¼ Literatūra
22.04.2011

Mēnessirpja madonna

Komentē
0
Saglabā

Piedāvājam fragmentu no Silvijas Brices tulkotā Hertas Milleres romāna “Elpas šūpoles” (Atemschaukel), ko laidis klajā apgāds Zvaigzne ABC. 2011. gada 12. aprīlī pēc Gētes institūta aicinājuma Herta Millere viesojās Rīgā. Sīkāks ieskats autores darbos atrodams šeit.

1953. gadā vācu ģimenē Rumānijā dzimušās, 1987. gadā no Securitate uz Vāciju aizbēgušās Hertas Milleres prozu un dzeju caurvij Rumānijā Čaušesku diktatūras perdiodā piedzīvotais. Romānā „Elpas šūpoles“ rakstniece izmanto jauna vīrieša stāstu par deportāciju uz Krievijas darba nometni, lai stāstītu par vācu tautas likteni Rumānijā, kas pēc 1945. gada nonāca darba nometnēs Padomju Savienībā. Gadu desmitiem Rumānijā par šo tēmu bija aizliegts runāt. Ierosmi savam romānam Herta Millere guva sarunās ar deportētajiem no viņas dzimtā ciema, ar pašas māti un jo īpaši ar dzejnieku Oskaru Pastioru, kam septiņpadsmit gadu vecumā tika piespriests piecu gadu ieslodzījums Padomju Savienības darba nometnē. 2009. gadā Herta Millere par literāro ieguldījumu diktatūru un tautu piespiedu pārvietošanu vēstures skaidrošanā tika apbalvota ar Nobela prēmiju literatūrā. - ¼ Satori


Mēnessirpja madonna

Kad izsalkums ir vislielākais, mēs runājam par bērnību un par ēšanu. Sievietes par ēšanu runā sīkāk nekā vīrieši. Vissīkāk runā laucinieces. Viņām katrai ēdiena receptei ir vismaz trīs cēlieni, kā lugai. Dažādie viedokļi par piedevām kāpina spriegumu. Tas vētraini pieaug, kad speķa, maizes un olu pildījumam visādā ziņā ir jāpievieno nevis puse sīpola, bet gan vesels sīpols un nevis četras, bet gan sešas ķiploka daiviņas un kad sīpoli un ķiploki ir nevis tikai jāsakapā, bet gan jāsarīvē. Un kad rīvmaize ir labāka par maizi un ķimenes labākas par pipariem, un majorāns tik un tā ir pats labākais, pat labāks par estragonu, kas taču der pie zivs, nevis pie pīles. Kad pildījums ir jāsabāž starp ādu un gaļu, lai cepot tajā iesūktos ādas tauki, vai katrā ziņā jāsastūķē vēdera dobumā, lai cepot nevarētu piemirkt ar ādas taukiem, tad luga sasniedz kulmināciju. Dažreiz virsroku gūst evaņģēliski pildītā pīle, dažreiz – katoliski pildītā.

Un, kad laucinieces ar vārdiem ritina zupas nūdeles, paiet vismaz pusstunda, līdz ir pārrunāts olu skaits un maisīšana ar karoti vai mīcīšana ar rokām, līdz nūdeļu mīkla ir izveltnēta plāna kā stikls, tomēr nesaplīst un apžūst uz nūdeļu dēlīša. Līdz tā ir saritināta un sagriezta, līdz nūdeles no dēlīša nonāk zupā, līdz zupa ir izvārīta lēni un mierīgi vai īsi un burbuļojoši, līdz tā ir celta galdā un tiek apkaisīta ar krietnu sauju vai tikai mazu šķipsniņu svaigi kapātu pētersīļu, paiet vēl viena ceturtdaļstunda.  Pilsētnieces kaulējas nevis par to, cik olu vajag nūdeļu mīklai, bet gan par to, cik daudzas var ietaupīt. Un, tā kā viņas vienmēr visu taupa, viņu ēdienu receptes neder pat lugas prologam.

Ēdienu recepšu stāstīšana ir lielāka māksla nekā anekdošu stāstīšana. Tur bez asprātības neiztikt, kaut gan šī asprātība nav smieklīga. Šeit, nometnē, anekdote sākas jau ar vārdu: JĀŅEM. Asprātība ir tā, ka nav, ko ņemt. Taču to neviens nesaka skaļi. Ēdienu receptes ir bada eņģeļa anekdotes.

Iekams tiec apsēsties sieviešu barakā, tevi dzen kā caur ierindu. Ieejot nav jāgaida jautājums, bet gan tūdaļ jāpasaka, kuru tu meklē. Vislabāk jautāt pašam: vai Trūdija ir? Un jautājot vislabāk jau virzīties uz kreiso pusi, uz trešo rindu, kur stāv Trūdijas Pelikānas gulta. Gultas ir vienstāva, ar dzelzs rāmi tāpat kā vīriešu barakās. Dažas gultas aizsegtas ar segām vakara mīlai. Es nekad negribu tikt aiz segas, es gribu tikai ēdienu receptes. Sievietes domā, ka esmu pārāk bikls, jo man reiz bijušas grāmatas. Viņas uzskata, ka no lasīšanas cilvēks kļūst delikāts.

