Pagājusī nedēļa sākās ar sašutuma vētru sociālajos tīklos. Kaislību iemesls bija biļešu tirdzniecība uz gaidāmo Alvja Hermaņa izrādi "Baltais helikopters" Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Uzvedums, kura pirmizrāde paredzēta 21. novembrī, būšot stāsts par Romas Katoļu baznīcas pāvesta Benedikta XVI jeb Jozefa Racingera gaitām un noslēpumaino atkāpšanos no amata. Pāvesta lomā būs jau iepriekš Hermaņa izrādē "Brodskis/Barišņikovs" (2015) uz JRT skatuves sastaptais pasaulslavenais baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Biļetes uz "Balto helikopteru" tika izpārdotas piecu (pēc citām ziņām – triju vai četru) minūšu laikā, biļešu tirdzniecības vietne internetā vienkārši "uzkārās", saprotams, ka visi gribētāji pie kārotajām biļetēm netika (es arī netiku, taču pat nemēģināju). Arī biļetes uz nupat notikušā laikmetīgās teātra mākslas festivāla "Homo novus" izrādēm tika izpārdotas pilnībā un labu laiku iepriekš.
Šos satraucošos notikumus atminējos jau nedēļas otrajā pusē, iedams uz pavisam citu izrādi. Laika vēl bija diezgan, nokavēt neko nebija iespējams, un tomēr es aizdomājos par to, ka savā mūžā teātra izrādes sākumu neesmu nokavējis ne reizi. Jā, ir bijuši pāris gadījumi, kad pēc kļūmīga ieraksta kalendārā esmu aizmirsis īstajā dienā un laikā doties uz teātri vispār, bet tas tomēr nav tas pats. Tad mēģināju atsaukt atmiņā, cik reižu esmu devies mājās, izrādi nenoskatījies līdz galam. Atmiņā ir palikuši divi gadījumi. Pirmajā reizē man varēja būt kādi gadi četri – uz Līgatnes kultūras namu atvesto izrādi, šķiet, sauca "Glāze ūdens". Vecāki ar mani bija spiesti doties mājās pēc pirmā cēliena, jo man palika garlaicīgi. Otrā reize bija salīdzinoši nesen, bet iemesls, iespējams, bija tāds, ka sajutos slims.
Protams, var jau uzskatīt, ka šāda pietāte pret skatuves mākslinieku darbu (nekādas promiešanas cēlienu vidū, nekādas aiziešanas, skaļi aizcērtot zāles durvis; arī klepu un šķavas cenšos apvaldīt; mobilo tālruni paklausīgi izslēdzu un izrādes laikā neizmantoju; savu patikšanu izrādes beigās paužu ar aplausiem, nepatiku cenšos neizrādīt u. tml.) ir mana personīgā rakstura iezīme, taču laika gaitā man radies iespaids, ka tā ir daļa no kaut kā lielāka. Tā varētu būt daļa no latviešu bijības pret teātri vispār.
Pierādījumus tam, ka teātris – ar to saprotot ne jau tikai uz skatuves notiekošo, bet arī norises aiz kulisēm, mēģinājumu telpās, aktieru privātajā dzīvē un vēl visur kur – ir īpaša, no pārējās pasaules atšķirīgos likumos balstīta vieta, var atrast visdažādākajos avotos. Angļu rakstnieces Airisas Mērdokas (1919–1999) romāna "Jūra, jūra" (latviešu valodā Dagnijas Dreikas tulkojumā izdots apgādā "Rija" 1996. gadā) galvenais varonis ir slavens dramaturgs un režisors Čārlzs Erroubijs. Viņš aiziet no lielpilsētas burzmas un teātra un apmetas vientulīgā vietā pie jūras, taču atmiņu ainās ar zināmu lepnumu mēdz uzsvērt nošķīrumu starp tiem "mēs", kas "no teātra", un visiem pārējiem. Par teātra pasaules īpašo atšķirīgumu atkal un atkal mēdza atgādināt arī mans kādreizējais kolēģis, pirms pieciem gadiem mūžībā aizgājušais laikraksta "Diena" teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis.
