Autors lasa šīs publikācijas tekstu "Bez upura nav uzvaras" vakarēšanas pasākumā. Foto: Ģirts Raģelis
 
Sabiedrība
16.10.2019

Mēs dzīvojam ziedošanas akmens laikmetā

Komentē
0
Saglabā

Pāris secinājumu par ziedošanu un ziedošanos.

"Kādu radio tu pats klausies?" ir viens no jautājumiem, ko ikdienā saņemu visbiežāk. Es joprojām neizprotu tā uzdošanas iemeslus, jo, cik man zināms, neviens interesents nekad nav pat pamēģinājis paklausīties kādu no tām ārzemju radiostacijām, kuru uzskaitījums parasti seko uzreiz pēc tam, kad esmu nosaucis to radiostaciju, kurā pats strādāju. Tāpat kā apzināti vai neapzināti to dara ikviens radioklausītājs uz zemeslodes, ar radiostacijām, kas man ir tuvas, esmu gadiem veidojis attiecības, un būtu jānotiek kam patiesi pārdabiskam, lai es mainītu savus ieradumus.

Neatceros, kur un kāpēc pirmo reizi uzzināju par Dienvidkalifornijas kulta radio "KCRW", bet šo staciju regulāri klausos jau vairāk nekā 15 gadu. Ik stundu "KCRW" dīdžeji uzsver, ka šo staciju finansē tās klausītāji, bet vairākas reizes gadā aptuveni nedēļu radio kļūst grūti baudāms, jo 20 minūtes no katras ētera stundas tiek pavadītas, lai skaidrotu ļaudīm, kāpēc tieši tagad viņiem jāveic lielāks vai mazāks ziedojums radio eksistences tālākai nodrošināšanai. Tā saucamie "publiskie radio" ASV mediju pasaulē aizstāj Eiropas "sabiedriskos medijus" –  šajos kanālos gadu desmitiem rodams alternatīvs saturs komercsektora piedāvājumam un to finansējums atkarīgs no tā, cik precīzi radio trāpa pa mazām, taču maksātspējīgām klausītāju interešu grupām. Šādu radiostaciju ASV ir vairāk nekā 700, taču to vidū ir dažas, kas izceļas uz pārējo fona un ir pasaulslavenas, – piemēram, jau minētā "KCRW", kas gadu gaitā man unikāli paplašinājusi redzesloku visdažādāko žanru mūzikā (īpaši vēlos izcelt pasaules mūzikas kuratora Toma Šnābela un nu jau nelaiķa džeza žurnālista Bo Leibovica pārraides), vai Sietlas "KEXP", kuras komanda ir leģendāri alternatīvā roka flagmaņi. Atzīšos, ka, par spīti dīdžeju regulārajiem lūgumiem, nekad neesmu noziedojis pat piecus dolārus "KCRW" attīstībai, kaut esmu to apsvēris. Dzīvojot zemeslodes otrā pusē, savā ziņā tomēr jūtos kā 50. gadu radioamatieris, kurš paslepus uzbūvējis varenu antenu un klausās ko tādu, ko viņam nemaz nevajadzētu dzirdēt. Es taču nekādi nevaru arī piedalīties ziedotājiem paredzētajos pasākumos un konkursos, kuros tiek izspēlētas biļetes uz jebkuru koncertu Kalifornijā. Piezīmēšu, ka patērētājkultūrā tas ir pašsaprotami – ziedojot tu tiec pie privilēģijām.

Protams, ASV ir apskaužami liels labdarības līdzekļu katls, kurā daudzi jo daudzi var atrast sev nepieciešamo finansējumu, – tiek lēsts, ka šobrīd ik gadu amerikāņi ziedojumiem velta vairāk nekā 400 miljardus dolāru, citiem vārdiem sakot, viena mājsaimniecība atvēl tiem nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem. Uzlūkojot dažas paziņas, kas dzīvo "pāri dīķim", esmu drošs, ka vēlme ziedot mākslai, kultūrai, pat arī nestandarta izklaidei ir nostiprinājusies tāpēc, ka ziedošana nelaimē nokļuvušam līdzcilvēkam ir nevis izvēle, bet absolūti pašsaprotama prakse. Un sabiedrībā, kurā šāda kopīga vērtību sistēma ir nostiprinājusies, pastāv vēl būtiskāks secinājums – ja allaž palīdzīgu roku sniedz visi kopā, tad nevienai korporācijai vai Vorenam Bafetam nav jāieņem supervaroņa loma. Pat ar tik nelielu ieguldījumu, kas līdzīgs picas vērtībai, katrs spēj palīdzēt kādam, kam tas ir ļoti, ļoti nepieciešams.

