Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Valsts ieņēmumu dienesta ēka
 
Blogs
08.07.2019

Mēs neesam jums parādā ne plika graša

Komentē
9
Saglabā

Manu regulāro ienākumu apkopojums nav bankas kontā ierakstītās naudas summas, bet kalendārā atzīmēto nākotnes darbu uzskaitījums. Pēc tā es jau iepriekš zinu, kurā mēnesī mans saņemtais atalgojums būs tāds, ka ar to spēšu izdzīvot turpmākos trīs mēnešus, un kurā – tāds, ka būšu spiests pārtikt no iepriekšējos mēnešos vai pat gadā nopelnītā. Nekāda regularitāte un rūpīgāka plānošana man nav iespējama, jo, lai gan oficiāli skaitos darba attiecībās ar kādu uzņēmumu un likumīgā kārtā no tā saņemu arī ļoti minimālu atalgojumu un nebūt ne minimālu veselības apdrošināšanas polisi, kā pavisam nesen uzzināju no Valsts ieņēmumu dienesta (VID), ar to vien par savu sirdsmieru nevaru būt pavisam drošs. Man būtu bijis jāmēģina atcerēties pagājušajā gadā notikušais, jācenšas to ticamā veidā atspoguļot 1993. gada interneta stilistikā ieturētajā VID Elektroniskās deklarēšanās sistēmā (EDS) un jāšķiras no manā izpratnē astronomiskām naudas summām, kuras jau sen esmu noēdis, nodzēris, novalkājis "Rimi" par lētu naudu pirktās dažādu krāsu zeķēs vai izšķiedis kaķim nepieciešamajās smiltīs.

Visas nepatikšanas sākās ar elektroniskā pasta kastītē iekritušu vēstuli no VID vēl pirms Jāņiem. Sūtījumā, kas nezināmu iemeslu dēļ bija nācis no man attālās Kuldīgas un bija atverams vienīgi no Igaunijas e-pakalpojumu interneta vietnes lejupielādētā programmā, bija vēstīts, ka pērnā gada laikā esmu izrādījies pašnodarbināta persona. Tādēļ man ir pienākums ne vien par kaut ko valstij atskaitīties, bet vēl arī samaksāt. Par sevi pašu, respektīvi – sava sociālā nodrošinājuma vārdā.

Mani vecāki vairs nav nekādi jaunie – tēvs tūliņ svinēs 91 gada jubileju, mamma ir dzimusi 1932. gadā. Pār abiem dzīves laikā ir nācis daudz dažādu pārbaudījumu, domāju, ir bijis ne viens vien iemesls sanīkt, palaisties vai vienkārši mest plinti krūmos. Taču viņi nevienā dzīves posmā to nav darījuši, allaž izķepurojušies sveikā – pat Otrā pasaules kara gados. Uzaudzinājuši četrus bērnus – esmu pats jaunākais, brāļi un māsa ir krietni vecāki un jau beiguši savas aktīvās darba gaitas –, abi cauru mūžu bez čīkstēšanas ir čakli rosījušies, bet nu jau daudzus gadus ir pensionāri. Pensija viņiem ir maza, tāpat kā daudziem citiem viņu paaudzes ļaudīm, un tomēr nevar sacīt, ka viņi dzīvotu no rokas mutē – ar grūti izprotamām metodēm viņiem allaž ir izdevies pat šo to iekrāt. Protams, atšķirībā no pensionāriem citās valstīs viņi nemēdz, piemēram, doties ceļojumos uz eksotiskām tropu zemēm, tomēr viņu izdzīvošanas prasmi mēdzu apbrīnot. Vien reizēm aizdomājos: kas gan viņiem savā garajā un notikumiem bagātajā mūžā būtu bijis jādara citādi – tā, lai vecumdienas varētu vadīt daža trimdas latvieša vai vismaz izbijuša valsts prezidenta rocībā, jo sacīt, ka šādu tagadējās dzīves novakari viņi paši savas dzīves laikā godam nopelnījuši, būtu vai nu cinisms vai plānprāta dumjība.

