Par Vladislava Nastavševa izrādi "Te sākas nakts" Ģertrūdes ielas teātrī (2020).
Pirms kāda laika pieķēru sevi pie domas, ka gribētos teātrī atkal piedzīvot ko līdzīgu "Melnajai spermai". Tobrīd vēl nezināju, ka drīz sāksies nakts, turklāt ar tādām zvaigznēm (Igors Šelegovskis, Kaspars Dumburs, Āris Matesovičs, Marija Linarte, Inese Pudža, Anta Aizupe un Henrijs Arājs – gandrīz visi ir Vlada "veco labo" izrāžu sastāvos), ka, jau lasot vien, ir skaidrs – šo notikumu nedrīkst palaist garām. Esmu gan sev iemācījusi nelolot cerības, jo ir pierādījies, ka tādā veidā var izbēgt no vilšanās, tāpēc pirms izrādes izvairos no jebkādas informācijas, kas varētu mani ietekmēt.
Pēc "Melnās spermas" lieliskajiem panākumiem bija skaidrs, ka Nastavševa labākās izrādes ir vai nu līdz ārprātam spēcīgas traģēdijas ("Mēdeja" un "Asins kāzas"), vai izrādes, kuru centrā ir viņš pats ("Cerību ezers" un "Cerību ezers aizsalis") un dīvaini margināļi jeb "dzīves pabērni" ("Melnā sperma" un "Tumšās alejas"). Diemžēl mana pieredze Vlada uzvedumu iepazīšanā sākas tieši ar pēdējo minēto izrādi, tāpēc tādi mītu apvīti un nostalģiju rosinoši nosaukumi kā "Mitjas mīlestība", "Puiši smaržo pēc apelsīniem" vai "Pērnvasar negaidot" man ir tikai skaisti vārdu savienojumi, kas kaut kur apziņā savienojušies vien ar dažiem interneta dzīlēs rodamiem attēliem.
Tā nu es, noilgojusies pēc spermveidīga piedzīvojuma, apsēžos sev neraksturīgi tuvu skatuvei un ieraugu atvieglojošu tukšumu uz tās. Jau pazīstamā baltā, pleķainā siena, četri saliekamie krēsli un spīdīgi melna, viļņveidīga platforma spēles laukuma centrā. Viss liecina – nekādu interjeru nebūs. Vēl pajautāju blakus sēdošajam Ķirķim: "Tev ir kādas cerības uz šo?" Viņš atbild apstiprinoši, un es uz mirkli noraizējos. Bet tad satumst, iznāk uzvilkts, satraucies, noslēpuma (un ne tikai) uzbudināts Šelegovskis, jau pirmajā izrādes ainā parādot, ka te kautrībai vietas nav. Sākotnēji nepatiku raisa it kā nekontrolētās un pārprotamās Šelegovska sejas izteiksmes un acu skatieni zālē, bet kādā brīdī attopos, ka arī "Spermā" stāstu vēstītāji vērsās tieši pie skatītājiem. Šai izrādē notiek līdzīgi: vienīgais Šelegovska instruments, kas it kā neattiecas uz spēles laukumā notiekošo, bet veido īpatnēju dialogu ar skatītāju, ir acu skats. Ar laiku, tam topot uzmācīgākam, kļūst skaidrs, ka aktieris pauž nevis "redz, kā mēs mākam!", bet gan "fak, kā es šeit iepinos?" vai "tas ir lieliski, bet man tomēr bail". Kad "Melnā sperma" pēc Spēlmaņu nakts lauriem tika masveidīgi izpirkta (un arī masveidīgi pamesta izrādes laikā), aktrises Marijas Linartes "Facebook" profilā parādījās ieraksts, ka skatītājiem būtu jāsaprot – nosaukumā minētais fizioloģiskais šķidrums norāda, ka izrāde nebūs par puķītēm un rozītēm. Tagad man gribas teikt līdzīgi – nosaukumā minētā nakts patiešām ir nakts ar visu tai piederīgo – īstu kailumu, mežonīgu seksu, ilgošanos pēc intīmākas un dziļākas tuvības, sapņiem (gan nomoda, gan miega) un dēmonisko dabu.