Ja vien var ticēt vēstures avotiem, ar teātra mākslu tagadējās Latvijas teritorijā mītošajiem saskarsme bijusi jau pārsteidzoši sen. 2013. gadā pirmizrādi JRT piedzīvoja režisora Gata Šmita izrāde "Pirmie aplausi", kuras pamatā bija fakts, ka jau Livonijas Indriķa hronikā pieminēta pirmā teātra izrāde Rīgas pilsētā. Pēc tās gan sekoja vēstures avotos nedokumentēts un gadsimtiem ilgs teātra mākslas pārrāvums, kas beidzās vien 19. gadsimtā līdz ar jaunlatviešu kustības sākumu. Latviešus sāka nodarbināt centieni iezīmēt savu identitāti un kultūras telpu, un par būtisku tās daļu līdzās valodai, literatūrai, izglītībai, politiskajiem centieniem un zinātnei kļuva arī dramaturģija un teātra māksla. Tieši no skatuves bija iespējams runāt gan par ētiskiem ideāliem, gan politiskām idejām. Teātra māksla bija arī būtiska daļa no izdzīvošanas stratēģijas padomju gados – ne jau velti dažādās darba vietās īpaši organizēti autobusi skatītājus uz Rīgas teātru izrādēm mēdza transportēt no Latvijas malu malām. Mani vecāki bija čakli šādu izbraucienu dalībnieki un allaž ņēma mani līdzi, un tā nu dažu izrādi, piemēram, Bertolda Brehta "Trešās impērijas bailes un postu" (1985) Ādolfa Šapiro režijā es nejaušas sagadīšanās pēc dabūju noskatīties pat divreiz. Īpaši smalki tajos laikos skaitījās nesamierināties vienīgi ar Latvijas teātru piedāvājumu, bet laiku pa laikam arī kolektīvi aizbraukt uz Lietuvu, kur varēja noskatīties kaut ko no Eimunta Ņekrošus iestudētā. Tieši šāds teātra tūrisma brauciens kļūst par atspēriena punktu Gundegas Repšes stāstā "Stigma" no krājuma "Septiņi stāsti par mīlu" (1992).
Ilgu laiku manas attiecības ar teātri bija, ja tā var sacīt, klasiski pasīvas – es sēdēju zāles tumsā, bet aktieri rosījās uz spoži izgaismotās skatuves. Tas mainījās strauji un, kā man vēl aizvien šķiet, arī drusku nepareizi. Viss sākās ar joka pēc uzrakstītu un žurnālā "Karogs" nopublicētu ludziņu. To iestudēja pāris amatierteātros. Pagāja kāds laiks, un Liepājas teātris izteica vēlmi veidot izrādi pēc mana stāstu krājuma "Kur pazuda saimnieks?" motīviem (starp citu, pavisam nesen saņēmu ziņu, ka izrāde būšot atkal skatāma šajā rudenī). Un šogad kopā ar vēl pieciem autoriem jau piedalījos japāņu režisora Akiras Takajamas "Heterotopijas projekta" izrādes "Heterotopija Rīgā" veidošanā – izrāde bija apmeklējama, izstaigājama un klausāma festivāla "Homo novus" laikā. Salīdzinot ar mūsu dramaturģijas klasiķiem vai daudziem mūslaiku autoriem, tie nav nekādi dižie sasniegumi, tomēr šis mazais veikumiņš manī ir dzemdinājis aizdomas, ka teātrim esmu sevī ļāvis iekļūt mazliet dziļāk nekā kurš katrs cits zālē sēdošs, trešo zvanu un gaismas nodzišanu gaidošs skatītājs.
Es neuzdrošinos apgalvot, ka savās nu jau vairāk nekā 40 gadus ilgajās attiecībās ar teātri esmu kaut ko daudz sapratis. Ja nu vienīgi aptvēris to, cik teātris ir trausla un laika gaitā gaistoša māksla. Varbūt tāpēc esmu kļuvis par to, ko Naumanis dēvēja par "labticīgo skatītāju", jo man allaž šķiet, ka uz skatuves mani sagaidīs aktieru, režisora un scenogrāfa radīts brīnums un izrāde būs pārsteidzoša veiksme. Jā, varbūt kādreiz pirmais cēliens īsti neiet pie sirds, bet allaž taču ir cerība, ka brīnums piemeklēs pēc starpbrīža – otrajā vai trešajā. Un, ja brīnums noticis, es uzskatu, ka ir svarīgi ar pieredzēto dalīties – gan stāstīt visiem, kas gatavi uzklausīt, gan, ja vien tas iespējams, kaut kā izrādīt savu pateicību brīnuma tapšanā iesaistītajiem. Mākslinieki jau allaž alkst atzinības, taču teātrī, kas, kā jau minēju, ir pagalam gaistoša māksla, tai ir īpaši augsta cena. Kritizēšanu un neveiksmju analizēšanu es labāk paturu, tā teikt, iekšējai lietošanai, jo neesmu jau nekāds augstās skolās gājis teātra kritiķis.
Par to visu domādams, biju jau ticis līdz skatītāju zālei un ieņēmis savu vietu. Atskanēja mudinājums izslēgt mobilos tālruņus, lēnām izdzisa gaismas, un uz brīdi visapkārt valdīja melna tumsa. Es gaidīju pirmā cēliena un brīnuma sākumu, un varbūt tieši šī – reizēm naivā – cerība ir iemesls, kāpēc teātris ir tik nozīmīgs un vajadzīgs man un latviešiem vispār.
32