2014. gada vēlā rudenī kopā ar "Latvijas Radio 5, pieci.lv" komandu sākām darbu pie pirmā labdarības maratona "Dod Pieci!". Toreiz jautājumu mums bija krietni vairāk nekā atbilžu. Pirmo reizi savā mūžā ar labdarību saskāros 80. gadu vidū, kad mamma "Teātra muzejā" rīkoja koncertu Armēnijas zemestrīcē cietušo cilvēku atbalstam. Tolaik pagalam nemācēju uzvesties un vēl jo mazāk spēju saprast, kā dažādi dziedātāji un aktieri spēs palīdzēt tiem, kuriem ir sabrukušas mājas vai pazuduši radinieki.

Vēlākā pieredze, vērojot labdarības akcijas TV ēterā, sākot ar "Glābiet bērnus!", beidzot ar vēlākajos gados populārajiem labdarības TV šoviem, radīja iespaidu, ka labdarība nozīmē pie veikala letes kastītē iemestas melnās kapeikas, vienu zvanu uz latu vērtu deviņsimtās sērijas tālruņa numuru un ļoti daudzus no laimes un nelaimes raudošus cilvēkus tuvplānā. Tāpat labi saprotams bija kaut kur pa ausu galam dzirdētais, ka "lielās kompānijas", praktizējot ziedošanu, saņem ievērojamas nodokļu atlaides, tādēļ bez jelkādas iedziļināšanās šķita, ka formula ir pavisam vienkārša – lielie veikali un bankas saziedo tiem, kam grūti. Un, ja mums, skatoties TV, šķiet, ka kaut kas jāpiemet klāt karmas pēc, tad vēl jo labāk. Jebkurā gadījumā Katrīne Pasternaka asarām acīs paziņos, ka viss sanācis pat labāk, nekā cerēts!

2003. gadā Nīderlandes sabiedriskais jauniešu mūzikas radio "3FM" aizsāka labdarības maratona "Serious Request" tradīciju, kas pāris gadu laikā visos rādītājos kļuva par svarīgāko radio projektu Nīderlandes vēsturē. Uz karstām pēdām šo projektu adaptēja kaimiņi beļģi, vēlāk tas uz palikšanu iedzīvojās arī Šveices un Zviedrijas sabiedriskajos radio. Vērojot no malas, šis projekts man vienmēr šķitis visforšākais, kas jelkad noticis radio. Un tad negaidīti man pienāca izaicinājums šai ģimenei pievienoties. Mēs kopā ar Austriju to arī izdarījām – desmit gadus pēc pirmā holandiešu maratona. Katrā valstī šo pirmssvētku labdarības nedēļu sauc citādi, katrs sabiedriskais radio to ir adaptējis pēc saviem ieskatiem un principā drīkst ar šo "formātu" darīt, ko vien vēlas. Pēc tam kad vairāku desmitu stundu garumā bijām uzklausījuši holandiešu pieredzes stāstus par to, ko un kā darīt un ko labāk ne, ķērāmies pie "Dod Pieci!".

Nekad neesmu noliedzis, ka līdz brīdim, kad sākām gatavoties pirmajam maratonam, par ziedošanu biju domājis maz. Tāpat nebiju īsti mēģinājis savā profesijā saskatīt kādu lielāku jēgu – kaut ko vairāk par jaunas mūzikas ieteikšanu un centieniem panākt to, lai ļaudīm būtu labs garastāvoklis. Manas priekšnojautas par maratona norisi un ļaužu atsaucību bija pavisam citādas nekā realitātē gaidāmais. Tobrīd aizvien domāju: lai arī cik daudz ziedos ikdienas klausītāji, gan jau beigās atnāks kāds veikals, banka vai vismaz ļoti bagāts cilvēks, kas noziedos lielu summu. Pirmajā gadā, kad vācām līdzekļus dāvanām Latvijas vientuļajiem senioriem, neviens uzņēmums neatnāca.

Reaģējot uz to, sāku fantazēt par triviālām iespējām. Padomājiet: jebkura amatpersona vai slavenība, kas sataisījusi lielākas vai mazākas ziepes, ar paliela ziedojuma palīdzību taču šādi iegūtu platformu, kurā vismaz censtos atvainoties sabiedrībai. "Dod Pieci!" ir piemērots formāts tam, lai jebkurš ziedotājs, kurš to vēlas, varētu eksponēties ne gluži pēc sirds patikas, bet sabiedrībā, kura pārpilda milzu iepirkumu veikalus ik sestdienu un svētdienu, šāds solis noteikti tiktu pamanīts gan. Tas, protams, traucētu attīstīt sabiedrības izpratni par ziedošanu. Bet kāpēc tie, kuri var atļauties vairāk par citiem, gaida personīgu uzaicinājumu?