Dēmoniskā šajā notikumā ir daudz – pirmkārt, pats stāsts, otrkārt, aktieru kailums (gan fiziskais, gan emocionālais) un nojausma, ar kādiem paņēmieniem visi viņu jutekļi tikuši izģērbti, treškārt, sajūta, kas nāk, kad apjaut, ka gribi saprast vairāk un vēlreiz. Izrāde ir balstīta uz Alēna Girodī romānu, kā centrā ir Žils, kuru mīl un iekāro teju visi pārējie varoņi. Viņš īsti nespēj pretoties šai iekārei un, ilgojoties pēc vēl neizjustām emocijām un sentimentāli pieķeroties gaistošajam, iekuļas aizraujoši kaislīgās un bīstamās situācijās. Dēmoniskais Vlada labākajās izrādēs bieži ir klātesošs. Arī paņēmieni, ar kuriem tas tiek atklāts, ir jau nostiprinājušies režisora individuālajā rokrakstā – horizontāli levitējoši varoņi (kā "Spermas" jukusī kaimiņiene un opītis "Naktī"), falseta dziedājums (šoreiz gan Linartes, ne paša Vlada izpildījumā), aktīva fiziskā darbība (te piemērus varētu minēt no gandrīz visām izrādēm), scenogrāfijas elementi, kas aktieriem drīzāk traucē, bet vienlaikus palīdz dziļāk izprast viņu atveidoto tēlu psihofizisko stāvokli (kā "Peldošo-ceļojošo" flīģeļi, slavenā "Jūlijas jaunkundzes" svira un šeit – grimstošais pamats zem kājām).
Scenogrāfija Vlada izrādēs ir tikpat saistoša kā aktierspēle – tā transformējas, iemieso vairākas lokācijas, pat kļūst par patstāvīgu tēlu. Tieši tā notiek arī šajā inscenējumā – melnajā, viļņveidīgajā, spīdīgajā virsmā stieg aktieru kājas: tas ir gan opīša dārzs, gan vannasistaba, gan gulta, gan ezers. Skatītājam bez aktierspēles un sižeta tiek dots vēl kāds elements, kam sekot, ko interpretēt un censties izprast. Turklāt Vlada izrāžu scenogrāfija ļauj izpausties arī kustību konsultantam. Horeogrāfe Agate Bankava ar precīzu kustību atklāj galvenā varoņa Žila likteņa līkloču nežēlību – Šelegovska varonis uz melnās virsmas pārsvarā nonāk ar spēcīga grūdiena/sviediena palīdzību, tās purvveidīgumam pievienojas vēl cita fizikāla īpašība – lipīgums. Melnais plankums ir kā milzīga, varbūt pat magnētiska darvas peļķe, kura negrib laist vaļā un ievelk un iesūc visu, kas nonāk tam tuvumā. Kā neizbēgami dzīves kāpumi un kritumi, kuri ietekmē visu un visus. Virsmas metaforiskums pastiprinās brīdī, kad Šelegovskis tajā sakrauj divus grāmatu tornīšus, uz kuriem balansē, parādot ne tikai savu uzteicamo līdzsvara izjūtu, bet arī to, ka viņa varonis vēlas rast stingru un stabilu pamatu zem kājām, pat ja līdzšinējo dzīvi, kas radījusi melno purvu, nav iespējams tik viegli pakļaut stabilitātes meklējumiem.
