitas ir plēsoņas tavos ceļos!
mana elpa ir knišļu, mošķu pūlis tavā būdā!
vējgāzes sagāzīs lieveni, jumtu!
nedzīvo manī! – kliedz taiga
meža zemeņu tvanīgā versmē

2

kalni ir veci un apdrupuši
kā zemienē mēs abi sējam un pļaujam dienas
vienīgi kritienā mežone brāzma
pieaug un augstumu
apstiprina

3

dragas bagarē zelta dzīslas
izsmeltās piesmietās straumes
bez gultnes duļķaini siekalo
smilšu gredzeni pirkstos
smilšu auskari, rokassprādzes
divdesmit četru karātu smiltis
izrotās sievietes miesu

4

taciņa mezglainos kamolos kūleņo augšup
kalnrača siltās rokas klints krūtīs atradnes atver

***

zeme ir atkususi
spriedze mierīgi diedzē
jaunos dēstus uz palodzēm
sniega ūdens
ar Bētlemes ziemas atstariem
zem velēnām dzinumus sabaro
sēklas kļūst saknes
kad āda ieplaisā noplīst

Tēmas

Daina Sirmā

Daina Sirmā ir dzejniece, Latvijas Literatūras gada balvas laureāte.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!