Nav jau tā, ka es par savu nākotni nemaz nedomātu. Dažkārt domāju un lauzu galvu pat ļoti. Piemēram, tajās reizēs, kad iemetu aci vietnē latvija.lv un gribu noskaidrot savas prognozētās pensijas apjomu (lai tūdaļ pat to aizmirstu) vai arī kārtējo reizi internetbankā otrā līmeņa pensiju plānu no dinamiskā nomainu uz statisko vai otrādi (un aizmirstu arī par to). Līdz trešā līmeņa pensiju plānam vēl neesmu nonācis. Vēl es par vecumdienām domāju, vērodams, kā tās rit maniem vecākiem. Lūk, piemēram, mamma pie dakteriem pēdējā reizē jau bija jāstumj ratiņkrēslā, pati saviem spēkiem viņa necik tālu nebūtu tikusi. Lai gan man ir zināma ratiņkrēslu stumšanas pieredze un esmu apguvis arī šī transporta līdzekļa pārvietošanu augšup un lejup pa kāpnēm, kas nav aprīkotas ar Eiropas Savienības atbalsta programmas finansētu pandusu, katru reizi, nonākot šādā situācijā, man jādomā par nenovēršamību, pēkšņumu un vieglumu, ar kādu cilvēkam var gadīties nonākt bezpalīdzības stāvoklī un kļūt atkarīgam no citiem.

Viens no Amerikas Savienoto Valstu tēviem, Bendžamins Franklins, 18. gadsimta nogalē kādā no vēstulēm esot rakstījis: "Mūsu Konstitūcija ir pieņemta, un tā vien šķiet, ka tai būs ilgs mūžs, taču šaisaulē itin ne par ko nevari būt īpaši drošs, ja nu vienīgi par nāvi un nodokļiem." [1] Daudzi nezina, ka Franklins, visticamāk, atsaucies uz arī mūsu pusē pazīstamo, latviskās lasīšanas kultūrā un grāmatniecībā cieši ierakstīto “Robinsona Krūziņa” autoru Danielu Defo, kurš savā 1726. gada darbā "Sātana izcelšanās" bija atsaucies uz šīm drošticamajām un šaubām nepakļautajām lietām – nāvi un nodokļiem. Jau vēlāk populārā beletristikas autore Margareta Mičela šo "dzīves gudrību" padarīja par vienu no sava romāna "Vējiem līdzi" vēsturiskajiem domu graudiem. Lai gan populārākais Mičelas citāts, protams, ir: "Par to es domāšu rīt." Varu viņai vien piekrist.

Rītdiena pienāca, kur gan tā dēsies, sēdos tramvajā un devos uz Talejas ielu, kur lauka vidū atrodas Šlesera valdīšanas ziedu laikos uzslietā draudīgā VID ēka, kas ir līdzīga ar šaujamlūkām aprīkotam bunkuram. Braukdams tramvajā, novērtēju arī uz Brasas tilta notiekošo – acīmredzot, nesajūtot pakausī priekšvēlēšanu pārmaiņu vēsmas, pilsētas domei zūd jebkāda interese nozīmīgus remontdarbus censties paveikt žigli un pārskatāmā laikā.

"Uzmanību, durvis aizveras!" Pēdējā mirklī izlēcu no tramvaja, šķērsoju ielu un pa karikatūriski bēdīgo, diagonālo un nelīdzeno Golgātas ceļu, kas ielas malu savieno ar VID ēku, devos pretī man nezināmajam un nesaprotamajam.

Kā jau vairumā mūsdienu iestāžu, arī VID tev ir jāizņem numuriņš un pacietīgi jāsēž rindā, iekams tevi uzaicinās doties pie kāda no darbiniekiem. Man priekšā bija kādi divi desmiti rindā stāvētāju: acīmredzot gadskārtējo ienākumu deklarāciju iesniegšana nebija vienīgais Latvijas Republikas iedzīvotāju izaicinājums. Te varētu atsaukties uz Šekspīra "Hamletu", bet tā jau būtu pārāk bezgaumīga banalitāte.

