***
mēs esam putni
kas nelido
bet rudeņos stājamies kāšos
dubļaina ceļa vidū
un bailīgi ejam uz skolu
***
tēt iedod man ceļamaizi
pasaulē tumšā un aukstā
melnu garozu ko grauzt
visu mūžu zelēt
kā putns notupšos uz pleca
un druskas knābāšu
no lūpu kaktiņiem
***
vakaros man nav miera
es neredzu ceļu vien dzirdu
kā šosejas siltā čūska
vijas ap mežu un šņāc
nāc man līdz
viņa saka
es došu tev saldenu indi
un tu nemirsi vairs
sirds vietā tev pilsēta pukstēs
un dzīslās skries
dzīvsudrabs
***
iemērcu pirkstus asfalta tintē
un rakstu uz pilsētas baltās pieres
tur deniņos ielu
zilganos diedziņos
sīki cilvēki pulsē
EIRIDĪKE
laiks sastingst blīvā klusumā
kakla skriemeļi cits citu deldē
kad tu pagriez galvu
lai atskatītos
mans ceļš atkal lejup
nedzirdu savu elpu
man tās vairs nav
un zini
elle manī tik dziļa un spoža kā jūra
pārāk tālu peldēju
pārāk dziļi niru
tava balss
tava dziesma
skan no tālienes
gluži kā sapnī
kaut tu izgaistu trokšņos
orfej
0