Vladam raksturīgais falsets, kas šoreiz atstāts Linartes ziņā (viņa ir arī izrādes muzikālā noformējuma autore), liecina par viņas atveidotās pusaugu meitenes Sindijas seksuālajām dziņām un ar tām saistīto neapmierinātību, vēlmi tikt mīlētai, saprastai un būt piederīgai. Ilgošanās pēc nesasniedzamā raksturo gandrīz visus izrādes tēlus. Matesoviča opītis Moriss ilgojas pēc jaunības, tuvības (gan fiziskas, gan emocionālas) un patstāvības; Pudžas atveidotā opīša meita Marieta alkst pēc miera un saticības, kas ļautu rāmi nodoties snaušanai pie "Tour de France" un lieki nesatrauktu tēvu; Žils ilgojas pēc piedzīvojuma, kas ļautu pieredzēt ko jaunu un īstu, bet reizē arī pēc tā, kas palicis pagātnē. Nostalģiskā vēlme tuvoties opītim padara viņu par romantiķi, kurš ilgojas pēc aizejošās pasaules (varbūt šo interpretāciju esmu pieņēmusi no režisora teiktā LTV1 sižetā par izrādi [1]). Šādu melanholisku mīlestību nespēj izprast un pieņemt Dumbura Šefs – viņš ir brutāls, pārsteidzīgs, bieži rodas iespaids, ka viņu māc kāda psiholoģiska slimība, jo Šefa darbības ir ārkārtīgi ekspresīvas, savstarpēji kontrastējošas un biedējošas. Tomēr Aizupes žandarmes un Arāja epizodiskā geju pludmales apmeklētāja ilgu auglis ir mazāk saredzams. Arāja tēla gadījumā to vēl var saprast – viņš ir palīgtēls epizodē, kurā atklājas Šefa spēja kaislīgu skūpstu mirklī nomainīt pret nāvējošu tvērienu, viņa mērķis ir seksuālo dziņu apmierināšana, ar ko epizodē arī ir gana. (Šķiet, ka šī ezera aina ar aizrautīgo peldējumu ir viens no izrādes estētiski spēcīgākajiem brīžiem – ne tikai aktieru plastikas un bezierunu paļaušanās dēļ. Arī Jūlijas Bondarenko un Dinas Beināres gaismu partitūra strādā precīzi.) Toties Aizupes gadījums ir nedaudz problemātiskāks: viņas spēlētās žandarmērijas darbinieces nepieciešamība izrādē nav skaidra, jo tēlam nav nedz īstu dziņu, nedz mērķa. Varētu meklēt dažādus skaidrojumus – viņa ir palīgtēls, kas liek apšaubīt Šefu; viņa ir vienīgais tēls, kuram šo situāciju gribas atrisināt un izbeigt; viņa arī gribētu būt tik brīva un iesaistīties šajā samežģītajā afērā – tomēr neviens no šiem variantiem līdz galam neder.
Te, protams, esmu nonākusi pie tēmas, ko nemaz negribu skart, – režisora attieksme pret sievietēm. No izrādes uz izrādi galvenie varoņi pārsvarā ir homoseksuāli vīrieši, kuru intelektuālās un seksuālās dziņas ir vienlīdz būtiski tēla raksturlielumi, kamēr sieviete vairumā gadījumu ir histēriska, uzbudināta būtne, kuras pasaule ir diezgan sekla. Te, protams, būtu vieta pārmetumam, bet vai margināļi var pārmest vēl marginālākiem par to, ka tiek marginalizēti un trivializēti? Droši vien var. Vienīgi Gunai Zariņai Vlada izrādēs izdodas sev izcīnīt tikpat lielu nozīmi, kāda ir vīrietim režisora pasaules skatījumā.
Es gribētu dusmoties par to, ka Vlada pasaulē sievietes loma ir pakalpot un iemiesot ārprātu, bet tas nemaina faktu, ka viņš māk radīt darbus, kas aizrauj. Un sieviešu aspekts viņa izrādēs jebkurā gadījumā nebūs galvenais. Šeit centrā ir homoerotiska kaislība, bailes un traģiskums. Vismaz ilgošanās pēc aizejošās pasaules ir absurdi naturāla. Režisors liek novērtēt aktierspēli un priekā just līdzi tās precizitātei un aizrautībai. Un – jā, šī pavisam noteikti ir homoerotiskākā izrāde vismaz manis pieredzētajā Latvijas teātra ainā. To ir vērts piedzīvot, un tāpēc es nedusmojos. Pavisam subjektīvi, zinu.
[1] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/izrade-par-veco-pasauli-kas-iet-boja--nastavseva-te-sakas-nakts.a344016/
18