Kad nonācu līdz sev lemtajam lodziņam un mani uzklausīt gatavajai darbiniecei, ātri vien atskārtu, ka līdz šim esmu dzīvojis kaut kādā paralēlajā visumā. Vai, kā tagad pieņemts sacīt, burbulī. Arī 21. gadsimta otrās desmitgades nogalē cilvēks, kura darba attiecības nav noteiktas ar vienu darba devēju, bet ar 10–12 katrā mēnesī atšķirīgu darba devēju izrakstītiem līgumiem un tajos definētiem nosacījumiem, var izrādīties jokains frīks. Bet tas vēl nav viss, jo pienākums ar šādu savu stāvokli tikt galā gulstas ne jau uz nodokļus iekasēt gribošās puses, bet uz šī cilvēka paša šaurajiem pleciem.

Viens no topošajiem kultūras ministriem, bijušais grupas "Pērkons" solists un operas tenors Nauris Puntulis, reiz dziedāja dzejnieka Vika vārdiem: "Mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm." Vika jeb Viktora Kalniņa vērojums, pat ja domāts citādi, bija gana trāpīgs: Bismarka Vācijā tapusī vecuma pensiju sistēma vistiešākajā veidā bija sasaistīta ar cerību, ka jaunākā paaudze kļūs arvien daudzskaitlīgāka un ar nomaksātajiem nodokļiem spēs uzturēt mātes, tēvus, vectēvus un vecāsmātes. Taču 20.–21. gadsimta mijā viss ir mainījies, un to, kā šķiet, Latvijā neviens nav pamanījis. Pat šeit iedzīvotāju dzīvildze (man riebjas šādi mākslīgi vārdi, bet lai nu būtu, esmu jau diezgan vecs, varu atļauties kurnēt) stiepjas garumā, neviens no laba prāta nepošas uz kukaiņciemu nedz 50, nedz 90 gadu vecumā.

Pie kaut kādas kopīgas skaidrības ar samulsušo VID darbinieci nonācām pēc dažiem tālruņa zvaniem EDS atbalsta dienestam, un man pat izdevās aizpildīt pašnodarbinātajiem paredzētās iesniegumu anketas. Iegūtie skaitļi par maniem parādiem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai nebija neko iepriecinoši. Godīgi sakot, šajā brīdī uzzināju, ka pats sev (vai arī savai valstij?) esmu parādā gandrīz ceturto daļu no saviem pagalam neregulārajiem un niecīgajiem gada ienākumiem.

Tikai nepārprotiet! Ar visu šo es nevienam negrasos pārmest, ka viņš vai viņa man ir parādā. Vai čīkstēt, ka esmu spiests maksāt tik daudz – lai gan mēnešu, kuros es saņemu minimālos ienākumus 430 eiro apjomā, man netrūkst. Es gribu maksāt nodokļus, uzturēt savus vecākus un stumdīt viņus ratiņkrēslos. Bet tāpat es vēlos, lai mani saprotamā un pieejamā veidā par šo vajadzību kāds informētu (šo var uztvert kā darba sludinājumu). Mana latviešu valodas un literatūras skolotāja Skaidrīte Bikova bija pagalam sašutusi par Puntuļa dziesmu, kurā bija vārdi par pārtikšanu vienam no otra. Mums pat bija jāraksta nosodošs sacerējums, taču es nosodījumu kaut kā no sevis izspiest nespēju. Un tagad ir tāpat. Samaksāšu valstij to, ko nu pienākas samaksāt, un likšos mierā. Jo esmu dzīvs – man nav iemesla īdēt.

Virsrakstā citēta rinda no šā gada jubilāra Jāņa Petera un Raimonda Paula dziesmas Dailes teātra izrādei "Šerloks Holmss". Rīga. "Мелодия", 1981.

[1] Ralph Keyes. "The Quote Verifier". New York: St. Martin’s Griffin, 2006.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!