Otrajā gadā, kad vācām līdzekļus asistentiem ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, uzņēmumu iesaiste ziedošanā atkal bija apaļa nulle. Nakts vidū uz stacijas laukumu ar rūpīgi krātiem 1000 eiro atnāca kāda dāma no Ogres – Lelde –, iemeta tos stikla studijas krājkasītē un izvēlējās kristīgās grupas "Jorspeis" dziesmu "Debesis ir tuvu klāt". Man atlika secināt, ka līdz “Dod Pieci!" labdarības maratona sākumam TV notikumu organizatori bija ieraduši tērēt enerģiju lielu ziedotāju piesaistei, jau automātiski nodrošinot saziedoto kapitālu un nepaļaujoties uz auditorijas iesaisti.

Tā kā maksimāla auditorijas iesaiste bija vienīgais, kas mums no sākta gala interesēja, tad "Dod Pieci!" jau kopš pirmajiem soļiem pretēji ierastajiem pasākumiem bija cilvēku akcija, un par to es lepojos visvairāk. Arī mūsu līdz šim veiksmīgākajā gadā, kad vācām ziedojumus bērnu namos augošus bērnus uzņemošo ģimeņu atbalstam, Laura Liberta un "Draugiem Group" noziedotie 55 555 eiro nemainīja faktu, ka kopējais korporatīvo ziedotāju apjoms šajā gadā neizveidoja pat 20% no savāktās summas. Atzīstos, ka šis līdz šim rekordlielais ziedojums ir vienīgais, pie kura dabūjām cītīgi pastrādāt, – tāda diemžēl Latvijā ir lietu kārtība. Tas nebija grūti, bet laiku, ko veltījām, lai aizstāvētu projektu un pierādītu, ka tieši mums jānovirza ziedojums, kuru kompānija bija nolēmusi veikt, mēs varējām izmantot arī citādi.

Skaļu un argumentētu kritiku par labdarības akcijām nekad neesmu lasījis. Esmu dzirdējis, ka "Dod Pieci!" radio nozares aizkulisēs tiek kritizēts par norisei nepieciešamajām milzu izmaksām. Tās tiešām nav mazas, bet mēs vienmēr cenšamies akcijas norisi nodrošināt ar sadarbības partneru palīdzību. Gadu gaitā man ir bijušas garas sarunas ar Rūtu Dimantu, kura bija pirmais cilvēks, kas bez komentāriem atbalstīja mūsu iniciatīvu. Reiz Rūta teica, ka mēs, latvieši, nemākam lielīties, bet ziedošana bez lielīšanās nav iespējama, jo, lai veicinātu ziedošanu, nākas citiem stāstīt par to, ka pats esi ziedojis, jo tad šim piemēram sekos arī citi. Tiktāl par izmaksām.

Kā vienmēr, mēs vispirms vēlējāmies uztaisīt neaizmirstamu ballīti. Tad izrādījās, ka, rīkojot to jēgpilni un nopietni piedomājot par sabiedriskā medija misiju, ballītei ir sekas –  pēc “Dod Pieci!" publiskajā vidē vārds "pensionārs" aizvien biežāk tika aizstāts ar vārdu "seniors". Gadā, kad tam vēl neeksistēja valsts dotācijas, visi onkoloģiskie pacienti, kas vēlējās piedalīties psihosociālās rehabilitācijas nometnēs, varēja to izdarīt. Pusgada laikā pēc “Dod Pieci!", kas bija veltīts audžuģimeņu atbalstam, bērnu skaits Latvijas bērnu namos samazinājās par vienu trešdaļu. Savukārt nelielas sabiedriskā radio popmūzikas radiostacijas darbiniekiem un klausītājiem radās tik forša kopības sajūta, kādu nesniedz neviens cits šovs, koncerts vai rokfestivāls.

Es parasti smejos, ka "Dod Pieci!" eiforija izzūd kaut kad ap Valentīna dienu, kad sāk jau aizmirsties, kas un kāpēc tur īsti notika. Pēc tam cīņa par un ar katra gada nākamo maratonu jāsāk no jauna. Protams, tagad esam atstrādājuši neskaitāmas detaļas, kas sākotnēji mums nebija skaidras, un radusies zināma rutīna. "Dod Pieci!" sagatavošana un norise mums vairs nav pārdabiska "ekstra", kā sākumā varbūt šķita arī pašiem, bet gan pašsaprotams notikums radiostacijas kalendārā. Kā medijam, kura auditorija pastāvīgi pieaug, mums joprojām jārēķinās ar to, ka ik gadu maratonam seko līdzi daudzi jo daudzi, kas par to uzzina pirmo reizi. Pagājušajā nedēļā uzzināju, ka, piemēram, mans šī brīža kaimiņš neko nav dzirdējis par "Dod Pieci!". Pēc apmēram minūtes garas iepazīstināšanas ar šo projektu viņš palika ar vaļā pavērtu muti. Vēl ir, kur augt.