Līdzpaņemtās grāmatas es nometnē nelasīju nekad. Papīrs ir stingri aizliegts, pirmo pusvasaru es slēpu savas grāmatas aiz barakas zem ķieģeļiem. Un pēc tam iztirgoju. Par 50 lapām Zaratustras cigarešu papīra dabūju 1 mēru sāls, par 70 lapām pat 1 mēru cukura. Par visu linaudeklā iesieto Faustu Pēters Šīls man no skārda uztaisīja pašam savu utu ķemmi. Lirikas krājumu no astoņiem gadsimtiem es apēdu kukurūzas miltu un cūkas tauku veidā, bet plāno Veinhēberu pārvērtu prosā. No tā nevar kļūt delikāts, tikai diskrēts.

Dušā pēc darba es diskrēti noraugos uz jauniņajiem dienesta krieviem. Tik diskrēti, ka pats vairs nezinu, kāpēc. Viņi mani nosistu, ja es to zinātu.

Es atkal nebiju nelokāms. Brokastīs apēdu visu savu maizi. Es atkal sēžu sieviešu barakā blakus Trūdijai Pelikānai uz gultas malas. Atnāk abas Cīrītes un apsēžas vis-a-vis uz Korinas Marku gultas. Viņa jau kopš vairākām nedēļām ir kolhozā. Es raugos uz zeltainajām pūciņām un tumšo kārpiņu uz abu Cīrīšu vājajiem pirkstiem un, lai uzreiz nebūtu jārunā par ēšanu, stāstu par bērnību.

Katru vasaru mēs braucām prom no pilsētas uz laukiem, garajās brīvdienās. Mēs, tas ir – mana māte, es un kalpone Lodo. Mūsu vasarnīca atradās Venčā, un kalnu tieši iepretim sauca par Ņieburkalnu. Tur mēs palikām astoņas nedēļas. Šajās astoņās nedēļās mēs ikreiz devāmies dienas ekskursijā uz Šēsburgu, tuvāko pilsētu. Iekāpt vilcienā vajadzēja lejā, ielejā. Staciju ungāriski sauca par Heturu, bet vāciski – par Zībenmenneru. Uz stacijas ēciņas jumta iešķindējās zvans, jo vilciens patlaban izbrauca no Danešas. Pēc piecām minūtēm tas bija klāt. Perona nebija. Kad vilciens pienāca, kāpnītes sniedzās man līdz krūtīm. Pirms iekāpām, es apskatīju vagonu no apakšas – melnos riteņus ar spožo apmali, ķēdes, āķus un buferus. Tad mēs braucām garām peldvietai, Tomas mājai un vecā Caharija labības laukam. Katru mēnesi viņš no mums saņēma divas paciņas tabakas kā ceļa nodevu, jo, ejot peldēties, mums bija jābrien pa viņa miežiem. Pēc tam parādījās dzelzs tilts, lejā mutuļoja dzeltenais ūdens. Aiz tilta pacēlās sairusī smilšu klints ar villu Franka virsū. Tad mēs jau bijām Šēsburgā. Ikreiz tūdaļ gājām uz tirgus laukumu, uz eleganto Martini kafejnīcu. Viesu vidū mēs nedaudz dūrāmies acīs, jo bijām ģērbušies pārāk ikdienišķi: māte – bikšusvārkos, es – īsās biksēs un pelēkās pusgarās zeķēs, kas tik ātri nenosmulējas. Tikai Lodo bija uzcirtusies lauku svētdienas kārtā – baltā zemnieču blūzē un melnā galvas lakatā ar rožu maliņu un zaļām zīda bārkstīm. Sarkani šatierētas rozes, tik lielas kā āboli, lielākas par īstajām rozēm. Šajā dienā mēs drīkstējām ēst visu, ko gribējām un cik jaudājām. Drīkstējām izvēlēties marcipāna trifeles, morgalviņas vai ruma kliņģerus, krēmšnites, riekstu ruleti, vējakūkas vai šokolādes cepumus, lazdu riekstu kroketes, ruma torti, Napoleona kūku, riekstu un medus torti vai kārtaino torti. Un vēl arī saldējumu – zemeņu saldējumu sudraba trauciņā vai vaniļas saldējumu stikla trauciņā, vai šokolādes saldējumu porcelāna trauciņā, vienmēr ar putukrējumu. Un noslēgumā, ja vēl spējām, ķiršu kūku ar želeju. Zem delmiem es jutu galda vēso marmoru, pacelēs – krēsla mīksto plīšu. Un augšā uz melnās bufetes, ventilatora vējā, garā, sarkanā kleitā ar pirkstgalu uz ļoti, ļoti šaura mēness šūpojās mēnessirpja madonna. Kad biju to izstāstījis, mums visiem uz gultas malas sašūpojās kuņģis. Trūdija Pelikāna pabāza roku man aiz muguras zem spilvena un paņēma savu sataupīto maizi. Visi sniedzās pēc skārda bļodiņām un bāza karoti jakā. Man ēšanas piederumi jau bija līdzi, mēs kopīgi devāmies uz vakariņām. Sastājāmies rindā pie zupas katla. Tad visi apsēdāmies pie garajiem galdiem. Katrs ēda pēc savas metodes, lai pagarinātu zupu. Visi klusēja. Galda galā caur skārda šķindoņu Trūdija Pelikāna iejautājās: Leo, kā sauc to kafejnīcu.
Es atbildēju: Martini.
Pēc divām trim karotēm viņa vaicāja: un kā sauc to sievieti uz pirkstgaliem. Es atbildēju: mēnessirpja madonna.

 

No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Herta Millere

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!