Es runātu daudz emocionālāk, ja mēs tiktos pēc pirmā maratona. Mūs vairs nevada pārliecība, ka darām kaut ko nebijušu, kā tas bija projekta sākumā. Tā vietā tagad ir pārliecība, ka šī nedēļa pirms svētkiem ir svarīgākā nedēļa mūsu kalendārā un visa enerģija jākoncentrē tās virzienā. Mums pašiem – profesionāļiem – "Dod Pieci!" nav ziedošanās: tā ir iespēja ik reizi no jauna piedzīvot tik lielu radio notikumu, kam nelīdzinās it nekas cits. Īstie ziedotāji ir mūsu ģimenes, kurām pirmssvētku laikā trūkst palīdzīgas rokas, trūkst kāda, kam pastāstīt par ikdienas piedzīvojumiem. Un tad seko svētku dienas, kad lielākā daļa no mums ir it kā atgriezušies mājās, taču regulāri aizmieg, kur pagadās, – ik reizi, kad ieslēgts TV, pie viesību galda, kad atnākušas ciemos mammas, pie nupat uzliktas skaņu plates un spēlējoties ar bērniem. Bez redzamajiem darbiniekiem tas pats attiecas uz tehniķiem, videorežisoriem, komunikācijas ļaudīm, producentiem. Ticu, ka mums katram ir īpašs papildu dzinulis sev doto uzdevumu izpildīt maksimāli precīzi cerībā, ka mājās esošie to kaut kad novērtēs.

Nobeigumā vēlos norādīt, ka esmu pārliecināts – mēs vēl dzīvojam ziedošanas akmens laikmetā. Atmetot emocijas un paskatoties vien uz plikiem iesaistes cipariem, vēlos pievērst uzmanību akcijās iesaistīto ziedotāju skaitam, nevis saziedotajām summām. Tieši šis skaits mani visvairāk interesē katra maratona statistikā. 2015. gada decembrī lūgumam ziedot Jāņa Vaišļas sirds transplantācijai atsaucās 3600 ziedotāji. Kopš traģiskās Ūdrīša avārijas, Rolandam un viņa ģimenei ziedojuši nedaudz vairāk kā 2000 ziedotāju. Kad palīdzību onkoloģiskās slimības ārstēšanai lūdza mans kolēģis Valters Frīdenbergs, ziedot.lv fiksēja 8237 ziedotājus. Veiksmīgākajā maratona "Dod Pieci!" gadā mūsu ziedošanas sistēma fiksēja nedaudz mazāk kā 10 000 unikālo ziedojumu. Tātad mūsu gadījumā akcijā aktīvi iesaistījās piecpadsmitā daļa no radiostacijas iknedēļas auditorijas vai, kā tiek lēsts, aptuveni piecdesmitā daļa no cilvēku skaita, kas uzzina par to, ka "Dod Pieci!" notiek. Man skolā dikti nepadevās matemātika, taču pieļauju, ka nekļūdos, secinot, ka valstī, kurā dzīvo gandrīz divi miljoni cilvēku, šāds iesaistes procents ir ļoti zems.

Es gribētu ticēt, ka "Dod Pieci!" no citiem labdarības notikumiem tomēr atšķiras. Atšķiras ar pēcgaršu, kuru nomērīt ir iespējams, bet tas būtu ļoti dārgi, tāpēc pagaidām neviens to nav izdarījis. Piemēram, pērn man viesošanos stikla studijā atteica kāds Latvijā un pasaulē atzīts pianists, kuru bija sadusmojusi maratona reklāma. Tajā maza meitenīte lūdza tētim pavadīt ar viņu vismaz 15 kvalitatīvas minūtes dienā. "Kā tev nav kauna aizvainot tik daudzus mūziķus, kuri strādā trīs darbos, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, bāžot viņiem ģīmī to, ka viņi ir slikti tēvi?" aptuveni tāds bija viņa komentārs. Es ticu, ka viņš pats ir lielisks tētis, bet kaut kas mūsu sagatavotajā ziņojumā sabiedrībai viņu aizķēra. Esmu pārliecināts, ka kopš šīs sarunas viņš ir pavadījis vēl vairāk laika ar savu bērnu nekā iepriekš. Neprasiet argumentus! Ticu, un viss.

 

Līdz 18. oktobrim turpinās "Satori" ziedošanas kampaņa "Bez upura nav uzvaras"

Šis teksts pirmoreiz izskanēja "Satori" ziedošanas kampaņas priekšlasījumos "Upurēšanas vakarēšana", un tas ir tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par kampaņas un raksta saturu atbild biedrība "Ascendum".

Toms Grēviņš

Dīdžejs, radio balss, TV raidījumu vadītājs ar nelielu pieredzi pubicistikā. Mūzikas un kino kolekcionārs ar nepabeigtu audiovizuālās kultūras vēstures un teorijas speciālista izglītību.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!